Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Skaļi izteiktas domas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Komunistiskā partija bija pārbūves iniciatore. Taču dīvaini — metusi izaicinājumu, tā nokļuva notikumu astē.

Kas tad galu galā notika? Un kāpēc? Šie neizpratnes pilnie jautājumi rodas katram domājošam cilvēkam, kurš nav vienaldzīgs pret visu notiekošo.

Partija ir augsti disciplinēta organizācija. Tās struktūrā veidota tā, ka vismazāko no augšas doto norādījumu nelokāmi un operatīvi izpilda apakšas.

Piemēru ir, cik uziet! Atcerēsimies, ar kādu nepieredzētu operativitāti – zemāko posmu partijas pirmorganizācijas reaģēja uz centra komandu pieteikt nesaudzīgu karu te «kreisajiem», te «labējiem», te trockistiem, te «bezdzimtas kosmopolītiem», «ārstiem indētājiem» un tamlīdzīgiem «tautas ienaidniekiem». Tagad ir citādi. PSKP CK ģenerālsekretārs vairākkārt ir uzstājies ar runām, uz zemākajiem posmiem raidītas direktīvas, instrukcijas, izskaidrojumi. Ir notikuši CK plēnumi, XIX partijas konference. Bet vezums nekust no vietas. Proti, vārdos funkcionāri it kā apsveica pārbūvi un pat sāka aktīvi rosīties. Taču tā ir tikai šķietamība!

To var ļoti vienkārši atšifrēt. Partijas veselīgie spēki zināmā valsts attīstības posmā visbeidzot nāca pie atziņas, ka ar ekonomikas liekumiem tomēr jārēķinās. Un, ja ražošanas attiecības nonākušas nesamierināmā pretrunā ar ražotāj spēkiem, tad steidzīgi jāmaina ražošanas attiecības.

Augšas jau to apzinās, bet apakšas (domāts partijas aparāts) joprojām stīvējas pretim. Ja, ļoti negribas šķirties no burvīgās «saldās dzīves» — komforta un dažādām privilēģijām, nepazīt rūpes, kad, vārda tiešā nozīmē, gozējoties goda un slavas saulītē, var neapgrūtināt sevi ar sarežģītu problēmu risināšanu. Sakiet, vai tā nav paradīze?

Partija, Konstitūcijas 6. panta ieaijāta, ilgus gadus atrazdamās snaudulīgajā sastingumā, kā pārbarots cilvēks apauga ar prāviem tauku slāņiem un tam raksturīgo aizdusu. Kur gan ar tādu skaidri izteiktu nesportisku formu var tikt līdzi straujajam laika skrējienam?

Tā nu radusies traģikomiskā plaisa starp nepieciešamību būt politiskajam avangardam — paši sev taču uzvēla šo atbildību — un reālo situāciju. Partija, pretendēdama uz masu vadoņa lomu, nokļuva arjergardā.

Un kā gan tas varēja nenotikt, ja pašā partijā sevi piesaka ietekmīgi un vareni bremzēšanas spēki!

Par to, ka šādi spēki reāli pastāv, es zinu no savas pieredzes.

1988. gadā partijas Proletāriešu rajona komiteja ierosināja mūsu 71. DzER partijas pirmorganizācijai apspriest satraukumu izraisījušo Latvijas Radošo savienību rezolūciju. Kā zināms, šīs savienības ar apskaužamu tiešumu un asumu izteica savu viedokli par smago stāvokli, kas izveidojies republikā tautas saimniecībā, rūpniecībā, zinātnē, kultūrā un ekoloģijā.

Tie bija tikai vārdu vizuļi, ierosinot mums… apspriest rezolūciju. Patiesībā ar to tika likts nosodīt! Partijas sapulces dalībniekiem tas kļuva skaidrs pēc partijas pirmorganizācijas sekretāra — viena no slavenās atvaļināto kohortas —- nolasītā referāta.

Viņš šķīla zibeņus un pērkoņus pret «ķecerīgo» rezolūciju, uzstāšanos caurauda sarkasms, ironija, naids un neviltotas sāpes.

Radās iespaids, ka ārā nav vis 1988., bet 1937. gads. Netrūka bagāta pārbaudītu birku klāsta, kurā vārds «pretpadomju» nebija pats biedējošākais.

Sekretārs indīgi šaustīja «sapuvušo inteliģenci», kas it kā «neko neražo, bet grib pamācīt visu sabiedrību», kā tai vajadzētu dzīvot. Viņš centās iebiedēt klātesošos ar to, ka, ja Radošo savienību programma tiks realizēta, pāri atvērtajām robežām uz Latviju plūdīs spiegu un diversantu pūļi. Vienīgais, no kā apzināti atturējās referents — no tā, lai pieraduma pēc nenozākātu visus šos brīvdomātājus par «tautas ienaidniekiem».

Rezolūcija, kas nosodīja radošo savienību iniciatīvu, saprotams, bija sagatavota iepriekš. Es nešaubījos, ka tā ne tikai bija saskaņota ar partijas Proletāriešu rajona komiteju, bet arī bija tās ieteikta. Tas bija jūtams pēc nelokāmās pārliecības partijas pirmorganizācijas sekretāra runā. Taisnības labad jāsaka, ka viņu atbalstīja arī pārējie runātāji.

Un tā par nosodošo rezolūciju nobalsoja 14 cilvēki. Seši, to skaitā arī es, bija pret, viens atturējās.

Pēc šīs sapulces es iegrimu skumjās pārdomās. Partijā esmu 42 gadus. Manu viedokli neviens nekad nav uzklausījis. Pirms 30 gadiem mana balss nenozīmēja it neko, pirms 20 gadiem — tieši tāpat. Arī tagad, kad rit pārbūve, manai balsij nav nekādas nozīmes. Reāli es neko izdarīt nevaru. Jo mazākuma viedokli pie mums nekad neuzklausa.

Pēc partijas Statūtiem katram komunistam ir sarežģīti un atbildīgi pienākumi. Viņš būtībā atbild par visiem partijas trūkumiem un kļūdām.

Reiz tūristu grupā apceļoju Itāliju. Kādā no Romas klusajām ieliņām pie manis pienāca pilnīga auguma vīrietis buraudekla priekšautā, cieši paraudzījās manī un teica:

— Saharovs… Ek, jūs komunisti!

Un viņa tumšajās olīvkrāsas acīs, viņa balsī varēja just tādu nicinājumu, ka es no kauna biju gatavs ielīst vai zemē.

Tajā laikā, kad Saharova vārds, viņa sievas vārds tika apliets ar dubļiem, kad prese, radio, televīzija zākāja valsts diženo dēlu, ko gan organizētajai gānīšanas kampaņai varēja pretstatīt atsevišķs komunists, kas nebija ar to mierā?

Jaunajos partijas statūtos katrā ziņā jāaizstāv ikviena komunista tiesības uz savu personisko viedokli un ne tikai jāaizstāv, bet arī jānodrošina tāds mehānisms, kurā šis viedoklis kaut ko nozīmētu. Ir apnicis būt par amorfu statistu, no kura tiek prasīta bezierunu piekrišana visiem no augšas sūtītajiem lēmumiem.

Sājā sakarībā demokrātiskā centrālisma princips, ko kritizēt neatļāvās aiz bailēm tikt izslēgtam no partijas, sevi galīgi diskreditējis. Tika pasludināta mazākuma pakļaušanās vairākumam, bet praksē iznāca tā, ka niecīgs mazākums, kas bija sagrābis augstāko varu, diktēja visai partijai savus lēmumus. Visiem zināms, pie kādām traģiskām sekām tas novedis.

Pat «labā cara» Hruščova laikā partijas pirmorganizācijas, kas maldīgi nepieņēma jauno antistaļinisko kursu, tika ar troksni izklīdinātas.

Nesenais komunistu grupas Aicinājums dažos izraisa paniku, sak, viņi aicinot uz šķelšanos. Un kas tad ir? Šķelšanās ir bīstama tikai vājajam. Dzīvotspējīga partija no tā, ka no tās atšķelsies zināmā daļa, kļūs tikai stiprāka.

Ja atmiņa mani neviļ, Ļeņins, visvairāk baidīdamies no šķelšanās partijā un nemitīgi brīdinādams visus no tā, zināmā situācijā piedraudēja radīt jaunu partiju, ja nepiekritīs viņa viedoklim.

Staļins jezuītiski veikli izmantoja bailes no šķelšanās. Biedēdams ar šāda soļa katastrofiskām sekām, viņš prata panākt savu oponentu — īsto un šķietamo — fizisku likvidēšanu, tādējādi uz ilgiem gadiem apslāpējot iekšpartijisko demokrātiju un jebkādu brīvdomāšanu.

Lai kā mūs censtos pārliecināt par to, ka daudzpartijiskums ir liels ļaunums un nelaime, sabiedrības secīgā attīstība katrā ziņā novedīs pie tā. Tikai vairāku politisko partiju pastāvēšana var pasargāt mūs no totalitārisma, kas pasaules bagātāko valsti novedis pie ieilgušas krīzes.

Ne cilvēks, ne sabiedrība nevar attīstīties normāli, ja nepastāv patiess reālā stāvokļa kritisks vērtējums. Tas iespējams tikai vairāku, partiju sāncensībā. Lai izdzīvo tie, kas ir taisnīgāki, gudrāki, enerģiskāki, tie, kas pauž visas tautas intereses.

 

J. ELKINSONS,

partijas biedrs kopš 1948. gada