Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kāpēc Gorbačovs smaida?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

«Rāpojošais apvērsums» ir startējis 1990. gada 15. martā Kremļa kongresu pilī. Par puča sekmētājiem, paši to neapzinādamies, ir bijuši daži no pašreiz atzītajiem demokrātiem. Bija arī pravieši. Atcerēsimies, ko par tobrīd dzimstošo prezidentūru un topošo prezidentu mums pastāstīja viens no Krievijas demokrātijas tēviem Jurijs Afanasjevs.

«(..) Mūsu valstī nav un nav bijis patiesi demokrātisku institūtu, ir ārkārtīgi sazarota likumdošana, maza sociālpolitiskā prakse. Prezidentūras likums ir pārrakstīts no franču, indiešu un amerikāņu konstitūcijām, tas nav izaudzis no reālās dzīves, tāpēc šāda institūta ieviešana veicinās vēl nebijuša autoritārisma aizsākumu.

(..) Ar prezidenta posteņa ieviešanu situācija valstī, bez šaubām, pasliktināsies. Problēmas paliks tās pašas, taču tās saistīsies konkrēti ar Gorbačova vārdu, un par visām nebūšanām, par katru varas lietošanas gadījumu turpmāk atbildēs tikai viņš. Gorbačovs uzņemas pārāk lielu atbildību…»

Tolaik tie, kas balsoja «par», cerēja uz ko savu: naivie perestroikas patrioti gribēja panākt Gorbačova neaizskaramību, savukārt nomenklatūrai bija vajadzīgs partijas līderis absolūta valsts vadītāja amatā. Un tomēr — par Gorbačovu nobalsoja tikai 59,2 procenti deputātu. Kādas gan būtu viņa izredzes, ja balsotu visa tauta?

Atceros visai īgnā deputāta no Lietuvas Smaiļa sakaitinājumu:

«Ārprāts, ko esam izdarījuši! Valstī, kas nekad nav redzējusi demokrātiju, ir radīts augstākās varas postenis, orientējoties uz konkrētu cilvēku un cerot uz viņa turpmākām labdarībām! Tagad jebkurā brīdī Gorbiju var pielikt pie sienas, paziņot, ka viņš, ak vai!, ir nobeidzies, un viņa vietā ielikt kādu no daudzajiem ģenerāļiem».

Vārdos palikdams uzticīgs pārbūves ideāliem, Gorbačovs steidzās izdot citu pēc cita izteikti administrējošus ukazus. Viens no pirmajiem — pret Lietuvas neatkarību. Vēlāk secīgi tika «sadots» arī citu republiku deklarācijām. Visbiežāk šie mēģinājumi «izkomandēt» valsts ekonomiku un sociālo dzīvi bija absurdi vai neīstenojami. Palielinājās neapmierinātība ar prezidentu gan no labējo, gan no kreiso puses. Bet tagad jau bija par visu atbildīgs tikai viņš. Pieaugot konservatoru apetītei, valsts prezidents bija spiests sekmēt izteikti reakcionāra ministru kabineta izveidi. Pavlovs, Jazovs, Pugo, Krjučkovs, Ščerbakovs. Dzirdēti uzvārdi, vai ne?

Tikai vienā jautājumā Gorbačovs kategoriski nepiekāpās. Viņš bija ārkārtējā stāvokļa ieviešanas pretinieks. Acīmredzot saprata, ka pēc tam, kad dekrēts būs parakstīts un, nedod Dievs, ratificēts PSRS Augstākajā Padomē, viņa paša dzīvība kļūs graša vērta.

Mihails Sergejevičs nevarēja nezināt to, ko zināja Ševardnadze pērnā gada decembrī. Viņš pasīvi nolūkojās vai arī aktīvi negribēja redzēt, kas notiek ministru kabinetā un ar ko nodarbojas viņa vadītā PSKP centrālkomiteja. Šobrīd varam apgalvot, ka pagājušā gada nogalē tā gatavoja izstrādes PSRS valsts Drošības komitejai ar padomiem, kā īstenot apvērsumu Baltijas republikās (par augusta puču tādu pierādījumu pagaidām nav). Bet Gorbačovs klusēja. Vai nu tāpēc, ka arī pats bija ieinteresēts konservatoru aktivitātēs vai — baidījās.

Rodas iespaids, ka pēdējos mēnešus Gorbačovs ir mēģinājis izkļūt no pučistu ietekmes. Atcerēsimies kaut vai viņa (un arī PSRS parlamenta) atteikumu Pavlova prasībai par papildu pilnvaru piešķiršanu premjerministram. Tagad šī ministru kabineta ofensīva tiek uzskatīta par otro apvērsuma mēģinājumu valstī. Pirmo reizi tika mēģināts ierobežot prezidenta tiesības. Gorbačovs saprata, ka ar viņu jau sāk nerēķināties. Viņam bija vajadzīga aizmugure, tāpēc sākās līdz šim vēl neredzēta pretimnākšana Jcļcinam, arī Nazarbajevam. PSRS prezidents, kas līdz šim bija nepiekāpīgs «atjaunotas federācijas» saglabāšanas jautājumos, Novoogarevas apspriedēs izteicas par labu «deviņniekam». «Vieninieks» Lukjanova, Nišanova un viņiem līdzīgo personā nepiekāpās. Kaut vai daļēju atrisinājumu gaidījām no 20. augusta…

Ir versija, ka Gorbačovs bijis informēts par topošo sazvērestību, pat piekritis tajā notēlot «upura» lomu. Pēc manām domām, šādā apgalvojumā ir maz loģikas, lai gan jāņem vērā iespēja, ka prezidents ir līdzdalīgs sev «nekaitīgāka» puča izstrādē. Gaidāmas taču arī apcietināto sazvērnieku liecības. Un diez vai nule atbrīvotais gūsteknis būtu tik pārliecinošs, raksturojot lielāko daļu no viņiem.

Taču aizvakardienas preses konferencē Gorbačovs, atzīdams savas kļūdas kadru izvēlē, atturējās no viennozīmības attieksmē pret savu kādreizējo ielikteni Lukjanovu, kas tiek uzskatīts par apvērsuma galveno ideologu. Acīmredzot prezidents (pagaidām) un ģenerālsekretārs nevēlas piedalīties savienības struktūru pārformēšanā, kas būtu neizbēgama, atmaskojot to vadītājus. Lai gan jāatzīst: ja savienības saimniecība pāriet Krievijas pārziņā, centrs zaudē jelkādu nozīmi un Gorbačovs kļūst par pliku karali — bez karalistes.

Nevar paredzēt, uz ko šobrīd cer Gorbačovs. Acīmredzot grib vismaz daļēji izvairīties no atbildības. Nedomāju, ka ģenerālsekretāra nepiekāpīgā sekošana sociālisma ideāliem izskaidrojama ar viņa nelokāmo pārliecību. Tā kā 1992. gada PSRS prezidenta vēlēšanās (ja vien būs vēl tāda PSRS) Mihailam Sergejevičam acīm redzami «nespīd», viņš mēģinās saglabāt sev vietu kaut vai partijas vadībā.

Manuprāt, ja tagad Gorbačovu vēlētu tiešajās vēlēšanās, viņš iegūtu labi ja desmit procentu balsu. Smaguma centrs šobrīd pilnīgi pārvietojies uz Krievijas parlamentu, uz Jeļcinu. Taču Gorbačovs nez kāpēc joprojām smaida. Atbildības vietā viņš atjoko, aizmirsdams pateikt paldies tautai, kura viņu izglābusi no viņa paša biedriem.

 

Juris Laksovs