Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes devītā sesija par latviešu valodas statusu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19881011|]]

Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētāja vietnieka deputāta V. Millera referāts

Biedri deputāti!

Šodien mēs apspriežam mūsu tautai ļoti svarīgu jautājumu — būt vai nebūt latviešu valodai par mūsu republikas valsts valodu.

Latviešu valoda ir mūsu republikas pamatnācijas dzimtā valoda, viena no divām vēl dzīvajām indoeiropiešu valodu saimes baltu atzara valodām. Tā ir saglabājusi ļoti senas īpatnības un tāpēc svarīga arī kā visu indoeiropiešu tautu kultūras un valodu vēstures avots. Latviešu valodu jau arī pētī (un pat mācās) daudzos pasaules zinātnes centros — Polijā, Čehoslovakijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Indijā, Japānā un Austrālijā. Šī valoda Latvijas teritorijā tiek lietota jau tūkstoš gadu, turklāt vairāk nekā 400 gadu tai ir savas rakstības tradīcijas.

Nav šaubu, ka valoda ir viena no nācijas visbūtiskākajām pazīmēm, tās garīgā bagātība. PSRS Konstitūcija un arī Latvijas PSR Konstitūcija paredz, ka valsts sekmē visu nāciju un tautību vispusīgu attīstību un rūpējas par garīgo vērtību aizsardzību. Liekas, nevienam nevarētu būt šaubu, ka vienīgi Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorija ir tā vieta, kur valsts var un tai vajag rūpēties par latviešu tautas vispusīgu attīstību un aizsargāt tās valodu. Taču, daudzus gadus atsaukdamies uz valodu līdztiesību, esam nonākuši pie tā, ka starp latviešu un krievu valodas lietojumu republikā nav patiesas vienlīdzības. Tā daļēji ir mūsu pašu vaina. Šāda stāvokļa izveidošanos sekmējis tas, ka jaunatne, kas izglītību ieguvusi latviešu valodā, uzsākot darbu, ir spējīga gan sarunāties, gan sastādīt dokumentus latviešu un krievu valodā, darba gaitā pilnveidojot savas valodas iemaņas. Taču tā jaunatnes daļa, kas mācās krievu valodā, latviešu valodas zināšanas pietiekamā daudzumā neapgūst nedz skolās, nedz augstākajās mācību iestādēs, nedz arī pašmācības ceļā Pēdējās desmitgadēs sakarā ar forsēto rūpniecības attīstību un pārmērīgu darbaspēka ieplūdināšanu no citām savienotajām republikām lietvedībā un saziņā arvien plašāk tiek lietota krievu valoda. Dažādu resoru vadītāju attieksme pret latviešu valodu ir vienaldzīga un pat noraidoša. Latviešu valoda maz tiek lietota oficiālajās sanāksmēs un pasākumos. Tas viss novedis pie latviešu valodas funkciju sarukšanas. Nerunājot par to, ka saprotamu iemeslu dēļ latviešu valodu nelieto armijā, flotē un aviācijā, tā izskausta no daudzu vadošo partijas un padomju iestāžu un organizāciju, rūpniecības uzņēmumu un iekšlietu orgānu darba un dokumentācijas, ministriju lietvedība tiek kārtota un rīkojumi tiek doti krievu valodā. Republikas pamatiedzīvotāju vidū šāds stāvoklis radījis satraukumu par latviešu valodas turpmāko likteni. Tāpēc arī aktīvu tautas atbalstu ieguva Latvijas PSR Radošo savienību plēnuma rezolūcijā izteiktais ierosinājums Latvijas PSR Konstitūcijā iekļaut pantu, kas paredz latviešu valodai valsts valodas statusu mūsu republikā, uzskatot, ka krievu valoda, tāpat kā līdz šim, izmantojama par starpnacionālās saziņas līdzekli. Saskaņā ar Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja lēmumu šī un citu rezolūcijā izteikto ierosinājumu izpētīšanai un priekšlikumu izstrādāšanai republikas likumdošanas pilnveidošanai Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja darba grupu, kuras vadība tika uzticēta man.

Darbs šajā grupā izraisīja lielu sabiedrības aktivitāti. Periodā līdz 3. oktobrim ir saņemtas 8213 vēstules ar 305 875 parakstiem. Uz šodienu pulksten 12 saņemtas 9385 vēstules ar 354 280 parakstiem. Rakstījuši gan atsevišķi cilvēki, gan ģimenes, gan veseli darba kolektīvi. Starp vēstuļu un parakstu autoriem ir visdažādāko vecumgrupu, sociālo grupu un profesiju ļaudis, visdažādāko Latvijas novadu un pilsētu iedzīvotāji. Visvairāk parakstu par valsts valodas statusa noteikšanu latviešu valodai ir no Rīgas pilsētas un rajona — vairāk nekā 105 tūkstoši. Cēsu un Liepājas pilsētām un rajoniem — vairāk nekā 16 tūkstoši, Jelgavas — 17 tūkstoši, Valmieras un Ventspils — vairāk nekā 9 tūkstoši. Mazāk pārstāvēti ir Latgales rajoni: piemēram, no Daugavpils — 1425 paraksti, no Rēzeknes — 1745 paraksti. Atsevišķas vēstules ir saņemtas pat no Ļeņingradas, Maskavas, Saratovas un Kaļiņingradas.

Jāatzīmē, ka vēstuļu tonis nav viendabīgs. Tā Bauskas rajona Tautas frontes koordinācijas centra pārstāvji raksta: «Mēs ar lielu sašutumu vēršamies pret tiem, kuri nevēlas ievērot pamatiedzīvotāju intereses republikas un latviešu tautas atdzimšanai. Mums liekas nesaprotami, ka šodien — pirms divdesmit pirmā gadsimta sliekšņa — Latvijas tautai ir jālūdz saviem deputātiem beidzot atzīt konstitucionāli savu valodu un pilsonību, republikas suverenitāti un ekonomikas patstāvību, par ko latviešu strēlnieki cīnījās 1917. gadā, ko 1940. gadā apsolīja Latvijas jaunā tautas valdība, ko prasīja Latvijas Komunistiskā partija.

Mēs nevis lūdzam, bet stingri prasām saviem deputātiem negaidīt tautas lūgumus, bet pildīt savus pienākumus un atrisināt pozitīvi tautas dotos uzdevumus.» Ļoti emocionālu vēstuli ar kategorisku iestāšanos par latviešu valodu mums atsūtījis cienījamais skatuves mākslinieks, latviešu strēlnieks Ēvalds Valters, kā arī daudzi citi republikas iedzīvotāji.

Arī mums darba grupā liekas pašsaprotami, ka ir jānodrošina tāds stāvoklis, lai jebkurš republikas pamatiedzīvotājs varētu savā dzimtajā valodā griezties pie ārsta, pārdevēja, namu pārvaldnieka, arodkomitejas priekšsēdētāja un visiem citiem kalpotājiem un vadītājiem un saņemt atbildes un dokumentus šajā valodā. Tāpēc mūsu darba grupa, kā arī Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisija, starpnacionālo attiecību jautājumu komisija un tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisija vienprātīgi atbalstīja ierosinājumu par republikas valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Ir jāatgriežas pie ļeņiniskās nacionālās politikas.

Ļeņins aizstāvēja visu tautību un valodu faktisku līdztiesīgumu. Par dabisku parādību Ļeņins uzskatīja nacionālo valodu lietošanu savienotajās republikās. Viņš rakstīja: «Jāpieņem visstingrākie noteikumi par valodas lietošanu citu tautību republikās, kas ietilpst mūsu savienībā, un šie noteikumi jāpārbauda sevišķi rūpīgi. Nav šaubu, ka …pie mums, pastāvot mūsu pašreizējam aparātam, ieviesīsies milzums tīri krieviska rakstura ļaunprātību. …šeit būs vajadzīgs sīks kodekss, ko kaut cik sekmīgi spēj sastādīt tikai nacionāļi, kas dzīvo attiecīgā republikā.» Varbūt vēl skaidrāk tas pateikts citā rakstā, runājot par ukraiņu valodas lietošanu Ukrainā: «Ukrainas teritorijā KKP biedriem praksē jārealizē darbaļaužu masu tiesības mācīties mātes valodā, kā arī lietot to visās padomju iestādēs, visādi darbojoties pretī rusifikatoriskiem mēģinājumiem atstumt ukraiņu valodu otrā vietā… Nekavējoties jāgādā, lai visās padomju iestādēs būtu pietiekams skaits kalpotāju, kas pārvalda ukraiņu valodu, un lai turpmāk visi kalpotāji prastu runāt ukraiņu valodā.»

Kas tad ir valsts valoda? PSRS Konstitūcija un likumi uz šo jautājumu atbildi nedod, atsevišķi PSRS Konstitūcijas panti runā par savienoto republiku valodām. Tie ir PSRS Konstitūcijas 116. pants, kas nosaka, ka PSRS likumus, PSRS Augstākās Padomes lēmumus un citus tās aktus publicē savienoto republiku valodās, 159. pants, kas nosaka, ka tiesvedība notiek savienotās vai autonomās republikas valodā, vai arī attiecīgās teritorijas iedzīvotāju vairākuma valodā, kā arī 169. pants, kas nosaka, ka PSRS valsts ģerboni visu savienoto republiku valodās ir uzraksts «Visu zemju proletārieši, savienojieties!». Tātad jau PSRS Pamatlikumā ir ietverta doma par savienotās republikas valodu.

Ir zināms, ka valsts valoda tiek pasludināta ar likumu, ņemta īpašā valsts aizsardzībā un lietota kā oficiālā valoda, tas ir, izmantota likumdošanā, valsts aparāta lietvedībā, tiesvedībā un citur. Tātad likumā nosakot latviešu valodu par republikas valsts valodu, ir jāgarantē tās prioritārais lietojums un jāreglamentē tās lietojuma obligātās sfēras.

Atgriežoties pie vēstures, jāatzīmē, ka Latvija vienmēr ir bijusi internacionāla valsts pēc sava iedzīvotāju sastāva, un jautājums par valodu lietošanu arī buržuāziskās Latvijas laikā ir bijis aktuāls. Jau trīsdesmitajos gados tika izdoti noteikumi par valsts valodu, kuros blakus valsts valodai — latviešu valodai — bija paredzētas vācu un krievu valodas lietošanas iespējas.

Kā jums zināms no masu informācijas līdzekļiem, mūsu darba grupā tika izstrādāti vairāki likuma projekti par Latvijas PSRS Konstitūcijas papildināšanu ar pantu, kurā par mūsu republikas valsts valodu būtu noteikta latviešu valoda.

Mēs nonācām pie vienprātīga atzinuma, ka nevar Konstitūcijā izdarīt papildinājumus bez īpaša likuma projekta izstrādāšanas, kas sīkāk reglamentētu valsts valodas un citu valodu lietošanu. Bez tam valsts valoda ir svarīgs valsts dzīves jautājums, kas skar plašus iedzīvotāju slāņus. Sabiedrības demokratizācijas apstākļos nebūtu vēlams, lai tādu svarīgu likuma projektu Augstākā Padome izskatītu bez tā detalizētas apspriešanas sabiedrībā. Šo apsvērumu rezultātā tika izstrādāts Augstākās Padomes lēmuma projekts, kurš šodien nodots deputātu apspriešanai un kurā izteikts mūsu kopīgais viedoklis latviešu valodas statusa jautājumā. Paredzēts, ka latviešu valoda jālieto valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās. Turklāt pilsoņiem saskarsmē ar valsts orgāniem, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām pēc viņu izvēles par saziņas un dokumentu valodu būtu jānodrošina latviešu vai krievu valoda. Federatīvajās attiecībās lietojama krievu valoda.

Augstākās Padomes Prezidijam ar darba grupas aktīvu piedalīšanos dažu turpmāko mēnešu laikā jāizstrādā un jāpublicē presē tautas apspriešanai gan likuma projekts par Konstitūcijas papildināšanu, gan likumdošanas akta projekts par valodu lietošanu. Kādam varbūt liksies: vai tad nepietiek ar tiem 350 tūkstošiem parakstu, kāda vēl vajadzīga apspriešana? Vēstules pienāk joprojām. Un, pats galvenais, cilvēki ne tikai ierosina un atbalsta valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, bet arī izsaka daudzus vērtīgus priekšlikumus, kas būtu ņemami vērā, gatavojot likumu par valodu lietošanu, kuram precīzi jānosaka katras valodas tiesiskās robežas un lietojuma sfēras.

Darba gaitā daudz strīdu bija par to, vai jautājums par latviešu valodas lietošanu valsts un pārvaldes orgānu, iestāžu un uzņēmumu lietvedībā risināms republikas Konstitūcijā vai īpašā likumā par valodu lietošanu. Par to vienots viedoklis netika panākts arī jau izstrādāto projektu iepriekšējās apspriešanas laikā. Tagad, pēc Augstākās Padomes lēmuma projekta publicēšanas, ir saņemtas jau 48 vēstules ar vairāk nekā 2 tūkstošiem parakstu. Galvenais šajās vēstulēs ir doma, ka gan likumā, gan arī šodien apspriežamajā dokumenta jānosaka, ka lietvedībā lietojama latviešu valoda.

Tāpēc vēlreiz gribu uzsvērt, ka mūsu izstrādātie likuma projekta varianti par Konstitūcijas papildināšanu ir jāpilnveido, jāizstrādā vēl likuma projekts par valodu lietošanu. Abus dokumentus paredzēts nodot tautas apspriešanai līdz 1989. gada 1. janvārim.

Biedri deputāti!

Doma par nacionālo valodu lietošanas paplašināšanu atbalstīta arī PSKP XIX Vissavienības konferences rezolūcijā «Par starpnacionālajām attiecībām», kurā nepārprotami norādīts: «Vairāk jārūpējas par nacionālo valodu aktīvu funkcionēšanu dažādās valsts, sabiedriskās un kultūras dzīves sfērās. Jārada stimuli, lai tās tautas valodu, kuras vārdā nosaukta republika, mācītos citu nacionalitāšu pilsoņi, kas dzīvo šis republikas teritorijā, pirmām kārtām bērni un jaunieši.»

Pašreiz veiktais darbs dod pamatu Augstākajai Padomei izteikt savu principiālo nostāju latviešu valodas statusa jautājumā, taču tas ir tikai pirmais solis, kas virzīts uz republikas nacionālās valodas lietojuma nodrošināšanu.

Runājot par valsts valodas statusa atzīšanu latviešu valodai, jāapzinās, ka tas radīs arī zināmas praktiskas grūtības tuvākajā nākotnē. Tas izskanēja arī Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju sēdē. Šodien mums jau daudzi iedzīvotāji apgūst latviešu valodu kursos. Taču šobrīd tas ir daudz par maz. Latviešu valodas prasmei būtu jākļūst par obligātu profesionālās sagatavotības kritēriju mediķiem, sociālās nodrošināšanas, tirdzniecības, sadzīves pakalpojumu un citu sfēru darbiniekiem, kā arī uzņēmumu un organizāciju inženiertehniskajiem darbiniekiem, sabiedrisko organizāciju vadītājiem. Katra uzņēmuma, iestādes un organizācijas administrācijai vajadzētu jau šodien rūpēties par mācību organizēšanu saviem darbiniekiem. Neatliekami veicami pasākumi, lai republikas cittautību iedzīvotājiem būtu pieejami nepieciešamie mācību līdzekli latviešu valodas apgūšanai, lai sagatavotu pietiekamā daudzumā kvalificētus latviešu valodas pasniedzējus, lai uzlabotu valodu pasniegšanas metodiku. Latviešu valodas mācīšanu vajadzētu uzsākt jau bērnudārzos un turpināt arī augstākajās mācību iestādēs, lai jaunais speciālists patstāvīgā darba dzīvē ieietu ar nepieciešamo profesionālo sagatavotību.

Jāstrādā arī pie tā, lai republikā tiktu sagatavoti tulki, kas kvalificēti varētu veikt sinhrono tulkošanu dažādos forumos, kā arī sagādāta un uzstādīta tam nepieciešamā tehnika.

Republikā jāatrisina jautājums par latviešu rakstāmmašīnu iegādes uzlabošanu, kvalificētu latviešu mašīnrakstītāju sagatavošanu. Ministrijām un resoriem jāpanāk, lai pakļautajās iestādēs būtu sagādātas visas nepieciešamās veidlapas latviešu valodā.

Domājam, ka rūpes par šo praktisko jautājumu koordinēšanu un risināšanu jāuzņemas republikas valdībai.

Ne mazāk svarīgi ir pilnīgi atklāti un objektīvi, neapvainojošā formā izskaidrot mūsu republikā dzīvojošiem cittautiešiem latviešu sāpi un rūpi par savas valodas saglabāšanu. Ir jāpanāk, lai mūs saprastu! Un tas nav bezcerīgi. Par to liecina vēstules, ko atsūtījuši Latvijā dzīvojošie cittautieši, kuri. mīlot un cienot savas dzimtās valodas, labi sapratuši arī mūsu — latviešu — mīlestību pret savu valodu un pamatoto vēlēšanos ne vien saglabāt šo valodu, bet to arī pilnvērtīgi un daudzpusīgi lietot, redzēt, ka arī citas tautas to ciena.

Biedri deputāti!

Nobeigumā gribu jūs aicināt izteikt savas domas referātā skartajos jautājumos. Šodien pieņemtais lēmums kļūs par pamatu turpmākajam darbam, kas veicams, pilnveidojot likumprojektu par Latvijas PSR Konstitūcijas papildināšanu, izstrādājot detalizēta likuma projektu par valodu lietošanu mūsu republikā.

*** 


Debates sakarā ar V. Millera referātu

[Debates tiek publicētas pēc saīsinātas stenogrammas]

 

G. ASARIS,

deputāts, Rīgas galvenais arhitekts

No šīs augstās tribīnes es gribētu runāt ne tikai savā vārdā, bet arī visu mūsu republikas radošo savienību Kultūras padomes vārdā, daudzu vēlētāju vārdā un arī Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātes kolektīva vārdā, kas mani lūguši šeit izteikt domas, pareizāk sakot, prasības attiecībā uz mūsu dzimto valodu. Es domāju, ka mēs pareizi darām, visi prasīdami, lai mūsu tēvu zemē, vienīgajā latviešu nācijas etniski valstiska jā teritorijā uz zemeslodes, tiktu nodrošināta brīva un pilnīga mūsu dzimtas latviešu valodas funkcionēšana un attīstība. Mums visiem jāapzinās, ka šobrīd deputātu rokās ir likts latviešu valodas, vienas no senākajām vēl dzīvajām indoeiropiešu valodām, dzīvības vai iznīcības jautājums. Bet bez valodas taču nav tautas, nav nācijas. Valoda ir kā plaši sazarojies koks, kas prasa arī saudzīgu attieksmi un aprūpi, taču pasaules valodu koka zaros ir jau ne mazums nokaltušu lapu, uz kurām rakstīti šo mirušo valodu vārdi. Līdz ar mirušajām valodām nebūtībā aizgājušas arī to nesējas tautas. Acīmredzot nav bijis neviena, kas šis valodas aizstāvētu un nosargātu. Ja ne citādi, tad ar likuma spēku.

Saskaņā ar partijas XIX Vissavienības konferences nostādnēm veidojot tiesisku valsti, latviešu valodai tagad Latvijas PSR teritorijā būtu obligāti piešķirams valsts valodas statuss, kas garantētu mūsu suverēnās republikas valstiskuma un nacionālās kultūras pamatu. Manuprāt, par to būtu jāiestājas ikvienam — gan latvietim, gan krievam, gan baltkrievam, gan igaunim, polim vai lietuvietim. Ikvienam, kam ir dārgs pašu mātes valodas gods un dzīvība, kas ir spējīgs saprast arī citā valodā runājošo cilvēku sāpi un rūpes par savas mātes valodas tālāko likteni. Bet, lai latviešu valoda dzīvotu, ar valsts valodas statusa piešķiršanu vien ir par maz. Nedrīkst apiet jautājumu par lietvedību. Lai valoda varētu normāli attīstīties līdzi laikam, līdzi tehnisko zinātņu, informātikas, humanitāro zinātņu un mākslas attīstībai un jaunākās terminoloģijas ieviešanai, tai jābūt arī attiecīgo iestāžu un organizāciju, valsts un pārvaldes aparāta lietvedības valodai.

Tāpēc kopumā atbalstot sagatavotā lēmuma projekta tekstu, es uzskatu, ka pirmais punkts tomēr būtu obligāti papildināms, kā tas bija arī darba apakšgrupas variantā, aiz vārdiem «atzīstot, ka jānodrošina latviešu valodas vispusīga mācīšana» iestarpinot frāzi: «Un to lietvedībā». Respektīvi, šis moments obligāti būtu jāakcentē jau šodien.

Ir absolūti skaidrs, ka starprepublikāniskajā saziņā un centralizēto pārskatu un formulāru sniegšanā galvenā ir un paliek krievu valoda. Būs vajadzīgs vienu divus gadus ilgs pārejas periods, būs jānostiprina materiāli tehniska bāze (sākot ar rakstāmmašīnām ar latīņu burtiem), taču tie ir jau tīri tehniskas dabas jautājumi.

Nepieciešams uzsvērt, ka līdzās pamatnācijai — latviešiem — republikā dzīvo ne vien krievu tautības cilvēki, bet arī pie dažādām citām tautībām un etniskajām grupām piederoši cilvēki, kam jānodrošina tiesības katram uz savu dzimto valodu vismaz pamatizglītības iegūšanā, un necieņas izrādīšana pret jebkuras tautas valodu uzskatāma par cilvēka tiesību pārkāpumu. Šie un citi līdzīgi jautājumi būtu atspoguļojami otrajā pantā minētajā likuma projektā «Par latviešu valodas un citu valodu lietošanu» un nododami plašai apspriešanai.

 

V. VARNAS,

deputāts, partijas Balvu rajona komitejas pirmais sekretārs

Es esmu lietuvietis, taču esmu dzimis un visu laiku dzīvoju Latvijā. Mācījos krievu skola. Es strādāju rajonā, kur vairāk nekā trīs ceturtdaļas iedzīvotāju ir latvieši. Pašreiz man ir gan grūti, gan viegli runāt par latviešu valodas statusu. Grūti tāpēc, ka es nevaru sevi pieskaitīt pie pamattautības, kaut arī jau četras mūsu ģimenes paaudzes dzīvo Latvijā. Tajā pašā laikā šā iemesla dēļ es varu raudzīties uz valodas problēmu republika it kā no malas, bez īstām vai neīstām nacionālās pašapziņas jūtām.

Valodas problēmas aktīvi apsprieduši mana apgabala vēlētāji, tāpēc viss, ko es šeit teikšu, atspoguļo ne tikai manas, bet arī daudzu mūsu rajona iedzīvotāju domas. Vairākums vēlēšanu apgabala iedzīvotāju atzinīgi vērtē Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projektu «Par latviešu valodas statusu».

Es personiski esmu dziļi pārliecināts, ka Latvijā kā suverēna republikā valsts valodas statuss jāpiešķir latviešu valodai. Gribu skart problēmas, kas neapšaubāmi radīsies reizē ar šādu lēmumu. Tā kā, izdarot papildinājumus Latvijas PSR Konstitūcijā, latviešu valodas lietošanu garantēs republikas Pamatlikums, tiesiska aizsardzība ir vajadzīga vairs ne tik daudz latviešu valodai, cik krievu valodai. Neviena iedzīvotāju grupa nedrīkst būt aizskarta, ir jāievēro dažādu tautību pārstāvju interešu līdzsvars.

Izvirzīt šādu jautājumu ļauj arī daudzu mūsu republikas reģionu vēsturiskā pagātne. Šā gadu tūkstoša 700 gados Balvu, Ludzas, Krāslavas un vairāku citu rajonu teritorija 337 gadus piederēja vācu feodāļiem. 211 gadus bija Polijas un Lietuvas īpašums, 148 gadus piederēja Krievijai un tikai mazāk par 70 gadiem ir bijusi Latvijas republika. Ar to izskaidrojams iedzīvotāju jauktais sastāvs un atšķirības kultūra un tradīcijās. Uzskatu par pareizu Augstākās Padomes lēmuma projektā tiesiski nostiprināt iespēju pēc iedzīvotāju vēlēšanās sazināšanās procesā un dokumentu noformēšanā lietot arī krievu valodu. Ierosinu ietvert šo papildinājumu arī to likumdošanas aktu projektos, kas tiks nodoti visas tautas apspriešanai.

Latviešu valodas prioritāte lielas grūtības rada pirmām kārtām kadru jautājumos. Mēs rajonā jau sadūrāmies ar to. Esam noorganizējuši latviešu valodas kursus Balvos, Viļakā •un Kupravā. Cilvēku, kas vēlas to apgūt, netrūkst, taču ir problēmas ar metodiku, mācību līdzekļiem un pasniedzējiem. Tiem. kas vada tautas izglītības sistēmu republikā, pienācis laiks nodrošināt vienādas iespējas gan krievu valodas, gan latviešu valodas apgūšanai. Pašreizējā situācijā iemācīties latviešu valodu krievu skolā nav reāli.

Vēlētāji lūdza mani vērst Augstākas Padomes uzmanību uz mazo etnisko grupu vēstures, kultūras un valodas tradīciju saglabāšanas problēmu. Mēs nevaram nerespektēt to, ka liela daļa Balvu, Ludzas, Krāslavas, Preiļu. Rēzeknes. Madonas un Daugavpils rajona iedzīvotāju runā latgaļu dialektā. Šiem iedzīvotājiem ir sava kultūra, kuras saknes iesniedzas sirmā senatnē. Ierosinu Konstitūcijas 3. sadaļu papildināt ar pantu, kurā valsts garantētu visu Latvijas teritorijā dzīvojošo etnisko grupu kultūras un tradīciju attīstību.

 

M. DARGE,

deputāte, šūšanas un trikotāžas izstrādājumu ražošanas apvienības «Rīgas modes» meistare

Šodien, atklātuma laikā, mēs varam apspriest jautājumus, par kuriem mēs daudzus gadus esam klusējuši un domājuši, kad pienāks tas brīdis, kad varēsim izteikt savas domas skaļi. Viens no tādiem sasāpējušiem jautājumiem ir latviešu valodas lietošana republikā. Tas ir bēdīgs fakts, ka šodien mums, deputātiem, jāizskata jautājums par latviešu valodas tiesībām Latvijā.

Esam nonākuši tik tālu, ka patlaban latviešu valoda ir atmiršanas stadijas sākumā, ko raksturo valodas izzušana no lietvedības, sadzīves, zinātnes. Man kā sadzīves pakalpojumu dienesta darbiniecei jāatzīst, ka mūsu nozarē, tāpat kā tirdzniecībā un ārstniecības iestādēs, netiek ievērots divvalodības princips.

Šā gada maijā tika pieņemts Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas uzņēmumu direktoru padomes lēmums par neatliekamiem pasākumiem iedzīvotāju apkalpošanas kultūras un kvalitātes uzlabošanā. Tajā teikts, ka 1988. gadā jāorganizē sadzīves pakalpojumu uzņēmumu pieņēmējām krievu un latviešu valodas apgūšana. Viņu pieņemšanā darbā jāņem vērā divu valodu prasme. Daži mūsu darbinieki, kas nezina latviešu valodu, domā, ka tā ir Īslaicīga parādība un nav vērts sevi piepūlēt ar tās republikas valodas apgūšanu, kurā viņi dzīvo. Ir dabiski, ka šādos apstākļos rodas konfliktsituācijas.

Pēc iepazīšanās ar lēmuma projektu par latviešu valodas statusu uzskatu, ka latviešu valodai jāpiešķir ne tikai valsts valodas statuss, bet jāpapildina šis lēmuma projekta punkts šādi: latviešu valoda ir iestāžu un organizāciju lietvedības valoda. Vienīgi tā varēs panākt, lai visos vadošos posteņos, arī pakalpojumu sfērā, strādātu cilvēki, kas atzīst latviešu valodu un to pārvalda. Atbalstu lēmuma projektu par latviešu valodas statusu un ierosinu to pieņemt ar minēto papildinājumu.

 

A. LAZDIŅŠ,

Latvijas PSR Valsts kurināma un enerģētikas komitejas priekšsēdētājs

Nav noliedzams, ka šodien pieņemamajam lēmumam par valsts valodu Latvijā ir svarīga vēsturiska nozīme, jo izšķiras jautājums — vai šai valodai nākotnē būt vai nebūt. Daudzus gadus strādādams administratīvajā aparātā, valsts aparāta, pats esmu jutis zināmu spiedienu uz sevi, jutis, ka man, katru dienu strādājot ar krievu tekstiem, kļūst grūti uzrakstīt latviešu valodā uzreiz stilistiski pareizu tekstu attiecīgajā jautājumā. Cik nepatīkami ir dzirdēt speciālistu izteikumus, kuros vienā teikumā lietoti daudz dažādu citas valodas vārdu, kas neatbilst dzimtajai valodai, kurā viņi runā. Šodien ir par maz pieņemt tikai lēmumu par valodas statusu, par valsts valodu. Ja mēs tai nenodrošināsim obligātas lietojuma garantijas.

Apspriešanai izvirzītais projekts jau izraisa pirmās šaubas. Kaut vai tā tulkojums no latviešu valodas krievu valodā. Man šķiet, ka vajadzīgs noteiktāks formulējums. Otrkārt, runājot par lietvedības valodu, teikts, ka tiks izstrādāts papildlikums, kas nodrošinās latviešu valodas lietošanu arī lietvedībā. Diemžēl dažos televīzijas un preses skaidrojumos izskan tā: var tikt darīts. Tātad gribu — daru, negribu — nedaru. Tāpēc es uzskatu, ka, pieņemot lēmumu, vajag to visu nopietni apsvērt un obligāti tajā papildus ierakstīt par valodas lietošanu lietvedībā.

Mūsu nesen nodibinātajā Valsts kurināmā un enerģētikas komitejā mēs no jauna veidojam savus kadrus. Tos veidojot, sastopos ar visdažādākajiem speciālistiem, dažādu tautību cilvēkiem, kas latviešu valodu prot vai neprot, pārvalda labāk vai sliktāk, un varu droši sacīt, ka starp viņiem nav neviena, kas negribētu mācīties latviešu valodu. Ko mēs esam paredzējuši darīt mūsu komitejā? Uzskatu, ka jāizveido nelielas grupas no trim līdz pleciem cilvēkiem atkarībā no sagatavotības pakāpes, kam paši komitejas darbinieki, runādami latviski, palīdzētu ātrāk apgūt latviešu valodu. Tas veicinās psiholoģisko barjeru noārdīšanu un palīdzēs apgūt tieši specifisko valodu, kas vajadzīga darbam. Es aicinu visu organizāciju un iestāžu vadītājus, direktorus un ministrus pašiem sākt aktīvi lietot latviešu valodu lietvedībā savos kolektīvos. Pastāv metodisko materiālu deficīts. Acīmredzot būtu lietderīgi, lai Tautas izglītības ministrija organizētu speciālus kursus un konsultācijas tiem, kas varētu mācīt latviešu valodu.

 

L. VĪTOLS,

deputāts, apvienības «Latvijas mežs» ģenerāldirektors

Es pilnīgi pievienojos A. Lazdiņa teiktajam, ka sesijai jāpieņem patiesi vēsturisks lēmums. Es jau četrus sasaukumus pārstāvu vēlētājus republikas Augstākajā Padomē. Šajā laikā es esmu izpildījis ļoti daudz vēlētāju norādījumu, bet vēl nekad nebiju saņēmis konkrētu norādījumu republikas augstākā valsts varas orgāna sesijā aizstāvēt latviešu valodu.

Tas tiešām ir paradokss, ka valsts ņem savā aizsardzībā dabu, putnus un retos augus, bet valodu, kurai draud iznīkšana, valsts neaizsargā.

Pēc vēlētāju domām un arī pēc mežrūpniecības darbinieku domām, kuras viņi izteica, tikdamies ar mani, lēmumam par latviešu valodas statusu jābūt konkrētākam. Pirmkārt, nepieciešams piešķirt Latvijas PSR teritorijā latviešu valodai valsts valodas statusu. Otrkārt, nodrošināt latviešu valodas kā lietvedības valodas lietošanu valsts iestādēs — zinātnes, kultūras un izglītības iestādēs.

Lai ilustrētu pārliecību, ka lietvedību var vest latviešu valodā, atļaujiet pievērsties mūsu nozarei. Uzreiz gribu pateikt — nedomājiet, ka mežsaimniecība republikā ir kaut kāds latviešu rezervāts. Arī pie mums strādā dažādu tautību pārstāvji — ir poļi, lietuvieši un pat daži vācieši. Mums ir tieši sakari ar Ministru Padomi, Maskavu un Valsts meža komiteju. Mēs savā saimniecībā izmantojam skaitļošanas tehniku, un nekas mums nav traucējis un netraucē arī tagad vest lietvedību latviešu valodā.

Nesen man bija saruna ar kādu krievu kolēģi, labu un senu paziņu. Viņš nav pieskaitāms ne pie stagnantiem, ne pie staļiniešu elites, un tomēr viņš man uzdeva jautājumu — ko tad jums, latviešiem, vajag? Jums ir atļauts runāt latviešu valodā, dziedāt latviešu valodā, jums ir atļauts rakstīt un izdot grāmatas latviešu valodā, jums ir atļauts rīkot Dziesmu un deju svētkus, tagad jums ir atļauts svinēt pat Līgo svētkus latviešu valodā. Ko jums vēl vajag?

Es savam draugam un kolēģim teicu, ka tas tiešām tā ir. Bet tas ir tas pats, kas atļauts latviešiem Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs, Zviedrijā un daudzās citās zemēs. Arī tur latvieši, ja grib, runā latviešu valodā, ja grib, dzied latviešu valodā, raksta grāmatas un rīko svētkus. Tiesa, mazāk nekā pie mums, taču rīko. Man nācās pārliecināt savu draugu, ka tomēr latviešu valodai Padomju Latvijā, kas ir Padomju Savienības sastāvā, kur augstu tur godā tautu draudzību, jādod valsts valodas statuss. Un vēl man gribas teikt savam draugam, ka šis statuss nekādā ziņā neapdraud krievu valodu. Es esmu dziļi pārliecināts, ka mans draugs neizteiksies pret šo lēmumu, ko mūsu sesija pieņems attiecībā uz latviešu valodu.

Runātāji apsprieda jautājumu, ka jānoteic laiks, kurā nepieciešams lietvedību pārkārtot latviešu valodā. Es domāju, ka tas viss ir loti vienkārši. Jāsāk no tā dēvētajiem «augšējiem» ešeloniem. Tam nav vajadzīgi ne gadi, ne mēneši. Es esmu dziļi pārliecināts, ka republikas Augstākās Padomes Prezidijs var ieviest lietvedību latviešu valodā divu mēnešu laikā. Ministru Padomē, pēc manām domām, vajadzēs nedaudz ilgāku laiku. Taču ne vairāk par pusgadu, sliktākajā gadījumā — deviņus mēnešus. Un mēs ar prieku sagaidītu tādu paziņojumu, ka arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā ir ieviesta latviešu valoda.

 

A. ČEPĀNIS,

deputāts, partijas Liepājas rajona komitejas pirmais sekretārs

Apspriežot jautājumu par latviešu valodas statusu, tika teikts, ka latviešu valodai nepieciešama reanimācija. Tam nevar nepiekrist. Augstākās Padomes deputātu grupa ir saņēmusi 9000 vēstuļu ar daudziem tūkstošiem parakstu. Tas liecina, ka mūsu Augstākā Padome izskata tādu jautājumu, kas ļoti interesē latviešu tautu. Vēlētāju vārdā izsaku pārliecību, ka latviešu valodai jāpiešķir republikas valsts valodas statuss.

Domāju, ka jāatmet visas šaubas un atrunāšanās ar lietvedības grūtībām latviešu valodā. Par to var runāt vienīgi tādi cilvēki, kas necienī tautu, kuras vidū viņi dzīvo. Smieklīgi ir arī dažu cilvēku mēģinājumi attaisnot valodas nezināšanu ar mācību grāmatu, pasniedzēju un kursu trūkumu. Protams, būtu labi, ja mums tas viss būtu, taču es esmu svēti pārliecināts, ka ir vajadzīga tikai vēlēšanās iemācīties latviešu valodu. Nesauksim par nacionālistiem tos cilvēkus, kas mūsu republikā nav apguvuši krievu valodu. Jo esmu pārliecināts, ka tie ir tādi paši neapdāvināti sliņķi ka tie, kas runā tikai vienā valodā. Tāpēc ierosinu balsot par apspriežamā lēmuma pirmo punktu nevis vēlējuma formā, kā tas iesniegts, bet gan skaidri un gaiši: latviešu valodai Latvijas PSR teritorijā piešķirt valsts valodas statusu, tā ir pārvaldes orgānu lietvedības valoda, krievu valoda ir federālo attiecību valoda, pilsoņu saskarsmē ar valsts varas orgāniem un iestādēm kā sazināšanās līdzekli var izraudzīties latviešu vai citu valodu. Par savstarpējās sazināšanās valodu var lietot latviešu, krievu vai citas valodas.

Otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir Latvijas PSR pilsonības noteikšana. Šāda likuma mums diemžēl nav. Ierosinu uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam līdz 1989. gada 1. janvārim izstrādāt likumu par Latvijas PSR pilsonību. Manuprāt, par Latvijas pilsoni vajadzētu atzīt cilvēku, kas Latvijas teritorijā nodzīvojis ne mazāk kā piecus gadus un apguvis latviešu valodu vismaz sarunvalodas līmeni. Ceru, ka mans priekšlikums tiks rūpīgi izskatīts un es saņemšu atbildi.

 

A. V. ARTMANE,

deputāte, PSRS Tautas skatuves māksliniece

Godājamie biedri deputāti! It kā viss jau būtu pateikts, un es jūtu, ka mūsu noskaņojums ir ļoti vienprātīgs. Bet šodien stāvoklis ir tāds, ka par šo jautājumu mēs nebalsosim vieni paši. Par to domā visa tauta, kas stāv ārā. Pat vismazākās tautas valodas bojāeja ir milzīgs zaudējums visai cilvēcei. Latviešu valodā patlaban runā mazliet vairāk nekā divi miljoni cilvēku visā pasaulē. Bet kā runā! Ar stipru akcentu. Mēs esam vienīgie, kam ir dotas tiesības savu valodu kopt, turēt tīru un nodot mantojumā mūsu bērniem un mazbērniem.

Katra pienākuma pildīšana prasa pūles un laiku. Būtu naivi cerēt, ka tie, kas pieraduši pie mūsu tautas zināšanām krievu valodā, ātri apgūs citu valodu. Bet, ja mēs paši runāsim latviski ar viņiem, tad varēsim palīdzēt viņiem to apgūt. Atcerēsimies: kad latviešu zēniņi brauca uz Tērbatu, viņiem bija jāmācās igauņu valoda, kaut gan igauņi nav liela tauta. Kad atraitnes dēls brauca uz Pēterpili, arī viņam vajadzēja mācīties krievu valodu. Kāpēc mums tagad jālūdzas, lai mēs savā republikā varētu runāt latviski?

Aicinu visus deputātus balsot par latviešu valodu kā lietvedības valodu. Rainis ir teicis: Tā visskaistākā valoda ir latviešu valoda, viņš ir teicis tā — mēs maza cilts, mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba. Aicinu visus balsot par to, lai latviešu valoda kļūtu arī par lietvedības valodu.

 

J. DZENĪTIS,

deputāts, Latvijas PSR prokurors

Gribu izteikt savas piezīmes, kas attiecas uz lēmuma projektu, it īpaši tā trešo daļu. Tajā ir runa par to, ka pēdējos gadu desmitos ievērojami samazinājies latviešu valodas lietojums. Bet tas ir pretrunā ar PSRS Konstitūcijas 19. un 27. pantu, kuri paredz, ka valsts sekmē visu PSRS nāciju un tautību vispusīgu attīstību un rūpējas par garīgo vērtību aizsardzību. Biedra Millera referātā tika atklāti cēloņi, kāpēc latviešu valoda tagad nonākusi tādā stāvoklī. Lēmuma projektā par to nav ne vārda. Viens no runātājiem ļoti pareizi teica, ka, pieņemot šādu vēsturisku lēmumu, tam jābūt stipram un pārliecinošam, lai katrs saprastu, kādēļ šodien tāds lēmums pieņemts. Tāpēc es ierosinu attiecīgo rindkopu papildināt apmēram ar šādu tekstu: … tā rezultātā, ka republikā netika veltīta pienācīga uzmanība tautas garīgo vērtību sargāšanai, vairošanai un plašai izmantošanai, tai skaitā latviešu valodas kā valsts valodas atzīšanai.

Būsim godīgi un jautāsim, kas mums aizliedza pieņemt šādu lēmumu jau pirms vairākiem gadiem? Mēs savā lēmumā atsaucamies uz PSRS Konstitūciju, bet tādi paši panti ir Latvijas PSR Konstitūcijā. Vai nevajadzētu atsaukties uz republikas Konstitūciju?

Lēmuma projektā teikts, ka latviešu valodai republikas teritorijā piešķirams valsts valodas statuss. Būtu pareizāk ierakstīt: Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj piešķirt latviešu valodai Latvijas teritorijā valsts valodas statusu.

Šeit tika pacelts jautājums par referendumu. Es nezinu, man personīgi rodas šaubas, vai pēc šīs apspriešanas, pēc vēstulēm, pēc visa pārējā būs kaut kāda jēga rīkot referendumu. Ko mēs gaidām no tā un ko varam sagaidīt? Referendumā netiks apspriestas sīkas detaļas. Ierosinu šajā sesijā nolemt rīkot referendumu vai nerīkot.

Tika izvirzīts jautājums par lietvedību. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, tāpēc šo punktu vajadzētu formulēt īpaši, lai tas būtu reāls lēmums.

 

A. GORBUNOVS,

deputāts, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs

Mans jaunais amats liek man rūpēties, lai mūsu starpnacionālajās attiecībās būtu ietvertas tās tiesības un prasības, ko izsaka visa mūsu tauta. Es gribētu griezties pie visiem deputātiem neatkarīgi no tautības un lūgt pieiet šiem jautājumiem ar lielu pietāti. Lai kādus jautājumus mēs vēl apspriestu, par izejas punktu to atrisināšanā jāuzskata pamatnācijas intereses. Ilgu laiku tas netika ņemts vēra, un tāpēc ir tik daudz samilzušu jautājumu.

Tagad mums vajadzētu balsot, lai tiktu skaidrībā, kas ir par un kas ir pret latviešu valodas valsts statusu. Es piekrītu visam tam, kas tika teikts no šīs tribīnes, taču tagad mums jāparāda arī sava attieksme pret valodas lietošanu. Republikas iedzīvotāji nav redzējuši šo likumu par to, kur un kā lietot valodu, un tāpēc es domāju, ka nevajadzētu balsot par pirmo punktu. Vajag skaidri pateikt, ka latviešu valodai republikas teritorijā ir valsts valodas statuss. Likums par valodas lietošanu jāizstrādā un ar to jāiepazīstina mūsu republikas iedzīvotāji, bet, ja vajadzīgs, tas arī jāapspriež.

Es kā bijušais partijas ideoloģiskā darba organizētājs gribētu jūs lūgt, — ņemot vērā situāciju mūsu republikā, tas īpaši skar starpnacionālo attiecību komisiju, — pieņemot šādus formulējumus un balstoties uz tiem, ievērot, ka pats likums kā tāds ir iespējams un ka tas ir dažādi papildināms un precizējams. To atgādināja biedri, runādami par lietvedību. Es gribētu piebilst tikai vienu. Biedrs Vītols, kura runu es ļoti atbalstu un cienu, runāja alegorijās. Tas ir ļoti labi uztverams. Man droši vien tā neizdosies, tomēr es mēģināšu. Ja mēs kaut ko darām — gluži kā celtnieki, kas būvē labi, taču darbu pabeidz ar nokavēšanos, tad mēs pēc tam tomēr lepojamies ar paveikto. Var sacīt, ka šis dokuments, ko mēs pašreiz pieņemam, arī ir nokavēts, un tas būs pareizi teikts. Bet, ja mēs to pieņemsim, un tam ir nepieciešamie priekšnoteikumi, tad lai mēs varam dibināti lepoties ar to.

LATINFORM

 

* * *

Par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu apstiprināšanu

LATVIJAS PSR AUGSTĀKAS PADOMES PREZIDIJA SEKRETĀRES DEPUTĀTES V. KLIBIĶES REFERĀTS

Cienījamie biedri deputāti! Dekrēti, kas iesniegti jums apstiprināšanai. attiecas uz svarīgiem mūsu dzīves jautājumiem. Tie nosaka pasākumus valsts pārvaldes sistēmas pilnveidošanai, paredz likumības un tiesiskās kārtības tālāku nostiprināšanu, pilsoņu tiesību un likumīgo interešu nodrošināšanu. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs uzdevis man ziņot par minētajiem dekrētiem.

Kā jums zināms, iepriekšējā Augstākās Padomes sesijā tika izskatīts jautājums par republikānisko pārvaldes orgānu darbības uzlabošanu. Pieņemtajā lēmumā Augstākā Padome uzdeva republikas Ministru Padomei precizēt jauno Latvijas PSR tautas saimniecības pārvaldes ģenerālshēmu, ņemot vērā Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju sēdēs un sesijā izteiktās deputātu piezīmes un priekšlikumus. Precizēts dekrēta projekts šajā jautājumā tika iesniegts Prezidijam, kurš 9. jūlijā pieņēma dekrētu «Par Latvijas PSR tautas saimniecības vadīšanas ģenerālshēmu», paredzot republikas posmā pāriet uz principiāli jaunu organizācijas formu lielo republikas tautas saimniecības kompleksu vadīšanā, samazinot koprepublikānisko un republikānisko ministriju un resoru skaitu no 45 līdz 29 vienībām. Šajā dekrētā ir dots to ministriju un valsts komiteju uzskaitījums, kuras tiek likvidētas un kuras izveidotas no jauna. Paredzēts pārkārtot arī rajonu un pilsētu Tautas deputātu padomju aparāta organizatorisko struktūru, ievērojot padomju aizvien pieaugošo lomu tādu jautājumu risināšanā, kas skar iedzīvotāju nodrošināšanu ar pārtikas un citām precēm un ar pakalpojumiem, kā arī darbaļaužu dzīves apstākļu uzlabošanu.

Mūsu valstī liela sociāli ekonomiska nozīme ir labiekārtotiem un satiksmes drošību garantējošiem autoceļiem, it īpaši lauku apvidū. Tiek veikti konkrēti pasākumi ceļu būves un to labiekārtošanas attīstīšanai. Šo pasākumu kompleksa svarīga nozīme ir PSRS Augstākās Padomes Prezidija šā gada 21. marta dekrētam «Par kolhozu, padomju saimniecību, rūpniecības, transporta, celtniecības un citu uzņēmumu un saimniecisko organizāciju līdzekļu atskaitīšanu autoceļu būvei un remontēšanai». Šis dekrēts nosaka vienotus maksimālos kolhozu, padomju saimniecību un uzņēmumu līdzekļu atskaitījumu procentus vietējo autoceļu būvei un remontēšanai. Sakarā ar to 8. jūnijā pieņemts republikas Augstākās Padomes Prezidija dekrēts, ar kuru attiecīgie republikas likumdošanas akti saskaņoti ar minēto PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrētu.

10. maijā pieņemts dekrēts par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Likumā par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas un Latvijas PSR vietējo Tautas deputātu padomju budžeta tiesībām. Šis dekrēts pieņemts, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes Prezidija šā gada 14. marta dekrētu «Par pilsoņu aplikšanu ar nodokļiem, kuri strādā produkcijas ražošanas un realizācijas un pakalpojumu sniegšanas kooperatīvos, kā arī par individuālā darba patentu izsniegšanas kārtības grozīšanu».

Lai vietējiem valsts varas orgāniem un saimniecībām piešķirtu lielākas tiesības lauksaimnieciskās ražošanas jautājumu risināšanā, ar 30. maija dekrētu izdarīti grozījumi republikas Civilkodeksā. Noteikts, ka maksimālo lopu skaitu, kas var atrasties pilsoņa personiskajā īpašumā, nosaka ciema, ciemata, pilsētas Tautas deputātu padome, kolhozs vai padomju saimniecība. Ar šo pašu dekrētu izdarīti arī daži papildinājumi Latvijas PSR Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Vairāki dekrēti pieņemti jautājumos par sociālistiskās likumības un tiesiskās kārtības nostiprināšanu. Sakarā ar PSRS likuma «Par kārtību, kādā var pārsūdzēt tiesā amatpersonu prettiesisku rīcību, ar kuru aizskartas pilsoņu tiesības» pieņemšanu radās nepieciešamība konkretizēt minētās kategorijas lietu izskatīšanas procedūru. Tādēļ 23. jūnijā tika pieņemts dekrēts par papildinājumiem un grozījumiem Latvijas PSR Civilprocesa kodeksā.

Kā zināms, PSRS Konstitūcija un Latvijas PSR Konstitūcija atbilstoši tautas interesēm un sociālistiskās iekārtas nostiprināšanas un attīstīšanas nolūkā garantē pilsoņiem sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību. Tālākas demokratizācijas un atklātuma procesa padziļināšanās apstākļos pieaug padomju cilvēku sabiedriskā aktivitāte un viņu likumīga cenšanās pilnīgāk realizēt politiskās brīvības. Tas izpaužas viņu līdzdalībā dažādos masu pasākumos. Vairākumam šo pasākumu piemīt pozitīvs raksturs, to mērķis ir sekmēt sociāli ekonomisko jautājumu atrisināšanu, ekoloģiskās vides uzlabošanu, dabas un vēstures pieminekļu un citu objektu aizsardzību. Taču nevar neredzēt arī atsevišķu personu un grupējumu bezatbildīgos un ambiciozos mēģinājumus izmantot Konstitūcijā noteiktās brīvības, lai uzkurinātu antisociālas un demokratizācijas procesam bīstamas kaislības. Nekāds uzskatu plurālisms nevar attaisnot anarhistiskus izlēcienus pret mūsu dzīves sociālistiskajiem principiem, pret sociālistiskās kopdzīves likumiem un normām. Daudzos gadījumos tas viss tieši apdraud sabiedriskās drošības intereses un citas pilsoņu tiesības. Tāpēc šā gada 26. maijā Augstākās Padomes Prezidijs ar dekrētu apstiprināja nolikumu par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanas un norises kārtību. Šajā nolikumā noteikts, kā realizējamas konstitucionālās tiesības uz sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju brīvību, kā arī noteikta vienota šo pasākumu organizēšanas un rīkošanas kārtība republikas teritorijā. Tika izdarīti arī attiecīgi papildinājumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā.

Sakarā ar to, ka PSRS Augstākās Padomes Prezidijs 1988. gada 28. jūlijā pieņēma dekrētu «Par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanas un norises kārtību Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā» un dekrētu «Par grozījumiem dažos PSRS likumdošanas aktos», republikas Augstākās Padomes Prezidijs 29. jūlijā pieņēma dekrētu, ar kuru izdarīja attiecīgus grozījumus 26. maijā pieņemtajā nolikumā, izsakot šo nolikumu jaunā redakcijā. Šim nolikumam jāpalīdz nostiprināt gan valsts atbildība pilsoņu priekšā, gan pilsoņu atbildība valsts priekšā. Tas neapšaubāmi ļaus pilnīgāk īstenot Konstitūcijā paredzētās pilsoņu tiesības un nostiprināt mūsu zemē tiesisko kārtību.

Nolikumā noteikti Tautas deputātu padomju izpildkomiteju pienākumi masu pasākumu rīkošanai nepieciešamo apstākļu nodrošināšanā. Tajā pašā laikā paredzēts, ka tajos gadījumos, kad organizējamā pasākuma mērķi ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju un Latvijas PSR Konstitūciju vai arī apdraud sabiedrisko kārtību un pilsoņu drošību, pasākumu var aizliegt. Iekšlietu orgāniem izvirzīts atbildīgs uzdevums — pirmām kārtām radīt apstākļus mītiņu un demonstrāciju rīkošanai, lai reāli tiktu īstenotas cilvēku tiesības. Noteiktas arī to personu tiesības un pienākumi, kas ir atbildīgas par masu pasākumu organizēšanu un norisi. Līdz ar to milicijas darbinieki var attiecīgajā pasākumā konkrētāk un ciešāk sadarboties ar tām, lai nodrošinātu pienācīgu tiesisko kārtību un pilsoņu drošību. Sabiedriskās kārtības pārkāpšanas gadījumā, kā arī tad, ja tiek apdraudēta pilsoņu veselība un dzīvība, traucēts uzņēmumu, transporta un citu dienestu darbs, vai arī aizliegta pasākuma sarīkošanas gadījumā valsts varas orgāniem piešķirtas attiecīgas pilnvaras, kas ļauj stingri ievērojot likumību, enerģiski darīt galu tiesību pārkāpumiem un mēģinājumiem izmantot masu pasākumus tādu mērķu sasniegšanai, kas ir pretrunā ar sabiedrības un valsts interesēm.

Lai masu pasākumu norises laikā nodrošinātu sabiedrisko kārtību un aizsargātu pilsoņu tiesības un likumīgās intereses. Augstākās Padomes Prezidijs ar dekrētu noteicis administratīvo atbildību un kriminālatbildību par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu. Noteikta arī kārtība, kādā aizturami pārkāpēji un sastādāmi administratīvie protokoli un tautas tiesnešiem izskatāmas šādas lietas.

Ar dekrētu izdarīti attiecīgi grozījumi un papildinājumi administratīvo pārkāpumu kodeksā un kriminālkodeksā.

Protams, dzīve var izdarīt savas korektīvas arī šajos likumdošanas aktos. Var rasties nepieciešamība izskaidrot jau minēto nolikumu un attiecīgos Administratīvo pārkāpumu kodeksa un Kriminālkodeksa pantus, kuri nosaka atbildību par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanas un norises kārtības pārkāpšanu. Jau tagad praksē ir radušās dažas neskaidrības attiecībā uz pašiem jēdzieniem «demonstrācija» un «mītiņš», kā arī vēl citi jautājumi. Tādēļ republikas Augstākās Padomes Prezidijs ir lūdzis PSRS Augstākās Padomes Prezidiju dot PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēta «Par sapulču, mītiņu, ielu gājienu un demonstrāciju organizēšanas un norises kārtību Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā» atsevišķu pantu oficiālu skaidrojumu.

Šā gada vasarā plašās latviešu tautas aprindās radās interese par tautas kultūrvēsturisko simboliku. Republikas Augstākās Padomes Prezidijs un masu informācijas līdzekli saņēma daudz iesniegumu no sabiedriskajām organizācijām, darba kolektīviem un pilsoņiem ar lūgumu atzīt sarkanbaltsarkano krāsu salikumu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku un atļaut to lietot karoga veidā.

Augstākās Padomes Prezidijs 1988. gada 11. jūlijā izveidoja darba grupu priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanu sabiedrības demokratizācijas un Tautas deputātu padomju darba uzlabošanas jautājumos. Šī grupa, balstoties uz lietiskiem un dokumentāriem materiāliem, izpētīja sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi un sagatavoja savu atzinumu. Ņemot vērā grupas izteikto viedokli, kā arī sabiedrisko organizāciju, darba kolektīvu un pilsoņu iesniegumus, Augstākās Padomes Prezidijs 29. septembrī pieņēma Dekrētu par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku. Par kultūrvēsturisko simboliku atzīts vēsturiski izveidojies sarkanbaltsarkanais krāsu salikums, ko var izmantot karoga, vimpeļu, emblēmu, nozīmīšu un vēl citādā veidā. Noteikts, ka sarkanbaltsarkanais karogs lietojams, nepārkāpjot nolikumu par Latvijas PSR valsts karogu. Prezidijs atbalstīja arī izteiktos priekšlikumus izmantot latviešu tautas tradicionālos kultūrvēsturiskos simbolus, ornamenta motīvus un kompozīcijas (ausekli, saulīti u. c).

Jāatzīmē, ka sarkanbaltsarkanu krāsu salikumus baltiešu un Baltijas somu cilšu apvienības Latvijā pazina jau trīspadsmitajā gadsimtā. Šādi krāsu salikumi redzami uz arheologu atrastajiem lībiešu un sēļu koka vairogiem.

Pirmā pasaules kara laikā, veidojoties latviešu strēlnieku pulkiem un mostoties cerībai uz Latvijas autonomiju, atkal atdzima jautājums par latviešu nacionālo karogu. 1916. gadā mākslinieks A. Cīrulis izveido sarkanbaltsarkano karogu, kas pēc 1917. gada februāra revolūcijas kļūst par simbolu centieniem «Brīva Latvija brīvā Krievijā». To lieto Rainis un viņam tuvas aprindas Šveices revolucionārajā emigrācijā. Karogs ir kā simbols Latvijas apvienošanās centieniem. Līdz 1940. gada 25. augusta konstitūcijas pieņemšanai tas oficiāli bija arī Padomju Latvijas karogs.

Pārkārtošanās un atjaunotnes laikā, augot latviešu nacionālajai pašapziņai un interesei par vēsturiskajām tradīcijām, plašās tautas masās radusies vēlēšanās atgūt sarkanbaltsarkano karogu kā latviešu tautas kultūrvēsturisko simbolu, uzskatot, ka tas ir tautas, nevis tikai bijušās latviešu buržuāzijas simbols, un, ja zem šī karoga ir izdarīti noziegumi, tad vainīgi ir konkrēti cilvēki un nevis tauta. Šos cilvēkus tauta sen ir nosodījusi.

Biedri deputāti!

Aizvadītajā laika posmā pēc republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja iesnieguma pieņemti vairāki dekrēti, ar kuriem izdarītas izmaiņas Latvijas PSR Ministru Padomes sastāvā. Piemēram, biedre Ņina Deņisenko atbrīvota no Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieces pienākumiem sakarā ar aiziešanu pensijā. Par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku un Latvijas PSR Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāju iecelts biedrs Jānis Lancers.

Bez tam pieņemts dekrēts par koprepublikāniskās Tautas izglītības ministrijas izveidošanu, seši dekrēti par jaunizveidoto ministriju un valsts komiteju vadītāju iecelšanu, septiņi dekrēti par valsts komiteju priekšsēdētāju pirmo vietnieku un dažu citu resoru vadītāju iekļaušanu republikas Ministru Padomes sastāvā un četri dekrēti par ministru un valsts komiteju priekšsēdētāju atbrīvošanu un iecelšanu, kā arī dekrēts par atbrīvošanu no valdības locekļa pienākumiem. Visi minētie dekrēti par izmaiņām republikas valdības sastāvā pēc to pieņemšanas tika publicēti Augstākās Padomes lēmumu projekti par šo dekrētu apstiprināšanu un biogrāfiskās ziņas par jaunieceltajiem ministriem, valsts komiteju priekšsēdētājiem un personām, kuras iekļautas republikas Ministru Padomes sastāvā, kā arī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likumu un Augstākās Padomes lēmumu projekti visos minētajos jautājumos jums ir iesniegti.

Republikas Augstākās Padomes Prezidijs lūdz jūs izskatīt šos projektus un tos apstiprināt.

LATINFORM