Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dziesmu vairogs atsita bultas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Dr. Raimonds Baltakmens, "Tēvzemes" korists

Kad naktī no 12. uz 13. janvāri neizslēgtajā radiouztvērējā atskanēja aicinājums uz tautas manifestāciju 11. novembra krastmalā, Haralda Medņa pulks — vīru kora "Tēvzeme" dziedoņi — nekavējoties pauda to savu pārliecību, ko bija apliecinājuši jau vairāk nekā 40 gadus, — būt kopā ar savu tautu domās, dziesmās un darbos. Kaut tajā apspiestības pusgadsimtā arī tautas māksla bija spiesta dot "gan Dievam, gan ķeizaram", "Tēvzemes" repertuārs un aktivitātes skaidri liecināja par tās īsto piederību. Tā pastāvīgi bija klāt vēsturiski nozīmīgākajos brīžos, tautas godājamāko dēlu piemiņas vietās un gadskārtās, pat iedibinot jaunas atceres vietas un brīžus.

Kora 715. koncerts notika Mazajā Ģildē Kronvaldu Ata 150 gadu atceres brīdī 1987. gada 7. aprīlī, kad, Vīgneru Ernesta "Trimpulu" dziedot, vairāk nekā jebkad agrāk saplūdām ar mūsu likteņupi Daugavu, jo tajā laikā ritēja cīņa par tās augšteces saglabāšanu.

Jau pirms tam — 1979. gada 5. augustā piedalījāmies Daugavas svētkos Ikšķilē, Doles salā, kurus vara piecieta kā zobu sāpes, tāpat kā Jāņskolas, Emīla Dārziņa dzimšanas piemiņas vietas — muzeja dibināšanu un kopšanu.

Tauta tad jau sāka mosties, un "Tēvzeme" arī bija viena no modinātājām. 1987. gada 22. septembrī no jauna dziedam Lielvārdē Andreja Pumpura muzejā Lāčplēša svētkos savā 749. koncertā, 22. decembrī — Krišjāņa Barona memoriālajā dzīvoklī.

1988. gada 20. februārī "Māmuļā" lielā iedrošināšanās — vēl sarkano virsnieku neatstātajā namā izlikti seno biedrību karogi, "aizdomīgi" lozungi, un "Tēvzeme" dzied varai tik netīkamas dziesmas, ka atvaļinājumā esošais virsnieku nama partijas sekretārs, ieradies savā rezidencē, krīt izmisumā. Valsts apvērsums, vai? Sarīkojums saucas "... tās tēvu dvēs’les dzīvos mūsu dzīvi". Tas ir pirmais īsti nacionālais kopkoncerts.

Kad festivāla "Baltica-88" grandiozā gājiena laikā "Tēvzeme" pie Ministru Padomes nodzied savu koncertu šim starptautiskajam forumam, tā dodas pie Brīvības pieminekļa, un 13. jūlijā tur atskan "Pie tēvu zemes dārgās", kam fonā akmenī kaltie vārdi "Tēvzemei un brīvībai". Tas vēl nav viss, jo pie mums pienāk Ernesaksa vīri un paceļam savus nacionālos karogus. Tiem piebiedrojas arī Lietuvas sarkanzaļidzeltenais, un atskan kopīgi dziedātā "Šie kauli, šī miesa". Igauņu kora vecākais mums atgādina: "Lūk, beidzot atkal tie trīs ir kopā, to atcerēsimies mūžīgi!"

Tas bija viens no pirmajiem sarkanbaltsarkanā demonstrējumiem, bet uz zilo 17. augusta skaidro debesu fona pasakaini atainojās vesela valsts karogu jūra, kad Viļķenē atklājām pieminekli mūsu tautas lūgšanas autoram Baumaņu Kārlim. Pirms tam Alojas kapos pirmo reizi pēc kara izskanēja viņa "Tēvijas dziesma". 20. oktobrī ievadām lielā Kārļa Zāles simtgadi viņa veidotajās tautas svētvietās — Brāļu kapos un pie Brīvības pieminekļa, pēc tam — Latvijas Universitātes lielajā aulā, bet 11. novembrī Haralda Medņa vadībā ieskandinām "Dievs, svētī Latviju" uz Rīgas pils terases, kamēr Ēvalds Valters uzvelk Latvijas karogu Svētā gara tornī. Līdzi dzied simtiem tūkstošu Daugavas krastā un miljons pie saviem radiouztvērējiem un televizoriem. Pēc tam Mednis ar saviem "Tēvzemes" dēliem dodas cauri ļaužu pulkiem pie Brīvības pieminekļa, un atkal skan dziesma sendziedātā.

Jau agros padomijas varas gados tēvzemieši Ziemassvētkos uz slēpēm devās svētceļojumā uz Ložmetējkalnu un dzīvā eglē iededza svecītes, pieminot latviešu strēlnieku upurus, bet 1989. gada 14. janvārī ieradāmies ne tikai kauju vietās, bet arī vēsturiskajā Piņķu baznīcā, un tur notika mūsu 801. koncerts.

Aleksandra Čaka "Piņķu sprediķi" 1994. gada 26. janvārī kopā ar "Tēvzemi" runāja Eduards Pāvuls koncertā, veltītā Latvijas "de iure" 73. gadadienai LU aulā.

Neatkarīgās Latvijas armijas izglītības iestādei — Karaskolai 1989. gada decembrī apritēja 70 gadi, un "Tēvzeme" tur pirmo reizi šajā jau nedaudz liberālākā, bet vēl tomēr padomju Latvijā nodziedāja arī līdz tam aizliegto "Daugavas vanagu dziesmu".

Pirmais gadījums, kad latviešu leģions cīnījās, pašu virsnieku komandēts, bija 1943. gada 16. marts. Bija pagājuši 48 gadi, un Brāļu kapos pie Mūžīgās uguns pulcējās tie, "...kas vēl dzīvi". "Tēvzeme" bija ar viņiem, tāpat kā nākamajos gados.

11. novembra krastmalā līdz tam 13. janvāra liktenīgajam rītam bija notikušas jau piecas karogotas tautas sapulces, kurās daudzsimttūkstoš manifestantiem vienmēr dziedāja arī "Tēvzemes" vīri, bet šis visasiņainākais datums bija īpašs.

Ar pirmajiem satiksmes līdzekļiem vīri devās uz Doma laukumu. Pie Latvijas Radio durvīm satikās baritoni — Raimonds Baltakmens, Arnolds Viesis un radio skaņu operators Indulis Birzgalis. Radās doma sakopot spēkus, organizējot Rīgas vīru koru štābu tuvējā Jaunielā esošajā "Tēvzemes" mītnē, senajā Rīgas ārsta Nikolaja Himzeļa namā, kuru paši sev 1984. gadā izcīnījām, līdzējām restaurēt un vēl 1995. gadā aizstāvējām pret centieniem atdot to svešiem tīkotājiem.

Vēl nebūt nezinājām tālākos notikumus, bet bijām labi informēti par tām traģēdijām, kas notika Baku, Tbilisi un tikko Viļņā.

Saņēmuši pirmo informāciju pa radio, devāmies uz savu mītni un piedāvājām savus ierosinājumus kolēģiem, kuri tos nekavējoties pieņēma. Paziņojām radiofonam, ka Rīgas tenori, baritoni un basi tiek aicināti pieteikties, lai organizētos aktīvai rīcībai. Pirmās dežūras vadību štābā uzņēmās Raimonds Baltakmens, kamēr citi devās uz manifestāciju. Pēc tās, radiopaziņojumus dzirdējuši, Himzeļa namā viens pēc otra ieradās Imants Kokars, Edgars Račevskis, Pauls Kvelde, Arvīds Platpers, Eduards Grāvītis, arī Radio kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava. Nāca ne tikai no Rīgas un ne tikai vīri. Jau pašā sākumā dežurēt objektos pieteicās Valmieras un Matīšu jauktie kori, pēc tam Baiba Sipeniece un Velta Kalniņa, pārstāvot sieviešu kori "Sakta", Ilze Līce no "Māraszemes", Dzintra Volfa no H. Medņa otrā kora "Skaņupe", Aivars Gailis no "Juventus", Māra Katvare no "Gaismaspils", ģimeņu kora "Dēklas" diriģents Arnolds Skride. Vislielāko atzinību pelnījusi Baiba Sipeniece. Tiek pieņemts lūgums organizēt visas nakts koncertus Universitātes aulā. Uzņemam kontaktus ar Latvijas Radio Jāni Ratnieku, ar "Mikrofona" redakciju, ar radio apsardzes dienestu. "Dziedoņa" šefs Imants Kokars liek celt vai no gultas, zvanot uz māju, viņam asistē kora prezidents E. Mežeiko. Atceramies arī Edvīnu Rudzīti no "Gaudeamus", Māri Vilku no "Ausekļa", Valdi Ādamsonu no "Absolventiem".

Pirmais darbs bija sastādīt dežūru grafiku, kurš, kad un kur būs nomodā, piebiedrojoties pārējiem no tautas pašos stratēģiski svarīgākajos objektos. Vēl jau nezinājām, kāda būs augstākā vadība, un vai tā būs, ka būs arī barikādes. To varējām tikai nojaust.

Vēlāk konstatējām, ka rīkotāji ir vairāki, pie kam ar atšķirīgām komandām. Tām, kuras nāca no Augstākās Padomes, kuru mēs aizstāvējām, negribējām piekrist. Rīkojumam atstāt barikādes un atdot tās miličiem nepiekrītam. Ne jau ar ieročiem militāru vai pusmilitāru aizstāvju rokās būtu iespējams nosargāties pret tanku kāpurķēdēm un artilēriju. Tieši tautas garīgais spēks un informācija, ko mūsu radio nodeva pasaulei, bija tā nepārvaramā robeža.

Par drosmīgāko no visiem sevi un savus "Ausekļa" vīrus apliecināja Eduards Grāvītis, kurš tūliņ pieteicās sargāt televīzijas torni, labi zinādams, ka Lietuvā tieši TV tika pakļauta visasiņainākajam uzbrukumam. Atzinībai par to "Tēvzeme" barikāžu dienu piecu gadu atceres brīdī Kara muzejā pēc sava koncerta parakstīja veltījumu savā dāvanā Eduardam — grāmatā "Uz ežiņas galvu liku". Tas bija mūsu pašaizliedzīgā zemessarga, doktora Pētera Putniņa ierosinājums.

Atgriežoties pie 13. janvāra rīta, atcerēsimies tālākos notikumus. Gaisā urkšķēja sarkano "ērgļu" helikopters, kaisīdams rubikiešu musinošās skrejlapas pār septiņsimttūkstošgalvaino manifestāciju. Atbildei skanēja dziesma.

"Tēvzemes" rindās dzied visdažādāko profesiju vīri, tādēļ atradās inženieri un celtnieki, un arhitekti — Gunārs Pētersons, Kārlis Zirnis, elektriķi enerģētiķi — Aivars Vegners, Rolands Arājs, mākslinieki — Modris Bakmanis, Zezostrs Ķēdis, mediķi ķirurgi — docents Ojārs Uldis Aleksis, Valdis Kantāns, Roberts Drāke, Benedikts Jakovels, terapeits, katastrofu medicīnas speciālists Pēteris Putniņš, anesteziologs Vilnis Blumbergs un citi speciālisti, kuri varēja būt visnoderīgākie specifiskajos apstākļos. Tika sagādāti sakaru līdzekļi, medikamenti, pārsienamie materiāli, instrumenti un pēc Pētera ierosinājuma piereģistrēts oficiāls medicīnas punkts. Otrs atradās netālajā Doma katedrālē.

Sākumā nervozēja tas, ka ļaudis pēc manifestācijas izklīda un sākumā uz radio aicinājumiem atsaucās atturīgi. Taču drīz Vecrīga atdzīvojās kā skudru pūznis, un, krēslai iestājoties, kā eži savas adatas izslēja dzeloņdrāšu rituļi, dzelzceļa sliežu un armatūras stieņu metinājumi. No visas Latvijas sāka ierasties traktori, kravas automašīnas, cisternas, autoceltņi, autobusi.

Visas pieejas Doma laukumam tika noslēgtas. Vīri bija mundri, pārliecināti par savu taisnību, gatavi stāvēt līdz galam, un dziesma tos tikai stiprināja. Sākām iziet pie barikāžu sargiem ar saviem improvizētajiem koncertiem, un ne tikai jaunais Guntars Ķirsis, bet arī 85 gadus vecais maestro Haralds Mednis salā stājās kora priekšā un stiprināja sargu dvēseles. Tā tas turpinājās vairāk nekā nedēļu gan Doma laukumā un pie Saeimas nama, gan pie Starptautiskās telefona centrāles un citur. Kori mainījās vietām, satikās gan dziesmā, gan pie karsta padzēriena un uzkodām. Mūsu štāba vīru piederīgie un citi entuziasti sanesa pārtiku, pie kuras un mūsu nama pagrabiņā pie kamīna stiprinājās un sildījās nosalušie, kas atgriezās no barikādēm. Sardze netika pārtraukta ne uz mirkli. Vīri gandrīz negulēja. Satraukums un pienākuma apziņa, tāpat neziņa par notikumiem, kuri varēja sekot, miegu aizdzina. Atbildīgais par dežūrām R. Baltakmens jau pirmajā naktī negadījuma pēc tika savainots un nogādāts sākumā Doma baznīcas medicīnas centrā un pēc tam 1. pilsētas slimnīcā uz operācijas galda, pavadīdams pēc tam dziednīcā veselu mēnesi. Par laimi, tas bija vienīgais "Tēvzemes" cietušais. Viņa vietā stājās dēls Māris. Iztrūcinādams savu ģimeni Tukumā, viņš mājās un darbā neieradās visu nedēļu, aktīvi tēva vietā veda dežūru sarakstu un jau no paša sākuma organizēja barikāžu nostiprināšanu, jo no Tukuma bija ieradušies pazīstami vīri ar smago tehniku. Pieejas Doma laukumam no RPI puses un "Tēvzemes" mītnei tika droši aizbarikādētas. Māris gādāja arī pārtiku, vāca informāciju. Pastāvīgi darbojās Tukuma Patērētāju biedrības lauku virtuve.

"Tēvzemes" "dzelzs repertuāra" dziesmas "Pie tēvu zemes dārgās", "Mūžam zili", "Tēvuzeme svētā, dārgā", "Atmaksas diena", "Karavīri bēdājās", "Es karā aiziedams", "Sniga sniegi, putināja" un citas tajās dienās un naktīs bija īsti vietā.

Taču ne jau "Tēvzeme" vien dziedāja. Viss Rīgas centrs un Zaķusalā dimdēja dziesmu skaņās.

Cietušais slimnīcā klausījās tikai ziņas un reportāžas no barikādēm, pa laikam sagaidīdams savus kolēģus ciemā, un apskauda dēlu, kurš atradās pašā notikumu mutulī. Rūpīgs dziednieks bija docents Ojārs Uldis Aleksis, kuram tajā laikā bija jābūt arī Gvido Zvaigznes dzīvības glābējam, kas diemžēl beidzās traģiski. Ojārs savās daktera gaitās pastāvīgi kursēja starp slimnīcu un barikādēm. Laiku vēl blīvāku padarīja Līča karš, bet kulminācija bija uzbrukums Iekšlietu ministrijai un kritušie, par kuriem taču bijām ne tikai dzirdējuši un tos redzējuši, bet arī daudzkārt tikušies, kopā darbojušies.

Vēl iepriekšējā rudenī kopīgi ar Andri Slapiņu bijām apglabājuši viņa filmēto kalējmeistaru, tukumnieku Jāni Austrumu, bet tagad sarkanbaltsarkanais karogs sedza arī Andra šķirstu. Atcerējāmies, kā Andris, Juris un Gvido ne tikai uz barikādēm, bet arī visās citās manifestācijās iemūžināja šos vēsturiskos notikumus Latvijas vēsturē, arī "Tēvzemes" dziedāšanu.

No tām bargajām dienām aktīvākajiem tēvzemiešiem tika atmiņai piešķirtas keramiķu studijas "Vāpe" izgatavotas oriģinālas krūzītes ar uzrakstu "Vienoti Latvijai". Cik nevienoti esam šodien, to ar nožēlu konstatējam...

Laiks, ko "Tēvzeme" pavadīja uz barikādēm, rēķināms nesalīdzināmi ilgāks nekā tās nepilnās divas nedēļas un paliks kora biogrāfijā simts koncertu pārdzīvojumu vērts.

Šis laiks it kā vainagoja Dziesmoto revolūciju. Kā "Beverīnas dziedonī" dziesmas vara uzveica karu, tā arī Vecrīgā tanki varbūt spētu izlauzties cauri barikādēm, bet ne cauri dziesmai. Ja tā un ļaudis kailām rokām stāvētu ceļā omoniešiem un kādam trešajam spēkam pie Iekšlietu ministrijas, arī tie droši vien neiedrošinātos atklāt uguni.

Gara spēks vienmēr būs stiprāks par kara spēku, un būtu jāatceras, ka arī tagad tas ir tikpat nepieciešams.