Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Glabāt un stiprināt mūsu draudzību

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Republikas partijas, padomju, saimnieciskā, arodbiedrību un komjaunatnes aktīva sanāksme, kurā izskatīja iedzīvotāju internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanas jautājumus

15. janvārī Rīgā, Latvijas Komunistiskās partijas CK Politiskās izglītības namā, notika republikas partijas, padomju, saimnieciskā, arodbiedrību un komjaunatnes aktīva sanāksme, kurā izskatīja iedzīvotāju internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošanas jautājumus.

Sanāksmē piedalījās kultūras, zinātnes, izglītības, veselības aizsardzības, tiesību aizsardzības orgānu, radošo savienību, masu informācijas un propagandas līdzekļu pārstāvji. Sanāksmi atklāja un tajā runāja Latvijas Komunistiskās partijas CK pirmais sekretārs B. Pugo. Viņš teica:

— Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs, izanalizējis darbu, ko partijas, padomju, saimnieciskais, arodbiedrību un komjaunatnes aktīvs veica, lai novērstu naidīgos izlēcienus, kas notika pagājušajā gadā un kam bija nacionālistisks, pretpadomju un rietumniecisks raksturs, atzinis to par nepietiekamu. Darbaļaužu internacionālajā un patriotiskajā audzināšanā pieļauto kļūdu un nepilnību dēļ nopietni cieta labā reputācija, kādu iemantojusi mūsu republika, kuras tauta jau sen slavena ar savu internacionālistisko raksturu. Biedri, mēs neizdarījām visu kā nākas, pienācīgi nenovērtējām mūsu ideoloģiskā pretinieka tīkojumu bīstamību. Gausi, ļoti gausi tika veikti pretpasākumi. Nepieciešamais darbs tika izvērsts ar lielu novēlošanos, kad jau bija notikušas pirmās savā būtībā naidīgās un nacionālistiskās akcijas.

Vajag it visur vispusīgi un dziļi izanalizēt visas nepilnības darbaļaužu internacionālajā audzināšanā un veikt tādus pasākumus, kas ne vien nepieļautu provokatoriskus izlēcienus, bet arī, un tas ir galvenais, iznīcinātu pašu nacionālisma izpausmju recidīva iespēju, šādā redzes leņķī arī ir jāraugās uz mūsu kļūmēm un problēmām.

Vispirms, redzams,  jāatzīst, ka starpnacionālo attiecību problēmas nav radušās pēkšņi, bet uzkrājušās gadu gaitā. Tāpat pareizi ir arī tas, ka daudzu šo problēmu rašanos izraisīja ne tikai trūkumi ideoloģiskās frontes darbinieku rīcībā, bet arī kļūmes ekonomiskajā, sociālajā un kadru politikā.

Sava negatīva loma neapšaubāmi bija stagnācijas parādībām, ekstensīvajam rūpniecības attīstības ceļam, pārpalikuma principam līdzekļu piešķiršanā sociālajai sfērai. Lāča pakalpojumu izdarīja mūsu bezrūpība, nevēlēšanās un nemācēšana savlaicīgi ieraudzīt pirmos problēmu iedīgļus starpnacionālajās attiecībās un tikt par tiem skaidrībā.

Kā tika atzīmēts PSKP CK janvāra Plēnumā, nacionālo attiecību jomā pieļautās kļūdas, to izpausmes ilgu laiku palika ēnā. Nebija pieņemts runāt par tām. Mūsu sabiedrisko zinātņu speciālisti nevis objektīvi pētīja reālās parādības un analizēja īstenos savā būtībā ļoti sarežģītos un pretrunīgos sociāli ekonomiskos un garīgos procesus, bet uzskatīja par labāku radīt slavinošus traktātus, kas reizēm vairāk atgādināja svinīgus tostus nekā nopietnus zinātniskus pētījumus.

Lika sevi manīt arī partijas komiteju aizraušanās ar saimnieciskajām problēmām.

Pēdējā gadā sarīkoti tikai 15 plēnumi ideoloģiskajos jautājumos. Turklāt tajos referātu nelasīja neviens pirmais sekretārs. Vēl bēdīgāk — tikai 6 no šiem 15 plēnumiem bija veltīti internacionālajai audzināšanai.

Ilgu laiku internacionālās audzināšanas darbā plauka jubileju un dekāžu gars, trūka ilglaicīgas rīcības programmas. Vāji bija organizēta ļeņiniskās nacionālās politikas studēšana un starpnacionālo attiecību problēmu pētīšana. Piemēram, pat tagad mūsu tautas universitātēs fakultāti «Aktuāli nacionālo attiecību un internacionālās audzināšanas jautājumi» apmeklē tikai 0,3 procenti no klausītāju kopskaita. Nav nejaušība, ka cilvēki, kas pirmajā brīdī šķiet pilnīgi izglītoti, strīdos nespēj ieraudzīt, kur beidzas nacionālais un sākas nacionālistiskais, ar ko starpnacionālās saskarsmes valoda atšķiras no valsts valodas, nacionālists no šovinista un tā tālāk.

Maz uzmanības tika veltīts divvalodības attīstībai. Nepieciešamību apgūt latviešu valodu pieminēja tā starp citu. Nebija radīti arī vajadzīgie apstākļi tās mācīšanai. Masu informācijas līdzekļi pietiekami neatspoguļoja starprepublikāniskās darba dalīšanas, brālīgo tautu sadarbības un savstarpējās palīdzības jautājumus. Vairāk tika runāts par to, ko ražo Latvijā, nekā par to, ko tai piegādā citas republikas.

Arī mēs, partijas un padomju darbinieki, tur nav ko slēpt, bijām pieraduši savos referātos lielīties, ka mūsu republika izlaiž katru otro mopēdu, katru sesto autobusu un katru septīto veļas mazgājamo mašīnu mūsu zemē. Un tikai retumis atcerējāmies, ka katru tonnu ogļu un benzīna, katru otro kilovatstundu elektroenerģijas, katru otro tonnu spēkbarības mēs saņemam no citām republikām.

Arī kopējā bilance ne tuvu nav mūsu labā. Piemēram, 1986. gadā mūsu republika saņēma savai attīstībai par 900 miljoniem rubļu vairāk, nekā pati piegādāja produkciju citiem reģioniem. Tās ir tikai dažas kļūdas un nepilnības. Bet to bez šaubām ir vairāk. Turklāt jāņem vērā, ka katram trūkumam ekonomiskajā un sociālajā politikā, starpnacionālajās attiecībās mūsu idejiskie pretinieki piešķir nacionālistisku nokrāsu. Ar Rietumu radiostaciju palīdzību viņi ir uzpūtuši un joprojām uzpūš jebkuru neveiksmi un jebkuras domstarpības līdz nacionālajai problēmai, spekulē uz cilvēku jūtām, cenšas viņu sirdīs sēt neticību mūsu partijas nacionālās politikas taisnīgumam.

Nedrīkst pienācīgi nenovērtēt arī to, ka cilvēku, it īpaši jaunatnes, domas un rīcību negatīvi ietekmēja personas, kas ir naidīgi noskaņotas pret padomju varu. Es te domāju bijušo fabrikantu un lielo namīpašnieku, bijušo policijas aparāta darbinieku, bandu atbalstītāju, visāda veida atkritēju pēcnācējus, kas skumst pēc veciem laikiem. Bet tādi republikā vēl ir, un viņiem patīk sev radīt politisku kapitālu uz mūsu trūkumu rēķina.

Var uzdot jautājumu: bet vai agrāk Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja neko nezināja par nepilnībām starpnacionālajās attiecībās? Zināja. Taču jaunā gaismā uz trūkumiem darbaļaužu internacionālajā audzināšanā mēs paraudzījāmies tikai pārkārtošanās gaitā. Tā, gluži dabiski, paātrināja nacionālās pašapziņas augšanu, palielināja cilvēku interesi par problēmiskiem vēstures, kultūras un ekonomikas jautājumiem. Lielāku uzmanību to risināšanai sāka veltīt republikas partijas un padomju orgāni. Manāmi darbs šajā jomā aktivizējās pagājušajā gadā.

Ir nodibināta un sākusi darboties republikāniskā nacionālo un starpnacionālo attiecību komisija. Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā izveidots nacionālo attiecību sektors. Izstrādāts un tiek īstenots republikas darbaļaužu patriotiskās un internacionālās audzināšanas pilnveidošanas pasākumu kompleksais plāns. Veikti vairāki pasākumi iedzīvotāju labākai apgādāšanai ar pārtikas produktiem. Sagatavota un tiek realizēta apakšprogramma «Dzīvokļi-90», kas ļaus divkārt saīsināt laiku, kas jāgaida rindā līdz dzīvokļa saņemšanai. Taču šai nolūkā, protams, daudz jāstrādā.

Vispārizglītojošajās skolās un citās mācību iestādēs veikts liels darbs, lai uzlabotu Latvijas PSR vēstures mācīšanu. Šajā mācību gadā tās kursam papildus atvēlētas 35 stundas. Uzlabojusies latviešu valodas mācīšana daudzās skolās. Uzņēmumos un organizācijās jau noorganizēts desmitiem pulciņu un kursu tiem, kas vēlas apgūt latviešu valodu. Sekmīgi noritēja pirmie valodas svētki, kas tika sarīkoti pēc republikas Rakstnieku savienības iniciatīvas.

Labu ieguldījumu mūsu republikas draudzīgo sakaru nostiprināšanā ar Krievijas Federāciju deva Kirovas apgabala kultūras dienas. Republikas laikrakstos ieviestas rubrikas «Starpnacionālo attiecību kultūra» un sagatavoti daudzi derīgi materiāli par šo tematu. Vairāk uzmanības šiem jautājumiem sākušas veltīt mūsu izdevniecības. Masu metienā tika izdota latviešu-krievu sarunvārdnīca.

Operatīvi laisti klajā vairāki darbi par Latvijas jaunāko laiku vēsturi. Bet grāmatas «Latvijas likteņgadi» un «No Daugavas līdz Vjatkai» tika izdotas pat dažos mēnešos.

Tā ne tuvu nav pilnīga visa paveiktā uzskaite. Ir ne mazums pasākumu, kas tika veikti pēc ilga pārtraukuma vai arī pirmo reizi Un tomēr tas nav lūzums. Tās ir tikai pārmaiņas darbaļaužu internacionālās audzināšanas uzlabošanas virzienā. Jādara vēl daudz vairāk. Vēlreiz kritiski jāizanalizē paveiktais un neatrisinātās problēmas un nekavējoties jāveic efektīvi pasākumi, lai likvidētu trūkumus starpnacionālo attiecību sfērā. Ja šīs problēmas analizētu principiāli, ar visstingrāko pieeju, noteikti kļūtu skaidrs, ka mēs visi tā vai citādi esam vainīgi pie to rašanās. Viens nav paveicis savu darbu līdz galam, otrs darījis ne to, kas bijis vajadzīgs, trešais pārvērtējis savu ieguldījumu un par agru apmierinājies ar sasniegto.

Tagad droši vien nav īstais laiks noskaidrot, kurš vairāk vainīgs un kurš mazāk. Daudz pareizāk būtu apvienot pūliņus izvirzīto uzdevumu risināšanai. Mēs visi mīlam savu republiku, lepojamies ar to. Tā būtībā ir mūsu kopīgās mājas. Tātad tieši mums visiem kopā arī jārūpējas par to, lai tajā būtu pilnīga kārtība. Vēlreiz uz sveru, ka starpnacionālo attiecību pilnveidošana ir ne vien ideoloģiskā aktīva, bet arī visu partijas, padomju, arodbiedrību un komjaunatnes darbinieku, ministru, uzņēmumu vadītāju, radošās inteliģences un masu informācijas līdzekļu, katra komunista un komjaunieša uzdevums.

Šajā darbā ir īpaši svarīgi, lai mēs visi darbotos vienotā frontē. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka pagaidām mūsu rīcība nereti nav saskaņota, kā pazīstamajā Krilova fabulā. Kaut gan mērķis visiem it kā būtu viens — celt starpnacionālās saskarsmes kultūru, nostiprināt cilvēku draudzību. Reizēm pat rodas iespaids, ka daži biedri vairāk spēka un laika veltī savstarpējiem pārmetumiem, arvien jaunu trūkumu atklāšanai nekā to novēršanai. Bet pārsteidzīga birku piekarināšana, viena vai otra cilvēka nepamatota apsūdzēšana nacionālismā vai šovinismā neko labu nedod.

Turklāt pārliecinātus nacionālistus un šovinistus pie mums droši vien var uz pirkstiem saskaitīt. Daudz bīstamāks un izplatītāks ir sadzīves nacionālisms vai šovinisms. Daži cilvēki pat parastas sadzīviskas nekārtības uztver kā viņu nacionālo interešu aizskaršanu. Tas parasti izskaidrojams ar zemu kultūras līmeni, dziļu maldīšanos starpnacionālo attiecību jautājumos, republikā izveidojušās situācijas paviršu pazīšanu un sava «vienreizīguma» fetišizāciju.

Vai ņemsim, piemēram, tādu terminu kā «migranti». Kāda ļaunprāša palaists, tas pēdējā laikā sācis klimst pa mūsu laikrakstu un žurnālu slejām. Tas apvaino ļoti daudzus cilvēkus, kas atbraukuši strādāt uz mūsu republiku. Daudzi no viņiem taču ieradušies pie mums pēc mūsu lūguma. Ieradušies tāpēc, ka mums nav tādu speciālistu. Vai tāpēc, ka neviens no republikas pamatiedzīvotājiem nav gribējis ķerties pie kāda darba.

Vajadzētu padomāt par vairāk piemērotu apzīmējumu šai speciālistu kategorijai, kas palīdz likvidēt robus mūsu kadru politikā. Lai kādā republikā cilvēks dzīvotu, lai kādas tautības pārstāvis viņš būtu, mūsu zemē viņš it visur ir pilntiesīgs PSRS pilsonis. To neviens nekad nedrīkst aizmirst.

Mums visiem nopietni jāanalizē cēloņi, kuru dēļ pēdējā laikā samazinājies latviešu skaits strādnieku vidū. Tā ir acīm redzami negatīva tendence, un tās virziens ir jāmaina. Ir jākritizē nevis darbinieki, kas ieradušies strādāt republikas uzņēmumos, bet vadītāji, kuri slikti cīnās pret kadru mainību, neracionāli izmanto vietējos darbaspēka resursus un nepietiekami rūpējas par darba apstākļu uzlabošanu. Iespējas nodrošināt ražošanas apjoma pieaugumu, nepalielinot strādājošo skaitu, ir daudzos uzņēmumos. Par to liecina Daugavpils ķīmiskās šķiedras ražošanas apvienības pieredze. Šeit salīdzinājumā ar 1970. gadu ražošanas apjoms pieaudzis trīs reizes, bet strādājošo skaits samazinājies par 13 procentiem.

Latvijas uzņēmumi tagad arvien biežāk iet šādu intensīvās attīstības ceļu. Tas ļāvis pagājušajā gadā rūpnieciskās ražošanas personāla skaitlisko sastāvu samazināt gandrīz par 4 tūkstošiem cilvēku. Tā nav galējā robeža. Jāiet tālāk pa darbietilpīgo procesu mehanizācijas un automatizācijas ceļu. Ražošanas intensifikācijas paātrināšanā neapšaubāmi sava nozīme būs maksai par darbaspēka resursiem, taču paļauties uz to vien ir par maz. Vienlaikus jāmeklē arī iespējas republikas strādnieku šķiras papildināšanai ar pamattautības darbiniekiem.

Dzīve rāda, ka partijas, padomju un saimnieciskajiem orgāniem vairāk jāņem vērā ietekme, kāda starpnacionālajās attiecībās ir lēmumiem ne vien par kadru, bet arī par ekonomiskajiem, sociālajiem un ekoloģiskajiem jautājumiem. Jo pārdomātāka būs šī rīcība, jo mazāk problēmu būs šajā svarīgajā sfērā.

Mums visiem ir jāmācās atšķirt nacionālo lepnumu no nacionālisma, nacionālo no nacionālistiskā. Šajā sakarā es gribu atgādināt M. Gorbačova vārdus: «Cilvēku nacionālās jūtas pelna cieņu, tās nedrīkst ignorēt, bet ar tām nedrīkst arī koķetēt.» Laikā jāievēro, kad nacionālais lepnums pāriet nacionālā augstprātībā un egoismā. Tas nemaz nav tik vienkārši. Nacionālisms prot tērpties dažādās drānās. Vienā gadījumā tas tēlo cīnītāju par pagātnes kultūras mantojuma saglabāšanu, bet citā — spekulē uz ekoloģijas problēmām vai skumst pēc salmu jumtiem.

Viens otrs cenšas uzspiest diskusiju par «lielo» un «mazo» dzimteni. Kaut gan šeit visus punktus uz «i» savā laikā labi salicis latviešu tautas dzejnieks Ojārs Vācietis.

Ar sarkano — ar svēto krāsu lāpā

iet Latvija uz gadu simteni.

Es nesaprotu tos, kam patīk pļāpāt

Par «lielo» un par «mazo» dzimteni.

 

Kas tā var runāt, tam to nav nevienas,

Ne lielu nav, ne arī maziņu —

Tas sevi neciena un citus nevar cienīt,

Ne svešnieku, ne arī paziņu.

Pareizi un pārliecinoši sacīts. Nacionālisma baciļiem patīk cilvēki, kas slimo ar lieluma māniju. Tie vairojas tur, kur izpaužas augstprātība un paškritikas trūkums. Un tomēr ir arī pareiza vienas vai otras parādības, tādas vai citādas rīcības novērtējuma metode. Ja tās veicina starpnacionālo attiecību uzlabošanos un cilvēku un tautu draudzības nostiprināšanos, tad mēs tās apsveicam. Ja tās sēj naidu starp nācijām, pret tām jācīnās.

Ir skaidrs, ka dažādi biedri nepieiet vienādi problēmām, kuras pastāv starpnacionālajās attiecībās, dažādi novērtē to rašanās cēloņus un risināšanas ceļus. Tas droši vien nav nekas slikts. Slikti ir tas, ka daži biedri mēģina savu viedokli uzdot par vienīgo pareizo un cenšas klaigāt par to pēc iespējas skaļāk. Bet šīs problēmas ir ļoti delikātas, tās nevar atrisināt ar klaigāšanu, ar aizvainojumu un trūkumu pārspīlēšanu. Te vajadzīgs takts, pacietība un rūpīgs darbs.

Mums visiem neatkarīgi no ieņemamā amata un nacionālās piederības nelokāmi ir jāievēro Vladimira Iļjiča Ļeņina novēlējums. Atcerieties, viņš aicināja parādīt sevišķu iejūtību un apdomību it visā, kas skar katras nācijas un tautības intereses, ņemt vērā, ka mazās nācijas ir sevišķi viegli ievainojamas. To izdarīt nebūt nav vienkārši, jo jau kopš seniem laikiem ir zināms izteiciens, ka viegli ir iemīlēt visu pasauli un daudz grūtāk mīlēt kaimiņu. Bet mums jāveido apstākļi šādai mīlestībai un tā jāaudzina. Jo tautu draudzība sākas ar cilvēku draudzību.

Mums ir jāmācās vēl vairāk cienīt citam citu, rēķināties ar otra cilvēka viedokli, ņemt vērā viņa paražas un tradīcijas. Jāmācās savaldīt savas emocijas pat tad, ja cilvēki, kas aplipuši ar nacionālisma vai šovinisma mikrobiem, izdara provokatoriskus izlēcienus. Lūk, kā savā laikā uz tiem reaģēt ieteica Pēteris Stučka:

«Kad pie manis ir griezušies šādos jautājumos biedri ar sūdzībām, es tiem ikreiz esmu atbildējis vienīgo pareizo atbildi: jā, biedri, ir taisnība, ka tie, kas jums dara pārmetumus, ir paši nacionālisti, bet pret vienpusēju nacionālismu ir vienīgā pareizā izturēšanās no otras puses nereaģēt uz to tāpat, bet uzvesties pareizi un taktiski.»

Citiem vārdiem sakot, vajadzīga pacietība, takts un, es teiktu, īpaša smalkjūtība. Ņemsim par piemēru diezgan izplatītos strīdus ap latviešu un krievu divvalodības jautājumiem. Nav ko slēpt, mums ir cilvēki, kas domā, ka viņi gluži labi var iztikt arī bez latviešu valodas. Savukārt citi prasa, lai to prastu katrs, kas atbraucis uz mūsu republiku. Un prasa, lai tās apgūšana būtu obligāta. Taisnība nav ne vieniem, ne otriem. Ļeņiniskā nacionālā politika patiesi paredz, lai vienādā mērā tiktu lietotas abas valodas, lai abas darbotos un tiktu izmantotas ar vienādām tiesībām. Bet mēs diemžēl to dažkārt aizmirstam. Piemēri tālu nav jāmeklē. Te ielas nosaukumu uzrakstām tikai vienā valodā, te iestādes nosaukumu nepārtulkojam. Te nenodrošinām sanāksmē teikto runu tulkojumu. Vēl sliktāk, cilvēks raksta kādam resoram vēstuli vienā valodā, bet viņam atbild otrā. Lūk, netaktiskums, lūk, iemesls aizvainojumam. Tāpēc tie nepavisam nav sīkumi. Un mums vēl daudz kas jādara, lai sadzīves attiecību sfērā un ikdienas kontaktos netiktu atstāta novārtā ne krievu, ne latviešu valoda.

Nekādā gadījumā nedrīkst cilvēkus piespiest, vajag veidot viņiem iekšēju vajadzību pēc valodu apgūšanas un radīt tam vislabvēlīgākos apstākļus. Domāju, ka pulciņu un kursu skaits var būt daudz lielāks, jo mums ir daudz tādu, kas vēlas iemācīties latviešu valodu. Vienlaikus skolās jāpilnveido krievu valodas mācīšana, vēl labāk jāizskaidro tās īpašā nozīme starpnacionālajā saskarsmē un mūsu zemes brālīgo tautu kultūras iepazīšanā.

Daži biedri domā, ka krievu valoda mūsu zemē ir valsts valoda. Tā ir liela maldīšanās. Padomju Savienībā nav valsts valodas, proti, nav visiem obligātas valodas. PSRS Konstitūcija garantē pilsoņiem tiesības aizstāvēt savas intereses jebkurā valodā, tiesības izmantot jebkuru valodu savā dzīvē un darbā, tāpat tiesības sūtīt bērnus skolā ar jebkuru mācību valodu. Bet nav grūti saprast, ka, pārvaldīdams tikai savu dzimto valodu, cilvēks sevi padara nabagāku. Jo viņš var stāties kontaktos tikai ar tiem cilvēkiem, kas zina viņa dzimto valodu. Bet cilvēks tiecas, un mūsu zemē tas ir pilnīgi dabiski, iziet ārpus šauri nacionālo interešu ietvariem un paplašināt saskarsmes loku. Te arī rodas vajadzība pēc starpnacionālās saskarsmes valodas. Un Padomju Savienībā par tādu visur atzīta krievu valoda.

Savs ieguldījums valodu apgūšanā jāvairo ne vien skolām, augstākajām mācību iestādēm un kursiem, bet arī laikrakstiem, žurnāliem, televīzijai un radio. Ir nepieciešams biežāk un interesantāk rīkot visādus konkursus un viktorīnas latviešu un krievu valodas apgūšanā un brālīgo padomju tautu kultūras iepazīšanā. Labu iniciatīvu parādījusi avīze «Sovetskaja molodež», kas iekārtojusi «pastāvīgu nodaļu «Mācāmies latviešu valodu».

Mēs gaidām daudz lielāku aktivitāti no savas radošās inteliģences. Tās pārstāvjiem biežāk jāierodas auditorijās, kur runā krievu valodā. Šādas tikšanās ne vien palīdzēs cilvēkiem tuvāk iepazīties ar latviešu kultūru, bet arī modinās interesi par latviešu valodas apgūšanu. Pirmie soļi šajā virzienā jau sperti. Teiksim, labi noritēja Jāņa Petera vakars, kurā vienlīdz skanēja krievu un latviešu valoda. Šādi sarīkojumi un tikšanās jāpadara par labu tradīciju. Vēl lielāka uzmanība valodu apgūšanai jāveltī skolās un bērnudārzos. Nedrīkst samierināties ar to, ka tur bieži trūkst skolotāju.

Valodām ir liela nozīme. Taču to prašana vien vēl nav internacionālisma kritērijs. Nepieciešams rīkoties kā internacionālistam. Vai tad mēs par internacionālistu varam uzskatīt cilvēku, kurš izliekas esam kaut kas sevišķs, cenšas pierādīt savas nācijas pārākumu? Protams, ne. Tāds cilvēks vai nu nav sevišķi gudrs vai arī patiešām ir nacionālists. Tā ka nekādā gadījumā nedrīkst pazaudēt robežu starp nacionālo lepnumu un nacionālismu. Lai labāk saprastu, kur beidzas viens un sākas otrs, dziļāk jāstudē mūsu partijas nacionālās politikas pamati, nāciju uzplaukuma un tuvināšanās dialektika.

Tas ir sevišķi svarīgi radošajai inteliģencei. Citādi daži biedri domā, ka internacionālisms, tā sakot, izspiež visu nacionālo. Tas ir ārkārtīgi nepareizs uzskats. Sociālisma apstākļos internacionalizācija ne vien stimulē nāciju tuvināšanos, bet arī paātrina katras nācijas uzplaukumu. Pierādījumi tālu nav jāmeklē. Sakiet, kad Latvijā ir bijis tik daudz rakstnieku, mākslinieku, aktieru? Kad dziesmu un deju svētki pulcinājuši tik daudz dalībnieku? Kad Latvijas māksla bijusi tik plaši pazīstama ārzemēs?

Kā te lai neatceras mūsu klasiķa Rūdolfa Blaumaņa vārdus? Vai mums, latviešiem, viņš rakstīja, kādreiz radīsies tik liels rakstnieks vai dzejnieks, ka viņa tēla ēna sniegsies pāri pār dzimtenes šaurajām robežām? Vai attīstīsies tāds talants, kura vārds būs pazīstams Eiropā? Gandrīz jāatbild ar ne. Dīķī nevar sacelties milzu bangas, arkla vilcējs kumeļš nevar izaugt par slavenu skrējēju.

Tādu savas tautas likteni redzēja Blaumanis. Tagad latviešu rakstnieku darbi izdoti daudzu PSRS un divdesmit ārvalstu tautu valodās. Un tas lai būtu nacionālas kultūras pagrimums, par ko taurē ārzemju radiobalsis, klausīdamās reakcionārajā emigrācijā, un daži tām piebalsojošie pašmāju nacionālisti?

Manuprāt, nebūtu lieki padomāt arī par politisko mācību uzlabošanu radošajos kolektīvos. Tad arī terminos būs mazāk sajukuma, samazināsies kļūdaino tēžu skaits. Pilnīgi dabiski, lai pilnveidotu radošās inteliģences — un ne tikai radošās inteliģences — mācības, nepieciešams zinātniski izstrādāt daudzas starpnacionālo attiecību problēmas. Te ir kur pielikt plecu vēsturniekiem un sociologiem, demogrāfiem un ekonomistiem. Dzīve prasa, lai šī problēma tik tu atrisināta pēc iespējas ātrāk un kvalificētāk. Droši vien katrā radošajā savienībā vajadzētu pēc žurnālistu savienības parauga sarīkot plēnumu, kurā būtu lietderīgi apspriest ceļus, kas ejami, lai palielinātu savu ieguldījumu starpnacionālo attiecību pilnveidošanā un tautu draudzības nostiprināšanā. Bet tas varētu būt daudz lielāks. Latvijas Komunistiskās partijas CK tic, ka radošās savienības no mūsu kritikas izdarīs pareizus secinājumus.

Domāju, ka tikai atbalstāms būtu priekšlikums nodibināt valsts prēmiju par Latvijas meistaru labāko mākslas darbu, kas cildina un nostiprina tautu draudzību. To pat varētu saistīt ar konkrētu darbinieku. Teiksim, nosaukt to Žaņa Grīvas vārdā. Viņš bija internacionālists ne vien vārdos, bet arī darbos.

Savs darbs krietni jākoriģē arī masu informācijas līdzekļiem. Tie iemācījušies labi parādīt un propagandēt internacionālismu jubileju, dekāžu un draudzības dienu laikā. Bet, kas attiecas uz mūsu ikdienas dzīvi, it īpaši ģimenes dzīvi un sadzīvi, tad te žurnālisti pagaidām paveikuši ļoti maz. Reizēm mēdz būt arī tā, ka krievu lasītājiem dod padomus izdevums latviešu valodā. bet latviešu lasītājiem — izdevums krievu valodā. Iznāk tikai apvainošanās un savstarpēji pārmetumi netaktiskumā.

Ātrāk no tā jāatsakās un labāk jāapzinās, kas lasīs vienu vai otru publikāciju un kādu atsauksmi tā gūs lasītāju vidū. Redaktori nekādā ziņā nedrīkst ieņemt bezprincipiālu attieksmi pret tādiem materiāliem, kuros vairāki biedri ar atklātuma un demokrātijas attīstīšanas ieganstu tendenciozi, sensacionālā garā izskaidro trūkumus un problēmas starpnacionālajās attiecībās, neizsakot nekādus konstruktīvus priekšlikumus. Vienmēr ir labi jāpadomā, ko dos viens vai otrs materiāls — vai tas samazinās vai saasinās konfliktu un problēmas, — un tikai pēc tam jāizlemj tā liktenis. Žurnālistiem ir uzticēts ļoti ass ierocis — vārds. Tas vienmēr ir jāizmanto uzmanīgi, it sevišķi tādā delikātā sfērā kā starpnacionālās attiecības.

Īpaša uzmanība mums jāveltī jaunatnei. Mums jāpievērš vēl daudz lielāka uzmanība skolēnu un studentu internacionālajai audzināšanai. «Cilvēks,» VĻKJS XX kongresā teica biedrs Gorbačovs, «nepiedzimst ar internacionālista vai nacionālista gēniem. No viņa paša, no audzināšanas, no sabiedrības ir atkarīgs tas, kāds viņš kļūs dzīvē. Katrai jaunai padomju cilvēku paaudzei ikreiz no jauna jāiegūst internacionālisma jūtas starpnacionālajā saskarsmē, kopīgās mācībās un darbā.»

Mūsu pienākums ir palīdzēt jaunatnei izvēlēties pareizo ceļu, ātrāk tikt skaidrībā par sarežģītiem starpnacionālās saskarsmes jautājumiem. Sevišķi svarīgi tas ir tagad, kad visādā ziņā krasi palielinājusies interese par latviešu tautas kultūras un vēstures mantojumu. Būsim atklāti: vēl ne vienmēr jauniešu vidū valda internacionālisma gars. Nereti viņiem nākas dzirdēt apšaubāmus vecāku, radinieku un kaimiņu spriedumus, un tiem mēdz būt sliktas sekas. Vajag laikā saskatīt neveselīgo ietekmi, laikā sākt ārstēt šo kaiti. Kam tas jādara? Skolotājiem, pasniedzējiem, mūsu komjaunatnes organizācijām. Internacionālisms jāieaudzina ne vien draudzības festivālos, bet arī katrā mācībstundā, lekcijā, pārgājienos pa kauju un darba slavas vietām, vecāko klašu audzēkņu darba un atpūtas vienībās un studentu vienībās, kopīgajā darbā un atpūtā.

Skolās neapšaubāmi jāuzlabo valodu un vēstures apgūšana. Ir jāizstrādā un jāizdod mācību līdzeklis skolotājiem, kas stāstītu par Padomju Latvijas vēsturisko ceļu brālīgo PSRS tautu saimē. Mūsu augstskolās būtu lietderīgi padomāt par speciāla kursa «Starpnacionālo attiecību attīstība Padomju Savienībā» ieviešanu.

Nepieciešams it visur izveidot jaunatnes politisko diskusiju klubus un tur atklāti runāt par nacionālās kultūras, vēstures un valodu, starpnacionālo attiecību problēmām. Šajā darbā jāizmanto labākie ideoloģiskie kadri. Jaunatnes auditorijās biežāk jāielūdz jaunieši, kas izpildījuši savu internacionālo pienākumu Afganistānā. Jaunieši mums ir gudri, viņi zinās, ar ko viņiem ir pa ceļam. Vajag tikai godīgi un atklāti ar viņiem runāt un viņiem ticēt.

Īpaša atbildība par starpnacionālo attiecību uzlabošanu un tautu draudzības nostiprināšanu gulstas uz partijas komitejām un organizācijām. Tas ir pilnīgi saprotami. Tieši tām vispirms jādod pretspars mūsu ideoloģisko pretinieku tīkojumiem, prasmīgi un konsekventi jāizskaidro ļeņiniskā nacionālā politika un jārada darba kolektīvos, radošajās savienībās un mācību iestādēs tāda atmosfēra, kurā gluži vienkārši nebūtu iespējamas nekādas nacionālisma un šovinisma izpausmes.

Šo uzdevumu risināšanā nekādā ziņā nedrīkst paļauties tikai uz veco zināšanu bagāžu, uz intuīciju. Ir dziļāk jāpēta cilvēku domas, viņu intereses un pilnīgāk jāņem tās vērā internacionālās audzināšanas darbā. Pienācis laiks Centrālajā Komitejā izveidot sabiedriskās domas pētījumu centru, kas apvienotu Partijas vēstures institūta, Zinātņu akadēmijas un Latvijas Valsts universitātes sociologu pūliņus. Neko īpašu te nevajag izgudrot. Ir tikai labi jāizstudē mūsu zemē uzkrātā pieredze un tā radoši jāizmanto mūsu apstākļos.

Internacionālā un patriotiskā audzināšana jāizvērš visu iedzīvotāju sociālo, demogrāfisko un nacionālo grupu vidū. Tas ir jādara diferencēti, ņemot vērā katras grupas īpatnības. Ļoti svarīgi ir piešķirt šim darbam sistēmiskumu un apzināties, ka tas ir jādara pastāvīgi, nevis pirms kaut kādām gadskārtām. It visur neatlaidīgi jāceļ starpnacionālās saskarsmes kultūra, jāizstrādā savdabīgs īsta internacionālista uzvedības normu kodekss.

Priekšzīme jārāda partijas, padomju un saimniecisko orgānu augstākajiem vadītājiem. Tieši viņi vispirms ir atbildīgi par morālo atmosfēru savā kolektīvā, viņiem jānodrošina prasmīga pieeja starpnacionālajām problēmām. Viņu pienākums ir apvienot, saliedēt cilvēkus un virzīt viņu pieaugošo politisko un sociālo aktivitāti uz kopīgo sociāli ekonomiskās attīstības uzdevumu atrisināšanu.

Ļoti svarīgs partijas organizāciju uzdevums vienmēr bijis un joprojām ir gādāt par to, lai vadošais sastāvs partijas, valsts un saimnieciskajos orgānos jo pilnīgi atspoguļotu nacionālo struktūru. Te ir par ko padomāt, jo pārsveres te uz vienu, te uz otru pusi vēl nav izskaustas ministrijās un resoros, radošajās savienībās un kultūras iestādēs.

Iekšlietu ministrijā, piemēram, ir maz latviešu, bet tautas tiesās — neapšaubāmi pārāk daudz. Uzmanīgāk jāizvērtē arī pilnīgi apmierinošie vidējie skaitļi. Jo konkrētajos darba kolektīvos ne tuvu ne viss ir tik gludi. Reizēm viss «četrstūris» sastāv no vienas tautības personām. Tas dažkārt rada cilvēkiem negatīvu noskaņojumu, pamatotas sūdzības.

Republikas darbaļaužu nacionālā struktūra vairāk jāņem vērā, arī izraugoties papildinājumu partijas rindām. Ir labi, ka pēdējā laikā partijā tiek uzņemts vairāk pamattautības pārstāvju. Šī tendence ir jāpadziļina.

Disproporcijas kadru jautājumos, kā arī citas pārsveres starpnacionālajās attiecībās jālikvidē neatlaidīgāk. Taču to nekādā ziņā nedrīkst darīt sasteigti, mehāniski, tikai tāpēc, lai varētu ierakstīt pārskatā skaistu skaitli. Šajā sfērā nepavisam nav ciešama sturmēšana, pārsteidzība, pārmaiņu forsēšana, jo pastāv risks iekrist otrā galējībā un vecajām problēmām pievienot jaunas.

Tajā pašā laikā nekādā ziņā nevar cerēt, ka viss nokārtosies pats no sevis, un ieņemt nogaidošu nostāju. Šāda nostāja ideoloģiskajos jautājumos nav piejaujama vispār un it īpaši pašlaik, lūzuma periodā.

Partijas organizācijām jāvelta daudz vairāk uzmanības interešu klubiem, dažādiem amatieru kolektīviem un pašdarbnieciskām sabiedriskām apvienībām. To vairākums sekmē cilvēku pieaugošo garīgo vajadzību apmierināšanu, viņu jaunrades iespēju realizēšanu. Tomēr dažos no tiem ir tādi darbinieki, kas jaunās darba formas cenšas izmantot savtīgos nolūkos. Spekulēdami ar pārkārtošanās idejām, viņi mēģina izprovocēt negatīvu attieksmi pret notiekošajām pārmaiņām, uzkurina nacionālistisku un šovinistisku noskaņojumu.

Šiem demagogiem jādod noteikts un atklāts pretspars, jāatmasko viņu intrigas, politiski kaitīgie uzskati un spriedumi, jāatņem viņiem iniciatīva. Mums jāpastiprina partijas, arodbiedrību un komjaunatnes ietekme uz šiem pašdarbnieciskajiem sabiedriskajiem formējumiem, tie jāorientē uz labiem darbiem, jāved sev līdzi, tiem jāpalīdz, prasmīgi jāizmanto cilvēku pieaugošā sociālā aktivitāte, lai paātrinātu pārkārtošanos.

Viss darbs negatīvo tendenču pārvarēšanā jāveic ciešā kopsakarā ar tālāku demokratizācijas un atklātuma paplašināšanu, partijas komiteju un organizāciju darba stila un metožu pilnveidošanu. Mums visiem kopīgiem spēkiem jācīnās par pārkārtošanās paātrināšanu. Komunistiem un ikvienam patriotam argumentēti un pārliecinoši jāaizstāv partijas līnija uzkrājušos problēmu risināšanā, enerģiski jācīnās pret jebkuriem mēģinājumiem izmantot demokratizācijas un atklātuma procesus, lai saasinātu starpnacionālās attiecības.

Aizvadītā gada notikumi parādījuši, ka nebūt ne visi mūsu ideoloģiskie kadri spēj pārliecinoši diskutēt, aizstāvēt savu pārliecību un ka viņiem nav tik dziļu zināšanu vēsturē un nacionālajā politikā, kā vajadzētu. Tas ir nopietns trūkums, kas jānovērš, un tas jāņem vērā, pilnveidojot partijas mācības. Jāmācās, tēlaini izsakoties, jāatņem mūsu ideoloģiskajam pretiniekam patronas, iekams viņš nav sācis uzbrukumu. Vajag nevis gaidīt, bet gan novērst problēmu un konfliktsituāciju rašanos.

Internacionālās un patriotiskās audzināšanas pilnveidošana ir bijis un paliek ļoti svarīgs un pastāvīgs partijas pilsētu un rajonu komiteju un partijas pirmorganizāciju uzdevums. Tām jānosaka tonis šajā darbā. Mums ir labi plāni. Ir cilvēki, kas ir gatavi tos realizēt. Ir vēlēšanās starpnacionālās attiecības pacelt augstākā attīstības pakāpē. Un mūsu pienākums ir to visu izmantot pēc iespējas efektīvāk.

Tas teikts arī Latvijas Komunistiskās partijas CK vēstulē, kas tiks nosūtīta partijas pirmorganizācijām. Tās apspriešanai nekādā gadījumā nedrīkst pieiet formāli. Tai jābūt atklātai, principiālai un tajā pašā laikā nopietnai sarunai par to, kas katrā vietā jādara, lai uzlabotu internacionālo audzināšanu, celtu starpnacionālās saskarsmes kultūru, stiprinātu draudzības garu darba un radošajos kolektīvos. Šajās sapulcēs ir vērts padomāt arī par to, kādas problēmas nepieciešams izanalizēt Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā, kas šos jautājumus plāno apspriest otrajā ceturksni.

Pašlaik, biedri, ir ļoti svarīgi mūsu plānus atbalstīt ar labiem un konkrētiem darbiem. Iespējas šajā ziņā ir katram. Vajag tikai sparīgāk strādāt un augstāk turēt savas republikas, savas tautas godu. Tā būs labākā internacionālisma izpausme. Padomju tautu draudzība ir viens no svarīgākajiem mūsu iekarojumiem, Lielā Oktobra iekarojumiem. To saliedējušas mūsu tēvu un vectēvu asinis, viņu kopīgā cīņa par mūsu laimi. Mūsu draudzība mums jāsargā tikpat dedzīgi kā Daugava, kā latviešu sarkano strēlnieku labā slava. Mums tas ir dēlu pienākums, svēts pienākums.

Apspriestajā jautājumā runāja partijas Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas pirmā sekretāre  M. Rukmane, Latvijas Komunistiskās partijas CK Partijas vēstures institūta partijas celtniecības sektora vadītājs  E. Ožiganovs, partijas Madonas rajona komitejas pirmais sekretārs  J. Vanags, V. I. Ļeņina ražošanas apvienības VEF operators  A. Kramiņš, Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas inženieris L. Bubļiks un Liepājas rajona kolhoza «Zelta zvaigzne» galvenā zootehniķe  R. Šalma.

Sanāksmes darbā piedalījās biedri  Ē. Auškaps, A. Briļs, A. Gorbunovs, V. Grišins, A. Klaucēns, K. Ņukša, J. Oherins, R. Praude, J. Rubenis, V. Soboļevs, J. Vagris, G. Loskutovs, I. Priedītis un S. Zukulis, kā arī PSKP CK partijas organizatoriskā darba nodaļas instruktors  A. Lagno.

LATINFORM