Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Tautu cerības — uz šodienu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

10. un 11. decembra norises Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā apstiprināja, ka tas tiešām bija republikas tautu forums. Un ne jau tikai tāpēc, ka vairāk nekā 900 delegātu pārstāvēja visu tautu, tautību un etnisko grupu cilvēkus, kas dzīvo Baltijas jūras krastā. Svarīgi bija tas, ka viņi pirmo reizi tikās visi kopā, ieraudzīja un labāk iepazina paši sevi un kaimiņus, apzinājās savu likteņu vēsturisko kopību, aptvēra, cik nepieciešami ir viens otram, un izprata savu vēlēšanos palikt kopā nevis kādu laiku, bet visu mūžu.

Kā teica viens no delegātiem, mēs visu laiku gājām uz vienveidību un domājām, ka teju teju sasniegsim kaut ko nebijušu. Par to mūs centās pārliecināt no augstām tribīnēm. Taču mēs pievīlāmies. Dzīve parādīja, ka jāiet uz daudzveidību. Mēs visi esam dažādi, un tieši šajā dažādībā ir mūsu spēks. Tikai darbs uz veselīgu starpnacionālo attiecību pamata var dot labus augļus. Starpnacionālajām attiecībām nav jābūt bremzei, bet gan efektīvai pārbūves svirai. Vai pašlaik ir šāds stāvoklis?

Mēs dziedam «Pūt, vējiņi!» un nezinām, ka dziedam senu lībiešu dziesmu, dzīvojam Ādažos un Juglā, taču nezinām, ka arī tie ir lībiešu izcelsmes vietvārdi. Lepojamies ar plaši pazīstamiem izcilu cilvēku vārdiem, bet gandrīz neko nezinām par kādreizējo svētīgo krievu kultūras augsni Latvijā, no kuras viņi smēlušies spēkus. Ierodamies viesmīlīgā mājā un nereti nesaprātīgi cenšamies uzspiest tur savu kārtību.

 Forumā cilvēki pamanīja un asāk izjuta otra sāpi. Daudzi delegāti runāja par sensenajām tiesībām dzīvot dzimtajā zemē, nodarboties ar tradicionālajiem amatiem, saukties savā īstajā vārdā, savas tautas vārdā. Foruma devīze bija «Latvija — mūsu kopīgā māja». Taču skanēja arī jautājums: vai tā ir laba kārtība, kas izveidojusies šajā mājā, vai tā jādzīvo kaimiņiem? Lai par ko arī runāja delegāti, šis jautājums bija galvenais. Kādu cilvēki vēlas redzēt savu māju? Pirmām kārtām tīru, labiekārtotu un laimīgu. Kas nepieciešams, lai tā būtu? Tajā jābūt tautai saimniecei, katram daudznacionālās ģimenes loceklim jādod savs ieguldījums, daudz jāstrādā. Vai tas ir tik grūti un neiespējami? Nē. Lai tikai neviens netraucē, nesēj naidu starp tautām. Un tiem, kas ieinteresēti celt naidu un radīt informācijas blokādi, kam sveša mūsu etnodemogrāfiskā vide, nedrīkst ļaut radīt ienaidnieka tēlu. Galvenais ir iet uz priekšu, kaut arī maziem soļiem, un risināt arī pašas asākās problēmas, nevis maskēt tās ar labklājības šķietamību.

Tika runāts arī par ko citu. Vēl atrodas cilvēki, kam labāk patiktu dzīvot pelēkā bezpersoniskā pūlī, sekojot devīzei: «Strādāsim, kā iznāk, saņemsim visi vienādi.» Vispār sakot, viņi mājas labklājības vietā izvēlas kopmītni. Dažiem šādi apstākļi vajadzīgi, lai paši ērti iekārtotos klusā stūrītī. Tas, kā teica viens no delegātiem, jau kļuvis par vides diktātu. Taču viņš uzsvēra arī domu, ka šajā diktātā plaisu iecirtis Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums un dažādas citas sabiedriskas akcijas. Latviešu tautas atmoda devusi impulsu arī citu Latvijas iedzīvotāju grupu nacionālās pašapziņas pieaugumam un atmodai. Forumā atklājās, kāds liels potenciāls ir jau izveidotajām un vēl topošajām kultūras biedrībām, kas tiecas attīstīt un vairot savas nacionālās vērtības kopīgā gultnē ar latviešu kultūru, ar latviešu tautu.

Forumā bija ne tikai emocijas. Delegāti stingri iestājās par savu tautu tiesībām. Viņus atbalstīja liela visas republikas auditorija, kas foruma gaitai sekoja pie televizoru ekrāniem, aktīvi atsaucoties uz notiekošo ar telefona zvaniem un telegrammām. Kategorisks «nē» tika pateikts nekontrolētajai migrācijai, Vissavienības un vietējo resoru diktātam, administratīvi komandējošajām vadības metodēm, hipertrofētajai un ekstensīvajai rūpnieciskās ražošanas attīstībai. Cerības — uz šodienu, nevis uz labumiem, ko kāds apsolījis tālā nākotnē. No šķietamām vērtībām jāpievēršas patiesajām dzīves vērtībām, humānismam.

Forums pieņēma aicinājumu visām Padomju Latvijas tautām, rezolūcijas, kur precīzā juridiskā valodā formulēti republikas iedzīvotāju lielum lielā vairākuma nodomi, prasības un mērķi. Šie dokumenti tiks publicēti tuvākajos republikas laikrakstu numuros.

LATINFORM