Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mācīsimies demokrātiju, atklātumu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

— Kādi ir tavi visspilgtākie iespaidi par konferenci, kurai bija veltīta tik ļoti liela uzmanība? — vaicāju LĻKJS CK pirmajam sekretāram Ivaram Priedītim.

I. Priedītis: — Nekad neesam skopojušies ar krāšņiem epitetiem, stāstot par svarīgiem notikumiem, šoreiz man ir iespējams salīdzināt pat ar PSKP XXVII kongresu. Ja XXVII kongresā jutu, ka stāvam milzīgu pārmaiņu priekšā, tad tagad jūtam šo pārmaiņu aprises. Es domāju, ka šīs aprises ir dotas konferencē pieņemtajās rezolūcijās.

— Kura, tavuprāt, ir pati svarīgākā?

I. Priedītis: – Svarīgas, nozīmīgas ir visas, bet atslēga visiem šiem dokumentiem ir pēdējā, jo tā ir atslēga pārējām rezolūcijām. Šajā galvenajā rezolūcijā ir noteikts, ka nepilna gada laikā jāizveido jauna politiskās sistēmas struktūra, tā jāapspriež ar tautu. Katram, kas vērīgi izlasa noslēguma rezolūciju, uzreiz top skaidrs, ka pārmaiņas ienāks gan partijas pirmorganizācijās, gan rajonu un pilsētu komitejās, gan centrālkomitejās, tāpat arī visos tautas deputātu padomju posmos. Tas nozīmē arī to, ka pat kadru izvirzīšanas ziņā var notikt grūti prognozējamas pārmaiņas, ceru, šā vārda vislabākajā nozīmē.

— Tātad tas varētu nozīmēt, ka pirmajā vietā beidzot patiešām tiks liktas politiskās, lietišķās un morālās īpašības. Līdz šim visu laiku par to runāja, bet, tā teikt, «uzvarēja» anketa…

I. Priedītis: — Šobrīd ir svarīgi izveidot tādu mehānismu, lai tautas gribas paudējus izvirzītu pati tauta, lai tie būtu pazīstami cilvēki, kuri darbos jau pārbaudīti un uz kuriem var droši paļauties. Un gribu vēlreiz atgādināt domu, kas konferencē ieskanējās ne reizi vien, — no mums katra taču ir atkarīgs, ko izvirzīsim un ko ievēlēsim. Vai nu maigu un laipnu cilvēku, kas neko neizdara, vai arī stingru un reizēm skarbu, kam darbs, tā teikt, iet no rokas, — arī šādas pārdomas, neapšaubāmi, radīsies. Mūsu dzīvē reāli — un nevis eksperimentālā un izņēmuma kārtā — jāieiet tādiem patiesa demokrātisma elementiem kā alternatīvās kandidatūras, aizklātā balsošana, konkursu rīkošana.

Un tāpēc pati svarīgākā man liekas konferences rezolūcija «Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu». Sevišķi svarīgi, šķiet, būs nosacījumi, kas krasi šķirs izpildvaru no lēmējvaras. Tātad, lai nebūtu tā, ka deputāts, kas pats pieņem lēmumus, tos arī īsteno kā amatpersona. Tiks konkretizēta kārtība, kā vēlētāji var atsaukt savus deputātus, ja viņi tajos vīlušies.

Man šķiet, ka mūsu republikas iedzīvotāji ar lielu ieinteresētību studēs tās rezolūcijas iedaļas, kur ir runa par tautas deputātu padomju juridiskās un ekonomiskās varas nostiprināšanu, par pašpārvaldes, pašfinansēšanas un pašapgādes principu ieviešanu, par to, ka vairākums risināmo jautājumu tiks nodoti vietējo padomju izlemšanai, lai katruviet nodrošinātu maksimālu iniciatīvu un patstāvību, attīstītu padomju sociālistisko federāciju, par kuru pēdējā laikā tik bieži runājam.

— Ivar, es domāju, ka daudzus lasītājus ieinteresēs arī citas rezolūcijas. Man, piemēram, par tām nav plašas informācijas, bet ar interesi gaidu, piemēram, kad tiks publicētas rezolūcijas «Par cīņu pret birokrātismu», kā arī «Par starpnacionālajām attiecībām», «Par atklātumu» un tā tālāk.

I. Priedītis: — Domāju, ka šie dokumenti paši par sevi neko neatrisinās, taču Mihails Gorbačovs noslēguma runā teica, ka līdz tam laikam, kamēr netiks radīti atbilstoši normatīvie akti, kamēr kongress visu jauno neietvers statūtos, šīs rezolūcijas mums būs kā norādījumi, pēc kuriem radoši jāstrādā. Es negribētu nodarboties ar šo dokumentu atstāstīšanu, taču gribu izteikt vienu — ja strādāsim pa vecam, ja īsti nesapurināsimies, jūtamu rezultātu var nebūt. Jāņem vērā, ka ir vairāki cilvēki, kas daudz ko nemaz negrib pārveidot, jo šobrīd viņiem tāpat ir labi. Taču viss konferences gars apliecināja — nav labi, ja jau valsts ar tik varenu ekonomisko potenciālu nonākusi pirmskrīzes situācijā. Pats galvenais, ko es gribētu — lai šīs rezolūcijas nekļūtu vienīgi par interesantu lasāmvielu, bet gan par līdzekli darbam. Pats no sevis nekas neradīsies. Viss atkarīgs no mums pašiem.

— Man šķiet, ka pirms katra lēmuma pieņemšanas krietni vien jāpadomā. Bieži vien esmu iztēlojies, ka būtu labi, ja ar lēmuma izstrādātājiem diskutētu, teiksim, «skeptiķu grupas». Izstrādātāji censtos pierādīt, cik šis lēmums labs, «skeptiķi», drūmās krāsās zīmējot, iztēlotu visas negatīvās sekas, bet lēmējiem tās krietni vien paaugstinātu atbildības līmeni…

I. Priedītis: — Es piedāvātu savu variantu, kas plaši jau atzīts pasaules praksē. Izlemjot, kā atrisināt nopietnu problēmu, tiek sagatavoti vairāki varianti. Un tad, tautai apspriežot un valdībai izlemjot, būtu iespējams izvēlēties optimālāko, šajā sakarībā mēs komjaunatnes Centrālkomitejā gribam radīt vairākas grupas, kas izstrādātu vienu no variantiem ekonomiskās, tiesiskās, sociālās utt. situācijas uzlabošanai republikā. Nezinu, vai izdosies, varbūt jaunatnes avīžu lasītāju vidū ir entuziasti, kas nāktu palīgā piedalīties šādā kopus darbā.

— Konferencē bieži runāja arī par presi. Biedrs Afanasjevs noslēgumā par to teica visai zīmīgi. Kādas ir tavas domas?

I. Priedītis: — Manuprāt, preses kritika bija viena no spilgtākajām konservatīvisma izpausmēm. Jāņem vērā, ka tikai 43 preses darbinieki bija ievēlēti par konferences delegātiem, tai skaitā no mūsu republikas — divi. Domāju, ka daudzi, kas kritizēja presi, aizmirsa, ka prese atspoguļo stāvokli (šeit es nedomāju par citām preses funkcijām, nedomāju par kļūdām, nejaušībām, neveiksmēm). Man tā vien šķita, ka vienam otram kremt, ka prese noņēmusi rožainās brilles, ka to vairs nevar turēt administratīvā bezierunu pakalpībā. Ne viens vien bija briesmīgi vīlies pēc Korotiča paskaidrojuma…

— Kā tu juties kā mūsu republikas komjaunatnes līderis?

I. Priedītis: — Labi jutos. Būs daudz un pamatīgi jāstrādā. Un komjaunatnei jo īpaši. Jo tai jākļūst no birokrātisma un administrēšanas skolas, kāda tā nereti ir, par demokrātisma un atklātības skolu. Bet vajag, lai mūsu vēlmes un mērķus atbalstītu partijas organizācijas un partijas orgāni, par ko jau runājām pēdējā komjaunatnes CK plēnuma aicinājumā.

Ir jāmeklē jauni, netradicionāli risinājumi…

 

Ar Ivaru Priedīti runāja

ANDREJS CĪRULIS