Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

LKP CK paplašinātais plēnums 1988. gada 18. jūnijā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pilnīgs norises atreferējums
*/Plēnuma runas tika teiktas krieviski, izņemot Regīnas Ezeras. Tulkojums saņemts no Rīgas.

Boriss Pugo: Biedri. Demokratizācijas apstākļos nav nekas neierasts, ka esam šādi sanākuši kopā. Tas ir pilnīgi dabīgi. CK locekļiem, citu vēlēto orgānu locekļiem jāņem visaktīvākā līdzdalība situācijas novērtēšanā, dokumentu izstrādāšanā. Tāpēc nevajag uztvert to kā ārkārtēju notikumu, bet kā mūsu praktiskās dzīves reālu parādību. Ar ko mēs sagaidīsim XIX Vissavienības partijas konferenci? Piemēram, ekonomika, ko mēs patiesi dēvējam par pārkārtošanās pamatjautājumu — šeit mums izdevies pārtraukt negatīvo tendenču pieaugumu, radīt apstākļus mērķtiecīgai virzībai uz priekšu. Tautsaimniecībā uzstājīgi, kaut arī, protams, ne vienkārši, sev ceļu izcīna jaunā ekonomiskā domāšana, saimnieciskais aprēķins un pašfinansēšanās. Pieaug uzņēmumu patstāvība. Jaunās politiskās sistēmas praktiskās realizēšanas sākums — nesen apstiprinātā ģenerālā tautsaimniecības vadības shēma, komandadministratīvā aparāta samazināšana un tā funkciju ierobežošana. Vērojama primāro (pārtika) uzdevumu risināšanas uzlabošanās. Neskatoties uz grūtībām, par 13% pieauguši dzīvojamo māju celtniecības tempi. Šinī gadā dzīvojamo māju celtniecības 5 mēnešu uzdevumi, salīdzinot ar analoģisko periodu pagājušajā gadā, pārpildīti par 22%. Kopumā, biedri, jāsaka, ka ir pozitīvi rezultāti, bet tomēr tālākvirzības tempiem jābūt ievērojami augstākiem. Mēs vispirms vērojam sabiedriskās, nacionālās apziņas pieaugumu, neredzētu cilvēku politisko aktivizēšanos, to cenšanos piedalīties nobriedušu problēmu risināšanā. Summējot, pārkārtošanās izraisītās pārmaiņas, mums ir tiesības uzsvērt, ka demokratizācijas procesi, lai arī lēnāk nekā mums gribētos, attīstās, izved cilvēkus no sociālās apātijas, kalpo par pamatu uzskatu reālā plurālisma apliecinājumam. Tas viss ir labi, bet līdz ar to, biedri, nevaram neredzēt, ka pēdējā laikā radušās tendences, kas novedušas vai arī var novest pie politiskās situācijas saasināšanās republikā, pareizāk būtu teikt, jau novedušas un vēl var novest pie lielākas sarežģīšanās. Ap virkni jautājumu situācija redzami dramatizējas, vairāku mūsu republikā sastopamu parādību kritika bieži ir vienpusēja. Aktīvas pēdējā laikā kļuvušas sarunas ap tā saucamajiem „slepenajiem pielikumiem” 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa paktam. Uzstājīgi ievazājas doma, tai skaitā daudzos masu informācijas līdzekļos, ka it kā šis pakts bijis iemesls it kā piespiedu Latvijas un citu Baltijas republiku pievienošanai Padomju Savienībai. Tiek apspriestas domas par to, ka 1940. gadā nekādas revolucionārās situācijas nav bijis.

Es jau teicu, ka Rakstnieku savienības jūnija plēnums devis pārkārtošanās procesā konstruktīvu ieguldījumu, apstiprinājis mūsu kultūras darbinieku plašās saimes aktīvo dzīves pozīciju. Taču pie tā visa nevar apiet to faktu, ka plēnuma materiālos sastopami strīdīgi, diskutējami momenti, sastopami acīmredzami nepieņemami vērtējumi un uzsaukumi. It sevišķi daudz tādu bija izteikti M. Vulfsona uzstāšanās laikā — republikas televīzijas komentētāja un sabiedrisko zinātņu pasniedzēja Mākslas akadēmijā. Propagandas un aģitācijas nodaļām, zinātņu un CK mācību iestāžu, Zinātņu akadēmijas, partijas vēstures institūtiem bez vilcināšanās jāizskata jautājums par daudz dziļāku zinātnisko problēmu, kas saistīta ar situāciju republikā 1940. gadā un padomju varas atjaunošanu, izstrādāšanu, ņemot vērā, ka šis jautājums izraisījis samērā lielu interesi kā Latvijā, tā arī ārzemes. Nereaģēt uz šiem paziņojumiem mums nav tiesību. Jebkuram vēsturisko faktu izkropļojumam, bezatbildīgai pieejai to izskaidrošanā pretspars jādod sabiedrisko zinātņu pārstāvjiem un mūsu ideoloģiskajam aktīvam. Jāņem vērā, ka politiski nenobriedis, nepārdomāts vērtējums un ieteikumi, kas skar tādu delikātu jautājumu kā starpnacionālās attiecības, kalpo ekstrēmiski noskaņotiem elementiem. Aktīvi tiek izmantoti nacionālās neapmierinātības stimulēšanai, antisabiedrisku parādību organizēšanai. To pilnībā parādīja 14. jūnija mītiņš Rīgā, kas bija veltīts staļinisma represiju upuru piemiņai. Daudzi biedri, pirmām kārtām no Rīgas pilsētas un partijas rajonu komitejām, tur piedalījās, izstrādājuši savu viedokli. Domājams, ka viennozīmīgs mītiņa un ar to saistīto pasākumu novērtējums nedrīkst būt. Mums saprotami patiesie ļaužu centieni turēt atmiņā Staļina personības kulta perioda nevainīgos upurus, darīt visu nepieciešamo, lai līdzīgas parādības nekad neatkārtotos. Zināma ir arī mūsu attieksme pret šo datumu. Tā atspoguļota oficiālos dokumentos. Pēc CK biroja lēmuma izveidota valdības komisija nelikumīgi deportēto cilvēku reabilitācijai. Tā jau veikusi nozīmīgu darbu. Pieņemts lēmums par pieminekļa veidošanu personības kulta nevainīgajiem upuriem. Sākts vākt ziedojumus.

Satraukumu izsauc tas, ka daži atsevišķi cilvēki un grupas zem pārkārtošanās idejām mēģināja piešķirt mītiņam izteikti nacionālistisku, provokatorisku ievirzi, ar izsaukumiem kritizējot oratorus, kuru uzstāšanās nepārkāpa veselīgas domāšanas un atbildības robežas. Pie tam tika plaši pielietoti divdomīgi izteicieni, visbiežāk klaji naidīgi lozungi un plakāti, buržuāziskās Latvijas simbolika un tās karogi; „Brīva Latvija — brīva Eiropā”, „Migranti — Latvijas Černobiļa”, „Latviešu tauta un tās kultūra atrodas uz izmiršanas robežas”, „Vēsture — meli, par ko vienojušies vēsturnieki” utt.

Es nosaucu šeit, iespējams, pašus nekaitīgākos lozungu nosaukumus, kas tur bija. Pateicoties tam, ka mītiņā uzstājās seši cilvēki no partijas un komjaunatnes aktīva, nedaudz izdevās neitralizēt tā negatīvo gaisotni. Pats mītiņš noritēja bez sabiedriskās kārtības traucējumiem. Demonstranti organizēti pagāja garām Brīvības piemineklim, garām Raiņa piemineklim. Vispār, kā atzīmēja daži žurnālisti, viss bija tik rūpīgi organizēts, ka „netika nolauzts neviens zariņš”. Laikam tas ir labi, ka tāda kārtība tika nodrošināta. Bet žēl, ka aizmirsa par to koku, kas „dabas aizstāvjiem”, uzstājoties par zaļo zonu, tika atstāts novārtā, par to koku, kas mums ir visdārgākais — draudzības koku starp mūsu republikas tautām. Nodarīts zaudējums savstarpējai cieņai un labsirdībai. Daži var teikt — mītiņš, tas ir vienreizīgs notikums, vai vērts par to tik daudz runāt? Ir vērts. Lieta tāda, ka tā organizēšanā iekļāvās neformālās organizācijas. Tās sākušas ātri paplašināt savu iespaidu. Notiek to spēku konsolidēšanās. Daudzu apvienību un grupu darbība aizvien vairāk vērsta politiskajā, es pasvītroju — politiskajā virzienā. Dažreiz ir izteikti nacionālistiskas. Lieta tiek novesta līdz pretpadomju provokācijām. Ieklausieties, ar kādiem muļķīgiem uzsaukumiem piebāzta kādas grupas, dēvējošas sevi par „Rīgas jaunajiem patriotiem”, lapele. Šis dokuments nokļuvis mūsu žurnālu un laikrakstu redakcijās un, acīmredzot, kļuvis plaši pazīstams iedzīvotāju vidū. Nenolasīšu to visu, tikai izvilkumus: Vakar, 14. jūnijā, latviešu tauta parādīja savas nacionālās apziņas pieaugumu. Pienācis laiks jaunai, izšķirošai darbībai. Visai latviešu tautai skali jāatbalsta Rakstnieku savienības plēnuma kopsavilkums. Par brīvu Latviju, bez krievu okupantiem! Latviešu tauta kļūst par minoritāti savā zemē. Visu mūsu vēsturi ir sagrozījuši liekulīgi partijas darbinieki. Latviešu sarkanie strēlnieki pēc 17. gada ir pārvērtušies par asiņainiem bendēm, NKVD rokaspuišiem. Viņi izdarījuši šausmīgas ļaunprātības un slepkavības, iznīcinot miljoniem nevainīgu upuru, un mēs prasām nojaukt viņu pieminekli Rīgā un tā vietā novietot pieminekli nevainīgajiem upuriem. Pieminekļa vietā Pārdaugavā vajag uzstādīt pieminekli meža brāļiem, labākajiem savas tautas dēliem. Krieviem šeit nav ko darīt — lai vācas projām mājās. Par valsts valodu nekavējoši pasludināt latviešu. Jācīnās par izstāšanos no PSRS.

Es nelasīšu visu pārējo. Domāju, ka visi saprot, ka šo nevaru traktēt kā kaut kādas plašas platformas izpausmi, taču šī nav vienīgā šāda lapele, kura pēdējā laikā parādījusies mūsu pilsētā un republikā. Birojs ne vienu reizi vien ir partijas komitejām norādījis par radušos problēmu asumu. Liek uzmanīties tas, ka daudzās partijas, padomju, arodbiedrību, komjaunatnes organizācijās nav konkrētas reakcijas uz pretpadomju izlēcieniem. Ievērojama daļa partijas un ideoloģiskā aktīva nav spējīga publiskās diskusijās dot pienācīgu pretsparu demagogu un ekstrēmistu centieniem. Mums nepieciešams pielietot pašus enerģiskākos pretlīdzekļus, lai pārvarētu negatīvo pašdarbīgo formējumu atsevišķu ekstrēmistiski noskaņotu personu darbību, strauji pastiprināt partijas, arodbiedrību un komjaunatnes ietekmi uz tiem, dot pretsparu politiski kaitīgiem uzskatiem un formulējumiem. Izvest diskusijas dažādās sapulcēs un mītiņos un, galvenais, veikt individuālo darbu. Tāpēc mēs paejam garām tādiem faktiem kā tiem, ko man pastāstīja biedri no Ventspils. Tur pēc Vides aizsardzības kluba iniciatīvas notika plašs mītiņš. Tik tiešām ekoloģiskā situācija Ventspilī ir sarežģīta, kaut gan daudz kas tiek darīts. Mītiņā tika pieņemts lēmums visiem piedalīties pilsētas labiekārtošanas talkā. Tika nozīmēta diena. Uz šo talku pēc plaša mītiņa atnāca tikai 280 cilvēku. Starp tiem lielākā daļa no Izpildkomitejas. Partijas darbinieki, tas pats „administratīvi — birokrātiskais aparāts”, organizatorisko darbu netika veikuši. Es nezinu, vai par šo lietu masu informācijas līdzekļiem ir zināms vai nav?

[No zāles:] Ir zināms!

B. Pugo: Ieguvāt šo materiālu?

[Balss no zāles:] Latinform sagatavoja, bet mūsu informācijas līdzekļi nenopublicēja.

[Replika no zāles:] Tāpēc, ka nav izdevīgi.

B. Pugo: Tāpat kā visi, es arī dzirdu šīs replikas. Mūsu plēnumā piedalās masu informācijas līdzekļu pārstāvji. Nav izdevīgi publicēt tāpēc, ka tas neatbilst tās biedru grupas interesēm, kas ietur kādu vienu konkrētu virzienu. Kā parādīja praktiķa, daži Padomju Jaunatnes, Sovetskaja Molodjož un vesela rinda Latvijas, televīzijas darbinieku, domājams, vienkārši palikuši vāji sagatavoti sarežģītu demokratizācijas procesu problēmu un faktu izgaismošanai. Viņi aizraujas ar partijas, padomju saimniecisko kadru nopelšanu, piedēvē sev tiesības uz taisnību pēdējā instancē. Laikam visi pievērsa uzmanību tā saucamajai PSKP CK tēžu apspriešanai Rīgas Balss redakcijas partijas sanāksmē. Apsprieda CK tēzes, bet visu sarunu novirzīja uz Rakstnieku savienības plēnuma rezolūciju, galvenokārt pieskaroties tieši tiem jautājumiem, kas izsauc domstarpības un nav pienācīgi pārdomāti. Mūsu skatījumā dīvains liekas lēmums pamatā atbalstīt Rakstnieku savienības plēnumā pieņemto rezolūciju, kaut gan tika apspriestas CK tēzes. Aicināja pilsētas darba kolektīvus apspriest un atbalstīt Rakstnieku savienības rezolūciju. Lūk, pozīcija, ko ieņem partijas organizācijas komunisti. Vietā atzīmēt, ka dažu „slēgto” zonu atklātības izpaušana nenoņem no žurnālista atbildību par argumentiem un faktiem, par materiālu atlasi. Ne uz pārkārtošanos, bet prom no tās ved žurnālistu vieglprātība, virspusēji spriedumi, tendenciozitāte, nekaunīga iejaukšanās ļaužu likteņos. Izveidojusies republikas politiskā situācija prasa, lai visi masu informācijas līdzekļi būtu godīgi, lai visi to materiāli atšķirtos ar nosvērtu pieeju starpnacionālo attiecību problēmu risināšanā. īpaša uzmanība tagad gulstas uz partijas pirmorganizācijām. Pēdējās dienās CK biroja locekļi ir bijuši daudzās partijas organizācijās un vērojuši vienkārši pārsteidzošu ainu: komunisti, bezpartejiskie pārliecinoši uzstājas pret daudzām runām 14. jūnija mītiņā, kritizē daudzas publikācijas avīzēs, žurnālos, izsaka kritiskas piezīmes par atsevišķām Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijas nodaļām. Pieprasa konkrētu rīcību. Bet partijas organizācijas klusē. Tas izsauc neapmierinātību dažādos iedzīvotāju slāņos. Pirmām kārtām, iebraucējos. Izsauc viņos politiskas un sociālas neaizsargātības jūtas. Varu nosaukt daudzus piemērus, bet domāju nav nepieciešamības. Saņemts vagonrūpnīcas atklātas partijas sapulces lēmums: Atbalstīt PSKP CK XIX konferences tēzes. Uzskatām, ka publicētajai Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijai ir vesela rinda apstrīdamu konstatāciju un priekšlikumu. Iesaku LKP CK organizēt šo jautājumu apspriešanu uzņēmumu kolektīvos ar mērķi uzzināt plašu sabiedrisko masu domas par šo dokumentu:

Mēs, Rīgas nodaļas „Zapribhodoflot” partijas organizācijas komunisti, uzskatām par savu pienākumu darīt zināmu augstākstāvošajām partijas organizācijām par savu nepiekrišanu dažām Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijas nodaļām, tās negatīvo ietekmi uz ideoloģisko stāvokli republikā, par ko liecina 14. jūnija mītiņš Rīgā, kurā atskanēja negatīvas uzstāšanās ar atsaukšanos uz rezolūciju. Partijas sapulces uzdevumā — Urtāns, Lauksis, Melkirts, Laube, Āre un citi biedri.

Atklātā vēstule uz redakciju avīzei Padomju Jaunatne, kuru parakstījuši 101 cilvēks. Tā ir grupa Ļeņingradas rajona deputātu: Par nožēlošanu, dažos gadījumos izpaudās dažu mītiņa dalībnieku zemā uzvedības kultūru, kas izpaudās provokatoriskos izsaucienos, kas vērsti pret PSRS tautu draudzību, kas neveicina partijas demokrātijas, atklātības politikas attīstību, kas neveicina cieņu vienam cilvēkam pret otru. Bija demagoģiski, nacionālistiska rakstura lozungi. Ar šo mēs nekad nebūsim mierā. Es neredzēju šodien avīzi. Vai Padomju Jaunatne ir šo vēstuli publicējusi?

[No zāles:] Nē!

B. Pugo: Biedrs Cīrulis ir uzaicināts uz šo plēnumu.

A. Cīrulis: Boris Karlovič, šo mēs iespiedīsim trešdien vēstuļu apskatā.

[Replika no zāles:] Vēstuļu apskatā. Malači. (Zālē atdzīvošanās)

B. Pugo: Biedri Cīruli, jūs jūtat plēnuma reakciju? Jūs esat komunists, un man par to jums jāatgādina.

[No zāles:] No viņa jāprasa tūlīt, tepat uz vietas!

B. Pugo: Nedrīkst ieņemt kaut kādu vienu pozīciju. Mēs par to daudz runājam, mēs sakām, ka nogrupēšanās neeksistē. Bet visu laiku mēs par to runājam kaut kādā tādā teorētiskā plānā. Es domāju, ka plēnums ir tiesīgs prasīt to no masu informācijas līdzekļu vadītājiem, no komunistiem, uzlikt to par pienākumu CK birojam, partijas rajonu komitejām, partijas pirmorganizācijām. Daudzi žurnālisti, kuri strādā masu informācijas līdzekļos ir komunisti un pret viņiem ir tādas pašas prasības kā pret citiem komunistiem. Es nenosaukšu šeit citas vēstules un aicinājumus.

Man liekas, ka nevienu nevajag pārliecināt par to, ka partijas pirmorganizācijas lomu nepieciešams būtiski palielināt. Darba kolektīvos tām ir jābūt kā vadošiem, organizējošiem spēkiem. Jāņem vērā tāds moments, visur, kas skar starpnacionālo attiecību sfēru, nepieciešama īpaša uzmanība, es vēlreiz gribu uzsvērt, delikātums. Darbu jādara smalki un elastīgi un ar prātu. Nedrīkst pieļaut, ka tiktu aizskarta nacionālā cieņa un patmīlība, kaut kur uzliesmotu konfrontācija un ķildas. Un vēl par ko. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par Ļeņina demokrātiskā centrālisma atjaunošanu. Tas, kā zināms, ietver darbību kopumu, kad pozīcija saskaņota un lēmums pieņemts. Esmu spiests atklāti pateikt plēnuma dalībniekiem, ka šos noteikumus neievēro daži partijas darbinieki. Piemērus varētu, laikam, nosaukt daudz. Es domāju, ka nevajag pašreiz nosaukt uzvārdus. Bet, domāju, biedri, ka vajag paskatīties patiesībai acīs. Kad partijas darbinieks sāk „izģērbties” kails avīžu lapās, kad sāk rādīt visas savas čūlas — diez vai tas palīdzēs celt mūsu partijas autoritāti. Es pavisam neaicinu, ka tagad vajadzētu aizkrāsot stāvokli, runāt par kaut kādiem milzīgiem panākumiem. Nekādā gadījumā. Es aicinu saglabāt saprātu visā šajā lietā uz to, lai pasniegtu šos materiālus izvērsti, ievērojot radušos situāciju. Kāpēc uzkurināt zemiskas kaislības? Partijas darbinieki paši runā par to, ka ir kaut kādi speciedalījumi. Kur viņi ir? Kurš no partijas darbiniekiem var pateikt, ka eksistē kāds specveikals, ka pastāv kaut kādi specsadalījumi? Turklāt šī tēma stūrgalvīgi turpina pastāvēt. Jā, ir bufetes. Ir bufetes CK, ir bufetes Ministru Padomē. Bet tur arī ir minimāla gaļas produktu izvēle, kas tiek normēta. Bufetes ir uzņēmumos. Mūs nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar VEF vai veselu rindu citu uzņēmumu. Tad, lūdzu, biedri, mēģināsim palikt pie reālās situācijas. Laiks prasa skaidrus risinājumus, vārdu un darbu atbilstību. Mums jādarbojas maksimāli atbildīgi un principiāli, stingri turoties noteiktajās pozicijās. Man ir vismazākā nosliece dramatizēt idejiski politisko situāciju republikā, bet nekādā gadījumā nedrīkst nenovērtēt iespējamos sarežģījumus. Vajag ar kopējiem spēkiem cīnīties pret putām, kas parādās uz pārkārtošanās viļņa, ar visām nepilnībām, kas traucē kustībai, barojot neapmierināto cilvēku vidi.

Pašreizējā [Izveidojušamies] situācijā pilnīgi neciešami ir apstākļi, kas saistīti ar pārtikas produktu apgādi. Partijas, padomju un saimnieciskajiem orgāniem nepieciešams pastiprināt uzmanību, lai atrisinātu pārtikas apgādes uzdevumus, pie tam visuzņēmīgākajā un neatliekamākajā veidā. Mūsu ikdienas darbībai jāizriet no tā, ka šo uzdevumu atrisināšanai ir jāatrod sava vieta jebkurā republikas darba kolektīvā, jebkurā nozarē un tautsaimniecības kompleksā.

CK birojs uzskata, ka nepieciešams atzīmēt, ka visīsākais un drošākais ceļš, kā palielināt gaļas un piena produktu strauju pieaugumu, ir visātrāk ieviest saimnieciskā aprēķina īres līgumu katrā saimniecībā, katrā tās ražošanas struktūrvienībā.

Mēs labi saprotam, kas pašreiz ir galvenais. Tā, protams, ir ekonomika. Neapmierinātība ir sasniegta. Ļaudis grib redzēt republikas vadības ekonomiskās politikas virzienu, grib piedalīties šīs politikas izstrādē. Nobeidzot savu informāciju, biedri, gribu pateikt, ka CK birojs nolēmis operatīvi sasaukt šodienas plēnumu, negatavojot speciālu referātu. Domāju, ka galvenais nav referāts, bet gan esošo grūtību novērtēšana, jomu apmaiņa, jūsu priekšlikumi. Vienu vārdu sakot, mēs esam sanākuši, lai novērtētu situāciju un nospraustu darbības programmu.

V. Soboļevs [LKP CK otrais sekretārs]: Biedri, ja būs jautājumi, tad varēs uzdot gan rakstiski, gan mutiski. Pagaidām ienācis viens jautājums — ,,Vai jūs neuzskatāt, ka Latvijas televīzijas trīs dienu Rakstnieku savienības plēnuma darbības propaganda un uzsaukums skatītājiem izteikt savas domas nav eļļas liešana ugunī? Aicina izvest sava veida referendumu. Vai vajadzēja to darīt?” Pie mums ir biedrs Leja. Lai viņš arī atbild uz šo jautājumu.

J. Leja [LPSR TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājs]: Pirmām kārtām, esmu pilnīgi vienisprātis ar to vērtējumu, kas tika dots informācijā, ar to, ka jāpalielina redakcijas darbinieku atbildība. Kas attiecas uz jautājumu, tad bija apsolīts, ka visi materiāli tiks publicēti.

/Jautājums no zāles]: Kas solīja?

J. Leja: Kad notika šis plēnums, tad tika apsolīts, ka visus materiālus publicēs. Vakar es skatījos pārraidi, jāsaka, ar šausmām domāju, ka nevajadzēja laist šo materiālu ēterā. Bet tagad to noņemt, — tas arī ir skandāls. Tā kā nezinu, kā pareizi rīkoties.

B. Pugo: Biedri, piedodiet, ka iejaucos. Nu, bet tādi saspīlēti notikumi kā Kalnu Karabahā tika rādīti Centrālajā TV, tiem tika dota attiecīgs izklāstījums. Runa ir, cik es saprotu par izvirzīto jautājumu, nevis par to, vai vispār vajag rādīt, bet par to, laikam, kā vajadzētu rādīt.

[No zāles]: Pareizi!

J. Leja: Tie materiāli ir saīsināti. Mēs ierakstījām 20 stundas un izveidojām 3 pārraides, tie ir ievērojami saīsināti.

[No zāles]: Jautājums ir tiešs. Kāpēc nesniedzat novērtējumu?

B. Pugo: Biedri Leja! Gribu atgādināt jums vienu notikumu. Jūs mani labojiet, ja īsti precīzi nepārstāstīšu mūsu sarunas saturu. Runa būs par vakardienu — 17. jūniju. 16. jūnija vakarā ap plkst. 22 es painteresējos, kā radio sāksies 17. jūnijs. Uzmeklēju biedru Leju, palūdzu, lai viņš personīgi to pārbaudītu. Viņš pats aizbrauca un ieraudzīja, ka pārraide sāksies, ja varat, pats izstāstiet, ar kādiem vārdiem.

J. Leja: Es atradu, ka apmēram ar šādiem vārdiem: „Šodien 17. jūnijs. Mūsu laukums bija nosaukts šinī vārdā agrāk, tagad to tā vairs nedēvē. 40. gadā Rīgā ienāca padomju armijas tanki. Tagad šis jautājums tiek plaši apspriests.” Apmēram tā. Saprotiet, kā gribat, vai tas ir kaitīgi, vai nav. Bet mēs šo tekstu izņēmām.

A. Rubiks [Rīgas IK priekšsēdētājs]: Jāni Jānovič, pēc ielūgumā mēnesi atpakaļ es devos uz tikšanos ar komjauniešiem. Praktiski tā izveidojās par tikšanos ar visiem darbiniekiem. Tagad es neatceros, vai jūs tur bijāt vai nebijāt, bet jau tad bija redzams, ka TV valda ļoti neveselīgs klimats. Par to es visiem klātesošajiem pateicu. Šodien jūs stāstāt par to, ka nepārvaldāt noskaņojumu. Ko jūs esat darījis, lai pārvaldītu noskaņojumu? Vai arī atteikties no ieņemamā amata kā nespējīgam vadītājam?

[No zāles:] Ļoti pareizi!

J. Leja: Es neesmu teicis, ka nepārvaldu. Es saku, ka pēc pagājušā gada 23. augusta ne vienu reizi nav ticis izskatīts partijas organizācijas, partkomitejas darbs. Lūk, kurp es aicinu, lai darbs tiktu izskatīts, tai skaitā arī Kirova rajona komitejā.

V. Soboļevs: Biedri Leja, jums jautājums. Kāpēc gan ne jūs apskatījāties, kā sāksies šī 17. jūnija pārraide, bet jums vakarā piezvanīja CK pirmais sekretārs? Viņam par to ir daļa, bet jums nav?

J. Leja: Mums ir divas nozares — televīzija un radio. Un viss kopējais apjoms — tās ir apmēram 10 avīzes Cīņa. Fiziski nav iespējams visu izskatīt.

B. Pugo: Mums plēnumā piedalās arī biedre Aizupīte?

J. Leja: Viņa atbild par radio darbību.

B. Pugo: Jautājums par radio tik tiešām jāadresē biedrei Aizupītei.

V. Aizupīte: Jāatzīstas, ka pati neesmu redzējusi šo materiālu, taču tā ir mūsu kļūda.

A. Klaucēns [Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs]: Vispirms par stāvokli pilsētā. To raksturo saspringts darbs, līdzsvarotība un mierīgums. Beidzies galvenais etaps — PSKP CK tēžu apspriešana. Izteikti tūkstošiem priekšlikumu un iebildumu. [Tālāk tiek runāts par kandidātu izvirzīšanu XIX partijas konferencei] Kopumā var teikt, ka pārkārtošanās virzās pārliecinoši. Par to liecina 14. jūnija notikumi mūsu pilsētā. Viņi atnāca organizēti un mierīgi. Un tai pašā laikā mēs nevaram nesaskatīt dažus negatīvus momentus. Vispirms es teiktu tā, ka spēcīgais mūsu vēstures, mūsu pagātnes, partijas aparāta un kopumā partijas darbinieku kritikas vilnis izsaucis mūsu darbaļaužu lielākās daļas saasinātu attieksmi pret trūkumiem. Šādos apstākļos aparāti un arī atsevišķas partijas organizācijas veselā virknē gadījumu nezin ko darīt, viņiem nav ticības savam darbam. Negatīvās izpausmes bija atsevišķu personu, atsevišķu grupu safabricētas. Tas attiecas arī uz mītiņa un gājiena organizāciju. Pirmo reizi pēckara periodā buržuāziskās republikas karogs, bet dotajā momentā tas raksturo nevis Latvijas karogu, kā to mēģina pašlaik pasniegt, bet tieši buržuāziskās Latvijas simboliku, tika faktiski brīvi iznests cauri visai pilsētai no Politiskās izglītības nama līdz Brāļu kapiem. Es nerunāju par lozungiem, kurus minēja Boriss Karlovičs. Tie bija divdomīgi un atsevišķi pat ar izteiktu pretpadomju raksturu. Kas tas ir? Uzskatu plurālisms? Iespēja izteikt dažādus viedokļus vai mūs piekāpšanās?

15., 16., 17. jūnijā ap Brīvības pieminekli salasās pūlis, darba laikā notiek diskusijas, kurās piedalās partijas darbinieki, mūsu propagandas aktīvs. Kā likums, diskusijas norit normāli, notiek problēmu izskatīšana. Tas viss nav slikti. Bet sākušās arī citas runas, starp citu, kā tas bija šonakt. Parādās plakāti ar aicinājumiem gāzt varu. Uzradušies parakstu vācēji — par to, lai izsūtītu no republikas citu nacionalitāšu iedzīvotājus. Pilsētas partijas komitejas birojs tos novērtējis kā pretpadomju ekstrēmistus ar naidīgu raksturu. Nevaru nepieminēt vēl vienu raksturīgu īpašību. Šeit es domāju par nepietiekami apdomāto šīsdienas notikumu atspoguļojumu un publicēšanas kārtību, pēc manām domām vairumā vērtīgo Rakstnieku savienības plēnuma materiālu. Mēs šī plēnuma laikā sēdējām zālē, mums bija austiņas, un tas, kurš nesaprata latviski, varēja klausīties tulkojumu. Taču TV skatītājam nav austiņu, bet interese par plēnumu ir liela. Kāpēc esam aizmirsuši elementāru lietu — titrus? Kāpēc igauņiem ir titri par CT domātām pārraidēm, bet mēs tādā saspringtā momentā nedodam iespēju visiem noklausīties materiālu, kas izraisījis dabīgu interesi visos — gan krievos, gan latviešos. Uzskatu, kas tas viss — nepārdomātais atspoguļojums un šī plēnuma oficiālā novērtējuma trūkums, izraisa divdabīgu attieksmi. Mēs to publicējām pilnībā, sniedzām pavadrakstu no CK nodaļu puses. Šis pavadraksts izsauca daudz kritikas, taču novērtējuma nav. Tāpēc iznāk, ka notiek kāda slepena cīņa par šo dokumentu. Tas viss izsauc nevajadzīgas sarunas izkropļojums. Vēl jo vairāk — pēdējā laikā vērojama bīstama tendence — kolektīvos parādās ienācēji, aģitatori, kas vāc parakstus rezolūcijas atbalstīšanai. Kā likums sākas latviešu un nelatviešu noslāņošanās. Ir arī citas tendences, kas izpaužas nevis vienkārši personīgās sarunās, bet arī tikšanās reizēs: ,, Saasinājums? Jā, saasinājums. Bet ko baidīties? Lai ir saasinājums. Mums Ādažos ir tanki, ko baidīties?”.

B. Pugo: Jā, ir tāds uzskats, kas, iedomājieties, tiek nopietni izteikts.

A. Klaucēns: Es griežos pie mūsu masu informācijas līdzekļu darbiniekiem — nedrīkst pieļaut konfrontāciju un iedzīvotāju grupu šķelšanos. Mūsu darbam jābūt ļoti pārdomātam, ļoti līdzsvarotam visos līmeņos. Pilnīgi pievienojos Borisa Karloviča izteiktajai pozīcijai par masu informācijas līdzekļiem. Esmu jau izteicies, taču gribētos tikt skaidrībā arī par avīzi Rīgas Balss. Es jums, Boriss Karlovič, vakar stāstīju par izteikumiem šajā sanāksmē. Bet kopumā varu teikt, ka komunisti pareizi uzņem situācijas novērtējumu. Tika pieņemts pareizs lēmums. Taču šī lēmuma izskaidrojums izrādījās kļūdains. Tas tāpēc, ka biedri vienkārši nebija visu pārdomājuši. Tas ir ļoti slikti.

B. Pugo: Tātad iznāk — iekšējai dzīvei kas cits, pilsētas — cits.

V. Soboļevs: Arnold Petrovič, viens tāds jautājums. Kā paši redakcijas komunisti vērtē sapulces lēmumu publicēšanu, kā tas izskatās no žurnālistikas ētikas viedokļa?

A. Klaucēns: Vitālij Pavlovič, es atkārtoju, ka šajā daļā izteikti aizrādījumi. Bet žurnālisti atsaucas uz citiem izdevumiem: kāpēc mums aizliedzat, kad citi drukā? Bet kopumā viņu vērtējumi sapulcē bija pareizi. Uzskatu, ka situāciju nevajag dramatizēt.

S. Zukulis [LPSR VDK priekšsēdētājs]: Es vēlētos informēt visus CK locekļus, visus klātesošos biedrus par dažām papildus ziņām, kas ir Valsts drošības komitejas rīcībā. Pašreizējā momentā, ņemot vērā izveidojušos situāciju un atraisījušos objektīvos apstākļus, saskaramies ar pretinieka dienestu graujošās darbības pieaugumu, izlūkdienestu darbības pieaugumu. Iebraucošo ārzemnieku plūsmā pa dažādiem kanāliem tiek atklāti pāri par 70 emisāriem un sakarniekiem no ārzemju nacionālistiskajiem centriem. Ārzemnieku pieteikumi iebraukšanai republikā, kas saistīti ar pretinieka specdienestiem, asi pieaug sakarā ar 14. jūnija šī un pagājušā gada notikumiem, pagājušā gada 23. augustu, 18. novembri utt. 1986. gadā republiku apmeklēja 12 korespondenti, 1987. — 88. Korespondentus kā preses pārstāvjus mēs cienām. Lai brauc! Bet lieta, lūk, kāda. Kā viņi atspoguļo mūsu notikumus, biedri? Galvenais tas, ka viņiem trūkst objektīvas pieejas. Ņemsim kaut vai 18. novembri. Notika darbaļaužu mītiņš Rīgā. 19. novembra rītā radiostacijas ,,Brīvā Eiropa”, „Brīvība”, franču, angļu ziņoja, ka noticis grandiozs mītiņš pie Brīvības pieminekļa, 10-15-20 tūkstots cilvēku, ka komunisti uz savu mītiņu spējuši savākt tikai nelielu daļu cilvēku, ka notikušas milicijas zvērības, lijušas asinis, uz ielas vāļājušies dzīvas gaļas gabali. Tas pats notiek Liepājā. Lūk, ko viņi pārraida. Lai maldinātu sabiedrisko viedokli Rietumos un iespaidotu sabiedrības viedokli republikā. Vai ņemt pēdējo informāciju par to, kā noritējis 14. jūnija mītiņš? Tas, kā zināt, sākās 18:40. Tā, biedri Cīruli? — Tā. 14. jūnijā plkst. 17:00 radiostacija ,,Amerikas Balss” pārraidīja, ka mītiņā piedalījušies 50 tūkstoši cilvēku. Pēc visām ziņām bija 10-15 tūkstoši gājienā, manifestācijā. Francijas radio ziņoja — miljons. Viņi nezina, ka Rīgā nav miljons iedzīvotāju. Pēdējā laikā interesi piesaistījušas republikas ekonomiskās grūtības, pārkārtošanās problēmas. Taču galvenais spiediens tiek likts uz ziņām par starpnacionālajām attiecībām, par neformālo apvienību darbību, par republikas padomju partijas orgānu attieksmi pret kontaktu attīstību ar latviešu emigrāciju. Saskaņā ar drošām ziņām republikas teritorijā izveidots noturīgs informatoru tīkls. Galvenais ārzemju izlūkdienestu uzdevums ir satracināt Baltijas reģionu no iekšpuses. Daži biedri publiskās uzstāšanās dēvē radiostaciju „Brīvā Eiropa” par maznozīmīgu, neiespaidojošu faktoru. Es uzskatu, viņi kļūdās. Šī raidstacija atklāti aicina uz politiskās opozīcijas posmu izveidošanu, provocē Nacionālās Frontes izveidošanu. Šajās dienās izplatītais tā saucamais „Rīgas patriotu” memorands ir atklāti pretpadomju rakstura. Aicina uz bruņotu cīņu pret padomju varu. Par nožēlu tas veidots, pamatojoties uz Rakstnieku savienības plēnuma rezolūciju. Kā jurists es šajā patriotu memorandā saskatu atklātu pretpadomju darbību. Lai gan memorands ir anonīms, viņi velti nenosauc sevi — varbūt biedrs Dzenītis atradīs arī citus pantus. Viņš ir profesionālis. Ja arī mēs dotajā momentā nedarbosimies, jums ir tiesības prasīt no mums atbildi, kāpēc to visu pieļaujam? Varu jūs informēt par to, ka esam nolēmuši ierosināt krimināllietu pret šī dokumenta izplatītājiem. To mēs saska­ņosim ar J. E. Dzenīti.

— Negatīvu rezonansi dotajā situācijā ienesa politiskā komentētāja M. Vulfsona uzstāšanās rakstnieku plēnumā par to, ka Latvijā 1940. gadā nebija revolucionāras situācijas. Es neesmu vēsturnieks, esmu jurists, bet es redzēju. Es biju Rīgā 1940. gadā. Kaut gan es nedienēju armijā, bet, būdams desmitgadīgs puika, nēsāju pionieru kaklautu un zinu, kāda bija situācija 1940. gada jūnijā. Kad nestrādāja fabrikas, kad nestrādāja rūpnīcas. Mana māte bija strādniece. Izgāju demonstrācijās arī es. 17. jūnijā Rīga bija paralizēta. Policisti nevarēja iejaukties. Tauta izgāja ielās. Un tas ir spēks. Tas nav kaut kāds tur pulks. Un es domāju, ka neviens pulks nevarētu mēroties spēkiem ar tautu. Vēl nedaudz vārdu par mītiņu 14. jūnijā. Jā, ir demokratizācija, šis mītiņš bija vajadzīgs. Bet gribētos pateikt, lūk, šo. Zem kādiem lozungiem tas notika? Boriss Karlovičs par dažiem pateica. Tikai dažus var uzskatīt par lojāliem. Ja tā drīkst izteikties, pieņemami. Bet pārējie ir tīri nacionālistiski, naidīgi, virzīti pret dažiem vadītājiem, aizskaroši lozungi ar personības aizskaršanu, vērsti pret republikas valdību, partiju, Augstākās Padomes Prezidiju, pret Ministru Padomi. Izskan jautājums, kad gatavojās šis mītiņš? Kad tika iesniegts pieteikums izpildkomitejā, tad tam bija lozungi — par pārkār­tošanos, par Gorbačova līnijas atbalstīšanu. Bet kas ir patiesībā? Kaut viens lozungs bija par pārkārtošanos?

[No vietas:]Neviena!

S. Zukulis: Pagājušajā plēnumā es runāju par to, ka pēdējā laikā republikā ir mazāk naidīgu uzrakstu un lapiņu. Šodien esmu spiests jūs informēt, ka pēc 14. jūnija situācija strauji izmainījās. Parādījušies uzraksti, lapiņas ar klaji naidīgu pretpadomju nacionālistisku raksturu. Lūk, daži no tiem: „Nāve krievu okupantiem!”, „Kārsim krievus!” „Kārsim slāvus!”, ,,Nost ar komunistiem!”,  “Neatkarīgu Latviju!”. Par ko tas runā? Tas nozīmē, ka pēdējā laikā neesam par to runājuši, esam zaudējuši šķirisko pieeju šai lietai, nosprieduši, ka republikā vairs nav cilvēku, kas neatzīst padomju varu. Es jums, biedri, varu autoritatīvi paziņot, ka bija un būs cilvēki, kuri piesegušies ar pārkārtošanos, ir pret padomju varu. Tas mums jāatceras vienmēr. Un ne tikai mēs, čekisti. Es domāju, ka no šejienes ir skaidri komunistu un partijas orgānu uzdevumi. Protams, mēs nevaram vairs nerēķināties ar šādām parādībām. Vēl par vienu momentu gribētu pateikt. Liela ažiotāža pašlaik notiek ap Ribentropa un Molotova paktu. Mēs esam tiesīgi prasīt, lai to nopublicē — ja pakta nav, tad pateikt, ka tāda vispār nav; ja pakts ir bijis, tad izskaidrot to. Es domāju, ka šai jautājumā mani atbalstīs juristi un partijas CK. Tāpēc, ka ap šo jautājumu notiek visu naidīgo spēku spekulācija un arī tādu personu, vispār cilvēku, kas šaubās šajos jautājumos, es uzskatu, ka šis jautājums jāatrisina.

A. Drīzulis [LPSR ZA viceprezidents]: Pēdējo 40 gadu laikā Rietumu propaganda, it sevišķi dažādas balsis pa radio, cenšas sēt cilvēkos pārliecību, ka it kā padomju vara Latvijā 40. gadā tikai noteikta ar Sarkanās Armijas durkļiem, ka revolucionārās situācijas nebija, ka notika Latvijas okupācija. Tā ir tās doktrīnas sūtība, kas izplatās visai plaši ar jebkuriem līdzekļiem, un mūsdienās ir kļuvusi ļoti aktuāla. Par nožēlu jāatzīst, ka pēc manām domām ar savu bezatbildīgo uzstāšanos komu­nists Vulfsons, gribēja to vai negribēja, vispār palīdzēja šai naidīgajai pro­pagandai. Uz ko balstās šis mīts? Pirmkārt, tas balstās uz to nepareizo antizinātnieku būtību, kas apskata šos vēsturiskos notikumus no vienas puses, vienā aspektā — un tieši no ārpolitisko attiecību un diplomātu darbības. Ne jau nejauši, izplatot šo mītu, klusē par revolucionārās situācijas esamību, par Latvijas tautas masu uzstāšanos, par kompar­tijas darbību. Vulfsons, uzstājoties un propagandējot šo mītu, tāpat noklusēja veselu rindu faktoru, kurus es atļaušos atgādināt. Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma, kura rezultātā Ulmanis nāca pie varas Latvijā, slēdza visas politiskās partijas un Saeimu, bet 1936. gadā ieņēma valsts prezidenta posteni, savienojot kā diktators savās rokās divus posteņus — valdība galva un valsts galva. Autoritārā režīma apstākļos pret Ulmani praktiski cīnījās tikai komunistiskā partija, kas bija nelegāla buržuāziskās Latvijas visā 20 gadu pastāvēšanas laikā un, izveidojusies pēc apvērsuma no kreisajiem sociāldemokrātiem un revolucionārās jaunatnes organizācijas — tā ir sociālistisko un komunistisko jauniešu apvienība, 1936. gadā kuru nosauca par „Latvijas Darba jaunatnes savienību”. Šīs organizācijas kļuva par kodolu nākošai tautas frontei, kura beigās gāza pastāvošo Ulmaņa režīmu. Vēl līdz 1939. gada 5. oktobra līgumam Latvijas kompartija savā XXVI konferencē 1939. gada februārī ar citu partiju piekrišanu pieņem tautas frontes platformu kā darbaļaužu cīņas programmu. Pēc tam, kad tika noslēgts neuzbrukšanas līgums starp buržuāzisko Latviju un PSRS, kompartijas CK savā 8. oktobra sēdē atzīmēja divus momentus: šī līguma noslēgšanas rezultātā, tāpat neuzbrukšanas līguma starp Vāciju un PSRS 23. augustā 39. gadā parakstīšanas rezultātā, Vācija praktiski nevar nākt palīgā valdošajai kliķei Latvijā. Vienlaicīgi sēdē atzina, ka nepieciešams organizēt cīņu par savu brīvību. Kā izvēršas tālākie notikumi? Valsts politisko apskatu pārskatos izskan pieaugošas bažas par revolucionārā noskaņojuma palielināšanos tautā. Policijas atskaitēs izskanēja revolucionārās situā­cijas esamība. Bet Vulfsons negrib zināt šos faktus, tie viņam nav izdevīgi.

[Tālāk par Latvijas grūto ekonomisko stāvokli]. Vulfsons savu versiju balsta uz Molotova-Ribentropa līguma slepenajiem protokoliem. Uzskatu, ka tie jāpublicē, bet ja tādu nav, tad argumentēti jāpierāda, ka nav. Domāju, ka šādi protokoli ir un bija parakstīti. Blakus 1939. gada 23. augusta līgumam, eksistēja otrs līgums, kuru noslēdza Staļina spiediena rezultātā 1939. gada 28. septembrī par draudzību un robežām ar Vāciju. Šis līgums nosprauda mūsu PSRS rietumu robežu pēc tam, kad sabruka panu Polija. Šis līgums bija rupjākā politiskā kļūda, kas izraisīja nesaskaņas starp PSRS un citām Rietumeiropas komunistiskajām partijām. Par šo līgumu, par nožēlu, jūs neatradīsiet nekādu piezīmju, izņemot vienu, kas iznākusi 1962. gadā, kad vēl jūtama bija partijas XX kongresa ietekme. Interesanti, ka nevienā Rietumu publikācijā jūs neatradīsiet ziņojumu par to, ka padomju karaspēki iemaisījušies Latvijas iekšējās lietās. Tā tas arī bija. Tie neiemaisījās. Tanki bija. Stacijas laukumā tos sagaidīja apmēram 70 tūkstoš cilvēku. Valdība sāka demonstrantu izklīdināšanu. Divi cilvēki no iegūtajām traumām mira, 27 cilvēkus ievainoja, simtus piekāva. 17. datumā Ulmanis nosaka aplenkuma stāvokli. Viņš cenšas noturēt varu. Šajā momentā buržuāzisko politiķu grupa iestājas spēlē. Viņi atrod Višinska un Staļina atbalstu. Pēc kādreiz bijušā tieslietu ministra A. Ķēniņa liecības, viņš personīgi ir runājis ar Višinski par buržuāziskā ministru kabineta izveidošanu, un tas viņu atbalstījis, neuzticēdamies komunistiskajai partijai. Tikai kompartijas iejaukšanās profesora Kirhenšteina vadībā piespieda Višinski un Ulmani piekrist tam ministru kabineta sarakstam, kuru ierosināja tautas fronte. Šai kabinetā bija tikai četri komunisti. Esmu pārsteigts par to, ka komunists Vulfsons tik labprāt uztvēra šo Rietumu musinošo teiku. Mani ļoti satrauc televīzijas vienpusīgā darbība. Biedrs Leja mēģināja šeit paskaidrot. Vesela rinda tādu pārraižu, ko vajadzēja pārraidīt, ēterā neizgāja. Es pat teiktu vairāk — cenšoties iedzīt ķīli starp nacionalitātēm, pārkārtošanās ienaidnieki jau norunājuši, ka ir divu šķiru latvieši — no Padomju Savienības un vietējie. Es, izskatās, esmu no otras šķiras latviešiem, kā latvietis no Padomju Savienības. Domāju, ka TV esmu persona non grata. Izskatās, ka mans krievu akcents latviešu valodā griež kādam ausīs. Gribu pateikt, ka „Rīgas patriotu” lapelē nolamāja arī mani. Bēbelis teicis: „Ja ienaidnieks tevi uzslavējis, padomā, kādu muļķību esi izdarījis.” Ja ienaidnieks mani lamā, tad muļķību es neesmu izdarījis. Es ar to lepojos.

[Jautājums no zāles]: Paskaidrojiet jūsu pozīciju šodien un to, ko izteicāt Rakstnieku savienības plēnumā.

A. Drīzulis: Paskaidroju, plēnumā es uzstājos. Televīzijā sāka rādīt šī plēnuma materiālus, bet manu uzstāšanos neparādīja — lūk, televīzijas objektivitāte. Rakstnieku savienības plēnumā es teicu, kā komunisti cīnījušies ar Staļinu, kā nošāva manu tēvu, partijas XVI kongresa delegātu. Runāju par kolektivizāciju republikā — tā nenotika pēc ļeņinisma principiem.

B. Pugo: Jautājums izsmelts?

A. Gorbunovs: Aleksandr Arvidovič, kā lai vērtējam mūsu abu institūtu — ZA institūta un [LKP CK] partijas vēstures institūta darbību šajā situācijā? Kad izskanējusi Vulfsona runa plēnumā, visiem skaidrs, ka ideoloģiskajā plāksnē šīs koncepcijas izsauks pašu svarīgāko, ja ne asāko polemiku. Mēs reizes trīs četras esam runājuši, ka vajag uzstāties masu informācijas līdzekļos, izklāstīt mūsu redzes viedokli, bet tā visa pagaidām vēl nav.

A. Drīzulis: Anatolij Valerianovič, es nevaru piekrist tam, ka šī viedokļa nav. Tas atspoguļots mūsu darbos. Šajās divās nedēļās pēc Vulfsona uzstāšanās parādījušās publikācijas mūsu presē, kurās uzstājušies gan to dienu liecinieki, gan vēsturnieki. Emocionāli viegli pasviest ziņojumu, ka, lūk, tā un tā, okupēja, un nevajag pat argumentēt. Man ir izveidojies tāds priekšstats, ka Vulfsonam tiek piešķirta tribīne vairākas reizes, tā?

[No zāles]: Tā.

A. Drīzulis: Bet, lūk, biedrs Millers man stāstīja, ka uzrakstījis rakstu par 40. gadu notikumiem, un šis raksts līdz šim nav publicēts avīzē. Jādara kopīgs darbs, un šeit mēs rēķināmies ar LKP CK atbalstu.

V. Ozoliņš [Partijas Maskavas rajona pirmais sekretārs]: Mūsu rajona komunisti apspriež ne tikai PSKP CK tēzes, bet ne mazāk arī Rakstnieku savienības plēnuma rezolūciju. Pēdējā partijas aktīva sanāksmē 16. jūnijā es runāju par politisko situāciju. Uzskatu, ka šodien ideoloģisko darbu jāveic ar konkrētiem pasākumiem. Mums atklāti saka: „Biedri, mēs jau divarpus gadus runājam!” Jūs, Boris Karlovič, taisnīgi runājāt [CK birojā] par to, ka Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijā nav nevienas frāzes par mūsu republikas partijas CK atbalstīšanu, ka daudzi jautājumi jau ir skatīti un risināti mūsu republikas partijas CK plēnumu un biroju līmenī. Es sev uzreiz nebiju gatavs atbildēt uz šo jautājumu, bet pārdomāju un novērtēju situāciju rajonā. Redzu. Biedri, atzīsim godīgi — daudzi mūsu dokumenti, labi uzrakstīti, pareizi noformēti, līdz konkrētam rezultātam nenoveda. Šodien mums vajag atklāti atzīt savu kļūdu un šo situāciju novērtēt. Mums, biedri, vajag šodien dot politisku novērtējumu visām mūsu darbībām — ekonomiskajām, sociālajām. Pilsētas partijas komitejas birojs aizvakar pieņēma lēmumu par situāciju pēc 14. jūnija mītiņa. Un jūs avīzē Rīgas Balss lasījāt, ka tieši tiek runāts par politisko cīņu. Bet, biedri, politiskā cīņa, tā ir cīņa par varu un par to jārunā atklāti. Cīņa ar ko? Kas šodien konsolidējas? Kāpēc šodien nav augsta partijas organizāciju aktivitāte? Es domāju, ka tā nav uzdevumu augstumos mūsu vainas dēļ. Mēs vēl līdz šim brīdim neesam dzirdējuši skaidrus novērtējumus ne no partijas rajonu komitejām, no partijas CK. Pat šodien, piedodiet, Boris Karlovič, es nevaru piekrist vismaz tai pozīcijai, kad mēs runājam, ka daži vadošie partijas darbinieki atkāpjas no demokrātiskā centrālisma principiem. Nosauksim viņus, par ko cilvēkus nosodām. Es uzskatu, ja esmu kur vainīgs, tad pasakiet man atklāti. Esmu ar mieru savu darbu labot. Bet šodienas situācija veidojas tā, ka mēs vispārīgi viens otru apvainojam un vispārīgi aicinām. Domāju, ka mums pa īstam, biedri, politiskās cīņas situācijā, vajag izveidot partijas orgānu konsolidāciju. Domāju, ka mēs varam atbalstīt laikrakstā Pravda izteiktās tēzes attiecībā uz masu informācijas līdzekļiem. Ļeņins taču vispirms radīja avīzi un tikai pēc tam jauna tipa partiju. Mums šodien piedāvā iet uz partijas organizācijām un darba kolektīviem, bet bez avīzes, televīzijas, radio. Vai tas šodien ir pareizi? Rajona komunisti tieši izteica viedokli — kas tas ir par Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijas novērtējumu no CK nodaļas? Kā to saprast? Biedri, runāsim atklāti! Mēs nevaram neievērot šo rezolūciju. Un profesionāliem partijas darbiniekiem, kas nodarbojas ar zinātni pirmām kārtām vajadzētu novērtēt rezolūciju, grupas Helsinki 86 memorandu un visus pēdējos notikumus, kas kur atkārtojas. Mūs šodien satrauc tas, ka mums jāiet uz pirmorganizācijām ar konkrētu pozīciju. Un, lai mūsu šīsdienas plēnums neaprobežotos ar kļūdainiem aicinājumiem. Es saprotu, ka man jāiet uz darba kolektīviem un es tur eju. Bet atgriežos, piedodiet, ar rūgtumu. Mūs taču vairāk neuzņem: „A, viņš no rajona komitejas, skaidrs par ko runās.” Tāpēc mums jādomā par uzstāšanos presē — nevarēsim atkratīties, atvainojiet par vārdu, tikai ar atsevišķu speciālistu un vēsturnieku rakstiem. Biedri, mums taču ir partijas veterānu padomes, ir ļaudis, kas zina reālo situāciju, kas bija republikā un paši piedalījušies notikumos. Mums vajadzīga manifestācija, mītiņš XIX partijas konferences atbalstīšanai, Latvijas kompartijas atbalstīšanai. Tā bija vienīgā partija, kura uzņēmās atbildību par tautas likteni. Mūsu pretinieki šodien izķengā šos izskaidrojumus, un tas pats Mavriks Vulfsons. Laikam arī CK nodaļām, kas nedomājot norakstīja Rakstnieku savienības rezolūciju, vajag rūpīgi pārskatīt savu darbu — ar ko un kā mēs vadām. Es šodien neredzu šeit ne aktuālus ne svarīgus jautājumus. Bet tā ir iznācis, ka komunisti, kuri izveda mītiņu 14. jūnijā (šodien es domāju, ka vieglāk ir runāt ar atpakaļejošu datumu — ka mēs domājam skaļi, ka mītiņu vadīja ne ar mūsu lozungiem, bet ar buržuāziskiem, pretpadomju), neprasīja tiem pašiem organizatoriem novākt šos lozungus. Protams, to nedrīkstēja darīt milicija. Tur bija dažādi cilvēki un vairākums tādu, kuri ir par pārkārtošanos. Jūs atceraties, biedri, kā gadu atpakaļ un pat vairāk, aprīļa plēnumā [1985. g.] mēs pacēlām cilvēku aktivitāti un ceļam šodien. Partijas vadošo lomu nevar noliegt. Bet mēs neredzam šo lomu masu informācijas līdzekļos, jo tas, kas bija publicēts presē, ir izteikti rozā krāsā — lai nesaasinātu nevienu problēmu. Mūsu ideoloģiskais pretinieks apgalvo, ka komunisti nav spējīgi novērtēt reālos pārkārtojumus sabiedrībā, un tāpēc dažādas neformālas savienības piespiedīs viņus to darīt — tā taču ir reālā šodienas situācija. Vai var tik mierīgi pret to attiekties? Tad mēs vienmēr iesim aiz viņiem. Mums ir ļoti daudz neatrisinātu jautājumu. Kā jūs redzat, jautājums par metro netiek vairs aizskarts. Tagad paceļas cits jautājums. Un tā būs vienmēr. Man liekas, ka mums vajag dot precīzu savu un ap mums esošās situācijas vērtējumu. Jo tā taču ir reālā situācija šodien. Patiesībā, bailes šodien skatīties, kā apkārt Brīvības piemineklim, runājot pēc būtības, notiek politiskais tirgus. Iet tur mūsu aģitatori. Tālāk ko? Es domāju, ka atkāpšanās metode nav pareiza. Un mums patiešām jādod politisks novērtējums līdz pat politiskai neuzticībai dažiem vadītājiem. Bet Lejas uzstāšanās izsauc lielas šaubas, neskaidrības.

V. Ošs: [Kokapstrādes un papīra rūpniecības ministrs]: Mēs uzzinājām, ka radošie spēki sākuši nodarboties ar ekonomiskām problēmām un dod tām savu traktējumu. Mūs pārsteidz tas, ka radošās savienības pretendē uz vienīgo ekonomiskā stāvokļa zinātāja lomu. Tas apstiprinās ar faktu, ka viņi savus slēdzienus balstījuši uz ekspertiem no malas, bet neņēma vērā mūsu republikas tehnisko speciālistu, darba kolektīvu domas. Tas parāda vienpusēju pieeju mūsu republikas lietām. No otras puses masu informācijas līdzekļi tik tiešām pieļauj vienpusīgu pieeju mūsu ekonomikas, ekoloģijas notikumu publicēšanā. Mums visiem pazīstamā celulozes papīra rūpnīca jau visiem apnikusi. Par tās attīstību un pastāvēšanu tiks pieņemti konkrētāki pasākumi. Masu informācijas līdzekļos atspoguļojas iedzīvotāju daļas uzskati. Tie tiek publicēti, uzkurināti, bet no otras puses speciālistu viedokļi vispār netiek publicēti. Izņemot Padomju Jaunatni, kas nopublicējusi samērā plašu viena mūsu speciālista rakstu, pārējie raksti nenonāk līdz lasītājam. Var, protams, aicināt slēgt vienu vai otru uzņēmumu, bet ņemiet vērā, ka tautas nauda mums viena. Ja vienā vietā kaut kur kaut ko slēdzam, tad citā vietā jāatver. Ja mēs savā republikā kaut ko slēdzam, tad jāatver citā. Patiešām, šodien nepieciešams atbalstīt laikrakstā Pravda publicēto, kur tika novērtēta preses orgānu darbība — viņiem vajag objektīvi un ar atbildību atspoguļot notikumus. Mēs republikā sākām lielu darbu pie ekonomiskās pārvaldes struktūras pilnveidošanas. Viss tiek virzīts uz to, lai nodrošinātu lielāku uzņēmumu patstāvību. Tiek domāts par kompleksu izveidošanu ekonomikā, par republikas rūpnieciskā kompleksa izveidošanu. Šeit kokapstrādes rūpniecībā veidojas virkne problēmu, kas nav atrisinātas, bet kuru atrisināšana varētu nelabvēlīgi ietekmēt darba kolektīvu stāvokli. Ja mēs nozares uzņēmumus atbrīvojam no savienības kompleksa un pārvedam tos republikas pakļautībā, tiek jauktas saites, kas veidojušās 40 gadus. Mums ļoti uzmanīgi jāskatās, lai pēc tam darba kolektīvi to nesajustu. Pagaidām mēs uzskatām, ka stāvoklis pie mums ir normāls. Bet ja pasliktināsies uzņēmumu apgāde, pasliktināsies darba organizācija, stāvoklis sarežģīsies.

V. Terehovs [Rīgas Oktobra rajona partijas komitejas pirmais sekretārs]: Man gribētos sākt ar A. Klaucēna uzstāšanās atbalstīšanu un atzīmēt, ka komunisti, partijas darbinieki un bezpartejiskie ir pārsteigti, daži apmulsuši un daži pat sašutuši par to, ka tik ilgi LKP CK birojs nedod savu vērtējumu publicētajai Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijai.

Pārsteigti par to, ka pagājis mītiņš, un atkal, kā saka, CK birojs tomēr klusē. Ar šo es gribētu uzsvērt, cik tas svarīgi, ka šodien uz šo plēnumu mēs tomēr esam sanākuši. Tas — pirmkārt. Otrkārt, ceturtdien mums notika rajona partijas komitejas plēnums. Tika apspriesti PSKP CK janvāra plēnuma materiāli. Protams, plēnuma dalībnieki nevarēja atstāt bez ievērības Rīgā notiekošos notikumus. Jāatzīmē, ka plēnumā asi tika kritizēts LKP CK sekretārs A. Gorbunovs par viņa koķetēšanu, par viņa pakļāvību. Un es jums teikšu, ka prasīja lielas pūles nomierināt plēnuma dalībniekus tāpēc, ka tika kategoriski pieprasīts un uzstāts likt uz balsošanu jautājumu par to, lai pieņemtu lēmumu par Gorbunova izslēgšanu no LKP CK. Domājams, ka tas, ka tādu lēmumu nepieņēma, ir ļoti labi. Gribētos, lai Anatolijs Valerianovičs no šīs kritikas izdarītu secinājumus. Cits jautājums par konferences tēžu apspriešanu, par Rakstnieku savienības plēnuma rezolūcijas apspriešanu. Patiešām, pie mums partijas orgānos sākuši parādīties parakstu vācēji. Bet vairākumā uzņēmumu, jāsaka, komunisti ar godu tūlīt orientējās un deva triecienus tādiem vācējiem. Vakar mums notika atklāta partijas sapulce elektrospuldžu rūpnīcā. Divi cilvēki, divi komunisti sāk staigāt un vākt šādus parakstus. Jāsaka, ka saruna bija asa. Tika pieņemts lēmums, kas nosūtīts uz LKP CK un avīžu redakcijām. Nezinu, vai to publicēs. Varbūt arī izrādīsies neiederīgs. Notika saruna arī par Vulfsonu. Par viņa pozīciju, diametrāli pārmainījušos pēdējo divu mēnešu laikā. Tika pieņemts lēmums ar prasību izskatīt jautājumu par partijas atbildību — tā arī ierakstīja, lūdzu atvainojiet! — Vulfsonam kā politiskai prostitūtai. Attīstot A. Drīzuļa izteiktās domas, man ir konkrēts priekšlikums: mums partijas rajonu, pirmorganizāciju komunistiem, izvest 21. jūlijā manifestācijas sagatavošanas darbu. Un vēl, es domāju, ka mēs pilnīgi varam mūsu plēnuma vārdā nosūtīt atbalstu avīzei Pravda zem nosaukuma „Nepazaudē patiesību”. Es saņēmu veselu dokumentu bloku, šeit ir daudz parakstu — „ Kāpēc un kā tas notika, ka staļinisma laikā nevainīgo upuru piemiņas manifestācija un mītiņš pārvērtās par pretpadomju nacionālistisku gājienu ar buržuāziskās Latvijas karogu? Kas vainīgs? Kādi mēri tiks pieņemti? Turpmākā situācija pilsētā? Kā tiks tiesāti organizatori, dalībnieki, vadītāji? Kas pieļāva izveidoties mītiņa pretpadomju un nacionālistiekajam virzienam 14. jūnijā un kas turpinās vēl līdz pat šodienai?” Ar sašutumu, ticiet, runā mūsu ļaudis, mūsu komunisti un mūsu strādnieku šķira.

R. Ezera [LPSR Tautas rakstniece]: Ceru, ka mani neuzskatīs par nacionālisti, ja runāšu latviski. Es šeit dzīvoju un strādāju diezgan specifiskos apstākļos. It kā trīs līmeņos. Es dzīvoju laukos starp cilvēkiem, kurus pieņemts uzskatīt par vienkāršiem darbarūķiem. Tas ir viens līmenis. Otrs līmenis — tā ir mana sabiedriskā un literārā darbība radošās inteliģences vidū. Trešais līmenis, es nezinu, kā nosaukt šeit klātesošos — tā ir pati mūsu republikas partijas virsotne — nomenklatūras darbinieki. Un kas mani ļoti uztrauc? Mani uztrauc milzīgā plaisa domāšanā, pieejā, uzskatos starp šiem trim līmeņiem. Es domāju, ka šī atraušanas un distance par lielu, kā tas pieļaujams mūsu sociālistiskajā valstī. Ja mēs runājam par to, ka pie mums ir saspīlēts nacionālais jautājums, ka tas mums ļoti kaitīgs, un mums jāizdara viss iespējamais, lai mēs viens otru varētu saprast, tad šis plēnums manī izsauc lielas bažas par to, ka starp mums izveidojusies vēl viena būtiska plaisa. Tā ir plaisa starp radošo inteliģenci un ko? Starp nomenklatūras darboņiem, starp strādniekiem, vienalga starp ko, bet tā ir bīstama plaisa. Es domāju par to, ka šodien tik bieži pieminēja Rakstnieku savienības plēnumu ar radošo savienību vadītāju piedalīšanos, es pat teiktu, pieminēja ar demagoģisku pieskaņu. Ja, piemēram, kaut kādās anonīmās lapelēs atsaucas uz Rakstnieku savienības rezolūciju, ja ir mēģinājumi rezolūcijai piedēvēt pretpartejisku, nacionālistisku raksturu, tad rezolūcija nav nekādi ar to saistīta. Pat ar Vulfsona uzstāšanos. Mums to nevajag likt kopā, sasiet vienā mezglā. Tā ir pār mēru agresīva situācija, kuru es šeit šodien sajūtu.

Man tā liekas neveselīga. Es domāju, ka mums vajag padomāt par sadarbības formām starp nozarēm, starp slāņiem. Un man ir pilnīgi nepieņemama iepriekšējā oratora runa. Atkal — pa vecam. Atkal — atcelsim. Atkal — nolamāsim. Tā nav brīva diskusija. Mēs — partijas biedri, mēs komunisti. Mūsu attieksmei jābūt komunistiskai, partejiskai, bet mums jābūt gataviem diskutēt, argumentēt, bet ne, piemēram, aizbāzt muti. Es domāju par tiem pārmetumiem, kas izteikti Gorbunovam.

Cilvēkam, kurš vada mūsu ideoloģisko darbu CK. Iespēju diskutēt, dialoga iespēju jānovērtē pozitīvi. Tagad notikuši dažādi ekscesi, protams, notikuši diezgan daudz. Un tie tiek pasniegti (piemēram, b. Zukulis) kā nacionālistiski. Es varētu nosaukt šos — dažādas lapiņas, uzrakstus uz sienām kā piemēram „Bei gansov” un tālāk tādā pašā garā, kā šovinismu. Tas tikai raksturo mūsu saasināto situāciju, bet ne nacionālisma uzliesmojumus. Protams, tādi arī ir. Un man ļoti žēl. Es gribu teikt, ka mēs pārkārtošanos izprotam ļoti vienkāršoti. Es domāju, ka tieši tas plēnums deva vienu, teiksim, pārkārtošanās paraugstundu. Varbūt arī ar dažiem trūkumiem. Tas bija pirmais mēģinājums kaut ko veikt, lai vismaz kaut kur notiktu reāla pārkārtošanās, runāt par jautājumiem, kas gadus un gadu desmitus bijuši aizliegts temats. Vai tad pārkārtošanās būtu saprotama tā, ka, teiksim, kāds augsti stāvošs biedrs sākumā likvidē viensētas, bet pēc tam pārkārtojās un tās atjauno. Tā taču nav pārkārtošanās. Jāpārkārtojas pašos pamatos. Jābūt jaunai domāšanai. Un nevarētu teikt, ka mūsu vadība nav vainīga ekscesu uzplaiksnīšanā. Piemēram, kaut gan, kā domā biedrs Pugo, pie mums bija demokrātiskas delegātu vēlēšanas, tomēr plaši izplatīts uzskats, ka vēlēšanas pievīlušas. Ņemsim vārdu ,,vēlēšanas”. Latviski tas būtu cēlies no vārda „vēlēties”. Labi, es vēlos, varbūt kāds vēl vēlas. Ņemsim krievu vārdu izvēle — tas ir no vārda izvēlēties, t.i., izvēlēties vienu no diviem, trim. Un, kamēr mums nebūs tāda tipa vēlēšanas, kad mēs varēsim izvēlēties vienu no ..., tik ilgi tādas vēlēšanas nebūs demokrātiskas. Trešdien, 25. datumā tika publicēts saraksts ar 11 cilvēkiem, bet 28. datumā jau viss bija nolemts. Kandidātu bija tikai 53. Tā nebija demokrātija, tā bija tāda kā pīkstoša gumijas lelle, ar kuru 3 dienas atļāva paspēlēties, bet pēc tam atņēma. Es šeit runāju visu mūsu interesēs. Mums nav vajadzīga tāda demokrātija, kas kaut ko uzbudina, kaut ko noved līdz dusmām. Mums vajadzīga domājoša, gudra demokrātija. Piemēram, gadījums ar biedru Vosu. Cik tas pēkšņi parādījās un — cik lielu sašutumu izraisīja! Lūk kā. Viens no gruzīnu kolēģiem teicis: „Ja ūdenskrāns ilgi stāvējis aizgriezts, tad, ja to atgriež, sākumā nāk duļķes. Tās burbuļo un duļķes nāk tik ilgi, kamēr ūdens nenotecēs, līdz nāks dzidrs”. Arī mums ir tāds periods, kad no krāna izlīst sastāvējies, duļķains ūdens. Sacīsim, plurālisms nav tur, kur viens saka „jā”, bet otrs „nē”. Vai būt padomju varai vai nē. Protams, jābūt padomju varai, jābūt Padomju Latvijai. Mēs varam strīdēties, varam diskutēt, ar pārliecināšanas metodēm nonākt pie kāda kopsaucēja vai optimāla varianta.

A. Rubiks [Rīgas mērs]: Biedres Ezeras replika. Jā, mēs visi šeit klātesošie, tai skaitā es, esam par to, lai būtu daudz viedokļu un lai tie būtu dažādi, lai jebkurš fakts un parādība tiktu apspriesti, tiktu apskatīti no dažādām pozīcijām. Bet gala rezultātam jābūt vienam. Tam jābūt vērstam uz sociālismu, tā kā tas izgājis caur daudzu cilvēku sirdīm, caur sirdīm, kas vairs nav starp dzīvajām. Tas iekarots ar asinīm. Galamērķim jābūt vērstam uz to, lai nostiprinātu sociālisma iekarojumus. Bet ne tos šķobītu. Es nezinu, vai jūs bijāt tajā Rakstnieku savienības partijas sapulcē, uz kuru es tiku uzaicināts. Es nezināju, ka tā būs partijas sapulce. Es domāju, ka tā būs parasta tikšanās. Kad es atnācu, man pateica, ka vajadzēs uzstāties ar ziņojumu. Es biju gatavs to darīt, tā kā runa bija par pārkārtošanos. Visi, kas runāja pēcāk, runāja par to, lai migranti atstāj Latviju. Jūsu aprindās runāja tā, ka vajag izdzīt visus, kas atnākuši pēc 1945. gada. Ar šo priekšlikumu uzstājās visiem pazīstamā Ingrīda Sokolova, un sapulce to uzņēma ar vētrainiem aplausiem. Novērtējot dažādus notikumus, es jums ūdens krāna vietā iesaku likt šķiriskās pozīcijas. Strādnieks, rakstnieks, dzejnieks, mākslinieks nekad nekļūdīsies un neatrausies no tautas. Jums tagad tikai liekas, ka jūs esat tie, kas visu vadīs. Atļaujiet man pateikt, ka strādnieki nav ar jums un jūs baidāties šodien iet strādnieku auditorijās ar tām idejām, kuras jūs ierosinājāt, sanākuši kopā savā paplašinātajā plēnumā. Es gribu uzdot jautājumu CK locekļiem. Es gribu zināt, kurš un kad un kādā formā atļāvis ierakstīt magnetafona lentē visu, kas šeit notiek Literatūras un Mākslas redaktoram biedram Čaklajam? Es gaidu atbildi. Es saprotu tā, ka šis ir CK plēnums, kurš netranslējas. Kurš devis tādas tiesības Čaklajam?

M. Čaklais: Neviens nav devis. Es neprasīju. Es nezināju, ka nedrīkst ierakstīt.

A. Rubiks: Es jums varu paskaidrot, ka jebkuram korespondentam, kurš vēlas izmantot savas tiesības, pat sporta sarīkojumos, nepieciešams saņemt oficiālo akreditāciju, bet CK plēnumā jums, kā komunistam, tādas avīzes redaktoram, vajadzēja to zināt. Un tagad atbildiet uz šādu jautājumu — priekš kā jums tas ir vajadzīgs? Atbildiet pats sev! Es neprasu atbildi. Biedri, CK locekļi, es uzskatu, ka stāvoklis pilsētā katrā gadījumā, ja netiks pielietoti attiecīgi pasākumi, drīz kļūs kritisks. Un uzskatu, ka neskatoties uz to, ka jau vairākkārt esam par to runājuši, masu informācijas līdzekļos notiek kaut kas nelabs. Kā lai izskaidro to, ka ne avīzēm (izņemot Rīgas Balsi), ne televīzijai nebija intereses, ne iespēju atnākt un paskatīties, kas notiek auditorijā, kur sapulcējušies visi pilsētas darba kolektīvu padomju priekšsēdētāji. Toties TV ir tehnika, ir līdzekļi, ir viss 14. jūnijā gaidīt pie politnama [Politiskās izglītības nama], kas notiks. Bet no pusdienas, es redzēju, nezinu tikai no kāda laika, pie Brīvības pieminekļa pašas jaudīgākās, pašas modernākās TV kameras. Es uzskatu, ka partijas organizācijas nav strādājušas. Patiešām, nebija neviena sagatavota lozunga, neviena karoga! Taisnība, arī es neiedomājos pateikt, ka tas ir jāizdara. Bet, ja mēs neiedomājāmies, tad skatieties, cik gudri gatavojās tie, kas sludina citu ticību. Visi saprata, ka sarkanbaltsarkanais karogs pat mūsu „drosmīgai” TV var nebūt pa zobam, izgatavoja melns-balts-melns. Un melnbaltmelnā karoga fonā, kas melnbaltajos TV ekrānos izskatās tāpat kā sarkanbaltsarkanais, piespieda uzstāties CK sekretāru biedru Gorbunovu. Es pievienojos tam vērtējumam, ko biedrs Gorbunovs sniedza savās uzstāšanās reizēs. Es esmu dzirdējis gan vagonrūpnīcā, gan pilsētas un rajonu padomju sesijās — lai kā tur nebūtu bijis, apsvelpa jūs vai ne, bet, ja jau pieturēties pie jel kādas taktikas, tad dariet visu, ko gribat veikt, bet galā sniedziet tam novērtējumu, secinājumu, kur jūs atrodieties un zem kāda karoga uzstājaties. Un pavisam nevajadzīgi bija pateikties, ka jums dots vārds. Jūs — vadošā partija, jūs esat CK propagandas jautājumu sekretārs. Es uzskatu, ka tā ir nevajadzīga piekāpšanās. Un šī nevajadzīgā piekāpšanās var mums traģiski beigties. Lūk, kāpēc! Izpildu komiteja sapulcējās uz sēdi nākošajā dienā un trīs stundas apsprieda situāciju. Mēs nonācām pie slēdziena, ka mums jādod politiskās situācijas novērtējums, un tas jāpublicē presē, televīzijā un radio. Nopublicēja Rīgas Balss, paslēpjot tur, kur to neredz, blakus savai rezolūcijai, pie tam latviešu valodā pārtulkoja nepareizi virsrakstu. Publicēja Cīņa, vienīgā no avīzēm, kas stingri turas partejiskuma pozīcijās, arī Sovetskaja Latvija. Bet pārējos tas neaizkustina. Raidījumā „Labvakar” var iekļaut jebkuru muļķību, komentēt visu to, kas izdevīgs no raidījuma vadītāju redzesloka. Es arī ticu tam, ka bez avīzēm un TV šodien runāt par to, ka mēs ņemsim virsroku politiskajā cīņā, mēs nevaram. Tāpēc, ka TV klausās miljoni, avīzes lasa simti, tūkstoši. Mūsu uzstāšanās ir simti, labi ja tūkstots cilvēku. Es domāju, ka biedrs Leja tālāk nevar vadīt televīziju ar tādu partijas biedra karti, kāda tā ir man un citiem partijas biedriem.

[Replika no zāles:] Pareizi!

A. Rubiks: Vai es dramatizēju situāciju? Šeit minētos lozungus es neatkārtošu. Bet vakar pārrunās, kurās piedalījās mans vietnieks — piemineklis okupēts jau trešo dienu un nakti, un tur netiek pielaisti mūsu darbinieki pat, lai satīrītu — tur dežurē piketi pa 20-30 cilvēku. Katru nakti mēs ar grūtībām, ar milicijas un citu apsardzes orgānu palīdzību pulksten četros no rīta varam ievest kārtību, Es uzskatu, ka mums vajag rūpīgi izanalizēt katru RS plēnuma rezolūcijas rindiņu. Tas jāizdara Partijas vēstures institūtam. Uzskatu, ka pienācis laiks, griezties ar vēstuli pie partijas organizācijām un nodrošināties ar darba kolektīvu atbalstu. Es domāju, ka, ja šīs nekārtības nebeigsies, bet, kā liekas, tad nebeigsies — tās par tālu aizgājušas. Tāpēc, ka tieši draud ar fizisku izrēķināšanos tie, kas tur sapulcējas, jātaisa kaut kāds paziņojums Padomju Latvijas valdības vārdā — citādi tas ir tiešs mēģinājums gāzt esošo valdību. Ar pilnu to cilvēku sarakstu, kuri traucē un grib pasludināt par prezidentu Peteru. Ja šodien mēs savu pozīciju neraksturosim precīzi, negribu teikt, ka būs par vēlu, bet es negribu konfrontāciju, asumus.

B. Pugo: Pie mums uzaicināti biedrs Bļinovs un vēl rinda redaktoru. Biedri Bļinov, jums nekas nav sakāms pēc šīs uzstāšanās?

A. Bļinovs (avīzes Sovetskaja Molodjož redaktors): Man ļoti patika partijas Maskavas rajona pirmā sekretāra uzstāšanās. Lieta tāda, ka tieši par konsolidēšanos mums jārunā pirmām kārtām. Un ko vēl? Savā partijas organizācijā mēs uzskatām, ka partijai, komjaunatnei pastāvīgi jāizmanto sava prese. Nevajag pārmest, ka, lūk, kāds tur, vai arī kaut kas tiek darīts, un mums jāattaisnojas. Rakstiet ar degsmi, asi, nebaidieties šos cilvēkus, kas uzpeldējuši uz demokrātijas viļņa! Bet viņi, par nožēlošanu, pirmie nāk pie mums, un mēs esam spiesti pa laikam dažus publicēt. Ne viss mums izdodas.

B. Pugo: Klusu, biedri! Lūdzu, mierīgi! Demokrātija paliek demokrātija!

A. Bļinovs: Es uzskatu, ka mūsu partijas organizācija ir samērā stipra, un mēs atradīsim sevī spēkus atrast pareizo līmeni, salīdzinot to ar partijas novērtējumu tās CK. Bet tai pašā laikā biedrs Rubiks teica, ka novērtējums nenotiek savlaicīgi, un mēs palaikam paliekam vieni, paši par sevi, izsverot savu stratēģiju un taktiku. Kurš mums dos šos novērtējumus? Žurnālisti, kuru vidējais vecums ir 20 gadu?! Lūdzu, domāsim! Šodien ļoti daudz tika runāts, ka jābūt savaldīgiem. Uzskatu, ka tai pašā laikā šaušana pa zvirbuļiem no lielgabaliem, un kā likums sit pa Padomju Jaunatnes un Sovetskaja Molodjož zvirbuļiem, tas, biedri, nav plēnums. Jāizstrādā taktika un stratēģija mūsu tālākai cīņai!

B. Pugo: Vienu minūtīti, drīkst? Es izmantošu sarunu, kad runājām ar redaktoriem.

A. Bļinovs: Protams.

B. Pugo: Jūs izteicāt domu, ka partijas avīzes raksta ne to, pavisam neinteresanti, tāpēc tās vispār nepērk, un jūs esat spiesti izpildīt partijas avīžu funkcijas. Vai tā?

A. Bļinovs: Saprotiet, šeit, protams, grūtības ir. Mums būtu simtreiz vieglāk strādāt, ja mums būtu spēcīgi līderi partijas presē. Bet, par nožēlošanu, gadās, ka it kā lieki asumi pievelk cilvēkus pie mums.

B. Pugo: Kāpēc nepublicējāt to, par ko runāja Rubiks?

A. Bļinovs: Rubiks aizmirsa, ka Padomju Jaunatne un Sovetskaja Molodjož tehnisku iemeslu dēļ neiznāca.

J. Dzenītis (LPSR prokurors): Politiskā situācija republikā, Rīgā, šodien ir ļoti nopietna, es pat teiktu, kritiska. Un, ja netiks pieņemti atbilstoši mēri, tad šī situācija pasliktināsies, un kurp tas var novest, mēs paši saprotam. Par to liecina lozungi, kuri šeit iepriekš tika nolasīti. Labi, ka mēs godinām staļinisma upuru piemiņu. To vajag darīt. Bet domāju, ka mēs būtu politiski akli, ja nesaprastu, ka zem šīs maskas tiek veikts pavisam kas cits. Tiek organizētas politiskas demonstrācijas, veidotas pretpadomju grupas, kas naidīgi noskaņotas pret padomju varu un kuru mērķis ir izraut Padomju Latviju novienotās sociālistiskās sistēmas, uzkurt naidu starp krievu tautības pārstāvjiem un latviešiem, panākt to, lai Latvija izstātos no PSRS sastāva. Viss tiek darīts ļoti apslēpti, balstoties uz demokrātiju, glasnostj un perestroiku. Ja pajautātu, kāpēc republikā izveidojusies šāda situācija, tad gribu teikt, ka vadība nedeva savlaicīgi šīm parādībām izskaidrojumu. Bet daži atbildīgi darbinieki koķetē ar šķiras pretiniekiem. Es domāju, ka tas ir jābeidz. Skaidri izteikt savu pozīciju! Man liekas, ka mēs veltām lielu uzmanību Mavrikam Vulfsonam, tik daudz šodien par viņu runājot. Bet es domāju, ka viņa uzstāšanās RS plēnumā ir viens no iemesliem, kas noveduši pie notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Kāpēc pa TV atļāva viņam uzstāties vairākas reizes un stāstīt latviešu tautai, ka to okupējuši? Latviešiem, ar kuriem es satiekos, starp kuriem es dzīvoju, ir radies iespaids, ka mūs šodien komandē 3-4 žurnālisti — Inkēns, Rubenis, Gavars un Vulfsons. Viņi nosaka kursu, viņi diktē kā mums domāt, jūtas ļoti brīvi. Un mēs jautājam, kas tad notiek? Kas kontrolē masu informācijas līdzekļus? Ierosinu izskatīt šos jautājumus CK birojā un tiem dot novērtējumu. Domāju, ka pirms uzstāšanās pa TV, nepieciešams painteresēties par personas politisko nostāju — kas to vairāk interesē kapitālisms vai sociālisms? Kas viņš tāds ir? Var rasties jautājums, kādus pasākumus veic prokuratūra, lai atrisinātu šos jautājumus. Kas attiecas uz staļinisma upuriem, tad pašreiz notiek liels darbs materiālu sagatavošanai reabilitācijai. Bet, ko darīsim ar cilvēkiem, kuri, slēpjoties zem demokrātijas maskas, pārkāpj padomju likumus, uzstājas zem buržuāziskajiem karogiem, lozungiem utt.? Tiek veikts noteikts pārbaudes darbs, lai tuvākajā laikā atrisinātu jautājumu par krimināllietu ierosināšanu pret tiem, kas rupji pārkāpj padomju likumus. Daudziem liekas, ka demokrātijas apstākļos likumība vairs nav spēkā. Nekas tamlīdzīgs! Visi padomju likumi ir spēkā! Tie darbojas! Un nevar būt demokrātijas bez likumības, un otrādi! Man biedrs Zukulis iedeva tekstu, par kuru viņš runāja un nolasīja. Es ar to iepazīšos. Es to nebiju lasījis. Bet par to gadījumu, ko pieminēja Boriss Karlovičs un biedrs Zukulis — nav nekādu šaubu, ka šo personu darbībā ir krimināli sodāmu noziegumu pazīmes. Noteikti tiks ierosinātas krimināllietas.

V. Lieģis (rūpnīcas „Liepajmaš” virpotājs): Es domāju, kāpēc RS plēnums izsauc cilvēkos tik lielu interesi. Plēnumos apspriežam pa vienam jautājumam, bet rezolūcijā viss salikts kopā, tāpēc tā arī iznācis. LKP CK plēnumam noteikti jādod tam novērtējums. Jāatzīmē, ka M. Vulfsona uzstāšanās Liepājā mums bija pārsteigums. Izsauca neizpratni. Mūs mācīja skolā, bet nekas tāds nebija. Tāds jautājuma risinājums izskanēja pirmo reizi. Domāju, ka mūsu zinātniekiem ir jāpastrādā, lai nebūtu neskaidrību šajā jautājumā. Vienkāršajiem ļaudīm vajag vienkārši izstāstīt, kas bija, kā bija. Atbildi dot pilnīgi pa punktiem. Tas ir milzīgs darbs, tas ir jāizdara. Jā, patiešām, prese tagad ir ļoti interesanta, nekad agrāk to tik daudz nelasīja, kā tagad. Mēs lasām par kulta laikiem, par mūsu partijas darbību, ļaudis vairāk sākuši interesēties par politiskiem jautājumiem. Agrāk, stagnācijas laikos, šos materiālus neviens netika lasījis. Tagad lasa. Nedrīkst publicēt tikai sensācijas. Jāveido sabiedriskā doma. Un visiem ir jāatbild par saviem vārdiem.

A. Kauls (agrofirmas „Ādaži” priekšsēdētājs): Vai mēs, runājot par notikumiem Rīgā, varam par to runāt ar „vēsu prātu un karstu sirdi?” Vai šoreiz virsroku neņēma pārsteidzība? Vai kāds no šīs tribīnes nemēģināja taisīt politisku karjeru? Vajag taču padomāt, kāpēc radušies šādi asumi? Mēs runājam par putām, kas ir viļņa virspusē, bet, kas zem tām, neredzam. Kaut gan perestroika jau trešo gadu, tā pa īstam — ne no republikas partijas vadības, ne no citas vadības, mēs neesam dzirdējuši skaidru stratēģiju komunistiem. Domāju, cienījamie rajonu, pilsētu izpildkomiteju sekretāri, ka tik daudz šos jautājumus nevajag apspriest savās sēdēs. Vajag iet pie cilvēkiem, iedarboties uz idejiskās pārliecības jūtām. Paskaidrot situāciju, uz ko mēs aicinām. Vajag pareizi pārdomāt to, ko izteica inteliģence. Mēs esam ļoti daudz darījuši, lai parādītos šovinisms. Mēs arī šodien to negribam saprast. Vai no šīs pašas tribīnes netika runāts, ka krievu valodas pasniedzējiem mēs palielinām algu, bet citu valodu pasniedzējiem nepalielinām? Vai tas neizsauc savstarpēju nepatiku? Vai tad jūs, cienījamie Rīgas vadītāji, neredzat, ka vakaros notiek visu nacionalitāšu pusaudžu kautiņi? Kādus mērus jūs esat pieņēmuši? Un tagad par to, kas notiek ielās, tagad, šajos datumos. Uzskatu, ka, šeit uzstājoties, vajadzētu ne tikai vainot citus, bet arī pašiem atskaitīties, kas izdarīts. Un varbūt mēs kļūsim civilizētāki, ja šādā situācijā, kā teiktu, − valdībai vajadzētu atkāpties. Jāpadomā, kā strādā pirmorganizāciju vadītāji. Mums dziļāk jāiepazīstas ar tiem materiāliem, kas ienāk no Maskavas, pareizi saprast perestroikas būtību. Runājot par nacionālo jautājumu, uzskatu, ka darba kolektīvos nekādu sarežģījumu nav. Un runāt par to vajag pārdomāti un pamatoti. Lauku darbaļaudis vienmēr bijuši un būs par padomju varu. Bet paskatieties, kas notiek gaļas kombinātos. Rīgas veikalos gaļas nav, bet gaļas kombināti nespēj pārstrādāt produkciju. Vai mēs nopietni domājam par šo jautājumu? Vai mēs neuzskatām to par politisku situāciju? To pašu var teikt par cukuru un citām problēmām. Tā, biedri, ir speciāla tautas nostādīšana pret perestroiku. Bet es, cienījamie vadītāji, CK locekļi, kā lauku cilvēks prasu principiāli no katra prasīt uzticību pārkārtošanai. Bet, ja vajadzēs kādu nomainīt, tad mums atradīsies tādi cilvēki, kas ņems aktīvu darbību pārkārtošanās procesos.

A. Gorbunovs (LKP CK sekretārs): Manā dzīvē vēl nav bijis tik sarežģītas situācijas kā tagad. Es šeit nedomāju sevis kritizēšanu. Par to vēlāk. Es visu laiku sevi izjūtu kā starp diviem lieliem dzirnakmeņiem, un šie akmeņi grib saskaņoties vienā kopējā darbībā. Es visu laiku cenšos kaut ko konsolidēt, vadīt dialogus, kādu palabot, kādam pateikt priekšā. Akmeņi, tēlaini runājot, no vienas puses inteliģence, žurnālisti, no otras puses mūsu partijas aparāti. Ar dažiem konkrētiem uzdevumiem es netieku, kā vajadzētu, galā. Kas attiecas uz izteikumiem par manu koķetēšanu vienalga ar ko, varu jums pateikt, ka esmu sasniedzis tādu vecumu un politisko domāšanu, parādību novērtēšanu, attieksmi pret sevi, savu ģimeni, pret republiku kopumā, ka varu pateikt: tā ir mana pārliecība un nekāda koķetēšana! Manas uzstāšanās presē, TV var tikt kritizētas, bet tikai pēc pieejas problēmas risināšanai. Bet būtību un jēgu izmainīt nav manos spēkos. Un, ja jūs uzskatāt, ka neatbilstu amatam, varu iesniegt atlūgumu. Šodien ir tāds laiks, kad nevar runāt vienu, pēc tam otru. Es tā nevaru! Domāju, ka šo jautājumu mēs varam atrisināt šodien, vēl jo vairāk tāpēc, ka nevaru piekrist visam tam, kas tika runāts no šīs tribīnes, kaut vai ar paziņojumu, ka strādnieki neatbalstot radošo inteliģenci. Es domāju, ka mūsu redaktorus un institūtu direktorus nevajadzētu raustīt pēc katras uzstāšanās — vienam nepatīk tas, kādam kaut kas cits. Ir ļoti daudz zvanu. Iznāk tā, ka tie, kas runāja vakar, šodien ir nepareizi, un otrādi. Situācija republikā tiešām ir ļoti sarežģīta. Laikam tas ir dabīgi. Nevar vienādi domāt par visām problēmām vietējie iedzīvotāji, neatkarīgi no viņu nacionalitātes. Noskaņojums tautā ir dažāds. Pret ekstrēmistiem jāierosina krimināllietas. Ar to esmu vienisprātis. Bet uz ielām iziet taču arī tādi, kas ir lojāli, neaicina pievērst uzmanību problēmām. Ekstrēmisti parazitē uz problēmu un noskaņojumu pamata. Man liekas, mēs sākam sajust reālo situāciju, kāda izveidojusies pilsētā. Bet vēl vajag ļoti daudz strādāt un saprast republikā dzīvojošos citu nacionalitāšu cilvēkus. Par situācijas cēloņiem mēs šodien neko netikām runājuši. Domāju, kāpēc gan LPSR AP Prezidijam nesasaukt ārkārtēju sesiju, lai deputāti stingri nosaka, lai balso. Presē vajag vairāk raisīt diskusijas par politiku, ekoloģiju, kultūru utt. Partorganizācijas gaida vērtējumu no rajonu komitejām, partijas CK. Uzskata, būs novērtējums — viss skaidrs, kas jādara, ne pārāk aizdomājas. Ir „viedoklis” un vairāk nekā nebūs. Ja mēs ar saviem spriedumiem vai darbību nespēsim konsolidēt tās ļaužu masas, kas tagad iziet ielās un apspriež problēmas — ne ekstrēmisti, tie ir zināmi — tad mums ir vienīgā izeja — atkāpšanās. Nekas cits nevar būt.

R. Ņukša („RER” instrumentatslēdznieks): Vai tad „ekologu” uzdevums ir jaukties politikā? Vot, mums visi meži piemēsloti! Lai labāk uz turieni cilvēkus organizē! Rūpnīcā, kurā es strādāju, nav nacionālā naida. RS plēnuma rezolūcijā ir interesantas lietas. Bet mēs vēl gribētu viņiem prasīt paskaidrojumus. Bet viņi pie mums uz rūpnīcu nenāk. Nodarbojas ar kaut kādām tur savām lietām. Bet, ja mūsu rūpnīcā parādīsies aģitatori, kas aicinās uz pretlikumīgu darbību, mēs mācēsim viņiem dot pretsparu. Strādnieku šķira neies viņu pavadā!

B. Pugo: Domāju, ka uz šo plēnumu bija sanākuši cilvēki, kas patiesi mēģināja atrast atbildes uz daudziem darbaļaužu jautājumiem. Kāpēc publicēja rezolūciju? Mums priekšā ir Igaunijas pieredze. Tur plēnums bija daudz asāks, bet vispirms publicēja igauņu valodā, pēc tam tikai jaunatnes avīzēs. Bija daudz uzskatu. Mēs nolēmām publicēt, jo cilvēkiem jāzina radošās inteliģences nostāja. Mēs vēl pagaidām precīzi, pa īstam neesam izskatījuši jautājumus, kas saistīti ar šo rezolūciju. Atmest ar roku nedrīkst, un tiks ievēroti visi izteiktie priekšlikumi. Bet nav un nedrīkst būt nekādas plaisas un akmeņi starp radošo inteliģenci un partiju. Perestroika liek mums rēķināties ar daudziem faktoriem, kas parādās. Nākas daudz ko izlemt uz vietas. Bet mēs nedrīkstam zaudēt principialitāti galvenajā. Mums jādara viss, lai atbalstītu to, kas veicina sociālisma attīstību. Citas pieejas nedrīkst būt.