Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lai mums izdodas Jaunais gads!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Vecgada intervija ar LKP Centrālās Komitejas sekretāru Anatoliju Gorbunovu

— Gads beidzas, kāds tas, jūsuprāt, ir bijis mums, Latvijā?

A. Gorbunovs: — Tādu vispārinājumu ir ļoti grūti sniegt, jo Vecā gada pēdējās dienās uz to noraugāmies arī no individuālā viedokļa — katrs to saistām ar savu darbu, ar savu dzīvi, ar tām problēmām, kuras mums nācās risināt. Domājam par to, kas paveicies un kas nav izdevies.

Personīgi man šis gads bija diezgan grūts. Pat ja ne ļoti grūts. Jo ideoloģijā pārkārtošanās pavedienus mēs tikai tā teorētiski uztaustījuši vien esam. (Piebildīšu, ka reizēm šķiet, vārds «перестройка» nepareizi tulkots, pareizāk būtu «pārbūve». Jo uz mūsu Padomju valsts stiprajiem pamatiem gribam celt vēl dižāku ēku. Tāpēc būtu vajadzīga «pārbūve». Vai ar «pārkārtošanos» vien pietiktu? Un šī uztaustīšana nebija viegla, tā nāca ar kļūmēm, ar rūpestiem, dažreiz nebija gandarījuma par to, kas tika darīts. Bet tagad, kad gads ir beidzies, es domāju, ka tomēr zināmam gandarījumam ir jābūt, jo pārkārtošanās līnijas daudzmaz skaidras un tagad neatlaidīgi jāstrādā, lai tuvotos tiem iezīmētajiem orientieriem.

Arī pārējās nozarēs nebija viegli. Ekonomikai 1987. gads nebija ērtāks kā iepriekšējie gadi, taču ļoti būtiski, ka nav pieļauta lejupslīde. Šur un tur velcies sliktāk, bet kopumā tomēr jūtama konsekventa augšupejas līnija.

— Manuprāt, daudzus apmulsinājusi atklātības konsekventā ienākšana mūsu sabiedrības dzīvē. Reizēm, pat par vienu un pašu parādību spriežot, dažiem liekas, ka atklātības par maz, bet citiem — ka par daudz, ka tā jau sāk nodarīt postu. Es gribētu pieminēt kaut vai dažus pēdējos radošo savienību kongresus… Atklātības apstākļos sākam nosaukt tik daudz negāciju, ka cilvēkam dažubrīd sāk likties: vai nu nav pārāk briesmīgi? Varbūt ērtāka dzīvošana būtu tāpat kā līdz šim — rožainā noskaņojumā?

A. Gorbunovs: — Es vienmēr esmu domājis par to, ka starp pesimismu un prozaisko realitāti, par ko reizēm skarbi runājam, nav liekama vienlīdzības zīme.

Taču pamats mūsu kultūras darbinieku satraukumam patiešām ir. Jo tagad jāsecina, ka mums tādas īstas, konstruktīvas kultūrpolitikas praktiski nemaz nav. Es pasvītroju — konstruktīvas kultūrpolitikas, jo kultūrpolitika ir plašs un abstrakts jēdziens. Tāpat jāteic, ka kultūrpolitika nemitīgi un radoši attīstās, ka tikai no augšas vien to reglamentēt nedrīkst, ka diskusijas, plaša apspriešana ir loti nepieciešamas. Un labi. Ja izsaka arī neapmierinātību, jo tā palīdz šo kultūrpolitiku veidot konstruktīvāku. Šī radošā pieeja īpaši iezīmējās Rakstnieku savienības kongresā, tālāk arī citu radošo savienību kongresos un sanāksmēs. Nevar neredzēt, ka radošai inteliģencei nav savtīgu nolūku, bet galvenokārt rūpe par kultūras tālāku uzplaukumu.

-  «PJ» nupat sākusies liela diskusija par V. Lāča Valsts bibliotēkas likteni, kaut gan par to rakstīta un runāts jau bija arī agrāk. Bet tagad, kad novembra sestdienas pirmajā lappusē ievietojām Daiņa Berdigina fotogrāfijas, sācies pamatīgs satraukums. Jo nu visi taču redz, ka grāmatas patiešām iet postā. Vēstules tagad saņemam katru dienu.

A. Gorbunovs: — Jā, V. Lāča Valsts bibliotēka mums patiešām ir liela sāpe. Un tai pašā laikā zinām, ka mums ir tikai viens celtniecības trests, kas būvē slimnīcas, bērnudārzus, skolas. Un šī tresta spēkos, paralēli šo objektu būvei, ir darboties tikai kādā vienā milzīgā celtnē, piemēram, kā tagad Zaķusalā televīzijas centra būvē. Šobrīd es redzu tikai vienu izeju — salikt galvas kopā un ieinteresēti izpētīt, vai tiešām Rīgā nav tādu sausu telpu, kur varētu grāmatas uzglabāt. Tas. protams, ir tikai pagaidu variants, jo bibliotēka ir jābūvē. Plašāku izskaidrojumu TV skatītājiem 27. decembrī sniedza Alfrēds Rubiks.

Pie šī jautājuma 1988. gadā mēs acīmredzot atgriezīsimies vēl un vēl, bet šeit gribētu akcentēt, ka «PJ» lasītāju vēstules varētu sagrupēt divās daļās. Vieni tikai rājas un pauž savu neapmierinātību, otri — arī rājas, bet tajā pašā laikā sniedz ierosinājumus, izvirza konkrētus priekšlikumus. Izsaka pat gatavību līdzdarboties. Sevišķi simpātiskas ir tās vēstules, kurās cilvēki apņemas uzglabāt grāmatas savos dzīvokļos, garantējot tām labus apstākļus un bez iebildēm atļaujot Valsts bibliotēkas darbiniekiem pārbaudīt to stāvokli. Ir arī citas interesantas idejas. Šī otra vēstuļu grupa ir patīkamāka tāpēc, ka to saturs ir konstruktīvāks. Jo šodien ir par maz bārties, darīt vajag. Un otras vēstuļu grupas autori patiešām grib darīt.

— Jo tā gaiņā pesimismu…

A. Gorbunovs: — Jā. Man personīgi simpātisks ir Imanta Ziedoņa piemērs. Pamēģināsim atcerēties kaut vai pēdējos divus gadus, kas tā spilgtāk atmiņā palikuši. Vai Tautas dzejnieks kaut kur ir demonstrējis tikai kritisku nostādni vien, vai viņš tikai trauksmes signālus raidījis? Imants Ziedonis visu laiku ir darbojies. Izvirzījis pozitīvo programmu, kurā iesaistījis daudz cilvēku.

— Kā jums šķiet, kāds būs nākamais gads mūsu Kultūras fondam?

A. Gorbunovs: Esmu pārliecināts, ka Kultūras fondam būs konsekventa attīstība, ka  daudzas tā ieceres realizēsies. Bet skaidrs, ka visu izdarīt tikai ar entuziasmu nevar. Var sakārtot kādu parku, var fondus radīt, savākt naudas līdzekļus. Paralēli tam dabas aizsardzībā, pieminekļu saglabāšanā daudz nopietnāk jāstrādā valsts orgāniem. Jo, teiksim, atjaunot kādu vecu pili ar kultūrvēsturisku nozīmi speciāli kultūras vajadzībām tikai ar entuziasmu vien nav iespējams. Kaut vai tāpēc, ka ir vajadzīgi materiāli, mehānismi un tā tālāk. Kultūrvides radīšanā daudz aktīvāk un nopietnāk strādāt varēs tikai tad, ja tiks saņemta partijas, padomju orgānu vispusīga un ieinteresēta palīdzība, atbalsts. Tas pats attiecas arī uz ekoloģiju.

Mums visiem kopā jāgādā par kultūrvides veidošanu, tās pacelšanu augstākā pakāpē. Un jādara tas katru dienu, neatlaidīgi. Sāksim kaut vai paši ar savas sētas sakopšanu.

— Kas te vairāk var palīdzēt: administratīvi pasākumi vai audzināšana?

A. Gorbunovs: — Viss kopā. Bet es domāju, ka galvenais tomēr ir audzināšana. Nestāvēt malā. Es dažas no sava atvaļinājuma pārpalikušajām dienām pavadīju Jūrmalā. Un starp lasīšanas reizēm pastaigājos kāpās. Reiz redzu: atnācis viens pavecāks vīrs un rok smiltis sava kaķīša istabas vajadzībām. Kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Taču nelaime tāda, ka viņš tās smiltis grābj no tik grūti ieaudzējamo kārklu saknēm. Jūrmalā daudz dara, lai pasaudzētu kāpu zonu. te stāda visādus krūmājus, kokus, ir spēkā stājušies daudz dažādi aizliegumi. Pateicoties preses rosinātās sabiedrības protestam, izdevies argumentēti iebilst pretim augsti stāvošu instanču iegribām . . .

Nu, lūk, un šis onkulis rok tās smiltiņas no kārklu sakņu apakšas. Kamēr es minstinājos, sirmais vīrs jau bija gabalā… Slikti tas, ka viņš bija kopā ar mazdēlu. Un tagad es sevi nosodu par neuzņēmību, ka nepiegāju šim vīram klāt un neaprunājos. Vai šī mūsu tradicionālā pārlieku lielā kautrība netraucē? Vajadzēja taču aprunāties. Un, protams, bez kliegšanas, rāšanās. Paskaidrojot! Varbūt saprastu? Tā jau arī būtu audzināšana.

— Es tagad gribētu sarunas tēmu pārvirzīt uz pašfinansēšanos, kas ir loģiska saimniecības attīstībā. Bet kāda galu galā būs situācija tām tradicionālajām lūdzējorganizācijām: skolām — gan vispārizglītojošajām, gan profesionāli tehniskajām, bibliotēkām, kultūras namiem? Vai «tehnokrāti» par šīm iestādēm turpmāk neiežēlosies?

Vai šī nav viena no problēmām, par ko tūdaļ pat vajadzētu domāt?

A. Gorbunovs: — Es tagad par visu to daudz domāju, lasu, ko raksta maskavieši, satiekos ar viņiem, diskutēju… Jūs pieminējāt profesionāli tehnisko skolu. Personīgi es domāju, ka turpmāk šī skola tieši tādā veidā kā patlaban vairs nevarēs eksistēt. Var būt, ka tas attiecas arī uz vispārizglītojošajām skolām. Es atceros, ar kādu sajūsmu 70. gadu beigās, Kirova rajonā strādājot, mēs iesaistījāmies kustībā «Šefības darbu — skolai». Kādas tik sanāksmes un balles nerīkojām ar vienu vienīgu domu — kā labāk palīdzēt skolai. Cik tālu vien neaizgājām, pat medaļas gādājām un par rajona patriotiem saucām visus tos, kas skolām bija pārskaitījuši tik un tik tūkstošus rubļu. Tolaik šī kustība ieguva plašus apmērus, šķiet, tā turpinās arī tagad, un tā nebūt nav peļama. Taču pašfinansēšanās apstākļos tā sāk kļūt problemātiska.

Bet arī līdz šim taču ir bijis tā, ka skola visu laiku atradusies lūdzēja lomā un lielā mērā atkarīga no šefības uzņēmuma vadītāja labvēlības, intelekta un rocības. To atzinuši daudzu skolu direktori. Situāciju noteic arī saimnieciskā vadītāja kultūras līmenis: kā viņš savu labestību prot parādīt. Vai tas izskatās skaisti un taktiski? Bieži vien jā, bet traģiski. Ja nē. Ja vadītājs ar šādu takta izjūtu ir apveltīts, tad skaisti izskatās pat tad, ja viņš dod maz. Bet pārlieku bieži ir tā, ka «nabaga» skolas direktoram jāiztop un pacietīgi jāgaida «bagātā» uzņēmuma vadītāja labvēlības brīdis…

— Nu ja, bet kā tad?

A. Gorbunovs: — Manuprāt, visreālāk dotajā situācijā iezīmējas profesionāli tehniskās skolas attīstība, kad par izglītību jāmaksā. PTV ir pilnīgā valsts apgādībā, bet par visu tā maksā arī valstij. Ko tas nozīmē? PTV rūpnīcai gatavo kadrus, un rūpnīca skolai par to samaksā, dažreiz naudā un «graudā» — piešķirot darbgaldus, materiālus un tā tālāk. Taču tas tiek pienācīgi reglamentēts, un rezultātā PTV patiešām ir valsts apgādībā. Tāpat kā jebkurš uzņēmums, kam plānveidīgi piešķir gan ražošanas līdzekļus, gan nepieciešamās izejvielas, lai «ražotu gatavo produkciju», šinī gadījumā tātad runa ir par augstvērtīgiem kadriem.

Jūs jau pareizi teicāt par saimnieciskā aprēķina loģiskumu. No savas puses piebildīšu, ka tas ir arī nežēlīgs. Saimnieciskajā sistēmā to apliecina visas pasaules prakse.

Taču pavisam cits jautājums ir par garīgumu kā tādu. Tagad radošā inteliģence, rakstnieki, mākslinieki, aktieri, tāpat žurnālisti bieži cilā vārdus: «garīgums», «dvēseles kultūra», «dvēsele». Es gan labprāt pieturētos pie šī vārda «garīgums». Jo to taču nevar izsvērt ar rubli. Darba tikumu gan vieglāk ieaudzināt ar rubli nekā ar izskaidrošanu, bet garīgums un tikumība jau nav tikai darba tikums, kaut gan darbs ir visam pamatā. Izpratne par to, kas ir labs un kas ir slikts, ļauns, pēc dziļākas būtības saistīta ar cilvēka garīgo pasauli. Tagad es ar lielu ieinteresētību sekoju šim procesam. Proti: no vienas puses, iestājas šī nežēlīgā pašfinansēšanās, bet, no otras puses, sabiedriskajā dzīvē iestājusies īpaša garīguma atmosfēra. Visi cilvēki tik ļoti cenšas pēc kaut kā garīga…

— To jau apliecina kvēlā un aizrautīgā līdzdalība Kultūras fondā…

A. Gorbunovs: — Jā, Jā! Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī aizrautība neatslābs, lai gan saimnieciskā dzīve mūs visus ieliks stingrās ekonomiskās sliedēs, un tad būs tā: darbs patiešām ir darbs un nevis runāšana par darbu…

— Bet man jau iepriekš žēl to ļoti daudzo cilvēku, kas tagad atkal — no viņiem nereti neatkarīgu iemeslu dēļ — cietīs. Šī nežēlīgā attieksme jau pārāk bieži tik daudzus skārusi iepriekšējo politisko līkloču negaidītajos pagriezienos… Priekšā būs grūtas dienas. Bet cilvēkam vajag kaut kādu cerību zvaigznīti priekšā. Viņam, ieejot pa striktajiem pašfinansēšanās vārtiem, vajag būt apbruņotam ar pārliecību, ka ir vērts paciesties, jo gaidāmās grūtības galu galā ar uzviļu atmaksāsies. Kaut vai ar vispārējā dzīves līmeņa uzlabošanos.

A. Gorbunovs: — Nākoša jā gadā gan vēl tikai 60 procenti rūpniecības produkcijas tiks ražoti uzņēmumos, kas strādās pēc pašfinansēšanās principiem. Un šie cilvēki patiešām ar pilnām tiesībām varēs jautāt: ko tad ir devusi tā pašfinansēšanās, šī pārkārtošanās? Kā tas sanāk, iepriekš tīri pieklājīga alga saņemta laikā, bet tagad vairs nesaņem laikā un citreiz tā ir tik maza… Un tad daudzi izdarīs secinājumu — tas, lūk, ir pārkārtošanās rezultātā.

Bet te nu mums pašiem sev jāvaicā — jā, bet kur lai ņem līdzekļus, lai apmaksātu nekvalitatīvu darbu, ja daudzas preces iegulst veikalu noliktavās?

Protams, šis laiks būs grūts. Un jūs tiešām pareizi teicāt, ka ikkatram cilvēkam priekšā vajag redzēt zvaigzni, vajag saskatīt mērķi. Un tomēr domāju, ka optimismam pamats ir: jo eksistē atklātums, kas aizvien vairāk tiek padziļināts. Tas palīdz šis problēmas ieraudzīt visā daudzšķautņainumā. Tikpat nozīmīgs ir arī demokratizācijas process. Ne jau tas ir galvenais, kādā amatā ievēlē vienu vai otru biedru, bet gan iespēja cilvēkiem konkrēti piedalīties svarīgu lietu izlemšanā. Protams, tas vēl nav visaptveroši, bet tajā virzienā mēs ejam. Galu galā tas nostiprina katra mūsu zemes pilsoņa pašapziņu. Un trešais posms ir saimnieciskā reforma. Es domāju, ka lielum lielākais vairums cilvēku ir strādīgi. Kā nu kurš ir mācījies, kādu specialitāti apguvis, ar kādu talantu apveltīts — nevienlīdzība te pastāv gluži objektīvi. Jo, kā Markss teicis, sociālisms vienlīdzību iedot nevar. No dabas lāču atkarīgs, ar kādu talantu katrs apveltīts. Bieži redzam — cilvēks ļoti cenšas, taču vienam viss, tā teikt, iet no rokas, bet otram nesanāk, jo viņam ir talants uz kādu citu, pat pašam vēl neapjaustu darbu. Ar to jārēķinās… Un tāpēc šī talanta dzirksts jāpamana jau bērnībā un mērķtiecīgi jāattīsta skolā, lai vēlāk darbā viņš gūtu patiesu gandarījumu. Saimnieciskā reforma uz to mūs orientē. Man. piemēram, šķiet, ka tagad palielināsies konkurss tehniskajās augstskolās. Jauns cilvēks redzēs, ka viņam paveras plašas iespējas sevi pārbaudīt. Kā tad līdz šim bija ļoti daudzos gadījumos, kad cilvēks bija ieguvis augstāko tehnisko izglītību? Nīkšana, vienā vārdā sakot. Protams, teorētiski var iebilst: sak, kas tev liek mūžam būt par parastu inženieri ar pieticīgu aldziņu? Kļūsti par vecāko inženieri, par nodaļas vadītāju, kāp kaut līdz debesīm! Bet nelaime taču tā, ka tiesības kāpt pa šīm kāpnēm ne vienmēr deva talants un paveiktais darbs.

Nu, lūk, un saimnieciskā reforma šo faktisko līdz šim eksistējošo nepareizību iznīcinās pašos pamatos. Jo jaunās saimniekošanas dzelžainajos apstākļos daudz svarīgāki par līdz šim noteicošajiem anketas datiem būs tavs talants, tava personība, tava spēja radoši strādāt. Par mērauklu kļūs radošs darbs un patiesa vēlēšanās strādāt. Kad pati dzīve piespiedis izvirzīt patiesi labākos, tad noteikti radīsies citi mērķi, cita attieksme.

— Jā, bet dzīvē tas būs daudz sarežģītāk…

A. Gorbunovs: — Skaidrs, ka sarežģītāk. Mēs ar jums te varen ātri gribam visu sakonstruēt!

 Problēmu radīsies daudz.

Kaut vai — kā ir ar to pašu atklātību? Mēs gan sakām, ka nav tādu jomu, kurās it kā nevarētu izvērst atklātību. Taču daudzi argumentēti cenšas pierādīt, ka uzreiz pilnīgi visas problēmas atklāti pacelt nevaram. Vajagot pakāpeniski, vajagot mēra sajūtu ievērot…

Katram viedoklim ir savi plusi un mīnusi, bet galvenais taču ir lietas būtībā: kāpēc šī atklātība nepieciešama. Gribu atgriezties pie mūsu sarunas sākumā teiktās domas: atklātība vajadzīga ne tāpēc, lai katrs skaļi plātu vaļā, kas tik viņam uz sirds, ko pats savām acīm redzējis un arī pa ausu galam dzirdējis. Nepieciešams panākt, lai no šīs atklātības būtu reāls, taustāms gala rezultāts, lai tā būtu mērķtiecīga un konstruktīva, lai lietu uz labu vērstu. Lai paši aktīvi lerosinātu priekšlikumus un paši piedalītos šo priekšlikumu realizācijā.

Protams, būtu smieklīgi cilvēkiem paģērēt: pag. pag. par šito vēl nerunāsim, mums vispirms jāatrisina kāda cita problēma un tad tikai ķeramies pie šīs lietas. Tā nu gan mēs nevaram.

Bet vai būs pareizi, ja mēs visi kopā skaļā balsī runāsim par itin visām problēmām un ar to runāšanu tā nomocīsimies, ka darīšanai spēka nepietiks? Laikam, taču ne. Laikam taču šajā problēmu lokā jāatrod tās, kuru atrisināšanai piešķirama prioritāte. Risināsim kaut pa vienai problēmai, bet — patiešām risināsim!

— Visi laikam esam pamanījusi, ka priekšnieki it kā vairs nav modē, bet daudzi grib būt…

A. Gorbunovs: — …efektīgi kritizētāji. Neatrisinātās problēmas birst kā no pārpilnības raga. Bet kas tās risinās? Pašiem taču būs jātiek galā.

Šajā sakarā man prātā nāk pērnruden notikušās Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības vadības vēlēšanas. Situācija šķita gaužām nokaitēta. Tika izvirzītas daudzas kandidatūras. Taču interesanti, lūk, kas: daudzi nosauktie biedri cēlās kājās, paskaidroja, ka viņi ir gatavi būt aktīvi līdzdalībnieki, būt klāt ar savām idejām un atbalstu, taču viņi neparko negribēja uzņemties atbildību. Viņi bija godīgi un gudri cilvēki, kuri saprata, ka viens ir skali un efektīgi parunāt, bet pavisam kas cits — uzņemties vispilnīgāko atbildību.

Un šai sakarībā es atkal atceros Imantu Ziedoni, kurš nemitīgi uzstājas ar pozitīvām ierosmēm. Viņš strādā pats un aicina citus. Viņš saka: sakārtosim to meža ceļu, sāksim ar mazumiņu. Skeptiķi iebilst: to atkal izbraukās ar lieljaudas tehniku. Imants Ziedonis paliek pie sava — mēs atkal to sakārtosim. Ar lāpstu. Un nākamreiz traktorists padomās, kā labāk izbraukt. Un vai vispār tai birzītei cauri jālaužas . . .

— Interesanti dzīvot kļuvis. Katra diena ko neparastu uzdāvina. Prātā nāk nesenais viedokļu uzjundījums ap teletiltu «Rīga— Ļeņingrada: kādam jābūt Likumam par jaunatni?». Runājot VLKJS XX kongresā, Mihails Gorbačovs izteica domu, ka šī lieta pamatīgi jāapsver, ka varbūt pilnīgi pietiktu ar to, ja pilnveidotu patlaban spēkā esošo likumdošanu. Kongress pieņēma lēmumu, ka likumam jābūt. Tā. protams, ļoti lielā mērā ir «PJ» vaina, ka mūsu republikas jaunieši tikpat kā nekā par tādu Likumu nezina, neizprot tā būtību un pēc teletilta faktiski vienotā frontē nostājušies pret to. Drīz publicēsim interviju ar Latvijas PSR JOK priekšsēdētāju Ivaru Vīķi, kas pastāstīs, kā Likums par jaunatni darbojas citās sociālistiskajās valstīs. Un tā nu esam nonākusi pretrunās: no vienas puses, paziņotam, ka Likums mums nav vajadzīgs, bet, no otras puses, nezinām taču, no kā atsakāmies.

A. Gorbunovs: — Jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Mani nekad šī problēma nav satraukusi, tāpēc arī es to īpaši studējis neesmu.

Tāpēc, iepriekš atvainojoties par iespējamu subjektīvismu, gribētos izteikt, lūk, kādus apsvērumus. Pirmkārt, sabiedrības dzīvi man gribētos salīdzināt ar dabu, ar klimatiskajiem apstākļiem, kas to iespaido. Arī sabiedrības dzīvē daudz kas notiek dabiski. Vai cilvēkam jāiejaucas dabas procesos, ja viss norit normāli?

— Es domāju, ka dārzaugi jālaista, ja iestājies ilgstošs karstums…

A. Gorbunovs: — Nu, lūk, sabiedrības dzīvē gluži tāpat. Ja viss norit saprātīgi, godprātīgi, lieka iejaukšanās nav nepieciešama. Enerģiski jārīkojas tad, ja jūt satraukumu, virmošanos… Vai jaunatnei ir grūtāk nekā citām sociālajām grupām? Bez šaubām. Bet tas taču ir dabiski. Un šis grūtums ir pat nepieciešams. Tikai tas norūda jaunu cilvēku un padara viņu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Vai, lieki iejaucoties, dabisko plūdumu neizjauksim?

Varbūt tā ir mūsu republikas īpatnība, ka mūsu jaunie cilvēki sev neprasa īpašas privilēģijas, bet, ka viņi aktīvi grib iesaistīties sabiedrības pārkārtošanās procesos kopā ar visu pārējo sabiedrību? Vai tas ir nosodāmi? Diez vai. Jo tikai grūtības pārvarot, jūtam gandarījumu. Vieglums to nesniedz.

Es jūs lūgtu šos manus izteikumus neuztvert kā verdiktu. Mums visiem kopā vajadzētu šo lietu labi plaši pārrunāt, publicējot laikraksta iedaļā «a.k.4» pat vispretrunīgākos viedokļus. Un laikrakstam lasītāji jāiepazīstina arī ar citu republiku jauniešu domām.

Un padomāsim arī no tāda redzesleņķa: vai pēc dažiem gadiem nākamā jauniešu paaudze mūs nenosodīs par to, ka, neapdomājuši kārtīgi, esam no šī Likuma atteikušies?

— Tāpat kā tagad visi gribam atteikties no metro? No koncertzāles?

A. Gorbunovs: — Tātad — nestrēbsim karstu! Mērīsim nevis septiņas, bet vismaz septiņdesmit septiņas reizes .

— Ko jūs domājat par jaunu cilvēku 1987. gadā?

A. Gorbunovs: — Pēdējā gada laikā esmu piedalījies dažādos jaunatnes pasākumos. Arī man mājās ir sešpadsmitgadīgs dēls, pie viņa nāk draugi, es viņus visus allaž vēroju, un mans spriedums ir viennozīmīgs — mūsdienu jaunatne man patīk. Pat ļoti.

Atcerēsimies tos nepatīkamos gadījumus vasarā un rudenī. Tad, kad ar jaunatni mēs sākām runāt atklāti, tieši šajā sabiedrības daļā mēs sastapām ļoti ieinteresētu, atsaucīgu un atbildības pilnu klausītāju.

Un tad jāsaprot, ka jaunatne nav vainīga pie tā, ka ne visur mums veicas tā, kā gribētos. Vainīgi esam mēs paši, vidējā un vecākā paaudze. Kad es šodien raugos uz jauniešiem, kuri visā pilnībā grib apzināties savas saknes, kuri grib runāt par savu vecotēvu un vecomāti, manī tas rada milzīgas simpātijas. Jo redzu: mūsu sabiedrībā aug gudri cilvēki. Es negribētu, lai mani nākošie vārdi izklausītos skaļi, taču esmu ar visu sirdi pārliecināts, ka jaunatne sevī nes mūsu tautas labākās revolucionārās tradīcijas. Un tikai jāatceras, ka ar jaunatni jārunā gudri, godīgi un visās kopsakarībās. Ka nedrīkst šo to noklusēt, bet par kaut ko citu runāt nemitīgi. Manuprāt, ir nepareizi. Ja par īstajiem revolūcijas un karu varoņiem runājam ar vienu vienīgu patosu. Ja paceļam šo varoni uz pjedestāla un nerunājam par to, ka šis varonis ir bijis dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, ka viņa dzīve nav bijusi vis spoža epopeja, bet gan titānisks darbs, ka viņiem bijis milzumdaudz ciešanu un arī sāpošu pārestību.

— Mani nomāc tas, ka mums republika vēl nav sabiedriskās domas pētīšanas centra kā Gruzijā. Tik daudz par to runājusi esam. «PJ» ir milzīgs pasts, arī es lasu gandrīz visas vēstules, un tad bieži žēl, ka to tautas balsi visās kopsakarībās netver visi tie, kas pieņem atbildīgus lēmumus. Lasītāji «PJ» ļoti uzticas. Viņi raksta tādā pati toņkārtā, kā mēs sarunājamies ar viņiem. Par šīm vēstulēm redakcija ir ļoti gandarīta, bet vai šī reakcija nebūtu jāņem vērā arī citiem, kas iesaistīti sabiedrības dzīves procesu vadīšanā? Jūs, biedri Gorbunov, esat viens no nedaudzajiem, kas izlasījis vairākus simtus mums adresēto vēstuļu…

A. Gorbunovs: — Tas, ka mums vēl nav sabiedriskās domas pētīšanas centra, protams, ir nepiedodami. Tas ir vajadzīgs kā ēst. Jūsu pieminētās «PJ» (tāpat arī citu izdevumu) lasītāju vēstules un sabiedriskās domas pētīšanas centra darbība varētu būt ciešā kontekstā. Jāpēta tās problēmas, kas, kā jūtams, sabiedrībā sāk virmot… Līdzšinējo projektu nepilnība ir tā, ka atkal gribas rīkoties pēc veciem birokrātiskiem stereotipiem: uzrakstīt gada plānus, ceturkšņa plānus, iepriekš, griestos palūkojoties, noteikt apjomus un tā tālāk.

Ja vēlaties, pēc kāda laika pie šī jautājuma esmu ar mieru atgriezties, jo problēma ir risināšanas stadijā. Kavējamies tāpēc, ka rūpīgi domājam. Lai atkal nekļūdītos.

Bet viens gan skaidrs: republikā ideoloģiskais darbs bez efektīvas sabiedriskās domas pētīšanas nav iedomājams.

— Biedri Gorbunov, man vēl desmitiem jautājumu, ko pavaicāt. Tos pataupīšu nākamajam gadam. Un intervijas nobeigumā: ko īpaši gribat teikt «PJ» lasītājiem?

A. Gorbunovs: — Bez liekas domāšanas pirmām kārtām teikšu: lai «PJ» lasītāji paliek uzticīgi savam laikrakstam. Avīzei jau ilgus gadus ir labas tradīcijas. Protams, viens numurs varbūt ir neveiksmīgāks, viena problēma kaut kur pazudusi, ir viedokļi, kas lasītāju varbūt kaitina, bet «PJ» kopumā allaž ir bijusi iecienīta avīze. Un tāpēc es novēlēšu visiem lasītājiem būt sava laikraksta patriotiem.

Un vēl — mums patlaban ir vajadzīgs optimisms. Pārkārtošanās, pārbūves teoriju mēs visi uzņēmām ar lielu sajūsmu, taču tagad šī teorija sāks pāriet praksē. Būs ļoti daudz grūtību. Un tāpēc «PJ» lasītājiem gribu novēlēt optimismu.

Lai laimīgs ir Jaunais gads! Kā tai dziesmā, kur dzied: «Lai jums izdodas draugi!» Jo vajadzīga arī veiksme! Un lai tad nu Jaunajā gadā arī veiksme mums visiem stāv klāt!

— Paldies!

 

Ar ANATOLIJU GORBUNOVU

runāja ANDREJS CĪRULIS

 

ATA IEVIŅA foto