Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Vai priekšroka intuīcijai?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Aicinājums uz nopietnu diskusiju

Attiecībā uz Latvijas neatkarības atjaunošanas ceļiem un iespējām dominē divi viedokļi. Pirmā piekritēji domā, ka starptautiskā sabiedrība nāks talkā un atjaunos vēsturisko taisnīgumu. Tiklīdz latviešu tauta paziņos savu nelokāmo apņēmību vairs nepaciest aneksiju un pazemojumus. Daži pat nosauc konkrēti — Latvija būšot brīva 1991. gadā.

Vai šis saldais apgalvojums balstās uz zīlnieču vai konkrētu valstsvīru solījumiem? Diemžēl visai daudzi ārlatvieši sakās par citu nolīgumu dzirdējuši esam. Pašreizējo likteņlēmēju lielvalstu starpā.

Tāpēc joprojām populārs Latvijā ir otrs uzskats: paļauties drīkstam tikai uz pašu spēkiem; ceļš uz neatkarību būs grūts. Piecus, desmit vai pat deviņpadsmit gadus (mūžību — pēc Staļina tēzes) ilgs.

Gadsimtu apspiestība ir latviešiem mācījusi upurēt daudz ko. Lai tikai izdzīvotu. Šā pagātnes lāsta dēļ nez vai drīkstam nosodīt tos, kuri brīvības ideju tur sirdī, bet vārdus teic (un raksta) iekarotāju ausij tīkamus. Kuri, zinot pretvaras spēku un nežēlību, šobrīd vēl cita ceļa uz brīvību neredz kā vien — stāties iekarotāju partijā, piedalīties vēlēšanās, pārņemt noteicošos amatus, veidot varmākām it kā uzticamu latvju valsti. Atkarīgu, tomēr savu. Lai tautas dzīvības spēku nepārmāktu gigantiskas lielvalsts metodiski īstenota kolonizācija.

Skaidri izprotot LPSR valstisko butaforiskumu, tomēr saslimām ar radošo savienību plēnumā dzimušo pilsonības ideju. (Līdz šā gada maijam neviens neiebilda, arī LNNK ne. Tie, kuri neitrāli un profesionāli spētu saskatīt šāda likuma "zemūdens akmeņus», — emigrācijas juristi — klusē vēl šodien.) Interfronte šo likumprojektu sapratusi viennozīmīgi — kā šķērsli kolonizatoru agresīvākās daļas mantkārīgajām ambīcijām.

Mēs bijām pārliecināti, ka precīzi formulēts butaforiskās pilsonības likums dotu iespējas: 1) stabili uzvarēt vēlēšanās, 2) izšķirīgos amatos iecelt vietējos cilvēkus, 3) izsludināt referendumu.

Par LTF galveno uzdevumu Dome pasludinājusi piedalīšanos un uzvaru vēlēšanās. Daudzi to uzskata par tautas izdzīvošanas pēdējo alternatīvu. Tāpēc riska piedāvājums, noraidot pilsonības likumprojektu, šajā tautas daļā radījis nelielu šoku. Ar savu pēkšņumu. Kategoriskumu. Prasību pēc aklas paklausības: visiem noraidīt neapspriežot! Vai pēc principa — lasījis neesmu, bet zinu, ka draņķis? (Starp citu, LTF valde lika arī Domei par šo lēmumu nobalsot bez apspriešanas!) Kas tas ir? Gaišredzība? Jauna diktatūra? Masu psihoze? Provokācija?

Gribot uzvarēt vēlēšanās, paši atsakās no ietekmīga ieroča, bet vietā nekādu jaunu plānu nepiedāvā. Vai tas ir loģiski pamatojams?

Protams, piedāvātajā redakcijā likumprojekts nav pieņemams. Bet kā būtu, ja tajā tēzes par mūžīgo uzticību PSRS aizstātu ar uzticību neatkarīgai Latvijas Republikai? Tad daudzi būtu ar mieru pieņemt to kaut tūlīt.

Nedomājot, ka nebūs konsekventi Domes pavēles īstenošanā. Un tas vien liecina, ka jautājums nebūt nav vienkāršs. Neizbēgami radīsies strīdi starp tiem, kuri likumprojektu uzskata par pārstrādājamu, un tiem, kuri to noraida principā.

Kā bez apspriešanas lai pārliecina citādi domājošo? Ar sišanu?

Ja neatkarību neatgūstam vēl gadus piecpadsmit, vai neasimilēsimies? Ja nebūs pamatiedzīvotāju loku un to pirmtiesības nosakoša likuma.

Pilsonības likumprojekta noraidījuma juridiskais pamatojums nav pilnīgs. Manuprāt, nav atbildēts uz izšķirīgo jautājumu: vai LPSR pilsonība tiešām izslēdz neatkarības atjaunošanu? Ja nav šīs atbildes, cits jurists tikpat loģiski var pamatot pretējo viedokli. Ka tik būtu attiecīgs pasūtījums! Speciālistiem būtu jāzina, vai svešas armijas klātbūtnes uzspiestiem likumiem, līgumiem un saistībām starptautiskajā arēnā ir vairāk nekā ziepju burbuļa svars?

Rodas iespaids, ka LTF vadība lēmusi ne tik daudz juridisku, kā citu apsvērumu virzīta. Ceru, ka likumisko pusi izanalizēs juristi savā konferencē 9. septembri. Bet nianses atliek tikai minēt.

Pavisam nesen prasījām «Dievs, svētī Latviju!» un sarkanbaltsarkano karogu par oficiālo atribūtiku. Prasījām pilsonības un valodu likumu.

Padomāsim: vai mūs nav virzījis kopīgs neapzināts vadmotīvs — PIESPIEST CITTAUTIEŠUS atzīt mūsu zemi, vēsturi, valodu un tautu?

Vai nebijām pārliecināti, ka bez tā mūsu tikko dīgušos neatkarības cerību asnus sveša mentalitāte samals putekļos?

Tagad jāatzīst, ka attiecībā uz tautas himnu un karogu pareizāka bijusi LNNK nostāja (cittautieši tos sāk cienīt arī bez piespiešanas). Varbūt arī attiecībā uz vēlēšanām kļūdāmies? Atsakoties no pilsonības, atgriežamies pie «nulles varianta». Tas ir, tāpat kā pavasari, balsos visi bez jebkādiem ierobežojumiem. Bet tādā gadījumā gūta uzvara būtu dubultvērta un Interfronti morāliski iznīcinoša! Bet vai bez jebkāda rīcības plāna un spēku vienotības spēsim to panākt?

Redzu, ka LNNK mūs intuitīvi attur no cittautiešus piespiedošiem centieniem. Kaut arī vispār pret cittautiešiem noskaņota noraidoši. Pretruna? Jā. Grūti izprotama. Ja nenoticam, ka mūsu vecie dievi ir augšāmcēlušies.

Pārāk neierasti un prātam neaptverami, ka tautai svarīgi politiski lēmumi rodas augstāka spēka vadīti. Nevis ilgā un rūpīgā visu variantu izvērtēšanas diskusijā izauklēti.

Lai kādi būtu lēmumu dziļākie motīvi, tauta tomēr vēlēsies zināt, vai visas iespējas paredzētas, kādas būs dažādos variantos katrreiz iespējamās sekas. Kāpēc pretiniekam mūsu plāni tiek darīti zināmi tieši šodien, bet ne nedēļu vēlāk? Jāargumentē. Lai nešķistu, ka apsvērumu nemaz nav bijis. Ka gluži vienkārši kādam nav izturējuši nervi.

Eiropā iesakņojas jaunā domāšana: dialogs. Arī pretinieku starpā. Konfrontācijas neatzīšana.

Pie loģiskas rīcības pieradušam cilvēkam ir saprotams, ka jebkuru priekšlikumu var pieņemt vai noraidīt. Bet vispār atteikties to apspriest? Varbūt atteiksimies apspriest arī visu citu: ekonomisko patstāvību, republikas valūtu, teritoriālo armiju? Ka saprotat, runa nav par lēmuma saturu, bet gan par darba stilu. Negribētos, ka sākam līdzināties Staļinam. Uzskatot, ka uz vienu mērķi vairāku ceļu nevar būt. Meklējot ienaidniekus savā vidū.

Ar bažām domāju, kas notiks, ja Augstākā Padome tomēr pieņems pilsonības likumu Pēc LTF izsludinātā boikota. Ne par to, vai interfronte atjēgsies izmantot šo lielisko iespēju sagrābt kontrolpaketi. Vairāk uztrauc tas, ka daļa latviešu tomēr ies saņemt pilsonību. Otra daļa lepni norobežosies no pirmajiem. Svešās varas intrigu vērpēji varēs būt apmierināti. Jo vairāk — zinot, ka viņus meklēs tikai starp likumprojekta autoriem. Citur neiedomāsies.

Tātad — ko darīt tagad ar pilsonības likumprojektu? Kamēr nav pierādīts, ka tas kaitēs latviešu tautai, noteikti atbildēt nez vai ir iespējams. Kā vienmēr, kad loģika saduras ar intuīciju.

Vai esam padomājuši, ka ar pilsonības jēdziena izslēgšanu var pagaist no vēlēšanu likuma arī gadu cenzs?

Redzams, ka šobrīd vēlēšanas mums labvēlīgi pilsonības likums vairs ietekmēt nez vai spēs. Pat tad, ja atkal to atbalstītu. Jo tīri tehniskā ziņā būs problemātiski atlikušajos dažos mēnešos pārformēt 1,5 miljoniem dokumentus.

Tagad galvenais pilsonības nepieciešamības arguments kļūst nesvarīgs. Bet vai arī no pārējiem atteiksimies (referendums, vietējie kadri)? Vai ir lietderīgi līdz pavasarim nobremzēt tautai vajadzīgu likumu pieņemšanu?

Liekas, neesam aptvēruši, ka tagadējai Augstākajai Padomei tomēr ir arī savas priekšrocības. Salīdzinājumā ar nākamo parlamentu. Var nebūt tik liels latviešu īpatsvars. Un nav izslēgts, ka jaunais parlaments pārvērtīsies kopīgu lēmumu pieņemt nespējīgā tirgū. Kur neviens no grupējumiem nebūs izšķirīgā pārsvarā.

Domāju, ka ir cilvēki republikas varas (okupācijas varas) augstākajā ešelonā, kuri nepieļāva nožņaugt tautas atmodu. Atbalsta LNNK uzplaukumu. Bet, neļaujoties eiforijai, vēlas nodrošināt tautas panākto pret nejaušībām ar likumiem (t. i., pašas okupācijas varas svētību). Vai, sašķobot viņu iecerēto aizsargsistēmu, mēs nenostādām šos cilvēkus zem sitiena? Ko iegūstam, ja viņus upurējam?

Kā redzat, jautājumu bez skaidrām atbildēm tomēr ir daudz. Labi, ja intuīcija tautas jaunajiem līderiem saka īsāko ceļu uz brīvību. Tomēr bez vispusīga izskaidrojuma, visu šaubu izgaisināšanas es akli noticēt nespēju. Diemžēl es neesmu vienīgais.

Apspriešana tomēr ir vajadzīga.

 

IVARS REDISONS,

Latvijas Juristu biedrības viceprezidents