Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes vienpadsmitā sesija. Valodu likumam — vienprātīgs atbalsts! (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19890507|]]
Debates sakarā ar Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja deputāta Viļņa BREŠA un Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidija priekšsēdētāja deputāta Anatolija GORBUNOVA referātiem
*/ Publicējam pēc saīsinātas stenogrammas

A. BLINKENA,

Valodu likumprojekta sagatavošanas komisijas priekšsēdētāja, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta direktora vietniece zinātniskajā darbā

 

Ilgs un nevajadzīgi sarežģīts bijis Valodu likuma tapšanas un apspriešanas ceļš. Šai laikā par valodas nozīmi tautas dzīvē, par valodas tiesiskajiem, morālajiem, politiskajiem, pedagoģiskajiem un kultūrvēsturiskajiem aspektiem gan praktiskā, gan teorētiskā skatījumā ir publicēts simtiem rakstu gan Latvijā, gan citās padomju republikās. Tāpēc par to vairs nerunāšu.

Ir skaidrs, ka ne no konstitucionālā, ne tiesiskā viedokļa, ne arī no elementāro civilizētas sabiedrības starptautisko normu viedokļa nevar būt nekādas saprātīgas un pieņemamas alternatīvas vistaisnīgākajam un visvienkāršākajam atrisinājumam — atzīt latviešu valodu Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā par valsts valodu. Valodu likuma izstrādāšana un tā pieņemšana un realizēšana ir valsts — Latvijas PSR — suverenitātes būtisks elements. Šim likumam jābūt tādam, lai tas nodrošinātu valsts valodas pilnvērtīgu un pilntiesīgu lietošanu un attīstību.

Veidojot šo likuma redakciju, iespējami ņēmām vērā sabiedrības domas, ko Augstākās Padomes Prezidijam adresētajās 6915 vēstulēs bija izteikuši vairāk nekā 331 tūkstotis cilvēku. Arī šai redakcijā saglabāti sākotnējie principi, proti — valsts valodas prioritāte. pilsoņa valodas izvēles tiesības un iespējami plašas citu valodu lietošanas tiesības mazākuma nacionālajām grupām. Tikai tagad likums ir koncentrētāks, precīzāks un konkrētāks. Par šo otro redakciju, kas publicēta presē, ir saņemtas lielākoties pozitīvas atsauksmes, arī no Latvijā dzīvojošo citu nacionālo grupu pārstāvjiem. Te es neminu Interfrontes destruktīvās akcijas, jo uzskatu, ka tās vērtējumā nav pozitīva kodola un objektīvu argumentu.

Kaut arī pamatos apspriešanai nodotais Valodu likumprojekts apmierina, izteikšu jums pārdomām dažus saņemtos priekšlikumus. Piemēram, varētu būt lietderīgi ievērot biedra Fedosejeva ierosinājumu precizitātes labad 4. panta pirmās rindkopas beigās pirms vārdiem … izvēlas pilsonis ierakstīt vārdus latviešu vai krievu. Tātad tiek ierosināts šāds formulējums: «Sazināšanās, informācijas un dokumentu valodu — latviešu vai krievu — izvēlas pilsonis». Šāds formulējums bija jau kādā no Konstitūcijas pantiem.

Šodien «Padomju Jaunatnē» publicētajās vēstulēs vairākkārt lasāms ieteikums 7. panta trešās rindkopas beigās svītrot vārdus «un darba kolektīvu priekšlikumiem». Pēc komisijas domām, šis ieteikums ir pamatots, jo pēdējie vārdi ir pretrunā ar tai pašā teikumā pieminētajiem šā likuma principiem, proti — valsts valodas lietošanu.

Apspriežot likumprojekta pirmo variantu, ļoti daudz tika runāts par pantu, kas nosaka vidējās speciālās izglītības, arodizglītības un augstākās izglītības valodu. Latviski nerunājošā sabiedrības daļa saskatīja, ka tas liegs krievu bērniem ceļu uz augstāko izglītību.

Lai iespējami palielinātu speciālās izglītības iespējas dzimtajā valodā arī citām republikas nacionālajām grupām, būtu lietderīgi 12. panta otrajā un trešajā rindā vārdus «latviešu un krievu» aizstāt ar vārdiem «latviešu, krievu un citās valodās». Var, piemēram, būt nepieciešamība sagatavot kādu grupu poļu bērnudārzu audzinātāju vai Ebreju kultūras biedrības bibliotēku darbinieku viņu dzimtajā valodā. Šo specialitāšu un grupu sarakstu atbilstoši republikas vajadzībām un iespējām noteiks Latvijas PSR Ministru Padome.

Citam likumam savukārt jānodrošina iespēja atgriezties republikā tiem jauniešiem, kas mācījušies ārpus Latvijas.

Eiropas drošības un sadarbības apspriedes dalībvalstu Vīnes tikšanās Nobeiguma dokumenta 59. pantam atbilst likumprojekta norma, ka sava tiesiska vieta ierādāma arī latviešu valodas izloksnēm un dialektiem, starp tiem arī latgaliešu rakstu valodai. Interfrontes pārstāvji to uzskata par atsevišķu valodu un pārmet, ka mēs šo valodu esam diskriminējuši, taču viņi nav pamanījuši, ka Latgales kultūras biedrība savā rezolūcijā nepārprotami paziņojusi, ka arī latgalieši ir latvieši un viņu valoda ir latviešu valoda.

Ministru Padomes priekšsēdētājs biedrs Bresis mūs iepazīstināja ar reālajām iecerēm un iespējām valsts valodas ieviešanai, nostiprināšanai, mācīšanai un attīstīšanai. Tie bija pārliecinoši skaitļi un aprēķini, un nav šaubu, ka suverēnā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika iecerēto realizēs.

Līdz šim viens no galvenajiem aizbildinājumiem tam, ka daudzi mūsu republikas iedzīvotāji nav iemācījušies latviešu valodu, ir tas, ka neesot bijis tādu iespēju — ne mācību līdzekļu, ne vārdnīcu, ne skolotāju. Bet vai tā tiešām ir? Kopš 1953. gada izdotas četru nosaukumu latviešu valodas pašmācības grāmatas 165 tūkstošu eksemplāru metienā (šogad 300 tūkstošu eksemplāru metienā iznāks jauna latviešu valodas mācību grāmata), divas sarunu vārdnīcas septiņos izdevumos vairāk nekā pusmiljona eksemplāru metienā, 15 nosaukumu latviešu-krievu vai krievu-latviešu vārdnīcas desmit izdevumos 335 tūkstošu eksemplāru metienā. 14 terminu vārdnīcas, krievu-latviešu politehniskā vārdnīca un 55 biļeteni. Pašlaik tiek gatavots lietvedības terminu biļetens, kā arī daudzas speciālās vārdnīcas pēc attiecīgu resoru pasūtījuma. Latvijas zinātnes vēsture liecina, ka katrā nozarē jau sen ir bijis pietiekams valodas izteiksmes arsenāls, tātad termini ne tikai jārada no jauna, bet arī jāatdzīvina.

Nav īsti pamata arī apgalvojumam, ka krievu skolās trūkst latviešu valodas skolotāju. LVU Filoloģijas fakultāte kopš 1980. gada nav atstājusi neapmierinātu nevienu pieprasījumu Bet vairākos gados šādu pieprasījumu vispār nav bijis.

Tāpat dziļi maldīgs ir uzskats, ka Valodu likums nozīmē spaidu kārtā mācīties un lietot latviešu valodu Latvijā un ka tas ir pretrunā ar Ļeņina atzinumiem un pat ar cilvēka tiesībām un Konstitūciju. Jāuzsver, ka jebkurš likums ir sava veida piespiedu līdzeklis, lai liktu ievērot zināmas sabiedriskās normas, un par tā pārkāpšanu paredzēts sods. Taču tas, kaut arī varbūt nav pa prātam kādam atsevišķam cilvēkam, ir visas sabiedrības interesēs. Valodas likumi pastāv visās tiesiskās valstīs, un tie nodrošina ne vien valsts iedzīvotāju optimālu saprašanos, bet arī dod reālas tiesības pamatnācijas valodai savā dzīves telpā pastāvēt un attīstīties, dod nācijai tiesības savā tēvu zemē lietot savu valodu un veidot tajā savu nacionālo kultūru. Un ir pilnīgi dabiski un normāli, ka citu nacionalitāšu pārstāvji, kas grib dzīvot kādas nācijas etnoģenētiskajā teritorijā, šīs nācijas izveidotajā valstī, iemācīsies un lietos līdztekus savai dzimtajai valodai arī šīs nācijas valodu, lai kopīgi veidotu šīs valsts ekonomisko un kultūras dzīvi un arī bagātinātu katrs pats sevi un savu garīgo pasauli.

Valsts valodas iemācīšanās nav administratīvs piespiedu līdzeklis, bet ir pašas dzīves nepieciešamība, it īpaši profesionāla nepieciešamība, profesionālās kvalifikācijas jautājums. Sakiet, vai var savus pienākumus profesionāli veikt ārsts, kas nesaprot savu slimnieku, vai var strādāt avārijas dienesta dispečers, ja viņš neprot vismaz divas galvenās republikā lietotās valodas? Ne velti pašreizējā Valodu likumprojekta 22. pantā ir paredzēts, ka amatpersonai vai apkalpojošās sfēras darbiniekam, kura pienākumos ietilpst saskare ar pilsoņiem, jāatlīdzina latviešu vai krievu valodas neprasmes dēļ pilsonim nodarītais kaitējums. Vēsture liecina, ka valodu, ja ir griba un vajadzība, var apgūt ļoti ātri. Tāpēc lēmumā paredzētie trīs gadi Valodu likuma ieviešanai šķiet reāls un pieņemams termiņš.

Cienījamie deputāti! Šodien jums izlemšanai ir nodots ne tikai lingvistikas vai jurisprudences jautājums. Valodu likuma pieņemšana vai nepieņemšana šāsdienas Padomju Latvijā ir galvenokārt politisks jautājums, bet vienlaikus tas ir arī ētikas, godaprāta un humānisma jautājums Latviešu tauta ir uzticējusi jums sava likteņa lēmēju tiesības un gaida jūsu atbalstu, lai pēc ilgās un mokoši pazemojošās cīņas atgūtu to, kas tai pienākas kā pats par sevi saprotams — savu valodu savā tēvu zemē.

 

 

I. DAUDIŠS,

deputāts, Latvijas Komunistiskas partijas Rīgas pilsētas komitejas sekretārs

 

Šāsdienas Augstākās Padomes sesija ir ne tikai vēsturisks notikums republikas dzīvē. Tas ir vēsturisks pienākums pret latviešu tautu, tās valodu, pret nākamajām paaudzēm. Mēs nepārspīlēsim, ja teiksim, ka šodien, spriežot par mūsu valodu, tās vietu, lomu un sūtību, mēs spriedīsim par nācijas likteni. Diemžēl šodien tā jau ir realitāte, ka latviešu valoda ir izzudusi no vairākām lietošanas sfērām un pamazām nonākusi līdz etnosuvenīra statusam.

Mūsu sabiedrības lielāko daļu pašlaik satrauc kas cits. Proti — kad tiks pielikts punkts šim Valodu likuma projekta apspriešanas maratonam un kad mēs pa īstam ķersimies pie tā praktiskās realizācijas. Jā, tieši valoda un apspriežamais likumprojekts pašlaik kļuvuši par pašu svarīgāko aktualitāti Latvijā.

Uzskatu, ka iesniegtie dokumenti tapuši demokrātiskā ceļā. To apspriešanā varēja piedalīties visi mūsu republikas iedzīvotāji. Deputātiem bija iespēja iepazīties ar tiem tūkstošiem priekšlikumu un ierosinājumu, ko saņēmis Augstākās Padomes Prezidijs. Pastāvīgo deputātu komisiju sēdēs mēs ļoti detalizēti un pamatīgi izvērtējām un apspriedām Valodu likumprojekta pēdējo variantu, balsojot par katru pantu atsevišķi. Starpnacionālo attiecību komisija kopā ar kultūras, zinātnes un izglītības komisiju pamatvilcienos akceptēja šodien apspriežamos dokumentus. Taču izraisījās arī domstarpības. Tika izteikta doma, ka tiesības nepieciešamības gadījumā mainīt likuma spēkā stāšanās termiņus vajadzētu uzticēt nevis Augstākās Padomes Prezidijam, bet gan Augstākās Padomes sesijai. Es uzskatu, ka pēdējā laikā izteiktā prasība pieņemt Valodu likumu tikai referenduma ceļā ir vairāk nekā amorāla, jo zinām ne tikai to, ka mums vēl nav likuma par referendumu, bet arī to, ka latviešu tauta savā zemē kļūst par minoritāti.

Pašlaik arvien vairāk runā par to, ka neviens taču latviešu valodu nav aizliedzis un šķiet, ka šobrīd nav arī nekādu draudu tās pastāvēšanai. Ir izskanējusi doma, ka nekāds valsts statuss, ne likums nav vajadzīgs, jo latviešu valodā runā arvien vairāk un vairāk. Kas tad vēl ir vajadzīgs? Ir vajadzīgas juridiskas, tiesiskas un konstitucionālas garantijas, ka latviešu valoda šajā zemē pastāvēs, attīstīsies un funkcionēs. To, ka šādai prasībai ir pamats, apliecina mūsu vēsture. Tā ir parādījusi, ka daudzas politiskās garantijas un nostādnes nav izturējušas laika pārbaudi. To spilgti atgādina divas epizodes no 1953. un 1959. gada. Salīdzinot divu šajos gados notikušo Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnuma stenogrammas, grūti pat noticēt, ka tik neilgā laika sprīdī var kardināli mainīties politiskās nostādnes vienos un tais pašos jautājumos — attiecībā uz nacionālo politiku un latviešu valodu. Un tā — 1953. gada jūnija plēnums apspriež PSKP CK Prezidija lēmumu par Latvijas PSR. J. Kalnbērziņš nolasa šo lēmumu, kura pamatā ir Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas un Ministru Padomes nosodījums par pieļautajām rupjajām kļūdām nacionālajā politikā. Republikas vadītājiem tiek uzdots audzināt un plašāk izvirzīt partijas, padomju un saimnieciskajā darbā latviešu tautības kadrus, atbrīvot tos nomenklatūras darbiniekus, kas nezina latviešu valodu, un nosūtīt viņus PSKP CK rīcībā. Uzdots atjaunot lietvedību visās partijas un sabiedriskajās organizācijās latviešu valodā, bet Ministru Padomes un Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja sēdes un CK plēnumus, kā arī partijas rajonu komiteju un rajonu izpildkomiteju sēdes vadīt latviešu valodā.

Tika teikts, ka godā jāceļ latviešu valoda un nacionālās tradīcijas, arī Līgo svētki. Sekoja runātāju vienprātīga paškritika un apņemšanās laboties. Paiet tikai seši gadi. 1959. gada plēnumā daudzi tie paši runātāji nu ir diametrāli pretējās pozīcijās gan nacionālās politikas, gan valodas jautājumā. Atkal vienprātība. Tikai tie, kas apzinīgi pildījuši iepriekšējos lēmumus, tagad tiek lūgti atstāt politisko skatuvi.

Šīs epizodes ir vēstures mācība, un tieši tās arī attiecībā uz valodu pieprasa noteiktas konstitucionālās garantijas, tātad attiecīgu pantu jaunās Konstitūcijas projektā, kā arī Valodu likumu.

Tiesiskā valsti jāpilda jebkurš likums. Tas attieksies arī uz Valodu likumu. Diemžēl daudzi vērtīgi lēmumi palikuši tikai uz papīra. Arī Jānis Vagris vakar minēja veselu virkni tādu lēmumu, kas bijuši aicināti grozīt attieksmi pret valodām, taču pamazām ir pārvērtušies kārtējā ārišķības kampaņā.

Te nedrīkstētu būt, no vienas puses, uzmācīgs spiediens, ambicioza neiecietība un dažu «patriotu» pārcenšanās brutāli un varmācīgi ieviest valsts valodu tramvajos un alusbāros. No otras puses, nepieņemams būtu arī tā saucamais studentu sindroms — visu vielu apgūt pēdējā naktī. Tas nozīmētu, ka atradīsies amatpersonas, kas uzskatīs — mūsu rīcībā taču vēl ir trīs gadi, tātad nav kur steigties. Domāju, ka kontroles funkcijas vajadzētu uzņemties Valodas aizsardzības komisijai, ko vajadzētu izveidot pie republikas Augstākās Padomes Prezidija.

Mani satrauc tas, ka pašlaik tik ļoti tiek musināti un maldināti vienkāršie darba cilvēki. Valodu likuma pretinieki mēģina viņiem iestāstīt, ka valodas nezināšana viņiem draud ar darba zaudēšanu, izdzīvošanu no republikas un otrās šķiras pilsoņa statusa piedēvēšanu. Tie ir balti meli un ļaunprātīga tautu rīdīšana.

Vienkāršiem strādniekiem galvenais uzdevums vienmēr bijis un būs kvalitatīvi veikt savu darbu. Jebkuras valodas zināšanas ir viņa brīvprātības un kultūras lieta. Un arī atzīties mīlestībā viņš varēs jebkurā valodā vai pat klusējot, tikai klausoties.

Šodien apspriežamais likumprojekts aizstāv visu Latvijas iedzīvotāju intereses neatkarīgi no viņu nacionālās un valodas piederības. Tikai ar to tiks panākta reāla, abpusēja divvalodība.

Te varētu uzdot jautājumu — vai Valodu likums asi un sāpīgi aizskar kādu republikas iedzīvotāju? Jā, aizskar. Pirmkārt, to cilvēku intereses, kas, piesedzoties ar visdaudzveidīgākajiem motīviem, negrib mācīties un lietot tās tautas valodu, kuras zemē viņi dzīvo. Otrkārt, to cilvēku jūtas un pašcieņu, kas paši savā zemē ir spiesti šādā veidā aizsargāt savu mātes valodu no izzušanas.

Un nobeigumā es gribētu izteikt atbalstu Augstākās Padomes Prezidijam un tā priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. Visa republika ar atzinību vēro, ka Prezidijs kļuvis par likumu radītāju un devēju, kas parāda ne tikai likumdošanas, bet arī intelektuālo iniciatīvu. Ļoti labi, ka Prezidijam talkā nākuši mūsu republikas gaišākie prāti — juristi, valodnieki un žurnālisti, pārbūves jaunie politiķi. Ar preses, televīzijas un radio starpniecību Augstākā Padome ir atvērusies sabiedrībai. Viss minētais ir garants parlamentāram ceļam uz tiesisku valsti. Lai arī turpmāk mūsu Prezidiju pavada drosme un gudrība!

 

V. VARNAS,

deputāts, Latvijas Komunistiskās partijas Balvu rajona komitejas pirmais sekretārs

 

Pēc manas uzstāšanās Augstākās Padomes sesijā, kas pieņēma lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, es saņēmu sašutuma pilnu vēstuli no Valodas un literatūras Institūta darbinieču grupas, kā arī no Latvijas radio. Man izteica pārmetumus: kā gan es par latviešu valodu esot varējis runāt krieviski?

Neraugoties uz šiem pārmetumiem, riskēšu vēlreiz izteikt manu vēlētāju domas un savus apsvērumus par šo projektu, un atkal runāšu krieviski. Es domāju, ka šodien mūsu sesija galu galā pabeigs Valodu likuma projekta apspriešanu, kas ilgst jau apmēram gadu.

Man kā projekta izstrādāšanas komitejas loceklim ir labi zināms, cik Ilgi un rūpīgi šis dokuments tika izstrādāts, cik daudz dažādu variantu tika apspriests un cik daudz dažādu priekšlikumu tika izteikts. Uzskatu, ka deputātu ierosinātajā projekta redakcijā ir apvienojušies tiklab komisijas priekšlikumi, kā arī Interfrontes alternatīvais variants. Tāpat maksimāli ņemtas vērā tās piezīmes, ko izteikuši republikas pilsoņi.

Es savā vēlēšanu apgabalā esmu dzirdējis daudz kritisku piezīmju par likuma projektu. Pie tam vienai iedzīvotāju daļai tas šķiet pārāk pielaidīgs, otrai — pārlieku radikāls. Es domāju, ka tādu likumu, kas visiem būtu pa prātam, vēl nav izdomājis neviens parlaments. Un jebkurš likums paredz arī piespiešanas elementus. Apspriežamā projekta šķietamais radikālisms ir pilnīgi objektīvs un saprotams.

Tagad pēc būtības. Kaut gan man ir vieglāk izteikties krieviski nekā latviski, es domāju, ka likuma projekts jāpieņem tādā veidā, kādā tas izvirzīts deputātiem. Nevēlos šo tematu plašāk attīstīt, taču ikvienam ir jābūt saprotamam, ka Japānā japāņu valodai, Spānijā spāņu valodai un Latvijā latviešu valodai ir jāfunkcionē kā galvenajai un noteicošajai valodai šajā teritorijā.

Mēs visi acīmredzot esam pārliecinājušies, ka projekta apspriešana noritēja ļoti aktīvi. Ja šāda aktivitāte būtu bijusi pirms desmit vai piecpadsmit gadiem, tad, es esmu pārliecināts, nebūtu ticis pieņemts neviens likumdošanas akts, kas nekalpo tautas interesēm. jo šāda aktivitāte ir labākā garantija, kas nodrošina sociālu taisnīgumu un objektīvu pieeju likumu radīšanai.

Mani satrauc kaut kas cits. Valodu likuma projekts nav kļuvis par dažādu iedzīvotāju grupu un slāņu konsolidācijas faktoru. Tieši otrādi, daudzas formālās un neformālās apvienības un atsevišķi pilsoņi šo projektu izmantojuši sabiedrības sašķelšanai pēc nacionālās piederības. Lai šāda šķelšanās neturpinātos, mums. deputātiem, biežāk un labāk jāizskaidro likuma būtība saviem vēlētājiem, dažādu tautību cilvēkos jāieaudzina savstarpēja cieņa un iecietība. Es domāju, ka šādas audzināšanas funkcijas jāuzņemas arī nacionālajām kultūras biedrībām. Balvu rajonā jau ir Latgaliešu biedrības nodaļa, veidojas Krievu biedrības nodaļa un ir pārrunāts, kā izveidot Čigānu biedrības nodaļu.

Man, tāpat kā daudziem citiem vadītājiem, līdz ar pāreju uz latviešu valodu kā valsts valodu neapšaubāmi paplašināsies darba lauks. Jau tagad ir grūtāk gatavot kadrus, veidot kadru rezervi. Gribu minēt šādus datus:

1936. gadā Jaunlatgales apriņķī 42,5 procenti iedzīvotāju bija krievi, taču latviešu valoda bija valsts valoda un visi to saprata. Kopš tā laika ir nomainījušās vismaz divas paaudzes. Mēs tagad esam attīstītāki, gudrāki un veselīgāki. Vai tiešām mūsu paaudze nespēj apgūt latviešu valodu!?

Un arī tie 50 miljoni rubļu diezin vai būs vajadzīgi. Tas taču ir maksimālais aprēķins, neņemot vērā katra cilvēka labo gribu apgūt tās tautas valodu, kultūru un tradīcijas, kuras zemē viņš dzīvo.

Es neceru, ka pēc trīs gadiem visā Latvijas teritorijā skanēs latviešu valoda. Tam būs vajadzīgs krietni ilgāks laiks. Pleci gadi vai varbūt vēl vairāk. Bet sākt šo darbu vajag. Un — jo ātrāk, jo labāk.

Vēlreiz atzīstot latviešu tautas likumīgās prasības pēc savas nacionālās valodas savā nacionālajā teritorijā, es ierosinu pieņemt Valodu likumu komisijas sagatavotajā variantā.

 

 

E. LAVENDELIS,

deputāts, Rīgas Politehniskā institūta rektors

 

Kālab likums par republikas valsts valodu mums ir jāpieņem šodien, kālab ne vakar un kālab to nevar atlikt uz rītdienu?

Līdz tam brīdim, kamēr netika noteikts, ka Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts valoda ir latviešu valoda, lietišķajās attiecībās dominēja princips — krievu valodu taču zina visi, kālab nopūlēties ar latviešu valodas mācīšanos, runāsim visi krieviski. Bet katram cilvēkam ir tikai viena mātes valoda, tajā viņš domā savas domas, tā ir valoda, kurā viņš var brīvi izteikties, vislabāk saprast un uzņemt jaunas zināšanas. Pieņēmums, ka krievu valodu saprot visi, pamazām noveda pie tā, ka latvieši ar katru dienu aizvien vairāk zaudēja iespēju brīvi lietot savu valodu. Tāpēc bija vajadzīgs likums par valsts valodu, ir jāreglamentē tas, kas vairs nerisinās dabiskā ceļā. Reizēm dabiska ir nepieciešamība paskaidrot, kas ir valsts valoda un kā to lietot.

Pret šodien apspriežamo likumprojektu izsakās tie, kas atzīst tikai savu taisnību, tie, kas nemeklē savstarpēju saprašanos, bet uzskata, ka jālieto arvien radikālāki līdzekli, lai pārējie realizētu tieši viņu prasības. Šodien mums galīgi jāizlemj jautājums par valodu, lai mēs pēc tam varētu nopietni ķerties pie republikai tik smago ekonomisko problēmu risināšanas.

Viskarstākie strīdi bija par 7. pantu (lietvedība) un 12. pantu (profesionālās izglītības apgūšanas garantija). Pašreizējā redakcijā 12. pants pieļauj traktējumu, ka visās mācību iestādēs, arī augstskolas, jābūt garantētai iespējai visas specialitātes apgūt gan latviešu, gan krievu valodā. Bet mēs esam maza republika un šādas iespējas mums vienkārši nav.

Gribētu vērst jūsu uzmanību uz šādiem trim aspektiem. Pirmkārt, dažādu tautību jauniešu interese par dažādām specialitātēm republikā tradicionāli nav vienāda. Tādēļ, plānojot mācībvalodu, tautas saimniecības vajadzības reāli jāsaskaņo ar jauniešu grupu interesēm. No mākslīgi komplektētajām studentu grupām jau trešajā kursā labākajā gadījumā ir palikusi tikai puse. Otrkārt, tajās specialitātēs, kur republikas tautas saimniecībai ir mazs pieprasījums, priekšroka dodama apmācībai latviešu valodā. Tiem, kas noteikti vēlēsies apgūt tieši šo specialitāti krievu valodā, vai nu republika sagādās iespēju mācīties kādā citā Padomju Savienības augstskolā, vai arī jaunietis šādu iespēju izmantos patstāvīgi. Treškārt, specialitātēs, kurās iespējams izveidot vairākas mācību grupas, ir iespējams ieviest mācības gan latviešu, gan krievu valodā, garantējot studentiem iespēju izvēlēties sev piemērotāko mācībvalodu.

Ievērojot šos izteiktos apsvērumus, ierosinu šādu 12. panta redakciju: “Latvijas PSR nodrošina vidējas speciālajās mācību iestādēs, arodvidusskolās un augstākajās mācību iestādēs mācības latviešu valodā visās Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai nepieciešamajās specialitātēs neatkarīgi no iestādes resorpakļautības. Pamatspecialitātēs izglītības apgūšana tiek nodrošināta arī krievu valodā.»

Reāla un zinātniski pamatota specialitāšu nepieciešamības prognoze tiek izstrādāta augstskolu specializētajās zinātniskajās laboratorijās. Ja Ministru Padome noteiks specialitāšu sarakstu pēc šīm prognozēm, nevarētu būt iebildumi. Bet tā būtu lieka operācija, kas neļautu operatīvi piemēroties situācijai.

Te jāatgādina, ka republikas augstskolas piedāvā daudz lielākas garantijas. Jebkura augstskola apņemas garantēt visu sava profila speciālistu sagatavošanu pēc tiešiem uzņēmumu pieprasījumiem, izmantojot savas specializēšanas un individuālās sagatavošanas iespējas, kā arī sadarbību ar citām PSRS un ārvalstu augstskolām. Ministru Padomes reglamentācija šis iespējas mums faktiski atņemtu.

Un pēdējais jautājums, pie kura nevar neapstāties, ir Valodu likuma ieviešanas problēmas. Vispirms atļaujiet man vēlreiz apgalvot, ka tieši pareizi nostādīta izglītības sistēma ir vienīgais ceļš sasāpējušo valodas problēmu likvidēšanai, ja katrs republikas mācību iestādēs sagatavotais v tautas saimniecības speciālists pratīs gan latviešu, gan krievu valodu, tad viņš spēs iedzīvoties jebkurā kolektīvā. Domāju, ka Ministru Padomes programmā jautājums par jauniešu izglītošanas sistēmu izstrādāts pārdomāti un pamatoti, sākot ar skolotāju kadru sagatavošanu un beidzot ar mācību un tehnisko līdzekļu nodrošinājumu. Taču šajā programmā paredzētie pasākumi tikai daļēji atrisina jautājumu par tās vienas trešdaļas pieaugušo Latvijas PSR iedzīvotāju apmācību, kas vēl neprot latviešu valodu. Lai ar nākošo mācību gadu garantētu, ka katrs RPI absolvents prot latviešu valodu, ir vajadzīgs ne mazāk kā 30 štata pasniedzēju. Tādus nav iespējams atrast. Tālab jau tūlīt jāgādā, lai pietiekams daudzums izglītotu cilvēku apgūtu otru profesiju, un viņiem jādod tiesības un iespējas ārpus tiešā darba mācīt latviešu valodu. Rīgas Politehniskajam institūtam vien būtu vajadzīgi apmēram 200 šādi cilvēki.

 

Turpinājums sekos