Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Caur vēstures prizmu raugoties

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19880729|]]
VIEDOKĻI

Pēdējā laikā diezgan bieži masu sanāksmēs, mītinos un citos sarīkojumos redzamās sarkanbaltsarkanā karoga krasas ne tikai rada tagadējā demokrātijas un sociālistiska uzskatu plurālisma laika tiešamības sajūtu, bet arī liek domāt par mūsu tautas vēstures neviennozīmīgi vērtējamām norisēm. Vecākajai paaudzei šī simbolika atsauc atmiņā pusgadsimtu attālās pagātnes baltās un nebaltās dienas — daudziem pēdējo bijis krietni vairāk. Padomju iekārtas apstākļos izaugušiem jauniešiem ir it kā vieglāk savu attieksmi pret sarkanbaltsarkanajām krāsām izteikt — «par» vai «pret». Tāpēc arī viņu rīcībā un spriedumos nereti jūtamas pašmērķīgas sevis apliecināšanas izpausmes.

Spriežot pēc mūsu laikraksta redakcija saņemtajām vēstulēm, cilvēkiem ir dažādi un bieži vien pilnīgi pretēji uzskati par sarkanbaltsarkanajām krasām. jo katram ir sava dzīves pieredze, sava izpratne par tautas vēsturi un šodienas sakņojumu tajā. Par viedokļu dažādību var pārliecināties, izlasot šos citējumus no raksturīgākajam vēstulēm.

«Arvien biežāk acis atduras pret sarkanbaltsarkanu krāsu salikumu.

Presē, pa radio un televīzijas raidījumos parādās skaidrojumi, ka tas, lūk, esot Tālavas senais karogs, latviešu tautisko centienu simbols. izskan doma, ka tas varētu pastāvot CAUR VĒSTURĒS PRIZMU RAUGOTIES līdz ar LPSK valsts karogu vai pat tā vietā. Ko tas nozīmē: politisku infantilismu, aklumu vai dziedāšanu pēc kāda tēvoča stabules?

Karogs ir oficiāla valsts atšķirības zīme un cīņas simbols. Oktobra revolūcijas dienas latviešu strēlnieki cīnījās zem sarkanā karoga, buržuāziskas Latvijas laika nelegālie cīnītāji cēla sarkano karogu, un demonstrācijas, kuru priekšgala soļoja Leons Paegle un Linards Laicens, plīvoja sarkanais karogs. Bet virs cietumiem gan bija sarkanbaltsarkanais. Tādēļ šim simbolam saku — nē!

Vēl Garlībs Merķelis «Latviešos» bija rakstījis — ja latviešiem būtu ļauts izglītoties, tie varētu kļūt par vienu no Krievijas kroņa spožākām pērlēm. Kāpēc daudzi jaunieši iznieko savu laiku, dažādi ākstoties, bet nepietiekami pilnveido sevi, neapgūst zināšanas un kultūras bagātības? Tāda iespēja taču visiem dota.

Par spīti staļinisma un stagnācijas laika noziedzīgam izpausmēm un nebūšanām, es vienmēr esmu ticējusi savas tautas atdzimšanai, lepojos ar Padomju Latvijas karogu, tās cēlo ģerboni un himnu, kuras skaņas vienmēr saviļņo:

Padomju Latvija mūžos lai dzīvo.

Spoža lai padomju vainagā mirdz!»

I. Miķelsone,

PSKP biedre, Rīgā

 

«Ar sarkanbaltsarkano karogu nāca pie varas aizsargi, kas apspieda visu progresīvo Latvijā, šī karoga krāsas nēsājot. 1941. gada, kad vēl nebija ienākuši Latvijas teritorijā vācu okupanti, tie paši bijušie aizsargi šāva savus tautiešus, kas atkāpās kopā ar Sarkanās Armijas daļām, ar šo sarkanbaltsarkano karogu vācu okupācijas laika latviešu policisti arestēja, lika cietumos un bez tiesas sprieduma slepkavoja cilvēkus, ar šo sarkanbaltsarkano «simbolu» stājās brīvprātīgi vācu armijā.

Pēckara gados ar šo «simbolu» latviešu buržuāziskie nacionālisti organizēja teroristiskas bandas un slepkavoja miermīlīgus padomju cilvēkus, nežēlojot pat bērnus un vecus cilvēkus.»

O. Groznovs,

Tēvijas kara dalībnieks, Gulbenē

 

«Jā, tas bija buržuāziskas Latvijas karogs. Zem šī karoga buržuāzija gan krāpa latviešu tautu, gan izsūca tās sviedrus un asinis. Tāpēc 1940. gada. kad Latvija nodibinājās padomju vara, latviešu tautas karogmastā uzvijās sarkanais Oktobra revolūcijas karogs. Tas tautai bija pazīstams. Zem šī karoga leģendārie latviešu sarkanie strēlnieki bija nogājuši grūtu un sāpīgu kaujas ceļu, tuvinot padomju varas uzvaru. Lielajā Tēvijas karā latviešu karavīri zem šī karoga tuvināja vācu fašistu sagrāvi, bet pēckara gados sauca tautu atjaunot Latviju.

Vācu okupācijas laikā zem sarkanbaltsarkana karoga atkal pulcējās buržuju spēki un slepkavoja vēl nekad nepieredzētos apmēros progresīvos latviešus un citu tautību iedzīvotājus. Šāva paši latvieši, nedomājot par tautas likteni. To aizmirst nedrīkst ne vecākā paaudze, ne jaunatne.

Šo simboliku izmantoja arī tā sauktais «brīvprātīgais SS latviešu leģions». Cik asiņu tas izlēja?

Zem sarkanbaltsarkana karoga slepkavoja bandīti pēckara gados. Viņi uzskatīja šo karogu par savu.

Lūk, tas arī ir jāzina, kad runa ir par karogu. Skaidrs ir viens — latviešu tautai, padomju cilvēkiem sarkanbaltsarkanais karogs nav pieņemams.»

A. Strods,

vēstures zinātņu kandidāts, Rēzeknē

 

Pret sarkanbaltsarkana karoga simbolikas izmantošanu mūsdienas ar stingru pārliecību vēršas arī revolucionārās kustības veterāns E. Briedis. Diemžēl pie apaļā galda notikušas sarunas atreferējumā, kas ievietots «Cīņas» 12. jūlija numurā, viņa sacītais teikums nav gluži precīzi izklāstīts. E. Brieža viedoklis: «Es iebilstu pret šo simboliku ka tādu.»

Bet redakcijas pastā ir arī vēstules, kurās pausti citādi uzskati:

«Sarkanbaltsarkanais karogs ir sevi diskreditējis 1941.— 1942. gadā, kad «šucmaņi», aplikuši sarkanbaltsarkanās lentes ap roku, Rīgā un citas pilsētās apšāva tūkstošiem nevainīgu pilsoņu, tai skaitā arī no visas Eiropas sadzītus ebreju tautības cilvēkus. Ar šīm lentām uz rokas viņi soda ekspedīcijās slepkavoja cilvēkus Baltkrievijā. To aizmirst nevar.

Piekrītu, ka nacionālo krāsu simboliku pie tā vainot nevar, tādēļ jāatrod vidusceļš, un es lieku priekšā sarkanbaltsarkana karogā ielikt sociālistisku simboliku — vai nu vidū LPSR ģerboni vai arī karoga stūrī atstāt zvaigzni, sirpi un āmuru.»

A. Losbergs,

darba veterāns, Rīgā

 

«Sarkanais karogs ir radies barikāžu cīņu laikā, 1905. gada un vēl agrāk, un es domāju, ka pret to jāizturas ar lielu cieņu labākas nākotnes vārda izlieto asiņu dēļ. Par iedvesmojošu un svētu simbolu sarkanais karogs uzskatīts gan visgrūtākajos kara gados, gan, lai cik nepatīkami tas nebūtu, arī vissmagāko represiju laikā. Bet zināma mobilizējoša loma latviešu tautas dzīvē ir bijusi arī sarkanbaltsarkanajam karogam. Protams, neviens karogs nav pasargāts no zināmu aprindu prettautiskiem tīkojumiem, ka tas bija ar sarkanbaltsarkano karogu gan Lielā Tēvijas kara laikā, gan arī dažkārt patlaban.

Protams, Latvijas PSR ir savs oficiālais valsts karogs. Bet tomēr tautā dzīvs ir arī agrākais sarkanbaltsarkanais karogs. Dažiem tas simbolizē ekstrēmismu un nacionāļšovinismu. Bet es domāju, ka šim karogam ir tomēr jāatrod vieta gan vēsture, gan arī pašlaik. Tad tas kļūs no ekstrēmistu un nacionālšovinistu karoga par visas mūsu latviešu nācijas simbolu, tāpat ka tautas dziesmas.»

M. Kodols,

VEF inženieris

 

«Pieaugot latviešu tautas nacionālajai pašapziņai, pieaug arī nepieciešamība pēc šīs pašapziņas izpausmēm simbolikā. Vai otrreiz izgudrot velosipēdu, ja sarkanbaltsarkana simbolika jau ierakstīta Lielvārdes jostā? Šodien šī simbolika tautas dzīvē ir ienākusi. Tā ir realitāte.

Sarkanbaltsarkanais — buržuāzisko nacionālistu simbols? Kur tad ir tā buržuāzija? Cik man zināms, tad tā kā šķira jau pirms 48 gadiem ir nogājusi no vēstures skatuves. No tās jāaiziet arī tiem, kas naidīgā bezspēcībā mēģina likt spieķus pārbūves riteņos.

Sarkanbaltsarkanais — manas tautas simbols. Es to pieņemu un atbalstu.»

I. Heidemanis,

Latvijas brīvprātīgas atturības veicināšanas biedrības

republikas vecākais instruktors

 

«Gadu desmitos latviešu tauta ir saglabājusies noteikta emocionāla un pozitīva attieksme pret sarkanbaltsarkano karogu, kaut arī zem tā ir veikti kauna darbi, un to ir izmantojuši arī reakcionāri.

Nedrīkst pretstatīt LPSR valsts karogu vai vispār sarkano karogu nacionālajam karogam. Arī zem PSRS un LPSR karogiem taču savulaik tika veikti briesmu un kauna darbi, tos izmantoja staļinistu un stagnācijas perioda kliķe. Vai tāpēc mums no tiem jāatsakās? Protams, nē! Arī no nacionālas simbolikas nav jāatsakās, citādi mums var iziet tāpat, kā cīnoties pret Jāņu svinēšanu, laulības gredzenu nēsāšanu un Brīvības pieminekļa atzīšanu, kad izrādījās, ka tautas masas pavisam citādi uztver šādus jēdzienus nekā daži teoretizētāji.»

K. Horoševskis,

konstruktors, PSKP biedrs Rīgā

 

«Jāprasa, vai tad uzurpators Staļins ar savu kliķi neaptraipīja PSRS karogu ar miljonu vislabāko krievu, latviešu un citu padomju tautu dēlu un meitu asinīm? Tomēr mums taču nenāk ne prātā apšaubīt Ļeņina Oktobra sarkano karogu. Kas attiecas uz demokrātiju, tad tikai tagad mūsu Komunistiskas partijas uzsāktās pārbūves laikā mēs tā īsti sākam mācīties demokrātiju.»

L. Leitāne,

partijas un darba veterāne, Rīgā

 

«Folkloras svētki sestdien Doma laukumā izskanēja brīnumjauki. Mēs gājām, mācījāmies no amatniekiem — zviedru un somu meistariem. Par to daudzi skatītāji pasniedza viņiem ziedus, nozīmītes, Auseklīša zīmi, arī sarkanbaltsarkano lentīti. Vienā mirklī ļoti daudziem rokās parādījās neliela izmēra sarkanbaltsarkanais karodziņš. Izrādās, tā lielā, garā rinda stāvēja, lai to iegādātos par 3 rubļiem. Man ap sirdi palika bezgala skumji. Lūk, jau daži aptvēruši, ka svētu lietu padarīt par naudu. Jeb to viņi dēvēja par patriotismu — veikli izdomāt, izdarīt un realizēt savas jūtas par 3 rubļiem? Un vai tad visiem mājās šis izstrādājums (es to negribu pat nosaukt par karogu) būs goda vietā? Maza bērna rokās tas mantu kastē drīz vien pazudīs. Nezinu, vai tas ir pareizi pat vēl nereabilitētu simboliku uzreiz izmantot kā komerciālu preci.»

A. Bērziņa,

Rīgā

 

Kā redzams, vērā ņemami argumenti ir gan tiem, kas noraida sarkanbaltsarkanā karoga simbolikas lietošanu, gan tiem, kas atzīst par iespējamu mūsu republikas oficiālā valsts karoga un sarkanbaltsarkano krāsu līdzāspastāvēšanu. Acīmredzot galvenais ir tas, kā rokās karogs atrodas. Vai tas kļūst par nacionālās pašapziņas apliecinājumu vai mudina uz nacionālistisku naidu un neiecietību pret cittautiešiem. Kā ikvienā dzīves parādība, arī šajā gadījumā, nevis forma, bet saturs ir noteicošais.

 

Vēstuļu kopu sagatavoja

M. Ducmanis