Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mieru atnest dvēselei

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
2. oktobrī Gandijam apritēja 120 gadi

«Daudz ir tādu zināšanu, no kurām dvēselei ir maz labuma vai arī nav vispār nemaz, un visnotaļ neprātīgs ir tas, kas visvairāk rūpējas par to, kas nekalpo viņa glābšanai. Liels daudzums vārdu dvēseli neatveldzēs, bet laba dzīve domu atsvaidzinās un tīra sirdsapziņa dos stipru pārliecību par Dieva esamību.»

(Kempes Toms)

 

Kad kādam no vecā kaluma mācītājiem, kurš patiesībā ir diezgan negatīvi noskaņots pret visu austrumniecisko un jelkādiem garīgiem meklējumiem Indijas virzienā, vaicāju, ko viņš domā, kas īsti par cilvēku ir bijis Gandijs, atbilde bija viennozīmīga un tūlītēja. Gandijs pēc visa sava izturēšanās veida un rīcības, pēc saviem pamatprincipiem ir bijis īsts kristietis. Vairāki no angļu mācītājiem, kuri bijuši «Lielās dvēseles» laikabiedri, mēģinājuši viņa darbību savā zemē pat tieši salīdzināt ar Jēzus Kristus misiju. Droši vien, ka tam visam tomēr ir kāds pamats, jo iespējams, ka ne gluži nejauši pirmā nozīmīgā garīgā grāmata, ko viņš izlasīja, studēdams Londonā, bija Jaunā Derība un tikai pēc tam sekoja «Bhagavad-Gita». Sevišķi sajūsmināts viņš ir par Kalna sprediķi un, tāpat kā liela daļa garīgo meklētāju toreiz, domā, ka varbūt ir iespējams apvienot labākos Rietumu un Austrumu garīgos sasniegumus.

Gandija praktiskie dzīves pamatprincipi būtiski papildinās, kad notiek iepazīšanās ar L. Tolstoja pasaules redzējumu. Abi, kļūdami draugi un domubiedri (sazinās ar vēstuļu starpniecību), ir arī lieli reformatori, vēlēdamies reliģiju pēc iespējas tuvināt tautai. Grāfs, bieži nonākdams asā pretrunā ar oficiālo baznīcu, Gandijam raksta:

«. . Reizē atzīstot kristietību kaut vai tajā, bieži vien pārvērstajā, formā kāda kristīgajās tautās ir pieņemta, un, reizē arī atzīstot karaspēka un ieroču nepieciešamību, lai lielos apmēros nogalinātu karos, rodas tik liela kliedzoša pretruna, ka tā neizbēgami ātri vai vēlu, un visticamāk, ka ātri, tiks konstatēta un vai nu iznīcinās kristīgās reliģijas atzīšanu, kura šajā gadījumā domāta, lai uzturētu varu, vai arī karaspēka esamību un jebkuru tā uzturēto vardarbību, kura arī šai varai nepieciešama ne mazāk.»

Gandijam bieži pārmet, ka viņš pārņēmis no Tolstoja nepretošanās principu, kas taču viņa paša zemē nav nesis nekādus auglīgus rezultātus. Uz to Gandijs atbild, ka tas vēl nebūt nenozīmē, ka slikts bijis pats princips. Vainīgi būs bijuši cilvēki, kuri to nav ievērojuši un nav izmantojuši. «Boļševiki sev izvēlējušies cēlu mērķi — mieru. Tomēr ar vardarbīgiem līdzekļiem viņi šo vēlamo mieru nesasniegs ne savās mājās, ne arī attiecības ar citām valstīm.»

Dažbrīd viņam pat tieši grib pārmest boļševistisku orientāciju. Gandijs spiests publiski atzīt, ka viņam patiesi bijušas simpātijas pret jaunnodibinājušos valsti un ka viņam nav pilnīgi līdz galam skaidrs boļševisma jēdziens. Ja tas kādā ziņā saistīts ar palīdzības sniegšanu visiem dzīves pabērniem, tad tas viņam ir pieņemams, taču tajā pašā laikā viņš var skaidri pateikt, ka Indijas attīstību bez atziņas par Dieva esamību viņš nevar iedomāties.

Jā, acīmredzot laika ziņā viņš tomēr ir mums viens no tuvākajiem svētajiem (viņam gan ļoti nepatika, ja viņu tā dēvēja), kam izdevies iekustināt tik daudz cilvēku sirdis. Ja nu mūsdienās vēl ko līdzīgu iespējusi Māte Terēze. Un tik daudzi cilvēki, redzot pat tikai viņa foto, viņa acis, uzreiz saprot un jūt, ka viņš ir no tiem, kuriem var uzticēties.

Vienmēr ceļā, savā baltajā, indiešiem raksturīgajā apģērbā. Gandijs savu laiku savā tautā saprata kā sevis garīgas sadedzināšanās laiku. Ne uz citu rēķina, ne citu vārdā. Patiesībā viņu nevar iedomāties bez esības savā tautā, viņu, kurš reāli (ne kā bieži Rietumu politiķi tikai reklāmas reizēs) centās katram pieiet klāt un ļāva katram pienākt pie sevis. Ļāva indiešiem apzināties savu spēku, veselai tautai kontrolēt savu gribu, tā kārtojot brīvības ceļu. Tas bija kaut kas tik dabisks kā cilvēka elpa, tauta atguva pati savu ritmu. Un tad izrādījās, ka važas nokrita pašas.

Un re, te kāda cita tauta, kura, kā mums liekas, ir kaut mazliet līdzīgā stāvokli pašlaik. Varbūt tikai drusku sarežģītākā. Bet, ja no tiesas, mēs taču ļoti minimāli pārvaldām savu stāvokli. Rietumnieciskais gars, nākdams pāri šai mazajai zemei, bez visa kā labā nes arī milzīgu daudzumu netikumu, kuri gan šeit aizmetņos jau bijuši, bet nu guvuši it kā morālu atbalstu un iesakņojušies pa īstam. Tas ir tik paradoksāli, ka tik daudzas galēji pretējas lietas var tik strauji attīstīties vienlaikus. Interese par reliģiju un tajā pašā laikā arī antitendences tai. Patiesībā gan šķiet, ka neticības plūsma ir tikai pastiprinājusies, gan citā un vēl nepiedzīvotā veidā. Pāris gados ir izrunāts viss, kas 70 gados ir sakrājies, un vēl mazliet. Un nav jau arī nekādas patiesas drošības, ka visa lielā noliegšana vainagosies ar kaut ko labāku. Vēl nav. Visā kustībā, visā rīcībā tomēr kaut kā vēl arvien ir pietrūcis. Noteikumi labo un tautai vērtīgo cilvēku ieraudzīšanai gan ir it kā mainījušies, bet vēl nav mainījušies cilvēki.

Un tomēr daudziem jo daudziem šo salīdzinājumu gribas lietot — Indija toreiz tāpat kā tagad Latvijā. Tāpēc arī gribētos, lai, tāpat kā kādreiz admirālis Mauntbetens, kurš, 1947. gadā ieradies Indijā, sacīja: «Es gribētu būt pēdējais Indijas vicekaralis, ko iecēlusi Anglijas valdība,» varētu reiz arī sacīt LKP CK otrais sekretārs, atbraucis no Maskavas (kā un kāpēc radusies tradīcija šim amatam un vai tā būtu turpināma, šķiet, tie ir jautājumi, uz kuriem pašreiz būtu jāsaņem atbilde), proti, ka viņš ir pēdējais un ka viņam vēl tikai īsā laikā jānodrošina jaunās valsts pilnīga patstāvība. Bet tomēr ir atšķirības. Starp vienu un otru tautu. Starp vienu un otru pārliecību.

Skaitliskā atšķirība, tā, ka indiešu toreiz bija apmēram 100 reižu vairāk, pat nav pati svarīgākā. Izšķirīgāka te šķiet kvalitāte. Viņiem bija cilvēks, kas redzēja un varēja ko darīt politikā vēl «aiz politikas».

Gandijam izdevās Dž. Neru tēvu pārliecināt, lai tas pievienojas viņa uzsāktajai kustībai, un tā šis cilvēks no bagāta, neitrāla indieša pārvērtās par vienu no atbrīvošanās pasākumu līderiem. Savu laiku arī cietumā dabūja nosēdēt. Viņš noticēja un pieņēma to, ka tautas nākotnes likteņa vārdā var un vajag riskēt. Ar sevi. Ar savu tautu ne. Vai daudzi no tagadējiem lielo un bagāto agrofirmu, kolhozu priekšsēdētājiem, nerunājot nemaz par augstākiem līderiem (bet tieši no šā slāņa taču praktiski mainās vai nemainās mūsu vienkāršā cilvēka dzīve), varētu un gribētu riskēt? Ne sapulces, ne runas varonībā. Gandijs aicina uz iekšēju gatavību tūlīt rīkoties. Te, redzamā veidā un tā, lai tas nestu labumu daudziem jo daudziem līdzcilvēkiem. Ne izredzētajiem. Līdzīgi šķita sprediķojam Juris Rubenis bērniem invalīdiem un bāreņiem veltītajā dievkalpojumā Domā.

Mēs patiesi visi vēl un ilgi būsim bāreņi, ja visupirms vēl joprojām sociālā un ekonomiskā politika mums šķitīs galvenā. Ne jau tikai par atņemto maizi, man šķiet, grib strīdēties latvietis, ne tik daudz par to. Bet gan par iespēju pašam brīvi attīstīties dabas noliktajos likumos. Kā morālu nepieciešamību un iespējamību. Un tas mums vairs nav tik ļoti jāpierāda un jāaprēķina. Jo tas mūsos pastāv sākotnēji. Mums galu galā un joprojām visu laiku ir arī tiesības uz savu brīvības lepnumu, spītu.

Ne teorētisks svētums, ne vispār informācija par to, bet praktiska cilvēku pārtapšana. Un tā var notikt tad un tik ilgi, kamēr tepat uz Zemes ir cilvēki, kuru dzīvesveids un aktivitāte ir tam par piemēru. Tad ir iespējams, jo nu jau bažām par grāmatu un reliģiskas literatūras trūkumu it kā nav pamata. Ir ļoti daudz kas, bet tikai dažkārt, dažreiz varbūt vēl pietrūkst dzīva jo dzīva apliecinājuma. Pietrūkst paša racionālākā ceļa, pa kuru ejot visa Latvija un katrs tajā dzīvojošais spētu mazināt savu egoismu: kas ļautu tālāk par ārējā mirdzuma pārvērtībām vēl ieraudzīt arī to, kas pasargā no iespējas apmaldīties tik raibā pasaulē.

Un lai mēs spētu un gribētu upurēt ne tik daudz tam, kas vairotu mūsu bajārisko bagātību, bet gan tam, kas tālāk aiz tā visa! Tad arī varētu būt vēlamais miers, jo nebūtu nepieciešamības ko dalīt.

 

ARNIS ŠABLOVSKIS

 

 

=======================================================  

Gandija balss

 

Indija un Pasaule

 

Bez aplamas augstprātības un ar visu pienācīgo kautrību es gribētu teikt, ka manas idejas un metodes ir labi piemērojamas visā pasaulē un ka tās iegūst dedzīgu atbalsi arvien vairāk un vairāk vīriešu un sieviešu vidū Rietumos.

Es jūtu to ar visu savu sirdi… ka mūsu laikmets ir nāvīgi slims — ar slimību, ko sauc «asinsizliešana». Pasaule meklē pēc glābiņa no šīs smagās slimības, un es sevi mierinu ar cerību, ka varbūt jau senajā Indijā ir bijuši atrodami izejas ceļa orientieri.

Pasaules izcilākie prāti šodien sapņo ne tik daudz par absolūti neatkarīgām valstīm kā par draudzīgu, savstarpēji saistītu valstu federāciju. Acīmredzot šis mērķis nav ātri sasniedzams. Protams, man nav tiesību teikt, ka mūsu valstij šajā procesā būs izšķirīgā loma. Tomēr man neliekas neiespējami pateikt, ka esam gatavi tiekties pēc vispārējas savstarpējās saistības.

Es uzņemos drosmi apgalvot, ka. ja Indija sasniegs savu mērķi ar taisnīgām un nevardarbīgām metodēm, tad tā būs devusi nozīmīgu ieguldījumu vispārējā miera celsmes darbā, miera, kuru alkst visas pasaules tautas. Tādējādi Indija kaut daļēji būtu atmaksājusi savu parādu tautām, kuras tagad brīvprātīgi un nesavtīgi palīdz Indijai.

 

Mērķi un līdzekļi

 

Mērķi un līdzekļi — savā dzīves filozofijā es tos skaidroju viennozīmīgi. Mēdz teikt, ka «līdzekļi galu galā ir tikai līdzekļi». Manuprāt, līdzekļi galu galā izšķir visu. Kādi ir līdzekļi, tāds arī ir rezultāts. Tik tiešām. Radītājs mums piešķīris varu (kaut arī visai ierobežotu) pār līdzekļiem, taču ne jau pār mērķi. Galīgā mērķa sasniegšana pilnībā ir atkarīga no izmantoto līdzekļu rakstura.

Un šis princips nepieļauj nekādus izņēmumus.

Ahimsa (nevardarbība) un Patiesība ir tik cieši saistītas, ka praktiski nav atdalāmas viena no otras. Tās ir it kā vienas monētas vai drīzāk gluda un nekalta metāla diska divas puses. Kurš gan pateiks, kura te priekšpuse, kura otra puse.

Un tomēr — ahimsa ir līdzeklis, bet galamērķis ir Patiesība. Taču tieši līdzekļiem kā tādiem vienmēr jāatrodas mūsu uzmanības centrā, un tādējādi a h 1 m s a ir mūsu augstākais pienākums. Pastāvīgi uzturot rūpi par līdzekļiem, mēs agrāk vai vēlāk noteikti sasniegsim mērķi.

Visbeidzot, ja mēs šo principu tāīsti apzināsimies, tad arī būsim nodrošinājuši galīgās uzvaras sasniegšanu.

Lai kādas grūtības mūs sagaidītu, lai kādas neveiksmes mums nāktos ciest, mēs nevaram atteikties no Patiesības meklējumiem, un Patiesība ir viena un tā ir Dievs.

 

Līdzekļiem jābūt tīriem

 

 Jau vairāk nekā piecdesmit gadus es cenšos sevi iemācīt nerūpēties par rezultātiem. Ja man par kaut ko tiešām ir jārūpējas, tad tie ir līdzekļi, un, kad esmu pārliecināts par līdzekļu tīrību, tad arī man rodas ticība, kas spējīga vest sev līdzi. Šīs ticības priekšā atkāpjas it visas bailes un bažas.

Mēs esam tikai vienkārši visaugstākās gribas izpildītāji un kā tādiem mums nav lemts zināt, kas mūs virza uz priekšu un kas mums traucē. Tieši tāpēc mums jāaprobežojas ar līdzekļu zināšanu, un, ja tie ir tīri, mums nav par ko baidīties — mērķis pats parūpēsies par sevi.

 

Demokrātija un ahimsa (nevardarbība)

 

Patiesu demokrātiju vai svaradžu (masu pašpārvaldi) nevar sasniegt ar negodīgām vai vardarbīgām metodēm — vienkārši tāpēc, ka to lietojuma dabisks rezultāts būs katras opozīcijas likvidācija, to vai nu apspiežot, vai iznīcinot visus citādi domājošos. Tādējādi netiktu nodrošināta personības brīvība. Personības brīvība vispilnīgāk varētu uzplaukt, tikai pastāvot ahimsai (nevardarbībai).

Indijas uzdevums tagad būtu patiesas demokrātijas zinātnes attīstība.

Rietumu demokrātiju, manuprāt, par demokrātiju var saukt tikai nosacīti, kaut arī tai raksturīgi visi patiesas demokrātijas elementi. Taču patiesa demokrātija radīsies tikai tad, kad pilnībā tiks pārvarētas vardarbība un pretlikumīga rīcība. Abas šīs parādības ir cieši saistītas. Pretlikumīga rīcība ir vardarbības paveids. Un, lai Indijā tiktu attīstīta patiesa demokrātija, nedrīkst būt nekādu kompromisu ne ar vardarbību, ne ar meliem. Indija tiecas pēc patiesas demokrātijas — demokrātijas bez vardarbības.

 

Vara un tauta

 

Esmu atkārtojis neskaitāmas reizes, ka, lai veiktu visnacionāla mēroga darbu, nav nepieciešamības pēc varas koncentrēšanās nācijas politisko darboņu rokās. Taču ir nepieciešams, lai tauta uzturētu pastāvīgu kontaktu ar cilvēkiem, kuriem uzticējusi varu. Šos cilvēkus varētu saskaitīt uz rokas pirkstiem. Viņu nav daudz. Taču, ja viņi apzināsies savas varas spēku un izmantos to prātīgi un gudri, viss nostāsies savās vietās.

Demokrātiskas sabiedrības locekļiem ir jābūt tiesībām norādīt valdībai uz kļūdām, ja tādas tiek pieļautas. Viņiem jābūt tiesībām. Ja viņi to vēlas, atstādināt valdību. Taču viņiem nevar būt tiesību traucēt valdību tās darbā ar pretaģitāciju, tāpēc ka mums tagad nav vis ārvalstu valdība, kas balstītos uz varenu armiju un floti, bet gan pašiem sava, un tās locekļiem ir jāsmeļ spēki savā tautā.

Es ierosinu neuzpūst vēlēšanu sistēmu līdz tādiem apmēriem, ka tā kļūtu smieklīga un mēs paši — par vairākuma pieņemto rezolūciju vergiem. Tas nozīmētu rupja spēka atjaunošanu tā visbīstamākajā formā. Lai tiktu cienītas mazākuma tiesības, vairākumam ir jāparāda iecietība un ar cieņu ir jāattiecas pret mazākuma uzskatiem un rīcību… Tajā pašā laikā vairākuma pienākums ir pienācīga veidā uzklausīt mazākumu un nepakļaut to apvainojumiem.

 

Kultūrdemokrātija

 

Man gribētos, lai Indijā katram cilvēkam būtu nodrošināta ticības brīvība. Tikai tad Indija iegūs patiesu diženumu, un senos laikos tā taču acīmredzot bija vienīgā valsts, kas atzina kultūrdemokrātiju — demokrātiju, kuras pamatā ir atzinums, kā ceļu pie Dieva ir daudz, taču galamērķis viens. Jo viens ir Dievs. Savukārt ceļu pie Dieva ir tikpat daudz, cik uz pasaules cilvēku.

Vai Indija kļūs par teokrātisku valsti, un vai hinduisma dogmāti tiks uzspiesti nehinduistisko ticību pārstāvjiem? Ceru, ka tā nenotiks. Pretējā gadījumā Indija pārstās būt cerību un mierinājuma zeme, zeme, uz kuru raugās visas Āzijas un Āfrikas valstis, visa pasaule, patiesi. Pasaule galda no Indijas ne jau nu kādu sīkmanību vai fanātismu…

Pasaule gaida no Indijas lielus darbus un augstsirdības paraugus, kas varētu pakalpot pasaulei kā derīga mācībstunda un ļautu ieraudzīt pasaulei visaptverošajā krēslā gaismas šautru…

 

Vīrietis un sieviete

 

Ja es būtu piedzimis par sievieti, es saceltos pret katru vīrieša mēģinājumu uzspiest sievietei viņa rotaļlietas lomu.

Pašai sievietei ir jāpārstāj uzskatīt sevi par vīrieša iegribu objektu. Lai kļūtu par vīrieša līdztiesīgu partneri, sievietei jāatsakās no paraduma patikt vīrietim tikai ar savu ārieni, attiecīgi izmantojot dažādus līdzekļus. Es nevaru iedomāties, ka Sita kaut mirkli būtu gribējusi patikt Rāmam ar savas miesas skaistumu.

Lielajam Manu piedēvētais izteikums, ka «sievietei brīvība nav domāta», man nav svēts. Šis izteikums liecina vienīgi par to, ka tad, kad tas radās, sievietes stāvoklis sabiedrībā bija nožēlojams. Nereti pat mūsdienu literatūrā sastapsimies ar apzīmējumiem ardhangana — labākā puse un sahadharmini — palīdze.

Sieviete ir vīrieša līdzgaitniece, kurai piemīt tādas pašas prāta spējas. Viņai ir tiesības būt līdzdalīgai visos vīrieša darbības veidos, bet viņai arī ir tiesības uz brīvību un neatkarību savas darbības sfērās. Viņai jāiegūst vadošais stāvoklis savas darbības sfērās, tāpat kā vīrietim — viņa darbības sfērās. Tam jākļūst par lietu kārtību, nevis jābalstās vienīgi mākā lasīt un rakstīt. Iesakņojušos tradīciju dēj paši tumsonīgākie un nejēdzīgākie vīrieši iegūst pārāku stāvokli pār sievietēm, kuru cienīgi viņi nemaz nav.

Vīrietis un sieviete ir līdzvērtīgi, taču viņi nav vienādi. Viņi gan veido ideālu pāri, viens otru papildinot: viņi viens otram palīdz, un, vienam no viņiem neesot, otra pastāvēšana nav iedomājama: bet no teiktā izriet, ka tad, ja viena statuss izrādās deformēts, tā ir bojāeja abiem.

Es audzinātu dēlus un meitas viņu līdzvērtības garā.

Ne vienreiz vien esmu norādījis, ka vīriešus nav iespējams attaisnot, ja viņi liedz sievietēm tiesisku vienlīdzību sieviešu analfabētisma dēļ. Sievietēm izglītība ir vajadzīga tāpēc, lai viņas mācētu gudri izlietot un paplašināt savai dabiskās tiesības.

Apgalvojums, ka neizglītots cilvēks nav tālu ticis no dzīvnieka, nebūt nav pārspīlēts. Tāpēc sievietei izglītība ir tāpat nepieciešama kā vīrietim. Taču no teiktā neizriet, ka abos gadījumos izglītības metodēm un raksturam jābūt vienādiem.

 

Mātes atbildība

Indijas nākotne ir uz jūsu ceļiem, jo jūs audzināt jauno paaudzi. Jūs varat Izaudzināt Indijas bērnus par vienkāršiem un drosmīgiem vīriešiem un sievietēm, kuri bijātu Dievu, vai arī par vājiem un nejēdzīgiem cilvēkiem, kuri nespētu pretstāvēt dzīves vētrām, nespētu iztikt bez krāšņiem ārzemju tērpiem un drēbēm, no kuriem viņiem vēlāk būs grūti atteikties.

Indijas bērniem nevajadzētu censties atdarināt Rietumu dzīvesveidu un manieres: nevajadzētu bez kādas saprašanas kopēt to, kas derīgs tikai Rietumiem. Viņiem arvien būtu jāatceras tās tradīcijas un paradumi, kas raksturīgi indiskajam domāšanas veidam un indiskajai videi. Viņu principiem jābūt tādiem, kas regulētu, attīrītu un nostiprinātu visu, kas ir labs mūsu kultūrā. Un tādiem, kas liktu noraidīt visu zemisko un degradējošo.

Tādu cilvēku audzināšana pa spēkam Sitas, Draupadi, Savitri un Damajanti tipa sievietēm, ne jau amazonēm un ne klīrīgajām.

Nodēvēt sievietes par vājo dzimumu nozīmētu viņas apmelot. Protams, ja ar spēku saprot rupju dzīvniecisku spēku, tad patiešām sieviete ir mazāk rupja nekā vīrietis.

 

(No žurnāla «Indija» 1969. gada 2. un 4. numura)