Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Tikai tā!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Tikai tā! Kopīgi, vienoti, roku rokā, plecu pie pleca! Tikai tā mēs varam cerēt, ka izdzīvosim, ka paliksim. Paliksim te, savā tēvu zemē, savā Latvijā. Katru dienu mums jābūt kopā, katru dienu mums jājūt citam citu. Jājūt ar rokām, ar sirdīm, ar dvēselēm. Tā, kā tas bija aizvakar — 23. augustā.

Igaunijas robeža. Sarkanbaltsarkanie, zilimelnbaltie karogi ar sēru lentēm, ziedi un neaprakstāma kopības izjūta. Varēšanas un spēšanas apziņa. Vieta, kur sadodas rokās igauņi un latvieši. Viena likteņa, vienas pagātnes un nākotnes tautas. Kopā ar visiem tajā vietā bija arī Latvijas Tautas frontes līderis Dainis Īvāns.

— Ko jums šodien nozīmē «Baltijas ceļš»?

— Ļoti daudz. Tas nozīmē, ka kaut ko izdarīt mēs varam tikai kopīgi. Īpaši mēs — latvieši. Šodienas pasākuma norise liecina par to, ka mēs tiešām esam visvājākais un visgļēvākais posms Baltijā. Es to nesaku par mūsu tautu. Tauta ir. Tā šodien ir uz ceļa un sadevusies rokās. Es to saku par mūsu Centrālo Komiteju, kura kārtējo reizi aizliedza radio translāciju.

Lai šis «Baltijas ceļš» mums visiem dod spēku apzināties, cik milzīgs ir mūsu pretspēks, ka mūsu tā sauktie «vadoņi» nav ar tautu un ka mums ir jāmeklē ceļš uz nākotni pašiem.

— Vai «Baltijas ceļš» palīdzēs samierināt arī mūsu pašu iekšējās nesaskaņas un šķelšanos?

— Es domāju, ka jā. Mēs iznāksim no šā ceļa kā tīrāka un vienotāka tauta, mēs skaidri redzēsim pēc visa todien notikušā un arī nenotikušā, kas ir ar mums, un kas — pret mums.

— Kas būs mūsu nākamais uzdevums pēc «Baltijas ceļa»?

— Nākamais un galvenais uzdevums būs Tautas frontes kongress. Mūsu virsuzdevums, protams, ir vēlēšanas. Mums jāiegūst tāds parlaments, kurš varēs aizstāvēt tautas intereses un gribēs to darīt. Un, lai mēs varētu nonākt līdz šīm parlamenta vēlēšanām, mums nepieciešams veiksmīgi startēt otrajā Tautas frontes kongresā un aiziet uz šo Tautas frontes kongresu tādiem kā šodien — vienotiem, nesaskaldītiem un par Latviju, nevis par savām personiskajām ambīcijām domājošiem.

Daiņa Īvāna teiktajā jaudās rūgtums. Tieši tāds pats, kāds iezagās katra latvieša dvēselē tobrīd tur — uz Latvijas un Igaunijas robežas. Kāpēc gan Igaunijas radio varēja «atļauties» vairāku stundu tiešo translāciju par «Baltijas ceļu»? Kāpēc tieši viņu radio bija pieslēgts skaļruņiem un latvieši savu «Dievs, svētī...» klausījās, pie auss piespiežot mazos līdzpaņemtos radioaparātus? Ne jau tāpēc, ka igauņi nebūtu gribējuši brālīgi sadalīt atvēlēto laiku uz pusēm. Ne jau tāpēc, ka igauņi gribēja šūpoties tikai savu dziesmu skaņās.

Mūs šajos mirkļos stiprināja cieši sadotās rokas, dvēseles klusuma mūzika un cerība, ka varbūt patiešām pēc šīm neilgajām minūtēm mēs kļūsim stiprāki, kļūsim drošāki.

Man aiz muguras slējās Latvijas valsts robežstabs. Kā brīnums, kā nejaušība. Īsts, nenogāzts robežstabs, uz kura ar gādīgu roku svaigi pārkrāsots Latvijas valsts ģerbonis. Tik pieticīgs, ka daudzi droši vien lielajā burzmā to pat nepamanīja. Balts un stalts robežstabs stāvēja ceļa malā, atgādinādams mums, ka ne viss vēl ir zaudēts. Kaut kas taču vēl ir palicis, bet tas, kas zaudēts, ir jāatgūst pašiem. Un tikai tā — plecu pie pleca, vienotiem, drošiem, arī gudriem, bet galvenais, ar apziņu, ka mūsu nākotne nenāks, ja mēs neiesim tai pretī un necīnīsimies par to. Ja ne sev, tad vismaz mūsu bērniem un mazbērniem atstājot mantojumā brīvu un neatkarīgu Latviju.

 

IEVA ZVĪDRE