Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latviešu trimda Rietumvalstīs un Latvijas PSR Ārlietu ministrija (1950–1960)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Antonijs Zunda pēc Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pabeigšanas un akadēmiskā vēsturnieka kvalifikācijas iegūšanas ir pievērsies zinātniski pētnieciskajam un pasniedzēja darbam. 1999. gadā A. Zunda aizstāvēja vēstures habilitētā doktora grādu (Dr. habil. hist.) un 2000. gadā kļuva par LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesoru jaunāko laiku vēsturē. No 2000. gada viņš ir Latvijas Valsts prezidenta padomnieks vēstures jautājumos un arī Vēsturnieku komisijas loceklis. Pētnieciskā darba rezultāti ir apkopoti vairāk nekā 100 zinātniskos rakstos un apmēram 10 grāmatās. Vēsturnieks A. Zunda ir Latvijas Zinātņu padomes eksperts vēstures projektiem, iekļauts promocijas padomes sastāvā, Vēstures un filozofijas fakultātes programmu padomes loceklis, žurnāla «Latvijas Vēsture. Jaunie un jaunākie laiki» zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Par paveikto vēstures zinātnes attīstībā Latvijā apbalvots ar Ministru kabineta Atzinības rakstu.


Padomju režīma apstākļos Latvijas PSR Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums bija nevis veidot attiecības ar ārvalstīm, bet gan šķelt un diskreditēt latviešu trimdas organizācijas un to līderus Rietumvalstīs, kā arī izmantot trimdā dzīvojošos latviešu kultūras un sabiedriskos darbiniekus savā propagandā. Parasti šādu funkciju Padomju Savienības vēstniecībās Rietumvalstīs uzticēja kādam no Latvijas PSR Ārlietu ministrijas piekomandētiem darbiniekiem, kurš prata latviešu valodu un labi orientējās vēstures un kultūras procesos. Piemēram, PSRS vēstniecībā Stokholmā 20. gadsimta 50. gados šādu funkciju kādu laiku pildīja atašejs Leonīds Rimjans. Pirms tam viņš bija strādājis par Latvijas un ārzemju kultūras sakaru biedrības atbildīgo sekretāru. Tā bija iestāde, kuras darbu kūrēja Latvijas PSR Valsts drošības komiteja.

Latvijas Valsts arhīvā glabājas L. Rimjana atskaites, kas liecina, ka 1958. un 1959. gadā viņš Stokholmā vairākkārt tikās ar dramaturgu Mārtiņu Zīvertu. L. Rimjans norāda, ka sākumā viņš mēģinājis pierunāt M. Zīvertu atbraukt uz Latviju ciemos, kam pēdējais it kā piekritis. M. Zīverts arī izteicies, ka viņam nav principiālu iebildumu, lai atgrieztos uz pastāvīgu dzīvi Latvijas PSR, bet to pašlaik «neļauj tur esošie apstākļi». Uz L. Rimjana jautājumu konkretizēt iebildumus Zīverts paskaidrojis, ka Latvijā viņam būtu jāstrādā «partijas vadībā un kontrolē, pildot tās uzdevumus». M. Zīverts arī atgādināja par spiedienu un draudiem, ko viņš 1941. gadā padomju periodā Latvijā izjutis no rakstnieka Arvīda Griguļa, gatavojoties latviešu literatūras dekādei Maskavā. M. Zīverts bija pārliecināts, ka viņu no izsūtījuma uz Sibīriju paglābis Vilis Lācis. Atgriežoties pie jautājuma par situāciju Latvijā, Zviedrijā dzīvojošais literāts norādīja, ka «nav nekādu garantiju, ka padomju režīms viņu pēkšņi nepasludinās, piemēram, par amerikāņu spiegu». L. Rimjans centās nomierināt M. Zīvertu, uzsverot, ka Latvijā viņu visi ļoti ciena un ka viņš nepareizi izprot rakstnieka misiju dzimtenē. Lai mazinātu aizdomas, viņš ieteica M. Zīvertam atbraukt uz Latviju un tikties ar saviem draugiem un paziņām. Atbildot uz šo ierosinājumu, M. Zīverts paziņoja, ka latviešu kinorežisors Voldemārs Pūce savulaik no Vācijas Federatīvās Republikas atgriezies Latvijā, bet apcietināts un pazudis (V. Pūci arestēja 1948. gadā un piesprieda 25 gadus stingrā režīma nometnē Sibīrijā kā dzimtenes nodevējam). L. Rimjans savā pārskatā atzīmē, ka M. Zīverts sarunās ļoti aizstāvējis Rietumu demokrātiju un brīvību, kas nodrošinātas šajās valstīs, un kritizējis Padomju Savienību par Borisa Pasternaka vajāšanu.[1]

Turpinot uzsākto darbu, 1959. gada pavasarī Latvijas PSR kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš nosūtīja vēstuli M. Zīvertam ar priekšlikumu atgriezties dzimtenē un strādāt Dailes teātrī. Pēc šīs vēstules saņemšanas 1959. gada 22. aprīlī atkal notika M. Zīverta saruna ar L. Rimjanu, kuras laikā dramaturgs paziņoja, ka viņš uz Latviju tomēr nebrauks. 27. maijā padomju vēstniecības atašejs kārtējo reizi mēģināja pierunāt M. Zīvertu braukt uz Rīgu un apsprieda ar viņu jautājumu par latviešu Kultūras fonda ASV piešķirto 500 dolāru lielo prēmiju. M. Zīverts izteicās, ka prēmiju vēl nav saņēmis. L. Rimjans tikmēr centās uzzināt M. Zīverta jaunākās lugas «Pēdējā laiva» saturu, uz ko tas atteicis, ka lugai ir pretpadomju raksturs un ka padomju režīms tajā pielīdzināts fašistiskajam režīmam.

1960. gada 12. februārī L. Rimjanam bija jauna tikšanās ar M. Zīvertu. Savā atskaitē par to viņš atzīmējis, ka saruna bijusi ļoti asa un tās laikā M. Zīverts «aizstāvējis buržuāzisko nacionālistu uzskatus par Latvijas rusifikāciju». Dramaturgs paziņojis, ka nevar būt nekādas runas par viņa braucienu uz dziesmu svētkiem Latvijā. Viņš arī uzsvēris, ka latviešu trimdinieki boikotēs PSRS vēstniecības organizētos padomju filmu seansus Stokholmā.[2]

Kā redzams, PSRS iestāžu mēģinājums 20. gadsimta 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā atvilināt pazīstamo dramaturgu M. Zīvertu uz Rīgu izgāzās. Bet tas nenozīmē, ka darbs ar ievērojamiem trimdas pārstāvjiem tika pārtraukts. Šajā laikā PSRS vēstnieks Zviedrijā Nikolajs Voinovs nosūtīja vēstuli Latvijas PSR ārlietu ministram Jānim Ostrovam, kurā izteica konkrētus priekšlikumus, kā aktivizēt darbu latviešu emigrantu vidū Zviedrijā: sagatavot kinožurnālu par diriģenta Leonīda Reitera un citu ievērojamu latviešu kultūras darbinieku dzīvi Latvijā pēc atgriešanās dzimtenē; izveidot fotoizstādi par ikdienas cilvēku darbu un sadzīvi Latvijas PSR, kultūras pasākumiem; izplatīt latviešu mītnes valstīs Rietumos Latvijā izdotas skaņuplates; sekmēt emigrantu tūrisma braucienus uz Latvijas PSR; sūtīt tūristu grupas no Latvijas uz Zviedriju, organizēt pazīstamu cilvēku uzstāšanos trimdas pasākumos u. c. Vēstnieks N. Voinovs akcentēja domu, ka visiem pasākumiem jābūt vērstiem «uz latviešu buržuāzisko nacionālistu darbības Zviedrijā atmaskošanu».[3]

Vairāku gadu garumā PSRS vēstniecība Zviedrijā mēģināja pārliecināt arī populāro estrādes dziedātāju Alfrēdu Vinteru apmeklēt Latviju. Sarunās ar vēstniecības darbiniekiem 1959. gada janvārī A. Vinters izteicās, ka viņš būtu gatavs doties uz Latviju jau martā. Bet, kā liecina ziņojums par tikšanos ar A. Vinteru februārī, viņš savus plānus bija mainījis, jo atrada izdevīgu darbu kādā Stokholmas klubā. Neraugoties uz atteikumu, PSRS vēstniecība turpināja attīstīt kontaktus ar pirmskara Latvijā populāro dziedātāju. Vēstnieks N. Voinovs 1959. gada 24. februāra vēstulē ārlietu ministram Jānim Ostrovam un kultūras ministram Voldemāram Kalpiņam ieteica A. Vintera pievilināšanas programmu: organizēt A. Vintera dziesmu pārraides Latvijas Radio; laikrakstā «Dzimtenes Balss» publicēt dziesmas «Lai dziesma mūs vieno» notis un vārdus; ievietot laikrakstā «Literatūra un Māksla» pozitīvu recenziju; noslēgt ar A. Vinteru līgumu par viņa tiesībām izplatīt Latvijas PSR izdotās estrādes dziesmu skaņuplates; organizēt pozitīvu radioklausītāju atsauksmju nosūtīšanu dziedātajam.

1959. gada 13. aprīlī notika kārtējā A. Vintera tikšanās ar PSRS vēstniecības atašeju L. Rimjanu, kuras laikā dziedātājs sūdzējās, ka dažu latviešu trimdas organizāciju pārstāvji viņam pārmetot kontaktus ar dzimteni un dziesmu atskaņošanu Latvijas Radio. L. Rimjans savā ziņojumā norādīja, ka uz A. Vinteru tiekot izdarīts spiediens (viņu apsaukājot par komunistu), bet viņš tomēr neatsakās no domas par braucienu uz Rīgu. Atašejs tāpat atzīmēja, ka Vinters pozitīvi vērtējot rakstus «Dzimtenes Balsī», kuros atmaskotas «mahinācijas», ko veikuši agrākie latviešu leģiona virsnieki Vilis Janums, Vilis Hāzners un citi «Daugavs Vanagu» pārstāvji.[4]

Minētā informācija liecina, ka PSRS vēstniecības darbam ar Alfrēdu Vinteru tomēr bijuši rezultāti. To apstiprināja ministra Jāņa Ostrova 22. maija vēstule PSRS vēstniekam Stokholmā, kurā rakstīts: kaut arī «A. Vintera dziesmiņu mākslinieciskā vērtība ir maza», darbs ar viņu jāturpina politisku apsvērumu dēļ. Bija nolemts nosūtīt uz Stokholmu Latvijas Radio klausītāju pozitīvās atsauksmes par A. Vintera dziesmu pārraidēm.[5]

1959. gada 1. augustā atkal notika A. Vintera tikšanās ar PSRS vēstniecības atašeju L. Rimjanu, un šoreiz klāt bija arī Latvijas PSR Radio un televīzijas komitejas priekšsēdētājs Indriķis Lēmanis. Ziņojumā par šo tikšanos L. Rimjans norāda, ka tā notikusi lietišķā tonī. A. Vinters paziņojis, ka viņš oktobra beigās gatavs doties uz Rīgu, vienlaikus izsakot lūgumu organizēt koncertturneju visā Latvijā. I. Lēmanis apsolīja, ka pirms A. Vintera ierašanās Latvijas Radio atkal pārraidīs viņa dziesmas, par ko honorārs tikšot nodots dziedātāja mātei, kas dzīvoja Rīgā.

To, ka darbs ar estrādes mūziķi tiešām notika augstā līmenī, liecina ne vien Latvijas PSR ārlietu ministra, bet arī kultūras ministra V. Kalpiņa piesaistīšana. Procesu Stokholmā savukārt uzraudzīja PSRS vēstnieks N. Voinovs. 1959. gada 30. septembrī V. Kalpiņš vēstulē N. Voinovam rakstīja, ka A. Vintera uzņemšanai Rīgā viss ir sagatavots. Latvijas PSR Valsts filharmonija gatava organizēt koncertturneju un maksāt 1000 rubļu lielu honorāru par katru koncertu. Ministrs tāpat rakstīja, ka A. Vinteram un viņa sievai tiks apmaksāta uzturēšanās viesnīcā un ceļa izdevumi.[6] Oktobra sākumā Vintera «projektā» vēl tika iesaistīts PSRS vēstniecības Zviedrijā atašejs Gunārs Lapiņš (1961. gada pavasarī Zviedrijas valdība viņu par spiegošanu izraidīja).

9. oktobra tikšanās laikā A. Vinters sirsnīgi pateicās Indriķim Lēmanim par to, ka tas apciemojis viņa māti un nodevis honorāru. Tika precizētas dažas tehniskās detaļas par to, kā notiks koncertturneja. Dziedātājs kārtējo reizi izteica vēlmi saņemt padomju iestāžu oficiālu atļauju Latvijas PSR estrādes mākslinieku skaņdarbu izdošanai un tirgošanai Rietumos. Arī šajā jautājumā A. Vinters saņēma lielu pretimnākšanu.

Arhīvu dokumenti liecina, ka Vinteram tika atvēlēta diezgan svarīga loma PSRS iestāžu darbā ar latviešu trimdiniekiem Zviedrijā. Tomēr iecerētajā laikā — 1959. gada oktobrī — A. Vinters Rīgā neieradās. Viņa vizīti pārcēla uz 1960. gada jūniju. Bet arī šoreiz tā nenotika. Pirmo reizi dziedātājs apmeklēja Rīgu 1962. gadā. Kaut arī darbā ar A. Vinteru bija dažas aizķeršanās, PSRS vēstniecība kopumā jutās gandarīta, ka mākslinieks uztur dialogu un ir gatavs atbalstīt trimdas kultūras sakarus ar Latvijas PSR. 1960. gada 8. aprīlī tikšanās laikā Vinters izteica vēlmi organizēt Stokholmā «kultūras sakaru klubu ar tautiešiem dzimtenē». Viņš kārtējo reizi lūdza atļauju pārdot Rīgā izdotās skaņuplates Rietumvalstīs dzīvojošiem latviešiem, bija gatavs veidot Latvijas PSR rakstnieku darbu bibliotēku Stokholmā, organizēt izstādes un demonstrēt kinofilmas. L. Rimjans savā atskaitē uzsvēra: Vinters viņam paziņojis, ka nebaidoties no «latviešu emigrācijas pretpadomju organizāciju līderu uzbrukumiem».[7] Alfrēds Vinters līdz savai nāvei 1976. gadā vairāk nekā desmit reižu apmeklēja Latvijas PSR, sniedzot vienu oficiālu un vēl virkni puslegālu koncertu.

Padomju iestādes 50. gadu beigās mēģināja atvilināt uz Rīgu arī komponistu Jāni Mediņu. PSRS vēstnieks Zviedrijā Fjodors Gusevs 1958. gada 28. augusta vēstulē ministram J. Ostrovam rakstīja, ka notikusi saruna ar Mediņu, kuras laikā tas kritiski izteicies par iespēju atgriezties dzimtenē. Neraugoties uz to, vēstnieks J. Mediņa pārliecināšanai ierosināja izmantot brāli, kurš dzīvoja Latvijā un bija komponistam liela autoritāte. Tika iesaistīts arī diriģents Leonīds Reiters, kurš no Rietumiem bija atgriezies Latvijā. Pēc padomju iestāžu iniciatīvas, viņš uzrakstīja vēstuli profesoram J. Mediņam. Arī pēc sarakstes ar L. Reiteru komponists J. Mediņš palika ļoti kritisks pret padomju režīmu Latvijā. Neņemot vērā šādu neveiksmi, F. Gusevs tomēr ieteica turpināt darbu ar J. Mediņu un publicēt republikas laikrakstā «Literatūra un Māksla» pozitīvu rakstu par viņa daiļradi.[8]

1959. gada 17. martā L. Rimjans kārtējo reizi tikās ar J. Mediņu. Viņam tika nodots Latvijas PSR Kultūras ministrijas Mākslas jautājumu pārvaldes vadītāja Friča Rokpeļņa ielūgums ierasties uz koncertu Rīgā, kas būs speciāli veltīts komponista sacerētajai mūzikai. J. Mediņš uz šo ielūgumu atbildēja noraidoši. Padomju iestādes mēģināja J. Mediņu iekārdināt ar ielūgumu uz dziesmu svētkiem dzimtenē, bet arī te cieta neveiksmi. Arhīva dokumenti liecina, ka komponista pārliecināšanai pat mēģināja izmatot viņa sievu, kas padomju vēstniecības darbiniekiem bija izteikusies, ka vēlas braukt atpakaļ uz mājām. Lielajā spēlē kā kārts tika izspēlēta arī J. Mediņa sievas māsa, kura dzīvoja Latvijā.[9]

PSRS vēstniecība Stokholmā strādāja arī ar publicistu un vēsturnieku Uldi Ģērmani. Vairākkārtējās tikšanās un sarunas padomju diplomātos radīja pārliecību, ka U. Ģērmanis pārstāv «latviešu emigrācijas liberāli buržuāziskas aprindas», kaut arī ir naidīgi noskaņots pret PSRS. U. Ģērmanis, pēc PSRS diplomātu domām, bija lasījis padomju vēsturnieku darbus un izteica vēlmi dibināt ar viņiem kontaktus. Īpaši U. Ģērmanis interesējās par latviešu sarkanajiem strēlniekiem un viņu lomu Krievijas revolūcijā. L. Rimjana atskaitē par sarunu ar U. Ģērmani 1959. gada 6. aprīlī atzīmēts: vēsturnieks apgalvojis, ka «revolūciju Krievijā pamatos paveikuši latviešu sarkanie strēlnieki». U. Ģērmanis arī centies pārliecināt, ka atšķirībā no citiem emigrācijas līderiem viņš nav karojošs antikomunists, un paudis pārliecību, ka «latviešu emigrācijai nav nākotnes». L. Rimjans atzīmēja, ka Ģērmanis pieder tai emigrācijas inteliģences daļai, kas cīnās pret Latvijas rusifikāciju.[10]

Arī 60. gados Latvijas PSR Ārlietu ministrija par vienu no savām svarīgākajām funkcijām uzskatīja darbu ar latviešu trimdu Rietumvalstīs. Valdīja pārliecība, ka tam var labi noderēt kontakti ar t. s. «progresīvajiem latviešiem» — tiem, kas atbalsta padomju režīmu Latvijā. Ārlietu ministrs Andrejs Elvihs 1963. gada 5. februāra vēstulē PSRS vēstniecības ASV Konsulārās nodaļas vadītājam Nikolajam Rezničenko rakstīja, ka uzskata par ļoti mērķtiecīgu «progresīvo latviešu tūrisma braucienus uz Latviju» un ka viņu uzņemšanā tiks iesaistīta Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārvalstīs. Lai darbs būtu efektīvs, A. Elvihs lūdza atsūtīt to cilvēku sarakstu, kuri vēlas braukt uz Latviju. Ārlietu ministrija solīja rūpīgi iepazīties ar ASV latviešu tūristu vīzu anketām un izteikt savas rekomendācijas iebraukšanas atļaujas piešķiršanai.[11]

PSRS vēstnieks Zviedrijā F. Gusevs 1962. gada 16. jūnija vēstulē aicināja A. Elvihu pastiprināt kontrpropagandas darbu pret «reakcionāro latviešu emigrāciju». Vēstniekā sašutumu bija izsaukusi «Daugavas Vanagu» organizācija. Viņš aicināja publicēt pret to «atmaskojošus rakstus» laikrakstā «Dzimtenes Balss». Tika rekomendēts spiedienu pret «Daugavas Vanagiem» vērst arī Latvijas Radio pārraidēs Zviedrijai. F. Gusevs uzskatīja, ka būtu vēlama ievērojamu Latvijas PSR darbinieku ierašanās Zviedrijā un viņu uzstāšanās trimdas auditorijās. Visiem šiem soļiem bija viens mērķis – reklamēt Latvijas PSR sasniegumus. Tika izskatīts arī jautājums par 10–12 populārāko trimdas latviešu Zviedrijā uzaicināšanu uz dzimteni.[12]

1963. gada 18. oktobrī ārlietu ministrs A. Elvihs nosūtīja vēstuli PSRS vēstniekam Kanādā Ivanam Spicko, aicinot pievērst uzmanību darbam ar «latviešu pārvietotajām personām šajā valstī», vienlaikus izsakot gatavību sniegt visu iespējamo atbalstu. Tā līdzās ASV un Zviedrijai parādījās vēl viena Rietumvalsts, kurā dzīvojošiem latviešu trimdiniekiem Latvijas PSR Ārlietu ministrija bija nolēmusi pievērst uzmanību. A. Elvihs piedāvāja nosūtīt vēstniecībai latviešu valodā izdotos žurnālus «Zvaigzne», «Liesma», «Māksla» u. c.[13]

Tomēr, salīdzinoši izvērtējot Latvijas PSR Ārlietu ministrijas aktivitātes 60. gados, redzams, ka pamatos tās bija vērstas pret latviešu trimdu Zviedrijā. To apliecina Latvijas Valsts arhīvā lielā skaitā atrodamie dokumenti. 1962. un 1963. gadā PSRS vēstniecības Stokholmā jaunais atašejs Jānis Brolišs, pārņemot L. Rimjana kādreiz iesākto, turpināja darbu ar dziedātāju A. Vinteru. 1962. gada 31. jūlija tikšanās laikā Vinters izteicās, ka vēlas Zviedrijā izdot avīzi vai mēnešrakstu, kurā tiktu ievietoti to latviešu emigrantu raksti, kuri atbalsta kultūras sakarus ar Latviju. Pēc viņa domām, jaunais izdevums nebūs tik apmelojošs kā «Latvju Vārds» vai «Latvija». J. Brolišs savā atskaitē min A. Vintera apgalvojumu, ka daudzi trimdinieki neuzticas arī Latvijas PSR izdotajai avīzei «Dzimtenes Balss». A. Vinters aicinājis J. Brolišu piedalīties jaunā izdevuma rediģēšanā. Sarunas gaitā tika apspriestas praktiskas lietas un A. Vinters lūdza J. Brolišam sagādāt latviešu šriftu, lai varētu sākt izdot jauno avīzi.[14]

1963. gada 15. maijā A. Vinters apmeklēja PSRS vēstniecību Stokholmā un tikās ar J. Brolišu. Savā atskaitē J. Brolišs rakstīja, ka A. Vinters viņam iedevis piecas savu dziesmu skaņuplates, norādot, ka tajās izsmiets «pretpadomju avīzes «Latvju Vārds» redaktors A. Kroders un «Daugavas Vanagu» organizācija». J. Brolišs gan viņam aizrādījis, ka atsevišķās dziesmās kritizēts arī padomju režīms Latvijā, kas neesot pieņemami. A. Vinters sarunas nobeigumā izteicies, ka vēlas attīstīt kultūras sakarus ar dzimteni un pēc trim gadiem atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijas PSR.[15]

Viennozīmīgi šādi A. Vintera izteikumi, tiekoties ar J. Brolišu, liecināja, ka padomju iestādes 60. gados darbā ar dažiem latviešu trimdas pārstāvjiem Zviedrijā bija guvušas zināmus panākumus. Trimdinieki politiski bija sašķelti, daži tās pārstāvji sadarbojās ar PSRS vēstniecību, latviešu vidē Zviedrijā bija vērojama savstarpēja polemika. To apstiprināja J. Broliša atskaite par Rīgas Kinostudijas filmas «Diena bez vakara» demonstrēšanu. J. Brolišs atzīmēja, ka no 20 uzaicinātajiem latviešu emigrantiem seansu apmeklēja 18 cilvēki, kuru vidū bija A. Vinters, arhitekts Pēteris Zilberts, Upsalas tehniskās skolas students J. Alsiņš, kā arī E. Rubulis, E. Auseklis, O. Blaksons, A. Družkovs un citi. Padomju vēstniecības atašejs savā atskaitē arī uzsvēra, ka A. Vinters lūdzis Rīgas Kinostudijas dokumentālas filmas «Vilkači» kopiju, kurā ir atmaskoti «latviešu reakcionārie emigranti kā fašistisko okupantu līdzskrējēji». Kā panākumu J. Brolišs atzīmē apmēram 40 Latvijas PSR izdoto grāmatu nodošanu filmu seansa dalībniekiem, kuri solījuši tās izplatīt arī citiem.[16]

60. gados padomju vēstniecība Zviedrijā kontrpropagandas darbā pret baltiešu trimdu lielu uzmanību pievērsa «reakcionāro emigrantu organizāciju vadītāju apsūdzībām par viņu sadarbību kara gados ar nacistiskās Vācijas okupācijas režīmu». Tika akcentēta dažu trimdas līderu naidīgā nostāja pret Latvijas PSR, kā arī izvirzītas apsūdzības par kontaktiem ar Rietumvalstu izlūkdienestiem. Īpašs uzbrukuma objekts vienmēr bija «Daugavas Vanagu» organizācija, kura tika apvainota visos iespējamos noziegumos. To apstiprina PSRS vēstniecības darbinieku Stokholmā 1962. gada 16. jūnijā sagatavotā uzziņa. Tajā uzsvērts, ka «Daugavas Vanagi» «ir reakcionāra, fašistiska organizācija, kas emigrantu vidē veic pretpadomju darbību ar mērķi gatavot militāros kadrus kara gadījumā ar PSRS».[17] Atsevišķos gadījumos šīm PSRS vēstniecības aktivitātēm bija arī rezultāti. Piemēram, Minna un Jūlijs Veinbergi 1962. gada 12. augustā sarunā ar J. Brolišu apgalvoja, ka viņi ir sajūsmā par Latvijas PSR darbaļaužu sasniegumiem. Veinbergu meita Helga Straumīte savukārt lūgusi J. Brolišam atsūtīt viņas dēlam krievu valodas mācību grāmatu. Arī bijušais «Jaunāko Ziņu» redaktors J. Kārkliņš, pēc J. Broliša domām, sarunā ar viņu kritiski izteicies par «Daugavas Vanagiem».[18]

PSRS vēstniecības Zviedrijā atašejs Žanis Zakenfelds 1965. gada 11. maija atskaitē par sarunu ar A. Vinteru atzīmēja, ka tas solījis 1. oktobrī Stokholmā atvērt «progresīvo latviešu emigrantu klubu». Tā pamatuzdevums būšot pulcināt progresīvi noskaņotus trimdas jauniešus un sekmēt kultūras sakarus ar Latvijas PSR. Pēc A. Vintera domām, klubā varētu tikt demonstrētas padomju filmas, atskaņota Latvijas PSR komponistu sarakstīta mūzika, kā arī rīkotas tikšanās un diskusijas ar pārstāvjiem no Latvijas PSR. Ž. Zakenfelds uzsvēra, ka, pēc A. Vintera ieceres, klubs būtu labs līdzeklis cīņā pret «reakcionāro emigrāciju».[19] 1966. gada 10. janvāra atskaitē Ž. Zakenfelds rakstīja, ka pirmais pasākums, kas notiks A. Vintera izveidotajā klubā, būs divu padomju kinofilmu par Latvijas PSR demonstrēšana.[20]

PSRS vēstniecība Zviedrijā un Latvijas PSR Ārlietu ministrija cīņā pret latviešu trimdu Zviedrijā izmantoja ļoti dažādas metodes. Piemēram, J. Brolišs vēstulē ārlietu ministra palīgam H. Kanālim 1964. gada 22. maijā ierosināja šiem mērķiem izmantot Zviedrijā dzīvojošo Latvijas pilsoni Evu Hofu. Viņa bija ļoti antinacistiski noskaņota, jo kara laikā Latvijā bija zaudējusi savus vecākus un vīru. J. Brolišs ierosināja E. Hofas vizītes laikā Latvijā ar viņu «pastrādāt un nodibināt ciešākus kontaktus». Bija doma, ka pēc atgriešanās Zviedrijā E. Hofa varētu aktīvi atmaskot reakcionāro latviešu trimdu. J. Brolišs norādīja, ka E. Hofa ļoti negatīvi vērtē «Daugavas Vanagu» organizāciju, uzskatot, ka daži tās pārstāvji ir noziedznieki. Viņai šāda pārliecība radusies pēc grāmatas «Kas ir Daugavas Vanagi» izlasīšanas.[21] Līdzīgs pasākums bija iecerēts arī ar jaunu latviešu trimdas balerīnu Maiju Lesiņu, kura bija izteikusi vēlēšanos stažēties Rīgas Operas un baleta teātrī. PSRS vēstnieks Zviedrijā Nikolajs Belohvostikovs vēstulē kultūras ministram Vladimiram Kaupužam 1966. gada 17. februārī rakstīja, ka M. Lesiņas lūgums noteikti jāatbalsta un ka to varēs labi izmantot propagandas darbā ar latviešu trimdu.[22]

Savukārt Ž. Zakenfelds 1966. gada 10. marta atskaitē par trimdinieku tikšanos Stokholmā ar Rīgas Kinostudijas operatoriem Heinrihu Pilipsonu un Ivaru Selecki rakstīja, ka tā bijusi ļoti veiksmīga, jo izdevies labi propagandēt Latvijas PSR sasniegumus. Ž. Zakenfelds arī atzīmēja, ka tikšanās laikā notika diskusija par tiesas procesu pret padomju disidentiem Andreju Siņavski un Jūliju Danielu, kuras laikā tika izskaidrota «marksistiskā izpratne par demokrātiju un cilvēku uzskatu brīvību».[23]

Kā liecina arhīva dokumenti padomju vēstniecībā Stokholmā, kopā ar Latvijas PSR Ārlietu ministriju kontrpropagandas darbā iesaistīja arī «Latvijas draudzības un kultūras sakaru biedrību». Tās vadītājs Aleksandrs Drīzulis kopā ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) starptautiskā sektora vadītāju E. Vanagu un biedrības referentu R. Lediņu 1965. gada novembra beigās un decembra sākumā devās desmit dienu braucienā uz Zviedriju. Vizītes programma ietvēra lekciju lasīšanu dažādās auditorijās, diskusijas, kā arī «Zviedrijas sabiedrības pārliecināšanu par komunisma celtniecības panākumiem Latvijas PSR».[24]

Pagājušā gadsimta 60. gadu beigās Latvijas PSR Ārlietu ministrija pievērsās arī latviešu trimdai Lielbritānijā. Pēc ministrijas lūguma, 1967. gada 14. jūlijā PSRS vēstniecības Londonā trešais sekretārs Gunārs Pudels sagatavoja plašu uzziņu par latviešu emigrāciju Anglijā. Materiāls tika nosūtīts ne vien Latvijas PSR Ārlietu ministrijai, bet arī Kultūras sakaru komitejai ar tautiešiem ārvalstīs, LKP CK, Valsts drošības komitejai. Dokumentā detalizēti izklāstīta latviešu trimdas vēsture Lielbritānijā, atzīstot, ka Anglijas valdība nav de iure atzinusi Latvijas PSR iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā un latviešu emigrantus uzskata par «politiskajiem bēgļiem». G. Pudels savā pārskatā raksturo latviešu emigrantu izveidotās organizācijas Lielbritānijā, uzsverot, ka viena no lielākajām ir «Daugavas Vanagi», kam ir 27 nodaļas ar 2088 biedriem. G. Pudels raksta, ka aukstā kara gados Anglijas valdība, tāpat kā citu Rietumvalstu valdības, «Daugavas Vanagus» izmantoja dažādām naidīgām akcijām pret Latvijas PSR, taču 60. gadu otrajā pusē situācija esot mainījusies un šāds darbības virziens vairs neesot noteicošais. Organizācijas ierindas biedri vairs nav tik izteikti naidīgi PSRS, tiek uzturēti sakari ar radiniekiem Latvijā, bet «Daugavas Vanagu» līderi pamatos palikuši vecajās pozīcijās un turpina atbalstīt pretpadomju politiku. G. Pudels atzīmē, ka «Daugavas Vanagi» patlaban pārdzīvo krīzi, jo samazinājies emigrantu jauniešu pieplūdums organizācijā, toties notiek veiksmīga saimnieciskā darbība: organizācija ir iegādājusies mājas un citus īpašumus, tiek atvērtas mazas viesnīcas un bāri.[25]

Savā pārskatā G. Pudels pievēršas arī «buržuāziskās Latvijas vēstniecības darbības analīzei Londonā». Viņš uzsver: «kaut arī pagājuši 26 gadi, kopš Latvijā nodibināta padomju vara, Anglijas valdība tomēr atzīst atsevišķas bijušo diplomātu privilēģijas». Piemēram, «pilnvarotais lietvedis Teodots Ozoliņš» atrodams Anglijas ārvalstu diplomātu oficiālajā sarakstā. «Reakcionārā emigrācija uzskata, ka tādējādi Anglijas valdība joprojām atzīst buržuāziskās Latvijas juridisku pastāvēšanu. Vēstniecība ir viens no galvenajiem pretpadomju ideoloģijas un darbības centriem Anglijā un traucē Latvijas PSR Kultūras komitejai un citām padomju iestādēm patriotiskā darba realizāciju emigrantu vidē».[26]

Pārskata nobeigumā G. Pudels izsaka savas rekomendācijas «patriotiskā darba aktivizēšanai» latviešu emigrantu vidē un to izveidoto organizāciju un centru turpmākās ietekmes samazināšanai. Pirmkārt, tiek ierosināts Londonā, Bredfordā un citās Anglijas pilsētās, kurās ir koncentrēts liels skaits latviešu emigrantu, veidot «patriotiskā darba atbalsta punktus». Par tādiem varētu būt mazu publisko bibliotēku turētāji, kas ir draudzīgi noskaņoti pret Latvijas PSR. Ap šādu centru savukārt jāsavāc aktīvs, vēlams no emigrācijas jaunatnes vidus, kas varētu nest vēlamās idejas plašākās aprindās. Šajos atbalsta punktos varētu demonstrēt padomju kinofilmas, šeit varētu uzstāties no Latvijas PSR atbraukušie lektori. Otrkārt, propagandas darbā efektīvāk jāizmanto emigrantu privātie braucieni uz dzimteni un Latvijas PSR pilsoņu viesošanās Anglijā. Treškārt, «reakcionārās emigrācijas līderu kritikai un kompromitēšanai laikrakstā «Dzimtenes Balss» turpmāk jābūt elastīgākai un smalkākai. Tieša nomelnošana nedod vajadzīgo efektu. Avīzei vairāk jāraksta par kultūras un saimniecisko dzīvi Latvijā, par to, kā var nokārtot formalitātes braucienam uz dzimteni».[27]

Arhīvā atrodamie dokumenti liecina, ka Latvijas PSR dienu organizēšana Monreālā Vispasaules izstādes ietvaros 1967. gada jūnijā Ārlietu ministrijā tika vērtēta kā veiksmīgs darbs ar latviešu trimdu Kanādā. Šā projekta ietvaros Monreālā ieradās Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Pēteris Strautmanis, LKP CK sekretārs Jurijs Rubens, laikraksta «Cīņa» galvenais redaktors Ilmārs Iverts, Kultūras sakaru komitejas priekšsēdētājs Ādolfs Talcis, laikraksta «Dzimtenes Balss» redaktors Imants Lešinskis, aktrise Lidija Pasternaka un citi pārstāvji. Uz koncertu, ko organizēja Latvijas PSR delegācija, bija ieradušies ap 400 latviešu emigrantu. Atskaitē par Latvijas PSR pārstāvju viesošanos Kanādā atzīmēts, ka tā kopumā bijusi veiksmīga, jo devusi iespēju propagandēt sociālisma sistēmas panākumus un izsaukt lielu interesi emigrācijas aprindās. Vienīgais incidents bijis BATUN pārstāves D. Vallenes un laikraksta «Latvietis Amerikā» žurnālista Norieša provokatīvie jautājumi Latvijas PSR delegācijai.[28]

Analizējot arhīvā atrastos Latvijas PSR Ārlietu ministrijas dokumentus, redzams, ka 20. gadsimta 50.–60. gados tās darbā liela uzmanība tika pievērsta latviešu trimdai Rietumvalstīs. Praksē tika realizēti dažādi «projekti», kuru mērķis bija trimdas aktīvistu un to izveidoto organizāciju diskreditācija un nomelnošana. Latvijas PSR Ārlietu ministrijā tas tika vērtēts kā «kontrpropagandas darbs ar latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem». Šādai padomju iestāžu stratēģijai bija savi rezultāti, jo daži trimdas pārstāvji piekrita dialogam un kontaktiem. Padomju diplomāti un varas pārstāvji savu darbību trimdiniekiem centās skaidrot kā dažādu veidu sakaru veicināšanu un stiprināšanu starp latviešiem dzimtenē un Rietumzemēs.


  1. Latvijas Valsts arhīvs (LVA), 1051. f., 1. apr., 15. l., 97.–98. lp.
  2. Ibid., 73., 60.–61., 11.–12. lp.
  3. LVA, 1051. f., 1. apr., 14. l., 54.–56. lp.
  4. LVA, 1051. f., 1. apr., 41.–43. lp.
  5. Ibid., 37. lp.
  6. Ibid., 32. lp.
  7. LVA, 1051. f., 1. apr., 18.–19. lp.
  8. Ibid., 15. l., 105. lp.
  9. LVA, 1051. f., 1. apr., 84.–85. lp.
  10. Ibid., 80.–81. lp.
  11. Ibid., 40. l., 85. lp.
  12. LVA, 1051. f., 1. apr., 87. lp.
  13. Ibid., 39. lp.
  14. Ibid., 33. l., 26.–27. lp.
  15. LVA, 1051. f., 1. apr., 13. lp.
  16. Ibid., 14.–15. lp.
  17. Ibid., 30.–33. lp.
  18. LVA, 1051. f., 1. apr., 28.–29. lp.
  19. Ibid., 47. l., 10. lp.
  20. Ibid., 17. lp.
  21. Ibid., 49. l., 22. lp
  22. Ibid., 54. l., 7. lp.
  23. LVA, 1051. f., 1. apr., 4.–5. lp.
  24. Ibid., 49. l., 4.–6. lp.
  25. LVA, 1051. f., 1. apr., 63. l., 1.–5. lp.
  26. Ibid., 6. lp.
  27. Ibid., 8.–9. lp.
  28. LVA, 1051. f., 1. apr., 10.–14. lp.