Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kāds būs Valodu likums?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Lasu un vēlreiz pārlasu LPSR Valodu likuma projektu, un manas bažas aug augumā. Rodas tāds iespaids, ka ir noticis tā: solis uz priekšu, divi atpakaļ. Bet varbūt mans nemiers ir gluži nevietā? Neesmu ne juriste, ne mācīta tiesību zinātāja.

Ko nozīmē, piemēram, vārdi III sadaļas 2. nodaļas 9. punktā: «šīs valodas nepratējiem sēdēs un sanāksmēs tiesības lietot krievu vai pēc vienošanās kādu citu valodu»? Vai tas ir atkārtojums II sadaļas 8. punktam, ka, LPSR «rīkotajos kongresos, konferencēs, sēdēs, sanāksmēs un sapulcēs uzstājoties, runātāju valodas izvēle ir brīva»?

Ko nozīmē III sadaļas 2. nodaļas 12. punkta vārdi: «Tiesvedība LPSR notiek latviešu valodā vai arī attiecīgās teritorijas vairākuma valodā»? Vai tas jāsaprot tā, ka Rīgā lietvedība būs krievu valodā? Bet tā taču ir mūsu republikas galvaspilsēta, mūsu Tēvijas sirds!

Ko nozīmē vārdi III sadaļas 3. nodaļas 14. punktā: «Krievu valodas lietošanu lietvedībā var turpināt LPSR AP Prezidija noteiktajā kārtībā...»? Un turpat tālāk: «iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kuras iekšējā lietvedībā lieto krievu valodu...» Vai tad tādas iestādes būs vēl arī pēc trim gadiem, vai arī runa ir par pārejas periodu?

Varbūt es maldos, bet man rodas tāds iespaids, ka daudziem likuma pantiem ir atstātas tādas kā aizmugures durtiņas, pa kurām izspraukties likuma neievērotājiem. Lai nu tā būtu, ka es maldos!

Man ir arī priekšlikums: ar nākamo mācību gadu vidējo speciālo un augstāko mācību iestāžu studentus 1. kursā intensīvi apmācīt latviešu valodā un ar 2. kursu pāriet uz mācībām latviešu valodā, kā to ar labiem panākumiem attiecībā uz krievu valodu darot Civilās aviācijas inženieru institūtā. Šādi speciālisti patiešām pratīs latviešu valodu, tuvināsies mums, izpratīs mūs labāk un būs īsti Latvijas patrioti. Protams, arodskolās, tāpat vidusskolās jāvalda brīvprātības principam un ne jau tikai attiecībā uz mācībām krievu valodā vien.

V. Ozoliņa

***

Visumā atbalstām LPSR Valodu likuma projektu. Latviešu valodas lietošanas noteikumi varētu būt arī vēl stingrāki, piemēram, 20. pantā vajadzētu papildināt: «Bērnu un mācību iestāžu vadītājiem, mācību un audzināšanas personālam jāprot attiecīgās iestādes mācībvaloda un latviešu valoda.» Tas ir nepieciešams, lai novērstu nelatviešu mācību iestādēs naida kurināšanu un necieņas izrādīšanu pret pamatnāciju.

Varētu būt paredzēta arī citu mazākumtautību atsevišķu skolu un bērnudārzu radīšana Runājot par ceturto nodaļu, iesakām dažādos plakātos, veikalu izkārtnēs un citos uzrakstos, kas veido mūsu pilsētu (arī ciematu) seju, lietot tikai latviešu valodu. Papildus varētu būt kādi simboliski apzīmējumi, kas saprotami visiem.

Nākotnē vajadzētu paredzēt stingrākus latviešu valodas lietošanas noteikumus visiem Latvijas iedzīvotājiem. Varbūt tas varētu tikt ietverts likumā par pilsonību.

A. Arāja un D. Arājs,

Rīgā

 ***

Vēlos dalīties ar jums savos iespaidos par publicēto Valodu likuma projektu. Izlasīju publicēto likumprojekta tekstu un nevarēju atturēties no aritmētikas — sagrupēju visus likuma pantus šādās grupās:

1) panti, kuros izteiktās domas viennozīmīgi pauž latviešu valodas prioritāti (3. un 22. pants);

2) panti, kuru saturs latviešu valodas lietošanu tieši neskar (18., 19., 26., 27., 28., 29., 30., 31., 35. un 37. pants);

3) pārējie 25 panti, kuros latviešu valodai līdzās nostādīta kāda cita, visbiežāk — krievu valoda.

Tādējādi, sarēķinot 1. un 3. punkta savstarpējo attiecību, redzams, ka iespējas latviešu valodu nemācīties ir tieši divpadsmitarpus reizes lielākas nekā saistības latviešu valodu apgūt un lietot ikdienā!

Saprotu gan, ka šāda aritmētiska prognoze kā likumu «kvalitātes» mēraukla ir visai primitīva, lai neteiktu vairāk, tomēr… Kvantitāte un kvalitāte, jādomā, joprojām paliek cieši saistītas kategorijas. Un pats no sevis rodas jautājums: vai nav zudusi likuma kā latviešu valodas lietošanas garanta sākotnējā jēga?

Pilnīgojot likumprojektu, iesaku veidot likumu, kurā būtu divas pamatdaļas: pirmajā daļā aplūkot to cilvēku valodu tiesības, kuri nav Latvijas pilsoņi (klaidoņi, cittautiešu karaspēks, tūristi u. c). Te pamatā varētu piemērot pašreizējo projektu, atstājot visas šīs spraudziņas, ar kurām tas ir tik pārpilns.

Turpretim otrajā daļā — izstrādāt tādu likumu par valodu lietošanu Latvijas Republikas pilsoņiem, kurš viennozīmīgi paustu latviešu valodas prioritāti gan valsts varas un pārvaldes orgānos, gan iestādēs un uzņēmumos, gan izglītībā, zinātnē un kultūrā (te es neskaitu pamatskolas izglītību dzimtajā valodā un nacionālo kultūras biedrību darbību).

A. Veidemanis,

arhitekts

***

Divu valodu (latviešu un krievu) atzīšana par valsts valodu Latvijā nekam neder. Tāpat iestādēs un veikalos skanēs: «Vam čevo? Govoriķe po ruski!» Mūsu ģimeni 1941. gadā izveda uz Sibīrijas plašumiem. Neviens mums neprasīja, vai saprotam ko vai ne. Bija jāmācās krievu valoda, jo dzīvojām Krievijā. Bet tagad mēs dzīvojam savā zemē — Latvijā. Vai patiešām man arī šeit būs jārunā krieviski? Ja krievi dzīvo Latvijā, viņiem obligāti jāmācās latviešu valoda. Ja ne — lai brauc uz savu zemi! Domāju, ka valsts valoda savā zemē jānosaka pamatiedzīvotājiem, nevis kādiem iebraucējiem, viesiem. Latvijā jābūt vienai valodai — latviešu. Krievu valoda var būt starpnacionālai saziņai. Beidzot — vai tik ilgi jāgaida, līdz izlems, kādā valodā runāt un rakstīt Latvijā?

M. Tomšēvics

***

Esam pret tādu Latvijas PSR Valodu likuma projekta redakciju, kādā tas publicēts, jo šajā Valodu likumā paredz ļoti lielas tiesības birokrātisko resoru aparātiem un migrantiem.

Likumam jābūt tādam, kas aizstāv Latvijas pamatnācijas prasības ievērot latviešu valodas statusu lietvedībā un visās sadzīves jomās.

Likumprojekts jāpārstrādā un jādara zināmi arī tā sastādītāju uzvārdi.

R. Bērziņa, I. Pomaskova

Cēsīs

 ***

Likumu par valodu var salīdzināt ar lauksaimniecības prioritāti. Tas ir pārāk gļēvs. Tāpat kā par prioritāti būs runas: «Mums ir Likums par valsts valodu», bet — labuma no tā būs maz. Ierosinu šādus papildinājumus:

1) likumam pilnīgi jāstājas spēkā ne vēlāk kā divu gadu laikā (to skaitīs no 1990. g.). LKP Centrālajai Komitejai, Ministru Padomei un citām valsts iestādēm un ministrijām tas jādara ar 1989. g. 1. jūliju (bija laiks gatavoties, kā arī jārāda priekšzīme citām iestādēm);

2) vadošos amatos darbā pieņemt tikai personas, kas prot latviešu un krievu valodu; vadītājiem, kuri strādā un neprot latviešu valodu, tā jāiemācās divu gadu laikā no likuma spēkā stāšanās datuma;

3)likumā paredzēt, kas un kādā kārtībā pārbaudīs (atestēs) personas, kuras uzskatīs, ka viņas pietiekami labi prot valsts valodu;

4)kādu rīcību likums paredz pret personām, kuras ignorē likuma realizēšanu un veic propagandu pret to.

Nepareizs ir uzskats, ka valodas mācīšanos traucē latviešu valodas skolotāju trūkums (tā ir kārtējā atruna, lai nebūtu jāmācās). Kāpēc uzņēmumi (naudas pašdarbībai ir diezgan) nevar organizēt pensionētus skolotājus, studentus u. c. uz līguma pamata vadīt pulciņus, kas mācītu latviešu valodu? Nodarbībām jānotiek vakaros un brīvdienās. Šādi pulciņi daudz vairāk varētu darboties klubos, kultūras namos un citur. Šādu pakalpojumu varētu uzņemties arī kooperatīvi.

V. Ziemelis

Cēsīs

 

Vēstules publicēšanai apkopojusi I. BRIKERE