Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Mēs runāsim latviski...»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pie partijas Daugavpils pilsētas komitejas pirmā sekretāra V. Žarkova:

— Viens no sāpīgākajiem, mūsuprāt, pilsētā ir starpnacionālo attiecību jautājums. Īpaši tas uzvirmoja, apspriežot Valodu likumu. Tā 3. martā mūsu laikrakstā tika publicēta LTF Daugavpils pilsētas un rajona nodaļu valdes atklātā vēstule, kurā jums bija izteikta pat neuzticība. Tautfrontieši pārmet, ka tieši jūs ar savu darbību saspīlējot starpnacionālās attiecības pilsētā.

— Uzskatu, ka tas ir tikai dažu vietējās Tautas frontes vadītāju viedoklis. Es esmu par kritiku, īstu, taisnīgu. Un tādu arī pieņemu. Bet apvainojumi un nepatiesība manī rada sašutumu.

Pilsētā dzīvoju 23 gadus. Par partijas pilsētas komitejas pirmo sekretāru strādāju nedaudz vairāk kā gadu. Pirms tam neilgi darbojos pilsētas izpildkomitejā. Un pirmais, par ko sāku domāt, stājoties izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, bija — kā organizēt dzīvokļu celtniecību, kā pilsētai radīt savu ekonomiku, lai cilvēki būtu paēduši un apmierināti, lai atrisinātu visas problēmas. Piemēram, kad rakstīju vēstuli Ministru Padomei par Daugavpils teātra atjaunošanu, vēl nebija ne Tautas frontes, ne arī kāds cits par to runāja. Pašlaik risinām teātra ēkas rekonstrukcijas jautājumu.

Latviešu kultūra, attieksme pret arhitektūras pieminekļiem pilsētā mani ļoti interesēja un satrauca jau sen.

— Un tomēr – kāpēc radās šis konflikts?

— Es nezināju, ka daži TF biedri ir uzrakstījuši šo vēstuli. Tiklīdz par to uzzināju, uzaicināju viņus pie sevis un, klātesot vēl atbildīgām personām, teicu, ka neko tādu, par ko ir runāts šai vēstulē, es neesmu teicis.

Es darbojos komisijā, kas izstrādāja Valodu likumu. Braucu uz tās sēdēm, izteicu savus priekšlikumus. Arī LPSR Augstākās Padomes sesijā balsoju par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Bet vienmēr esmu teicis — Daugavpils ir īpaša zona, tai arī jāveltī īpaša uzmanība. Jārada bāze, lai cilvēki iemācītos latviešu valodu. Nepieciešami pedagogi, skolas. Šo darbu nedrīkst veikt piespiedu kārtā. Es esmu par reālu divvalodību.

— Tātad jūs runājāt par to, kā latviešu valodu ieviest pilsētā?

— Jā. Bet viens no vietējās Tautas frontes vadītājiem Priedītis man pārmeta, ka «jūs esat sasaucis rūpniecības uzņēmumu vadītājus un pavēlējis sarīkot sapulces, kurās par otru valsts valodu pieprasītu atzīt krievu». Neko tādu es neesmu sacījis...

— Tomēr mītiņi notika.

— Viens vienīgais lokomotīvju remonta rūpnīcā…

— …bet mums ir arī citas ziņas…

—… es jums saku, kā ir! Darba kolektīvos notika sapulces. Likums bija publicēts. Mēs redzējām, ka tas netiek apspriests, un tāpēc ieteicām — sapulcējieties, apspriediet! Kaut kas nepatīk — sakiet, ierosiniet priekšlikumus. Notiks pilsētas partijas komitejas plēnums, izpildkomitejas sesija, kur visas domas apkoposim. Vai tad tas ir pretlikumīgi?

— Dažās skolās redzējām jau sagatavotas lapiņas ar prasību par divām valsts valodām. Skolēniem atlika parakstīties.

— Kas ir devis tādu komandu?!

Mani apvaino, ka es nezinu latviešu valodu, bet neviens neprasa, kāpēc es neorganizēju latviešu valodas apmācību? Domāju — tā jautāt būtu taisnīgāk. Valodas problēma ir pamatota. Tā pastāvēja arī agrāk, bet to noklusēja, nepievērsa tai uzmanību.

— Kā domājat šeit — Daugavpilī — realizēt Valodu likumu?

— Šodien daudzi cilvēki Daugavpilī vēl nav psiholoģiski gatavi mācīties latviešu valodu. Mums, partijas darbiniekiem, ir daudz jāstrādā, lai ļaudīm rastos interese apgūt valodu, lai šis process notiktu nepiespiesti. Pilsētas sesijā noteiksim galvenos valodas apguves virzienus un darīsim visu iespējamo, lai tos realizētu. Tomēr, es domāju, tuvāko piecu gadu laikā rūpnīcās strādājošie nesāks latviski runāt. Mācīties grib visi — gan strādnieki, gan inženieri. Un mums — pilsētas, republikas vadītājiem — ir jādomā, kā radīt nepieciešamo materiālo bāzi. Mēs darīsim visu iespējamo, lai šo uzdevumu veiktu, un tāpēc es nākotnē skatos ar optimismu.

— Ir gadījies dzirdēt, ka daugavpilieši gribot it kā atdalīties no Latvijas…

— Šādu jautājuma nostādni uzskatu par provokatorisku. Kategoriski aizliedzu pat domāt par to. Un es uzstāšos pret cilvēkiem, kas pauž šādu viedokli. Mēs atrodamies Latvijas teritorijā, gribam dzīvot un dzīvosim šeit.

— Ko jums pašam nozīmē Daugavpils?

— Uz šejieni tiku ataicināts kā speciālists, atbraucu, strādāju. Daugavpils ir kļuvusi man par dzimteni, tāpēc es savas intereses saistu ar pilsētas interesēm.

 

***

Starpnacionālās attiecības pilsētā vērtē LĻKJS Daugavpils pilsētas komitejas pirmais sekretārs P. Sadovičs:

— Priekšvēlēšanu kampaņas laikā daudz domāju par to, ka mūsu valsti dzīvi vada nevis likums, bet instrukcijas. Tādējādi daži cilvēki atrodas it kā pāri likumam. Ir jārada tāda sistēma, kur likuma centrā atradīsies cilvēks.

Arī iepazīstoties ar jauno lēmumu par migrācijas ierobežošanu, lasot Valodu likuma dažus pantus, nav jūtams, kā tiks aizstāvētas konkrēta cilvēka tiesības. Bet, ja tā nav, tad cilvēki ir iemācījušies lasīt starp rindām tā, ka katrs to izlasa un iztulko, kā grib. Tāpēc rodas gluži neiedomājami sarežģījumi. Bet es nedomāju, ka starpnacionālās attiecības pilsētā būtu sakaitētas līdz baltkvēlei. Vēsturiski jau izveidojies tā, ka latvieši Daugavpilī nekad nav bijuši pārsvarā. Manuprāt, šobrīd ir nepieciešams izstrādāt noteiktu sistēmu un programmu, kā cilvēkiem apgūstama latviešu valoda. Galvenais — nepārsteigties, nepieļaut spriedzes rašanos iedzīvotāju vidū. Šie procesi ir ļoti sarežģīti. Skaidri un gaiši jāpasaka, kāpēc tas ir nepieciešams. Domāju — cilvēki sapratīs.