Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kas lems?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kopš mūsu masu informācijas līdzekļos tiek apspriests jautājums par metro celtniecību Rīgā, ne reizi vien ir dzirdēts apgalvojam: celt vai necelt metro — to izlems speciālisti. Parasti tonis un zemteksts ir visai skaidrs: nespeciālistiem, kuri var paust tikai savas emocijas vai arī uz citu cilvēku zināšanām balstītu nostāju, jābeidz bļaustīties, jāuzvedas klusi un mierīgi. Bet vai arī šis apgalvojums nav balstīts uz emocijām?

Bez šaubām, tehniskus, ekonomiskus un tamlīdzīgus jautājumus izlemj speciālisti. Turpretī Rīgas metro celtniecības jautājums, ievērojot tā visai lielo apjomu gaužām mazajai republikai, nav tikai celtniecības, pilsētas transporta, enerģijas resursu, finansu vai ekoloģijas jautājums. Visās šajās jomās sava svarīguma un apmēru dēļ tas saistīts ar politiku. Un, kā zināms, lēmumus politiskos jautājumos pieņem politiķi. Attiecībā uz saimniecisko politiku: šo patiesību zināmajos stagnācijas gados atzina arī dažs labs republikas saimniecības vadošs darbinieks. Kāds gan būtu pamats apgalvot, ka šoreiz politiķi lēmuma pieņemšanas tiesības nodos zinātniekiem vai tautsaimniecības speciālistiem? Arī lēmumu par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu taču pieņēma ne jau ekspertu komisija, bet gan PSRS Ministru Padome.

Tāpat skaidri zināms, ka ne speciālisti, ne politiķi nav bezkaislīgi elektroniskie skaitļotāji, ka viņu lēmumus ietekmē sabiedriskā doma un pēdējo rīcībai jābūt tieši pakļautai darbaļaužu interesēm. To ietekmē arī zināmu sabiedrības grupu viedoklis, noskaņojums. Bet svarīgu jautājumu izpildes sastāvdaļu un detaļu risināšana parasti ir pārvaldes saimnieciskā (citās jomās — attiecīgi cita) aparāta darbinieku ziņā. Bet tam zināmos apstākļos (nepietiekama kontrole utt.) piemīt tieksme pārņemt plašākas funkcijas, ņemt vērā savas — grupas — intereses. (Sk. E. Ožiganova rakstu žurnāla «Padomju Latvijas Komunists» 1987. gada 11. numurā.)

Domājams, ka «neuzkrītošie» apsaucieni un vāji pamatotie apgalvojumi arī nāk no birokrātijas aprindām to korporatīvo interešu dēļ. Varbūt pat ne tāpēc, ka viņi ļoti gribētu Rīgā šo apakšzemes dzelzceļu, bet, iespējams, tāpēc, ka jebkura diskusija taču apdraud viņu monopolu. Protams, nav izslēgts, ka ir arī tādi vīri, kas par katru cenu gribētu izdabūt no PSRS budžeta attiecīgajiem fondiem metro celtniecībai paredzētos līdzekļus, neņemot vērā, kur tie izmantojami efektīvāk.

Ja jau runa ir par to, ka jautājums jālemj speciālistiem, kāpēc tad ar speciālistu viedokli nevarētu iepazīstināt nespeciālistus? Līdz šim tas presē parādījies gaužām maz. Un, manuprāt, tieši tāpēc savas emocijas pauž nespeciālisti. Vai metro jautājums patiesām tiks atrisināts, balstoties uz augsti kvalificētu speciālistu pētījumiem un aplēsēm? Vai virsroku negūs birokrātiskas, korporatīvas intereses?

Z. ZABLUDOVSKIS