Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vārddevības jeb Pa kādas diskusijas pēdām

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

 

Latvijā rit aktīvs vietu, kolhozu, padomju saimniecību un ielu nosaukumu pārdēvēšanas darbs. Tas ir saistīts, pirmkārt, ar atmiņas atdošanu mūsu tautai, otrkārt, ar mūsdienu dzīves izpratnes atstāšanu mantojumā nākamajām paaudzēm. Gan viens, gan otrs darbs nav veicams pa roku galam. Tomēr šā jautājuma risināšana parādās vairākas bīstamas tendences, galvenokārt voluntārisms. kas balstās uz nekompetenci vēsturē, latviešu vārdu došanas principu neievērošanu, ka arī Latvijas kā suverēnas republikas statusa un Latvijas kā etnoģeogrāfiska novada specifikas ignorēšanu. Zinātnieki šai faktā saskata vietvārdu zinātnes jeb toponīmikas pamatprincipu — I) identifikācijas, 2) lokalizācijas, 3) vēsturiskuma, 4) baltu resp. latviešu vietvārdu veidošanas principu deformēšanu un pat visai veiksmīgu izskaušanu.

Piemēra pēc citēšu dažu cilvēku domas ielu pārdēvēšanas sakara, kuras izteiktas diskusijā «Kā sauksim Ludzas ielas?» (Ludzas un rajona avīzē «Par Komunisma Uzvaru» 1989. g. janvārī) un kuras diemžēl ir tipiskas zināmā sabiedrības daļā.

1) «Pārsteidz pozīcija, kādu ieņēmuši daži biedri, iesakot izmainīt ielu nosaukumus tāpēc, ka «Ludzā ir diezgan daudz ielu, kuras pēc sava izskata un citām pazīmēm neatbilst savam nosaukumam». Taču par ko atgādinās un kādam pazīmēm atbildīs nosaukumi Dzirnavu, Biržas, Viestura?»; 2) «Uzskatu, ka nav vajadzības atjaunot Biržas, Dzirnavu un citu ielu nosaukumus ..»; 3) «Lielā Ezerkrasta un Mazā Ezerkrasta ielas varētu nosaukt tautas dzejnieku A. Jurdža un P. Miglinīka vārdā ..»; 4) «Un man liekas, ka nepavisam nav vajadzīgas Viestura, Biržas vai Lokomotīves ielas, jo tās neko īpašu neizsaka.» Tātad šajos izteikumos parādās pirmā tendence — atteikties no ielu nosaukumiem, kuriem it kā sevišķas nozīmes nav. Bet vai tas tā ir? Patiesība tieši šajā tendencē izpaužas vietvārdu lokalizācijas un identifikācijas funkciju ignorēšana. Jo katram, kas ir ķeries klāt pie objektu pārdēvēšanas, ja objektiem jādod galvenokārt tāds nosaukums. Kas pēc iespējas atšķirtos no citu līdzīgu objektu nosaukumiem un kas uzradītu objekta raksturīgāko pazīmi. Tātad ielu nosaukumiem patiesībā būtu jāsniedz informācija par to, kur šī iela atrodas un kāda ir šīs ielas galvenā pazīme. Kā redzam, šīs funkcijas veic gan Ezerkalna iela, gan Biržu(?) iela, kas savulaik varbūt noderēja cilvēkiem par ceļa rādītāju uz Biržiem, gan Baznīcas iela, gan Dzirnavu iela. Šīs ielas cilvēkus orientēja uz noteiktiem objektiem, virzieniem. Tas pats jāsaka arī par kādreiz iznīdēto nosaukumu Lielā iela mūsu Latvijas mazpilsētās, kas gandrīz visur tika nomainīts ar nosaukumu Ļeņina iela.

Šai sakarā gribu vērst uzmanību uz V. Dambes pētījumu «Rīgas ielu nosaukumi» (tas varbūt nākamgad parādīsies krājumā «Onomastica Lettica»), kura analizēti ielu nosaukumi XIII—XVI gs. Viņa secina, ka senie ielu nosaukumi no semantikas viedokļa veido vairākas grupas:

1) raksturota ielas atrašanas vieta (rakstu avotos viduslejasvācu vai latīņu valodā vai viduslejasvācu valoda ar latīņu valodas piejaukumu): vlv. ahn der munte ΄pie naudas kaltuves΄ vēlāk: Lielā Monētu iela, lat. platea ante beverportam 'iela Bebru vārtu priekšā', vēlāk: Audēju iela, kas radusies pārrakstīšanas dēļ (Beber: Weber);

2) nosaukumi atspoguļo ielas virzienu: lat. platea sicut itur od stupam ģilde iela ΄it kā (tāpēc ka?) iet uz Ģildes istabu (māju)';

3) dažos ielu nosaukumos vērojams sakars ar raksturīgiem objektiem: vlv. steke strate ΄laipu iela';

4) ielu nosaukumi atspoguļo rīdzinieku nodarbošanos: vlv. smede strate 'kalēju iela';

5) nosaukumi pauž šo ielu raksturīgākas pazīmes vai īpatnības: vlv. kalk strate ΄kaļķu iela';

6) vairākas ielas nosauktas uzvārdos;

7) ielu nosaukumos atspoguļojas arī kulta vietas.

Tātad šādi pilsētas ielu nominācijas veidi, pirmkārt, ir visai seni un, otrkārt, tie vispilnīgāk spēj atspoguļot mūsu vēsturi. Tāpēc, atjaunojot vecos ielu nosaukumus, tie nebūtu skaužami, bet, tieši otrādi, saglabājami un respektējami.

Vecos ielu nosaukumus un citu objektu nosaukumus restaurējot, var sastapties arī ar objektīva rakstura grūtībām, proti, ar zināmām psiholingvistiskām problēmām. Ielu nosaukumi parasti no valodas viedokļa mums ir skaidri, un tikai to nepieciešamības apzināšanas ir problemātiska. Turpretī vēl grūtāk glābjami ir tā sauktie nesmukie nosaukumi. Nezinot šo nosaukumu nozīmi, mēs cenšamies no tiem tikt vaļā. Pamācošs, manuprāt, ir šāds piemērs. Sēmē ir vecs māju nosaukums Līķi. Protams, neviens prātīgs cilvēks šajā mājā negribētu dzīvot. Bet diemžēl tas ir tikai mūsu nezināšanas dēļ. Nosaukums Līķi tiek izrunāts ar nestiepto intonāciju, tātad tā pamata ir sugas vārds līķis ar nozīmi 'likums; licis΄. Šis vārds, pēc valodnieces V. Dambes domām, ir vārda licis sena zemgaliskā forma. Šādi «nesmuki» vārdi var būt, arī ielu un citu objektu nosaukumos, tāpēc brīdinu esiet uzmanīgi, noniecinot vai mainot šos nosaukumus!

Otra vārddošanas tendence, kas izplatījusies kā sērga, jo izstūmusi citas, ir ielu nosaukšana izcilu cilvēku vārdā. Te būtu jāņem vērā divi aspekti:

1) šo nominācijas veidu nevajadzētu ekspluatēt par daudz, pat labu un cēlu mērķu vadītiem, kā tas tika izdarīts, piemēram, pārdēvējot L. Altonavas ielu (pretēji O. Vācieša gribai), Šarlotes ielu, Valdemāra ielu (atcerēsimies, ka piecdesmitajos gados Maksima Gorkija atraitne Jekaterina Peškova sava uz Rīgu rakstītajā vēstulē īpaši uzsvērusi, ka, viņasprāt, nav nekādas nepieciešamības (pat — Dz. H.) ikvienā pilsētā, kur kādreiz uzturējies Gorkijs, nosaukt ielu viņa vārdā — RB, 1988. 22. janv.);

2) šī tendence saistās arī ar pārspīlētu sveštautiešu cildināšanu mūsu ielu nosaukumos, piemēram: «Un vai mērķtiecīgi Suvorova ielu par Tālavijas ielu pārdēvēt tikai tāpēc, ka vecais nosaukums ir oriģinālāks? (? — Dz. H.) . . jo viņa (Suvorova — Dz. H.) varoņdarbu līdz pat šai dienai atceras visa Eiropa.» Vai arī: «Ludzas ielām piešķirti strādnieku šķiras vadoņu vārdi — K. Marksa, V. I. Ļeņina, J. Sverdlova, S. Kirova .. Pilsētā ir ielas, kas nosauktas lielo krievu rakstnieku, dzejnieku, zinātnieku vārdos, — tās ir M. Lomonosova, A. Puškina, V. Majakovska, M. Gorkija ielas.» Šī tendence vērojama arī Rīgas pilsētas izpildkomitejas darbībā (valodnieku iebildumus līdz šim neuzskatīja par vajadzīgu uzklausīt, pašreiz pie šim durvīm klauvē Kultūras fonds) — tātad tendence, ka ielām tiek piešķirti to cilvēku vārdi, «kam, protams, netrūkst nopelnu, bet kam trūkst vienas pazīmes: viņiem nav kaut cik tiešākas saskares ar mūsu pilsētu un novadu» (V. Ancītis, «Padomju Zeme», 1987, 28. nov.). Un, es gribu piebilst, bieži vien pat ar Latviju ne. Tāpēc pilnīgi vienis pratis esmu ar būvinženieri Z. Cālīti, ka: «Es neredzu iemesla sevišķi godināt Rīga (tātad arī Ludzā — Dz. H.) arī viņa (ģenerālgubernatora Suvorova — Dz. H.) vectēva feldmaršala A. Suvorova piemiņu, tas .. piedalījies J. Pugačova vadītā zemnieku kara apspiešana», «Itālijas karagājiena guva lielus panākumus, kā rezultātā kontrrevolūcija Itālija atjaunoja feodālo iekārtu, un tātad viņš visai sekmīgi veica ka iekšēja, tā ārējā žandarma lomu. Cik man zināms, ne ar Rīgu, ne ar Baltijas provincēm viņam tiešu sakaru nebija» (PJ, 1988. 28. janv.). Vienis pratis esmu arī ar N. Ezeru no Kārsavas, kas raksta, ka: «Katram novadam ir sava neatkārtojama vēsture, tas izaudzina savas slavenības, kam ir liela loma pilsētas vēsturē. Tad, lūk, viņu vārdus arī vajadzētu iemūžināt ielu, skvēru un laukumu nosaukumos. Mūsu Latgales (arī visas Latvijas — Dz. H.) novada pilsētu ielu nosaukumiem jāatšķiras no kaimiņu — Pleskavas apgabala ielu nosaukumiem, tajos jāsaglabā savs nacionālais kolorīts» («Par Komunisma Uzvaru», 1989. 17. janv.).

Attieksmē pret nosaukumiem, pret vietvārdiem izpaužas vēl viena mūsu sabiedrībai raksturīga iezīme, ko varētu kvalificēt par mankurtismu. Nav zināms, kur bijusi un kas ir bijusi Tālava, kas bijis Viesturs, bet ir zināms, kas ir bijis, teiksim, Suvorovs, nav zināms pirmais latviešu izcelsmes zinātnieks, bet pirmais krievu izcelsmes zinātnieks ir zināms, nav zināmi P. Valdens, F. Canders, P. Lejiņš, bet zināms ir Lomonosovs. Šī Krievijas vēstures prevalēšana pār Latvijas vēsturi nosaukumos visvairāk izteikta tomēr Latgales pusē, Rīga tā nav izslīpēta līdz finesēm, un es ceru, ka turpmāk šī tendence vājināsies, līdz beidzot izzudīs visā Latvijā.

Tāpēc, runājot par šo nominācijas veidu, vēlreiz gribu atgriezties pie V. Dambes pētījuma par Rīgas ielu nosaukumiem un atgādināt, ka, pēc viņas aplēsēm: «Mūsdienu ielu nosaukumu semantikā ielas raksturošanai ir ap 46% darinājumi no sugas vārdiem, dažreiz saistībā ar tuvumā esošu vai bijušu objektu, ap 38% no ģeogrāfisko objektu nosaukumiem.. — un tikai ap 11% no personvārdiem.»

Sabiedrībā atskan arī tādas mūsu atmodai bīstamas domas kā nākošajā citētajā vēstulē: «Šo un citu priekšlikumu autori aizmirsuši, ka ielu pārdēvēšana blakus citiem sarežģījumiem radīs arī nevajadzīgus materiālos izdevumus un papildu rūpes daudzām iestādēm un cilvēkiem: jānomaina plāksnītes uz māju sienām, jāmaina minētajās ielās dzīvojošo pilsoņu pierakstīšanās, jāizdara labojumi mūsu poliklīnikas kartītēs, jāpārdrukā telefonu grāmatas un tā tālāk. Bet no tā, ka ielas tiks pārdēvētas, tas diemžēl krāšņākas nekļūs, ja mēs neveiksim praktiskus darbus to labiekārtošanai. Tad ķersimies taču pie kaut ka reāli lietderīga, bet nesarežģīsim mūsu dzīvi ar sīkumiem!» Izrādās — mūsu vēsture, mūsu latviskā vide, mūsu tautas dvēsele ir sīkumi! Tas man atgādina kādu interfrontieti, kas sarunā par Valodu likumu uzdeva šādu jautājumu: «Vai Latvijā būs vairāk gaļas un piena, ja latviešu valoda kļūs par valsts valodu?» Acīmredzot arī latviešu sabiedrībā ir cilvēki, kas var uzdot jautājumu: «Vai Latvijā būs vairāk gaļas un piena, ja mēs atjaunosim vecos ielu nosaukumus?»

Visas šīs nosauktas negatīvas ielu pārdēvēšanas tendences kādreiz visai veiksmīgi bija iemiesojušas arī kolhozu un padomju saimniecību nosaukumos. Sīkāk pie kolhozu un saimniecību nosaukumu veidošanas problēmām nepakavēšos, jo šo darbu jau paveikusi L. Balode savā rakstā «Ka sauksim kolhozus?» (Lauku Avīze, 1988. 10. dec.). Salīdzinot abus pārdēvēšanas virzienus, jāsecina, ka kolhozu un padomju saimniecību vārddošanas darbs veicas gluži sekmīgi. Un vismaz pagaidām par to uztraukties laikam nevajadzētu. Tā, piemēram, ļoti pozitīvi vērtējami jaunie kolhozu nosaukumi: «Irlava», «Lestene», «Pienava», «Sēme». Svarīgi ir pareizi izvēlēties nosaukumus arī pēc kolhozu atdalīšanās vai sadalīšanas, kā, piemēram, ar to veiksmīgi tika galā Cēsu rajona —- no «Drustiem» nošķēlās kolhozs «Gatarta» un no padomju saimniecības «Stalbe» — «Rozula», Liepājas rajonā —-no padomju saimniecības «Aizpute» — «Apriķi», Limbažu rajona — no «Katvariem» — «Tiegaži» un no «Liepupes» — «Dunte», Gulbenes rajonā — «Ļeņina ceļš» sadalījās «Virānē» un «Tirzā». Turpretim kolhozu un padomju saimniecību pārdēvēšana ir sagādājusi lielākas grūtības. Taču arī te ir ļoti veiksmīgi atradumi, piemēram, Ogres rajona «Uzvara» kļuva par «Rembati», Preiļu «Rīts» — par «Jersiku». Mazāk veiksmīgi ir izraudzīti nosaukumi Preiļu «Dzintaram» un «Ezerciemam», Cēsu «Uzvarai» un «Gaujai», Balvu «Ezeriem».

Tomēr nav par ļaunu vēlreiz atgādināt, no kādiem nosaukumu tipiem mums jātiek vaļā. Manuprāt, to ir četri: 1) krieviskie nosaukumi Latgalē: «Zarja», «Borec», «Komsomoļec», «Udarņik», «Mirnij», «Znamja Oktjabrja», «Iskra», «Putj Ļeņina», «Sovetskaja Latvija». «Voshod», «Molodaja gvardija», «30 ļet Oktjabrja»; 2) nosaukumi, kas doti par godu cilvēkiem, kam nav nekāda vai gandrīz nekāda sakara ar Latviju: Dzeržinska, Čapajeva, Matrosova, Frunzes, Kirova, Suvorova (2), Kaļiņina, Gorkija kolhozi; 3) daudzvārdu nosaukumi: «PSKP XXV kongresa padomju saimniecība», «PSKP XXII kongresa kolhozs», «PSRS 60. gadadienas padomju saimniecība» utt.* Šie nosaukumi ir cieši saistīti ar republikas suverenitātes zaudēšanu, ar etnoģeogrāfiskās vides ignorēšanu, ar krievu valodas vardarbīgu invāziju Latvija, ar Padomju Krievijas toponīmiskā modeļa uzspiešanu baltu resp. latviešu toponīmiskajai sistēmai un ar tiem argumentiem, kas izteikti, aplūkojot ielu nosaukumu veidošanu; 4) Latvija derētu padomāt arī par tādu kolhozu un padomju saimniecību nosaukumu nomaiņu ka «Uzvara», «Progress». «Kurzeme», «Draudzība», «Zieds», «Ziedonis» utt. Pirmkārt, var izveidoties tāda situācija, ka Latvija būs atkal kādi desmit «Ziedi», astoņas «Draudzības», sešas «Kurzemes» utt. Otrkārt, nosaukumiem nevajadzētu būt abstraktiem vai vispārīgas nozīmes vārdiem, jo tādā gadījuma tie par kolhozu nepasaka neko. Lai tiktu skaidrībā, par kuru no sešiem kolhoziem ar nosaukumu «Kurzeme» ir runa, kolhoza nosaukumam jāpievieno vēl arī rajona nosaukums. Tātad šķietami īsie un skaistie nosaukumi patiesībā kļūst divtik gari. Līdzīgi nekonkrēti, abstrakti, sentimentāli nosaukumi Latvijas brīvvalsts laikā bija jaunsaimniecību liga.

Valodnieki ierosina kolhozu un padomju saimniecību nosaukumu veidošana izmantot: 1) bijušo pagasta centru nosaukumus (tie parasti ir senas izcelsmes vārdi un tos tik veiksmīgi jau ir izmantojuši, ka mēs redzējām, dažādu rajonu iedzīvotāji), 2) vecos ciemu nosaukumus, 3) varbūt pat senu vecsaimniecību nosaukumus, 4) dažādu lielāku ģeogrāfisku objektu nosaukumus, piemēram, «Alauksts».

Strīda gadījumos (kolhozu un saimniecību apvienošanas gadījumos) labāk izmantot neapdzīvotu vietu nosaukumus, kuru varbūt citos novados nav, bet kuri pieņemami visam strīdā iejauktajām pusēm. Vēlams bulu būtu saglabāt arī tos nosaukumus, kuru attiecīgie objekti ir izzuduši, ka arī senus, tagad vairs nelietotus nosaukumus, ka to izdarīja preilieši, no jauna aktualizējot nosaukumu Jersika.

Un neaizmirsīsim, ka vietvārdi ir vēstures laika radītājs, tāpēc, pirmkārt, neiznīcināsim tos un, otrkārt, mēģināsim saglabāt tos dzīvus tautas atmiņā gan mūsu tautai labvēlīgos, gan nelabvēlīgos laikmetu griežos!

 

DZINTRA HIRŠA,

ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūta

 zinātniskā līdzstrādniece,

Kultūras fonda

vietvārdu komisijas locekle

 

P. S. Šos jautājumus jums palīdzēs risināt ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūta dialektoloģijas nodaļas vietvārdnieki (tālr.: 213606. adrese: 226524, Rīgā, Turgeņeva ielā 19), LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas katedra (tālr.: 224811, adrese: Tālivalža ielā 4) un KF vietvārdu komisija (adrese: Smilšu ielā 1).

  • Varbūt kādi kolhozi un saimniecības jau pārdēvētas, tāpēc iepriekš atvainojos, ja tie joprojām ir iekļauti šajā sarakstē.