Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas PSR Radošo savienību kultūras padomes paziņojums

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Nespēdami sasniegt radikālus panākumus pārbūvē un tajā pašā laikā vēlēdamies saglabāt savu dominējošo stāvokli, stagnanti noskaņotie funkcionāri sāka sacerēt jaunu «mītu» par Baltijas republikām, kas formulēts šā gada 26. augusta PSKP CK paziņojumā. Ir likumsakarīgi, ka pēc tam masu informācijas līdzekļos pagātnes labāko tradīciju garā sāka pelt progresīvos procesus, kas notiek Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tas viss veido «vajadzīgos» uzskatus, taču nepamato tos.

Tagad visi ir lietas kursā par Hitlera un Staļina 1939. gada līgumiem, kā arī par tiem pievienotajiem slepenajiem protokoliem. Taču par to, ko šie noziedzīgie dokumenti nozīmēja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas tautām un ka šīs trīs valstis, kas kādreiz bija Nāciju līgas locekles, ir Eiropā vienīgās valstis, kuru pašnoteikšanās tiesības tiek pārkāptas jau nepilnus piecdesmit gadus, – par to būtībā nerunā. Tas tiek noklusēts arī paziņojumā, kaut gan 23. augusts ir minēts.

Tagad nav iespējams noliegt, ka Molotova un Rībentropa paktam pievienotais slepenais protokols pavēra Padomju Savienībai iespēju īstenot prettiesisko akciju un aneksiju politiku attiecībā uz Baltijas valstīm. 1940. gadā Padomju Savienības ultimatīvajām notām sekoja triju Baltijas valstu vardarbīgā inkorporēšana PSRS sastāvā, nenoskaidrojot šo valstu pilsoņu gribu. Tie ir fakti, ko nedrīkst neievērot, pasludinot Baltijas republiku demokrātisko kustību dalībniekus par ekstrēmistiem vai nosaucot pašas nācijas par antinacionāliem spēkiem.

Šie fakti kaitē PSRS prestižam un starpnacionālajām attiecībām Baltijā. Par to pamatoti norūpējušies paziņojuma autori. Ja PSKP CK patiešām vēlas, lai starpnacionālās attiecības Baltijā būtu harmoniskas, tad labākais līdzeklis tam būtu deklarācija, kas atzītu 1940. gada inkorporāciju par prettiesisku un tajā pašā laikā noteiktu Baltijas republikām īpašu politisku statusu, kurš veicinātu to valstiskuma atjaunošanu.

Turpretim tā dēvētais centrs arī turpmāk acīmredzot domā ignorēt šo republiku konstitucionālo statusu, kurām kā suverēnām valstīm, tāpat kā arī citām mūsdienu valstīm, ir tiesības pieņemt savus likumus. Turklāt Baltijai pārmet tieši to PSRS Konstitūcijas pantu neievērošanu, kurus PSRS Tautas deputātu kongresā daudzi deputāti aktīvi prasīja grozīt. Pateicoties aparāta demagoģijai un deputātu konservatīvā spārna pūliņiem, novecojušie Konstitūcijas panti tika saglabāti. Pagaidām mēs nejūtam, ka centram būtu konkrēti programmatiski nodomi attiecībā uz to, kā palīdzēt Baltijas republikām pārvarēt ilgus gadus slepeni īstenoto pamattautību asimilācijas un rusifikācijas politiku, kā apturēt mehānisko migrāciju un novērst pretdabisko demogrāfisko situāciju. Tieši pretēji, vēl joprojām nekontrolētās Savienības resoru rīcības dēļ šie procesi vēl vairāk padziļinās.

No problēmām, ko izraisījusi nekvalitatīva vadība, tiesiskā nenodrošinātība, korupcija un varas iestāžu egoisms, uzmanību cenšas novērst uz nacionālajām problēmām. Šāda politika nav nekas jauns. Īpašu piesardzību izraisa cēloņu aizstāšana ar sekām, kad patstāvīga iniciatīva tiek dēvēta par separātismu, bet nacionālā atjaunotne – par nacionālismu, kad paziņojumā klaji izteikti vienīgi labējie, sacentralizētie noskaņojumi.

Rodas iespaids, ka attiecībā pret Baltijas republikām var tikt veikti tādi paši pasākumi, kā kādreiz Ungārijā vai Čehoslovākijā. PSKP CK paziņojums pieļauj, ka progresīvie pārbūves procesi Baltijā nākotnē var tikt pasludināti par «buržuāziski nacionālistiskiem», kā tas jau notika Latvijā 1959. gadā. Turklāt paziņojums tieši veicina stagnantā, totalitārā viedokļa atbalstītāju aktivizēšanos. Protams, pie mums notiekošās parādības nav pilnīgas politiskā, tiesiskā un sociālā ziņā, taču ne jau mūsu nacionālisma, bet gan visu sabiedrisko institūtu ilgā stinguma dēļ. Pie mums patiešām mēdz būt nacionālisma izpausmes un antisociālistiskie noskaņojumi, taču mēs izjūtam arī lielvalstiskā šovinisma izpausmes un impēriskās domāšanas apoloģiju. Taču ne viens, ne otrs neļauj apgalvot, ka šeit uzņemts kurss uz iedzīvotāju nelatviešu daļas diskrimināciju. Šādi atzinumi var rasties vienīgi uz tendenciozās informācijas pamata. Mēs uzskatām, ka paziņojums sarežģī stāvokli un veicina jebkura sadzīves konflikta uzpūšanu līdz starpnacionāla strīda līmenim, tajā pašā laikā norādot, ka par vainīgiem, kā likums, jāuzskata Baltijas republiku iedzīvotāji. Šāda «taktika» arī nav jauna.

Paziņojums mūs vaino citu nacionālo grupu tiesību ierobežošanā – tieši tajā laikā, kad, pateicoties demokrātisko kustību iniciatīvai, Baltijas republikās tiek atjaunota mazākumtautību kultūras autonomija un izstrādāti attiecīgi likumprojekti, kad Latvijā izveidotas astoņpadsmit kultūras biedrības, kad Rīgā atsākusi darbu pēckara gados pirmā ebreju skola, atvērtas baltkrievu, lietuviešu un poļu klases...

Mēs nestrīdēsimies ar krievu, ukraiņu, baltkrievu vai citām tautām, mēģināsim pārvarēt līdzšinējās politikas vēl neizskaustās parādības, tās izraisīto aizspriedumainību, necieņu un kultūras trūkumu. Mūsu sabiedrisko organizāciju programmas pilnībā noliedz agresīvas un vardarbīgas metodes. Sadursmes, kā arī Sumgaitas vai Ferganas situācijai līdzīgus notikumus pie mums var izraisīt vienīgi organizēta, rūpīgi sagatavota provokācija. Mums tas ir absolūti nepieņemams, mums tas nav izdevīgi ne no viena – pat ne no ekstremālā viedokļa. Ir bēdīgi, ka PSKP CK paziņojuma nepamatotība un vienpusība sēj tikai aizdomas pret mums.

Mēs uzskatām paziņojumu par mēģinājumu radīt iespaidu, ka notikumi Igaunijā, Lietuvā un Latvijā ir kaut kas ārkārtējs un svešs salīdzinājumā ar citiem mūsu zemes reģioniem. Tas neatbilst patiesībai. Būtībā analoģiski pārbūves veicināšanas procesi ar arvien pieaugošo aktivitāti risinās visā Padomju Savienībā. Ir naivi uzskatīt, ka Baltijas «ekstrēmisti» spēj iekustināt tautas. Baltijas uzskatīšana par «grēkāzi», par visu nemieru izraisītāju – tas ir kārtējais mēģinājums slēpt patiesos notiekošā cēloņus.

Mēs solidarizēsimies ar visas mūsu zemes progresīvajiem spēkiem, mācīsimies no tiem un dalīsimies ar tiem pieredzē. Mēs ceram, ka dzīve un praktiskā, vitālā nepieciešamība visnotaļ uzlabot stāvokli neļaus iesakņoties cilvēku apziņā «ienaidnieka tēlam», ko tik centīgi mēģina uztiept Latvijai, Igaunijai un Lietuvai. Tēze «Skaldi un valdi» ir izdevīga vienīgi pārbūves pretiniekiem.

Arī KPFSR Rakstnieku savienības valdes sekretariāta aicinājumu mēs uzskatām par literatūras funkcionāru un nevis rakstnieku paziņojumu. Mēs nepieļausim domu, ka astoņdesmito gadu radošie cilvēki spēj piekopt stilu, ko lietoja, nosodot B. Pasternaku, M. Bulgakovu un daudzus citus, un pat uzdrošinās attiecināt šo stilu uz tautām. Daudzi no mums tika audzināti pēc krievu literatūras un pateicīgi tai par to, ka nesastapa tajā iekšējo liekulību un patiesības sagrozīšanu, izdabājot pasaules varenajiem.

Birkas «pretpadomju» un «antisociālistisks» šķiet komiskas, kad izrādās, ka mums nav patiesas padomju varas, bet sociālisma vietā uzcelts kas cits. Tas, kas paziņojumā nosaukts par nacionālistisko histēriju (šā gada 23. augusta akcija «Baltijas ceļš»), patiesībā bija draudzīgs un priecīgs notikums, kad ceļa posmā no Tallinas līdz Viļņai Baltijas republiku triju pamattautību pārstāvji sadevās rokās ar citu tautību cilvēkiem un viesiem no citām republikām.

Mēs neaicinām mums akli uzticēties. Mēs aicinām paraudzīties sev apkārt. Tas, kas nav pieņemams visiem labas gribas cilvēkiem, nav pieņemams arī mums. Situācija Latvijā nav vienkārša, negatīvu parādību varētu būt arī daudz mazāk. Mums ir zināmu spēku konfrontācija, taču mums nav tautu konfrontācijas. Mēs esam pret šķelšanos un saspīlējumu. Mēs esam pret tiem, kas saskata tautību pašnoteikšanās cīņas rezultātu to izzušanā.

 

KULTŪRAS PADOMES PAZIŅOJUMU IZSTRĀDĀJA:

Mākslinieku savienības priekšsēdētāja

PSRS Tautas deputāte

DŽEMMA SKULME

Rakstnieku savienības priekšsēdētājs

PSRS Tautas deputāts

JĀNIS PETERS

Žurnālistu savienības priekšsēdētājs

PSRS Tautas deputāts

VIKTORS AVOTIŅŠ

Teātra darbinieku savienības priekšsēdētājs

LPSR Tautas skatuves mākslinieks

ĢIRTS JAKOVĻEVS

 Dizaineru savienības priekšsēdētājs

GUNĀRS GLŪDIŅŠ

Zinātnieku savienības sekretārs

PSRS ZA korespondētājloceklis

ELMĀRS GRĒNS

Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs

 LPSR Tautas mākslinieks

IVARS SELECKIS

Komponistu savienības sekretārs

ARNOLDS KLOTIŅŠ

Arhitektu savienības priekšsēdētājs

GUNĀRS ASARIS

Fotomākslinieku savienības priekšsēdētājs

 AIVARS ĀĶIS

 

KULTŪRAS PADOMES LOCEKĻI:

Mākslinieku savienības sekretārs

JURIS PETRAŠKEVICS

 LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks

JĀZEPS PĪGOZNIS

 LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks

VALENTĪNS MACULEVIČS

 Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks

PĒTERIS PĒTERSONS

 Dizaineru savienības valdes atbildīgais sekretārs

JĀNIS ANCĪTIS

 Dizaineru savienības valdes loceklis

VILNIS KAZĀKS

 Dizaineru savienības valdes sekretārs

INGMĀRS ĶIECIS

Kinematogrāfistu savienības valdes II sekretārs

 ROLANDS KALNIŅŠ

Muzikoloģe

VIZBULĪTE BĒRZIŅA

 Fizikas un matemātikas zinātņu doktors

ANDRIS BUIĶIS

 Tehnisko zinātņu doktors

ANDRIS KRĒSLIŅŠ

 LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks

GUNĀRS BINDE

 Fotomākslinieku savienības prezidija loceklis,

fotožurnālists

 IMANTS PRĒDELIS

Arhitektu savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks

JĀNIS DRIPE