Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai dialogam ir alternatīva?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
LKP kongresu gaidot

Konsolidācija -(lat. conselidatio, no consolidare — nostiprināt) personu, grupu, organizāciju, sabiedrisko spēku apvienošana, saliedēšana, lai pastiprinātu cīņu par kopīgiem mērķiem…

Īsā politiskā vārdnīca. Maskava. «Poļitizdat», 1987. g.

 

***

 

Tas, ka republikas iedzīvotājiem, lai gan pastāv dažādi sabiedriskie spēki, ir kopīgs mērķis — pārbūve, liekas, nevienam šaubas nerada. Pietrūkst vienīgi konsolidācijas. Kā to lai panāk?

Šajā sakarā gribas pakavēties pie Rīgas partijas aktīva nesenās sanāksmes. Tas vadmotīvs bija Latvijas Komunistiskās partijas vienotība. Gala rezultātā tas nav nekas cits kā visu partijas spēku konsolidācija. Bet kādā ceļā paredzēts to panākt?

Vairākums runātāju šaustīja īsi pirms tam publicētā vairāku lauku rajonu partijas organizāciju vadītāju aicinājuma autorus (viņiem pievienojās arī daži pilsētas partijas rajonu komiteju sekretāri), prasīja šā aicinājuma autorus izslēgt no partijas.

Aicinājums bija publicēts un nav jēgas pārstāstīt tā saturu. Pieņemsim, ka tas pelnījis negatīvu novērtējumu. Lai nu tā būtu. Bet autori ierosināja sarīkot diskusiju. Liekas, te nu vislabāk varētu pienācīgi novērtēt aicinājumu un tā autoru pozīciju. Bet tāda doma vairākumam runātāju aktīva sanāksmē pat prātā neienāca. Nosodīt, izslēgt, nepieļaut! — lūk, galvenie priekšlikumi.

Tā vēl par maz, aktīva sanāksmes dalībnieki pieprasīja airī nomainīt republikas Komunistiskās partijas vadību. Turklāt sevišķi bieži tika pie minēti J. Vagris, I. Ķezbers, J. Oherins. Iemesls? It kā viņu nespēja stāties pretim uzbrukumiem partijai, mīkstčaulība attiecībā pret «frakcionāriem».

Partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs A. Klaucēns savā referātā Centrālās Komitejas sekretāriem pārmeta, ka viņi, no vienas puses, iestājoties par nesen pieņemto Latvijas Komunistiskās partijas rīcības programmu, pret izstāšanos no PSKP sastāva, bet no otras puses — nedodot novērtējumu to lauku sekretāru rīcībai, kas nākuši klajā ar jau minēto aicinājumu Latvijas komunistiem. Jo šajā dokumentā ir runa par Latvijas Komunistiskās partijas iespējamo izstāšanos no PSKP.

Liekas, pirmām kārtām visi tie, kas ir pret Latvijas Komunistiskās partijas izstāšanos no PSKP, nevar piekrist uzbrukumiem mūsu republikas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas sekretāriem.. Tieši Centrālā Komiteja šajā sarežģītajā laikā ieņem konsolidējošu pozīciju, ko ir grūti teikt par partijas Rīgas pilsētas komiteju. Un, lūk, kāpēc.

Tālredzīgi politiķi nevar nerēķināties ar realitāti. Bet realitāte ir milzums plūsmu un kustību, uzskatu neviendabība, pat zināma pretrunība pašā partijā. Un ne tikai mūsu republikā vien. Atcerieties neseno Ļeņingradas komunistu mītiņu. Galu galā atcerieties PSRS Augstāko Padomi — deputāti, PSKP biedri, mūsu acu priekšā izteica pilnīgi pretējus uzskatus jautājumā par PSRS Konstitūcijas 6. pantu — par partijas vadošo lomu sabiedrībā. Vieni uzskata, ka partijas autoritāti šis pants nostiprina, otri — tieši pretēji: tas tikai partijas autoritātei kaitējot.

Starp citu, tur, Augstākajā Padomē, komunisti, kas piedalījās diskusijā par šo jautājumu, neaicina oponentus izslēgt no PSKP. Viedokļu plurālisms pastāv arī partijā, un to, kas notiek Latvijas partijas organizācijā, apliecina vēl šis piemērs. Atklātuma laikmetā taču nedrīkst noliegt savu oponentu viedokli bez jebkādiem, pierādījumiem un pasludināt ārpus likuma tos, kas izsaka ideju, kurai mēs pašos pamatos nepiekrītam.

Kas tad te ir nosodāms, ja Latvijas Komunistiskās partijas CK sekretāri, paužot savu nepiekrišanu jautājumā par republikas organizācijas izstāšanos no PSKP, nevis piekar saviem oponentiem kaut kādas etiķetes, bet gan ir ar mieru sākt diskusiju? Acīmredzot viņiem ir argumenti. Acīmredzot viņiem ir ko teikt. No diskusijām taču baidās tikai tie, kas par saviem spēkiem nav pārliecināti, kas iestājas nevis par patiesības noskaidrošanu civilizētā domu apmaiņā, bet par uzkliedzieniem, par spēka metožu izmantošanu.

Vai ne uzkliedzienus no СК gaida tie, kas Centrālās Komitejas sekretāriem pārmet «iecietību pret frakcionāriem», pārmet to, ka viņi komunistiem neaizliedz sastāvēt Tautas frontē? Bet vai tad ar aizliegumiem var panākt konsolidāciju? Vai tad te palīdzēs spēka spiediens? Liekas, tie laiki jau sen pagājuši. Šobrīd vienīgais ceļš uz konsolidāciju ir dialogs, savstarpēja piekāpšanās, kompromiss. Jebkurā jautājumā, pat ja pirmajā mirklī tas var likties pilnīgi nediskutējams.

Kā piemērs tam visam var būt dialogs augstākajā līmenī, ko nu jau vairākus gadus sekmīgi risina M. Gorbačovs ar saviem partneriem starptautiskajā arēnā, dialogs, kas novedis pie patiesa saspīlējuma atslābuma, pie sadarbības. Un tas panākts, lai gan pastāv ļoti nopietnas pretrunas.

Republikas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja nav ieņēmusi nesamierināmu pozīciju ne attiecībā pret Tautas fronti, ne pret Interfronti, lai gan, liekas, ne jau ar visām to idejām ir vienisprātis. CK uzklausa jebkuru pusi, risina dialogu. Ja tādu pozīciju ieņemtu arī partijas Rīgas pilsētas komiteja, mūsu sabiedrības veselīgo spēku — bet šādi spēki ir jebkurā kustībā — konsolidācija no tā tikai iegūtu.

Ar to domāta nevis samierniecības, bet tieši dialoga politika. Dialoga starp pilsētas partijas komiteju un masu sabiedriskajām kustībām. Varbūt komunistiem, kas sastāv LTF un IF, vajadzētu mēģināt nodibināt kaut kādus kontaktus. Teiksim, tajos jautājumos, kuros to viedokļi sakrīt vai, ir tuvi. Liekas, te iniciatīvu varētu pa rādīt partijas pilsētas komiteja.

Centrālo Komiteju var kritizēt par nepietiekami enerģisku rīcību, bet ne par tas pozīciju. Kas attiecas uz partijas Rīgas pilsētas komiteju, enerģijas trūkumu tai pārmest nevar. Taču tā šo enerģiju varētu likt lietā ar lielāku labumu tajā pašā spēku konsolidācijas jautājumā.

Daudziem komunistiem nav saprotams, ko domā tie Latvijas Komunistiskās partijas CK kritizētāji, kas to apsūdz liberālismā, iecietībā. Lūk, daži apdraudot partijas autoritāti, ar necieņu izsakoties par mūsu panākumiem, bet Centrālā Komiteja nesperot vajadzīgos soļus. Kas tad pēc šādu kritiķu domām būtu jādara Centrālajai Komitejai? Pieņemsim, šādu nepieņemamu aicinājumu autorus tiek ierosināts izslēgt no partijas. Bet ko tad darīt ar bezpartijiskajiem? Arī pret viņiem atrast kādus represīvus pasākumus? Liekas, tas partijas autoritāti nevairotu.

Vienmēr, kad atskan balsis par izstāšanos no PSKP, kad uzzini, ka daļa komunistu izstājas no partijas, neviļus jāuzdod jautājums: kāpēc? Bez iemesla taču nekas nemēdz notikt. Kur tad meklējams šis iemesls? Arī tas ir jautājums, kas prasa apspriešanu. Tātad diskusija nav kāda laipošanas mēģinājums, kāda iedomas, bet gan nobriedusi nepieciešamība.

Un vēl tāds aspekts. Pilsētas aktīva sanāksmē atskanēja balsis: neļausim partiju sašķelt pēc nacionālās pazīmes. Un tūlīt daži oratori pieprasa no Centrālās Komitejas aizvākt Vagri, Ķezberu un Oherinu. Vai tik te neiedarbojās tas pats bēdīgi slavenais princips?

Centrālās Komitejas darbība izraisa neapmierinātību kā no labās, tā arī no kreisās puses. Tiesa, šobrīd nav tik viegli izprast, kur tad ir labā un kur kreisā puse. Piemēram, J. Vagri kritizē gan partijas pilsētas komitejā, gan LTF Domē, gan IF vadībā. Neviļus nāk prātā vārdi, ko aktīva sanāksmē teica viesis no Maskavas Oto Lācis, ka dažiem, iespējams, vairāk pa prātam būtu A. Voss. Tie, kas kritizē J. Vagri, lai atceras neseno Ukrainas pirmo sekretāru Ščerbicki. Tur mītiņu un demonstrāciju dalībnieki nebūt nejutās tik labi kā Latvijā. Negribas ticēt, ka viņš pieļautu mītiņu ar pusmiljonu dalībnieku, līdzīgu tam, ko nesen Daugavas krastmalā sarīkoja Latvijas Tautas fronte. Starp citu, J. Vagris šajā mītiņā ieradās kā ierindas dalībnieks un stāvēja kaut kur aizmugurē. Un, ja reiz esam sākuši runāt par mūsu Centrālās Komitejas pirmo sekretāru, gribas lasītājiem atgādināt arī to, ka J. Vagris atteicās no privilēģijas būt «tūlīt ievelētam par deputātu no sabiedriskajām organizācijām», bet deva šo iespēju strādniekam, taču pats balotējās vēlēšanu apgabalā un grūtā cīņā uzvarēja vēlēšanās un kļuva par PSRS tautas deputātu.

Ja iedomājamies visu republikas politiskās dzīves spektru, iespaids ir tāds, ka Latvijas Komunistiskās partijas CK atrodas tās centrā. Šobrīd vārds «centrs» tiek lietots kā pozitīvā, tā arī negatīvā nozīmē. Acīmredzot viss ir atkarīgs no situācijas. Bet mūsu situācijā, kad sabiedrībā un partijā viedokļu polarizācija kļuvusi par realitāti, tiem, kas meklē iespēju darbos veicināt konsolidāciju, citas iespējas nemaz nav. Ja mēs, protams, esam par demokrātiju, par atklātumu un jauno domāšanu. Nevis vārdos, bet darbos.

 

Mihails AFREMOVIČS