Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ar ticību Latvijai

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi A. Lipska

Pirms sāku atmiņu stāstu par barikāžu laiku, kurš ir tik nesen pagātnē, man personīgi ir jāatgriežas daudz tālākā pagātnē. Man jāatgriežas tai laikā, kad Latvija tikko bija okupēta un manas paaudzes bērni sāka pirmo skolas dienu jaunajos neparastajos apstākļos.

Atmiņā spilgti iespiedusies pirmā diena, kad visus mūs noveda pagraba telpās, kur atradās mūsu skolas ēdamzāle. Visa telpa bija drūma un krēslaina. Pār mums valdīja kaut kāds nomāktums, visi bija klusi un it kā izbijušies. Mūsu sirmais skolas direktors paziņoja, ka mums ir jāmācās PSRS himna "Internacionāle". Viņa acīs varēja just savādas skumjas, balss tikko manāmi trīcēja. Jau tad man un maniem skolas biedriem radās zināma nojauta par notiekošo.

Un ne velti mēs, vienkāršo strādnieku bērni, izveidojām pirmo pagrīdes organizāciju. Tādu ticību, spēku un pārliecību mums deva tā dzīve, kura sabruka 17. jūnija rītā. Tā sākās mana un mūsu cīņa par neatkarīgu un brīvu Latviju.

Gāja laiks. Vienu okupāciju nomainīja otra, nebūt ne labāka, ne arī sliktāka. Mēs savu pagrīdi šajā laikā nostiprinājām, guvām labāku pieredzi pagrīdes darba organizēšanā. Mēs augām jaunajai Latvijai.

Arī drausmīgais karš gāja uz beigām. Tālumā dunēja krievu lielgabali, tuvojās jauna sarkanā okupācija. 1944. gads, Rīga. Neizsakāmu sāpju, naida un gaidu pilns bija šis laiks. Un tad, lūk, uz Vecrīgas drupām parādījās pirmie sarkanbaltsarkanie karogi. Centrāltirgus rajonā parādījās pirmās skrejlapas un uzsaukumi latviešu tautai.

Mēs bijām tikai zēni (14–15 gadus veci). Mēs daudz neprātojām un nedomājām par to, vai mūs kāds kādreiz pieminēs, mēs ticējām un sekojām savai sirdsbalsij. Man pat šķiet, ka mums nebija izteiktu baiļu izjūtu. Lai gan mēs labi apzinājāmies, kas mūs sagaida iekrišanas brīdī. Aizgāja daudzi gadi.

Gadi pavadīti nebrīvē, tālu no mīļās Latvijas. Tad atgriešanās Dzimtenē. Un tomēr, neraugoties ne uz ko, mūsu sirdīs arvien vēl mājoja ticība, ka Latvija būs brīva.

Atmoda! Dziesmota revolūcija. Šodien mēdz apgalvot, ka pārāk viegli mēs esam iekarojuši šo brīvību. Nē!

Mūsu ceļš uz brīvību bija ērkšķiem klāts un daudzu, daudzu upuru asinīm slacīts. Tikai tautas vienotība, tāda, kāda tā izpaudās manifestācijas laikā, spēj aizsargāt no jebkura pretinieka kā bruņas. Šī garīgā vienotība cilvēkus aizveda uz janvāra barikādēm, un, tāpat kā toreiz mēs, neviens nedomāja par sevi, bet gan par Latviju.

Uz barikādēm! Es nezinu, kā, bet es nokļuvu Ministru Padomes iekšējā apsardzē. Tur mēs bijām daudzi. Katrā kabinetā četri vai pieci cilvēki. Mūsu uzdevums bija apsargāt Ministru Padomi, ja uzbruktu OMON vai armijas desants. Logi tika aizklāti ar finieri. Saprotams, ka ieroču mums nebija. Ar kailām rokām un degošām sirdīm mēs bijām gatavi cīņai. Atceros, kā Gustavs Kalniņš ienāca istabiņā un teica: "Ārā, sētā ir armatūras stieņi, no tiem mēs pagatavosim sev ieročus." Visi visdziļākajā nopietnībā lauza šos stieņus un bruņojās ar tiem. Mēs bijām gatavi stāties pretī jebkuram ienaidniekam. Gustavs mūs apmācīja, kā izturēties un aizstāvēties uzbrukuma gadījumā. Naktis mēs arī patrulējām uz jumta. Galveno izeju apsargāja Bauskas milicija, kura bija labi apbruņota. Man šķiet, ka vistrauksmainākā nakts bija, kad OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai. Mēs, pieplakuši pie augšējo stāvu logiem, skatījāmies trasējošo ložu ugunīs. Rokās žņaugdami savus tērauda ieročus, bijām gatavi mesties cīņā. Gaisā nebija jaušama ne baiļu, ne panikas sajūta, lai gan informācijas par notiekošo mums nebija nekādas. Viss tikai baumu līmenī. Bet tas nebija mazinājis mūsu apņēmību un cīņas sparu. Visu nakti Ministru Padomē notika spraigs darbs. Valdība strādāja. Nakts pagāja gaidu, neziņas un satraukuma pilna. No rīta, ejot brokastīs, satiku I. Godmani. Viņš izskatījās ļoti noguris, bet acīs bija prieks un gandarījums par jauno dienu, kuru varējām sagaidīt kā uzvarētāji.

Es personīgi Ministru Padomē pavadīju divas nedēļas. Tas bija nogurdinošs, bet skaists laiks.

 

Pierakstījusi A. Lipska