Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Izvēles iespēja

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vitālu, enerģisku, mīlestības un dzīvesprieka pilnu es iepazinu mākslinieci un dzejnieci Sarmu Muižnieci, kas uz otro Pasaules latviešu rakstnieku saietu bija ieradusies no Amerikas Savienotajām Valstīm un pārstāvēja jauno literātu paaudzi. Pārstāvēja arī Latviju kā dzejnieces Rūtas Skujiņas un žurnālista, rakstnieka, LPSR izglītības tautas komisāra Jūlija Lāča mazmeita. Tomēr, stāstot par redzēto šeit, viņa nevarēja noslēpt arī skumjas.

— Sarma, kas tevi ir visvairāk pārsteidzis?

— Tas, kā bērni, īpaši pusaudži, izturas pret saviem vecākiem, ar kādu neiecietību un viszinību. Vai viņi nav audzināti?

Tas,  kādu nesakoptību redzēju sava vīratēva  bijušajās tēva mājās, kuras tagad pieder vienam no Latvijas jaunsaimniekiem.

Tas, ka Imants Ziedonis rakstnieku saietā tikpat kā neparādījās, bet „Diena" ir nopublicējusi tieši viņa foto.

Tas, cik lielas pārmaiņas ir notikušas, salīdzinot ar 1974. gadu, kad pirmo reizi te biju 14 gadu vecumā. Lieliski, ka ir augusi garīgā bagātība! Ka tikai to nenomāktu materiālā nabadzība!

Tas, ka te interese par dzeju, īpaši jauniešu vidū, ir lielāka nekā pie mums. Literārie sarīkojumi tiek labi apmeklēti.

Tas, ka satiku kādu dzejnieku, kurš man centās iegalvot, ka pirms diviem gadiem viņš ir bijis populārākais dzejnieks Latvijā.

— Ko tu cerēji tieši no šā rakstnieku saieta?

— Gribēju sejas pielikt pie rakstnieku vārdiem, kuri jau bija lasīti. Saliku vairākus desmitus. Tuvāk iepazinos ar kādiem 15 autoriem. Uzskatu, ka tas ir milzīgs guvums. Domāju arī, ka pasākuma programma varēja būt vienotāka, vairāk iedziļinoties atsevišķos jautājumos, ne tik vispārīga, saraustīta. Praktiski gūt pilnīgu priekšstatu par kādu ārzemju latviešu rakstnieka daiļradi nebija iespējams.

— Vai šī iepazīšanās ir devusi arī kādu konkrētu cerību, ka tava dzeja varētu iznākt Latvijā?

— Jā, par to bija runa. Es arī ļoti labprāt redzētu savu dzejas grāmatu „Izģērbies" nodrukātu Latvijā. "Lieliski būtu, ja te varētu iznākt arī otrā, ko esmu uzrakstījusi. Pie mums Amerikā šādas dzejas grāmatiņas iznāk 500 eksemplāros. Vispār amerikāņi dzeju daudz nelasa. Domāju, ka Latvijas lasītājiem būtu interesanti iepazīties arī ar tādām jaunajām dzejniecēm kā Valdu Dreimani un Anitu levu Dzirnu no Bostonas, kā arī Audru Frišu no Kalamazū. Vairāki latviešu jaunie autori cenšas rakstīt arī angliski un nodrukāties universitātes žurnālos. Visvairāk jaunos autorus var lasīt Amerikas Latviešu jaunatnes apvienības izdotajā žurnālā «Vēja Zvani". Šādi literāri žurnāli pie mums izdzīvo no viena līdz diviem gadiem, tad atkal rodas jauni.

— Bet tu jau kalpo divām mūzām, arī avangardiskai glezniecībai, kā tās satiek?

— Nestrīdas. Lai gan te vēl varētu piesaukt arī trešo lielu — esmu ieguvusi Bakalaura grādu mākslā un politekonomijā. Amerikāņu sabiedrībā vairāk esmu pazīstama kā māksliniece, strādāju pie pasteļu zīmējumiem, un tas ir arī mans maizes darbs. Gadā sarīkoju divas izstādes, parasti tās ir Bostonas latviešu centrā.

Sestdienās strādāju arī latviešu skolā, mācu bērniem gramatiku un literatūru. Manā audzināmajā klasē ir pieci bērni. Bet man pašai ir divi puikas — Jūlijs un Pēteris.

— Vai tu pati tiec ar visiem darbiem galā (es domāju, arī mājās), vai tev tomēr kāds palīdz?

— Galā ar visiem darbiem tiekam kopā ar vīru, lai gan viņš savā tiešajā darbā — veselības apdrošināšanas sistēmā — strādā 11 stundas dienā. Mēs visi, īpaši jau latvieši, no mazām dienām esam pieradināti strādāt. Tā vajadzēja strādāt mūsu vecākiem, lai viņi te izdzīvotu un kaut ko sasniegtu. Tā viņi iemācīja mums. Gandrīz visiem latviešiem ir augstākā izglītība, lai gan labas skolas arī dārgi maksā. Piemēram, koledža — no 8-12 tūkstošiem dolāru gadā, Harvardas Universitāte, piemēram, 16 tūkstošus dolāru gadā. Tiem, kas grib studēt medicīnu, jāmaksā vēl daudzkārt vairāk, bet valsts dod aizdevumus 60-80 tūkstoši dolāru, kas jāatmaksā pēc izglītības iegūšanas. To parasti var izdarīt 10 gados.

— Pastāsti mazliet par savu dzīvesvietu, par cilvēkiem, kas tev ikdienā ir apkārt?

— Es uzaugu Kalamazū, Mičiganā, ģimenē bijām kopā ar brāli. Bet nu jau sešus gadus dzīvoju ziemeļos no Bostonas — 45 minūšu braucienā līdz pilsētai. Mums ir sava māja klusā, mierīgā vietā. Priežu mežs apkārt, daudz ozolu, zīles krīt uz galvas, un apkārt skraida vāveres. Ir dārzs, puķes, neliels dīķītis, kur bērni ziemā var slidot. Kaimiņos mums dzīvo poļi un dāņi, ļoti atsaucīgi cilvēki, kad vajag nākt pieskatīt bērnus. Pavisam apkārtnē ir kādas 12 mājas, visās ir bērni — 2-3 katrā ģimenē.

Ar bērniem mājās galvenokārt runājam latviski, mācām latviešu kultūru, lai viņiem, kad paaugsies, būtu izvēles iespējas — piederēt pie Latvijas vai palikt Amerikā.

Intervēja Helēna Grīnberga (LETA)

speciāli "Latvijas Jaunatnei”.

Ulda Pāžes foto (LETA)