Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Cīņa turpinās

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi K. Zavjalova

Pastāstiet par sevi kā vienu no barikāžu dalībniekiem viļāniešiem.

1991. gads. Janvāris. Barikādes pa visu Rīgu. Latvju tauta ar trauksmainām sirdīm, bez ieročiem stājās pretī padomijas režīmam, pretī bruņotai armijai. Barikādes no dzelzsbetona blokiem, no visu veidu autotransporta, no kokiem, drātīm. Bet visspēcīgākā barjera bija cilvēki. Drošsirdīgi cilvēki, kuri bija jau "atmodušies" no piespiestā miega, 50 gadu ilga miega. Gan sirmi vīri ar sievām, gan zemnieki no Latgales, gan rīdzinieki, gan inteliģence, gan radio un TV darbinieki stājās pretī ilgi valdošai netaisnībai, uzspiestai kultūrai, paražām, mūsu zemes cilvēku morālai degradēšanai un daudzām citām negācijām.

Arī es biju to Viļānu pilsētas un apkaimes iedzīvotāju vidū, kuri brauca uz Rīgu, uz Latvijas sirdi. Pamatobjekts, ko mums vajadzēja aizsargāt, bija TV centrs un TV tornis.

Ko jūs jutāt, redzot bruņotus vīrus?

Nemieru, neziņu, kā būs, kas notiks, vai tiešām bruņoti specvienību kareivji uzdrīkstēsies šaut vai sist neapbruņotiem cilvēkiem? Bet visi vīri, kas tur bija, iekšēji bija sagatavojušies uz vissliktāko un bija gatavi kailām rokām, plecu pie pleca turēties sarkanā monstra taustekļiem pretī. Lielāko daļu mūsu vīru fiziski un morāli ietekmēt nebija iespējams, jo bijām izgājuši Padomju armijas skolu, un ne sliktu.

Ko jūs domājāt tajā brīdī?

Atmiņās uzausa vectēvu un tēvu stāsti par kariem, cīņām, vāciešu un krievu izturēšanos, attiecībām tai laikā, badu, šausmām, nāvi blakām sev un daudz ko citu.

Kāds bija jūsu morālais atbalsts?

Mūs morāli atbalstīja visas Latvijas cilvēki. Daudzi nesa sviestmaizes, tēju, kafiju, bija gatavi sniegt medicīnisko palīdzību. Es un pārējie to jutām, un tas uzlika atbildību. Lielu atbildību par televīzijas kā paša stratēģiskākā sakaru objekta apsardzi, bet vēl lielāku — par Latviju, tās brīvību, neatkarību, nākotnes laimi, savu ģimeņu un bērnu laimi.

Vai jutāt bailes?

Baiļu stāties pretī komunisma sistēmai nebija, baiļu nav arī tagad. Šī bezbailība nezināmā Likteņa un Dieva priekšā ļoti spēcīgi psiholoģiski iedarbojās uz krievu armijas puišiem, to es secināju arī pārrunās ar daudziem citiem barikāžu dalībniekiem pa visu Rīgu. Armijniekus baidīja tas nesaprotamais fakts, ka cilvēki neapbruņoti stāv pretī un nebaidās. Tā bija mūsu Latvijas iedzīvotāju dvēsele, stiprais gars, kuru gadsimtiem ilgi bija lauzušas lielās kaimiņvalstis, tāpēc manī un laikam pārējos citos vīros virmoja naids gan pret komunismu, gan fašismu.

Vai viss Rīgā pārdzīvotais ir labi palicis atmiņā?

Tā janvāra atskaņas un ugunskuru liesmas ir palikušas dziļi sirdī un atjaunojas, ne tikai pieminot Barikāžu dienas, bet pieminot izvestos uz Sibīriju, mocītos un noslepkavotos čekas pagrabos, pieminot kritušos strēlniekus un leģionārus, pieminot spīdzinātājus, slepkavas, stukačus, rubikus, vosus un bosus. Šī cīņa turpinās ikdienā — uz ielas, satiekot komunistu un čekas atbalstītāju, runājot un redzot Barikāžu laika ideju nodevējus Saeimā.

Ko jūs novēlētu mūsu jaunajai paaudzei?

Mums jābūt modriem! Mums jāsaglabā tautas dvēsele, valoda un kultūra! Lai nekļūtu par bezmāju un bezdzimtenes cilvēkiem. Mums ikvienam jābūt kā vecajam ozolam gravas malā, kas dziļi ieaudzis dzimtajā zemē, kas vēlā rudenī klāj lapas pār savām saknēm un zīlēm...

Šo patiesību mēs nedrīkstam noliegt un aizmirst, jo pretējā gadījumā mēs noliedzam paši sevi, savu tautu, tās nākotni, uzdevumus un tās vietu cilvēcē.

Mēs visi esam Dieva radīti, gribēti un svētīti savai esamībai — katrs savai savdabīgai dzīvei... Lai Dievs dod, ka visas tautas mūsu Latvijā dzīvotu sabiedrībā, savstarpējā cieņā, cilvēcībā un mīlestībā.

 

Pierakstījusi  K. Zavjalova