Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Aleksandrs Kudrjašovs. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Cienījamie delegāti, viesi, un līdzjutēji! Dārgie brāļi un māsas!

Es šodien pirmām kārtām gribu apsveikt jūs visus no mūsu pareizticīgo Baznīcas Latvijā un novēlēt sekmes Tautas frontei. (Aplausi.)

Latvijas likteņi, Latvijas prieki un Latvijas bēdas ir mani likteņi, jo Latvija ir mana Tēvuzeme, un tāpēc Latvijas likteņi man šodien ir tikpat tuvi kā jums visiem. Bet, tā kā es pārstāvu pareizticīgo Baznīcu, kura sastāv no dažādām tautām — krieviem, latviešiem, baltkrieviem, ukraiņiem, igauņiem, ebrejiem un citām tautām, tad atvainojiet, ka tālāk runāšu krieviski. Šīsdienas konferenci un notikumus, kuriem sekojam un kurus pārdzīvojam, grūti aptvert un Baznīcas vārdā uzreiz dot tiem novērtējumu. Taču es gribu sacīt, ka mūsu — baznīcas kalpu — uzstāšanās šeit, politiskās izglītības namā, nozīmē jaunu — Tautas frontes, tautas kustības radītu — laikmetu.

Šodien daudzi runāja par to, ka šī kustība cilvēku sirdīs bija dzimusi jau agrāk. Bet tieši šodien — pateicoties pārmaiņām, kuras notiek ne tikai Latvijā, bet arī visā mūsu valstī — mēs esam pulcējušies vienkop un varam par to runāt skaļi. Es nerunāšu par pārbūvi, par to šodien tika runāts daudz. Un tomēr, tieši pēdējie notikumi liecina, ka pateicoties gan ekonomiskās, gan politiskās, gan sociālās un visbeidzot — arī reliģiskās dzīves atjaunotnei, es kā kristīgās Baznīcas pārstāvis varu griezties pie jums ar apsveikumu, un visi šie pēdējie notikumi kā Lieldienu zvani atbalsojas katra ticīgā kristieša un citu konfesiju pārstāvju dvēselēs — gan mūsu republikā, gan citās pasaules valstīs. Un šie notikumi vēsta, ka mēs visi esam aicināti, lai briesmīgais Staļina Golgātas rēgs nekļūtu par realitāti, lai mēs kopīgiem spēkiem varētu veidot tiesisku sabiedrību, valsti, mūsu republiku un visu republiku federāciju.

Man visvairāk interesē sekojošais: šodien tika runāts par to, ka daudzas, ļoti daudzas problēmas rodas no ekonomiskām un sociālām problēmām — cilvēki allaž vispirms tiecas domāt par tām. Par to mums vēsta jau Evaņģēlijs, un Kristus no tā brīdina. Baznīca kopš saviem pirmsākumiem ir aicināta veikt glābšanas misiju, glābt cilvēkus mūžībai. Bet Baznīcai nav sveša arī tautas dzīve, tautu dzīve, katras ģimenes, katra cilvēka dzīve. Tāpēc mēs, garīdznieki, runājam par to, kas mūs satrauc, kad pie mums vēršas ticīgie. Un, runājot par sociālām un ekonomiskām izmaiņām, bez kurām nevar tikt atrisinātas nedz nacionālās, nedz citas problēmas, gribas sacīt sekojošo: mums jāatceras — un es kā kulta kalps gribu to atgādināt —, ka mēs drīz ieiesim trešajā tūkstošgadē kopš Pestītāja Kristus nākšanas pasaulē, kurš ir mūs brīdinājis, ka cilvēks pārtiek ne jau no maizes vien. Ir nepieciešama maize, ir vajadzīgi dzīvokļi, ir vajadzīgs daudz kas.

Bet mēs runājam, spriežam par Dievu, taču šobrīd diemžēl mēs ne jau vienmēr un ne jau visi, iespējams, domājam par to, cik lielas ir garīgās, tikumiskās degradācijas briesmas, cik svarīgas ir jūtas, kuras atšķir cilvēku — saprātīgu būtni — no dzīvnieku pasaules. Evaņģēlijs mums māca arī to, ka Dievs — tā ir mīlestība, un, ja mēs neesam izjutuši mīlestību, mēs neesam iepazinuši Dievu. Man gribētos pasacīt: mums jābūt reālistiem. Un, radot cīņas fronti pret birokrātismu, pret visu to, kas bijis, gribētos, lai retorika, kurai mēs dažkārt ļaujamies, emocijas, — lai tās nepaliktu vienīgi retorikas līmenī, tikai emociju līmenī, lai mēs rastu tām saprātīgu pielietojumu, iespējami reālistiskāku pielietojumu, lai mēs tuvinātos ideāliem, par kuriem runājam. Par Dievu mums jārunā, un par Kristu jārunā, jo, kā sacījis Kristus: «Bez manis jūs neko nespējat uzcelt.» Vēsture to mums māca. Bet Dievs — tā ir mīlestība. Un šodien, runājot par izmaiņām, par vajadzībām, mēs dzirdējām daudz interesanta un derīga. Ir arī diskutablas lietas. Tomēr, kā apustulis saka romiešiem: no pacietības — pieredze, no pieredzes — cerība. Mīlestība ir likuma piepildījums.

Man gribas minēt šādu piemēru: pārcelsimies dažus gadu desmitus atpakaļ, piemēram, uz 1944. gadu. Zilo ezeru zemē — Latgalē, kur dzīvoja mans vectēvs, viņa senču dzīvesvietā, vecāki dzīvoja kaimiņos ar latviešiem. Viņu starpā nebija konfliktu. Viņi palīdzēja viens otram. Mani senči cienīja savus kaimiņus tāpat kā kaimiņi viņus. Un šķita, ka pastāv vienīgi savstarpēja cieņa un saprašanās. Bet kara laikā uz mana vectēva māju naktī atnāca trīs padomju partizāni. Visi viņi nebija krievu. Viens no viņiem bija baltkrievs, otrs ukrainis, trešais — krievi. Kad par to uzzināja mana vecmāmiņa, viņa savam vīram sacīja, ka pie mums slēpjas krievu gūstekņi, t. i., krievi, tāpēc, ka viņi runāja krieviski. Pastāvēja, kā mēs visi zinām, vācu virspavēlniecības pavēle — ne tikai nebarot partizānus, bet nekavējoties viņus izdot varas iestādēm. Ko gan sacīja šis sirmais vīrs, kurš ne vien dziļi ticēja Dievam, bet allaž centās palīdzēt savam tuvākajam?

Viņš sacīja: «Nē, māt, tu esi par mani jaunāka, tu vari mani atstāt. Bet es nevaru to izdarīt, es palikšu savā mājā, tev ir daudz radu citos Latgales novados, tu vari iet prom.» Taču viņa palika kopā ar vīru. Un, tā sacīt, kara histērijas rezultātā cilvēku un tautību sanaidošanas rezultātā kāds no kaimiņiem viņu nodeva — viņu aizveda un pēc tam Salaspils koncentrācijas nometnē sadedzināja. Taču ar to notikums vēl nav galā. Manai mātei, kura pa to laiku bija izgājusi pie vīra, draudēja izvešana uz Vāciju, — viņai atkal palīdzēja kaimiņi, pēc tautības latvieši. Palīdzēja un izglāba. Un, pateicoties tiem cilvēkiem, kuri dzīvo vēl šodien, man tagad ir iespēja uzstāties jūsu priekšā.

Es šodien gribu jums sacīt — mēs nedrīkstam aizmirst, ka šodien dzīvojam tik sarežģītā laikā, kad ir jāatrod savstarpēja sapratne, un man gribas teikt tiem, kas nezin, un vēlreiz atgādināt tiem, kas zin, apustuļa Pāvila korintiešiem sacīto: «Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm, un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanīgs varš jeb zvanīgs zvārgulis. Un ja man būtu praviešu mācība, un ja es zinātu visus noslēpumus un visu atzīšanu, un ja man būtu visa ticība, tā ka es varētu kalnus pārcelt, un man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu dotu nabagiem, un es savu miesu nodotu, ka taptu sadedzināts, un man nebūtu mīlestības, tad tas man nepalīdzētu nenieka.

Mīlestība ir lēnprātīga, tā ir laipnīga, mīlestība neskauž, mīlestība nelielās, tā neuzpūšas, tā neturas netikli, tā nemeklē savu labumu, tā neapskaistas, tā nedomā uz ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet tā priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cerē visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, jebšu gan praviešu mācības mitēsies, un jebšu valodas beigsies, un jebšu atzīšana mitēsies.» Tas mums ir jāzina, lai varētu runāt par Kristu, runāt par ticību, lai atrastu kopīgu valodu. (Aplausi.) Man ir konkrēts priekšlikums, kuru Tautas fronte varētu pievienot savām prasībām varasvīriem, un proti: lai Baznīca varētu nodarboties ar žēlsirdību. Tas ir nepieciešami, lai dotu Baznīcai iespēju pildīt savu kristīgo un pilsonisko pienākumu. (Aplausi.) Es visiem pateicos par uzmanību.