Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Parunāsim par īpašumu...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Apspriežam likumprojektu

Šobrīd gandrīz kā oficiāla padomju sabiedrības atjaunotnes doktrīna tiek traktēts «ne tikai humāns, bet arī demokrātisks sociālisms», kā par to saka M. Gorbačovs savā rakstā «Sociālistiskā ideja un revolucionārā pārbūve» («Pravda», 1989., 26. nov.). Šī definīcija iegūst noteiktu vietu padomju politoloģijas vārdnīcā. Lūk, kāpēc vajadzētu pienācīgi novērtēt M. Gorbačova mēģinājumu izteikt savu viedokli par demokrātisko sociālismu.

Šāda situācija ļauj mums diskutēt ar M. Gorbačovu ne tikai kā ar oficiālu personu, bet arī kā ar līdzvērtīgu partneri, jo vairāk tāpēc, ka šis temats skar ikvienu no mums un tāpēc, ka nevienam nav monopola tiesību uz patiesību…

Minētais raksts neapšaubāmi ir zināms solis pa sociālisma atjaunotnes koncepcijas ceļu salīdzinājumā ar pastāvošo partijas programmu. Taču ir daudzi jautājumi, par kuriem pagaidām vēl nevar runāt apgalvojuma formā. Par tiem vēl daudz jādiskutē. Te es domāju M. Gorbačova attieksmi pret īpašuma formām un daudzpartijiskumu.

Gribētos dalīties domās par īpašuma formām demokrātiska sociālisma sabiedrībā. Manuprāt, šādā sabiedrībā vajadzētu attīstīties visām īpašuma formām, arī privātīpašumam, nevis tikai «daudzveidīgām sociālistiskā īpašuma formām». Tikai tādā gadījumā ekonomikas jomā mums būs īsta saimnieciskā demokrātija un kā tās sekas — politiskā demokrātija. Ja mēs liedzam cilvēkiem tiesības attīstīt visas īpašuma formas, tad izdarām vairākus antihumānus aktus.

Pirmkārt, mēs atņemam ievērojama cilvēku daļai tiesības uz individuālu jaunradi ekonomikā. Visiem zināms, ka daudzi par cilvēku labklājības un personības brīvības pamatu uzskata ne tikai sociālistiskā, bet arī privātā īpašuma nesatricināmību. Humānisma ideju vārda jāļauj cilvēkiem reāli izmantot visas īpašuma formas ekonomiskas sāncensības apstākļos. Lai uzvar tās formas, kas vislabāk veicina cilvēku spēju realizēšanos.

Otrkārt, mēģinājums pilnīgi visus «iespiest» tikai sociālistiskajās saimniekošanas formās nozīmē sociāli vardarbīgi nivelēt personības, kas jau pēc savas iedalbas ir atšķirīgas. Vieniem ir nosliece uz kolektīvu darbību, citiem — uz individuālu. Tāpēc no sociālistiskā humānisma aspekta mums jālikvidē jebkuras mākslīgās struktūras, kas ierobežo personības sociālo pašizpausmi saimniekošanā. Kā zināms, sociālisma vismazāk izmantotais enerģijas avots ir nevis vēja, saules, paisuma un bēguma enerģijas krājumi, bet cilvēka prāta, gribas, individualitātes enerģija.

Treškārt, visu citu īpašuma formu noliegums un sociālistiskā īpašuma (faktiski, valsts) pasludināšana par vienīgo pieļaujamo jau radījusi cilvēka atsvešināšanos no ražošanas līdzekļiem, no sabiedriskā īpašuma, no savas darbības rezultātiem un produkta. Antihumānāku situāciju iedomāties grūti: darbaļaužu sabiedrībā, kas oficiāli tiek dēvēta par visas tautas valsti, viņu darba rezultāti tiek tā deformēti, ka cilvēku darbībā tiek iznīdēts radošais saturs.

Mūsu sabiedrības krīzes saknes jāmeklē tieši sociālistiskās sabiedrības fundamentālā likuma — visu īpašuma formu vienlīdzīgas attīstības — pārkāpumos. Šā likuma prasību pārkāpumi mums jau dārgi maksājuši. Vai te neslēpjas viens no cēloņiem faktam, ka PSRS no attīstītākajām valstīm atpaliek par veselu tehnoloģijas laikmetu? Aplūkosim jebkuru attīstītu kapitālistisko valsti. Tur īpašuma objekts dažādās formas ir miljoniem un miljoniem cilvēku no dažādām, šķirām, sociālajiem slāņiem un grupām. Pie mums toties ieplānots, tāpat kā agrāk, liegt miljoniem, cilvēku saimniecisko jaunradi. Bet cik gan daudz reižu teikts, ka pārbūve — tā ir revolūcija! Pat apstākļos, kad padomju sociālisma modelis (agrāk) atstāja milzīgu ietekmi uz pārējām brālīgajām valstīm, tās, kuras tomēr saglabāja nelielu privāto sektoru, guva labākus ekonomiskos panākumus nekā PSRS. Un kāds stāvoklis ir ar «sadalītajām» tautām? Tas pats! VDR — VFR, ĶTR — Taivāna, KTDR — Dienvidkoreja. Visos šajos valstu pāros plurālistiskajā ekonomikā gūti daudz labāki rezultāti.

Visbeidzot aplūkosim mūsu piemājas saimniecības sektoru. Šis sektors, kur koncentrēti 1,5 procenti lauksaimnieciski izmantojamās zemes, dod (no ražošanas kopapjoma) 59 procentus kartupeļu, 31 — dārzeņu, 54 — augļu un ogu, 28 — gaļas, 27 — piena utt. («Komuņist», 1989., Nr. 17, 60. lpp.). Kā zināms, šos rezultātus padomju cilvēki guvuši bez speciālas aģitācijas (novākt visu līdz pēdējam graudam), bez speciāla partijas un valsts aparāta, kas atbild par individuālā sektora attīstību, bez finanšu un materiāli tehniskās palīdzības. Tāds ir efekts, ja cilvēki strādā kā īsti saimnieki. Kā raksta V. Kostakovs žurnālā «Komuņist», «no šejienes var izdarīt secinājumu, kas jādara, lai pamodinātu cilvēka iekšējos spēkus».

Var iedomāties, kā pārmainītos mūsu dzīves veids, ja, piemēram, sabiedriskās sadzīves sfērā darbotos privātuzņēmumi. Cik miljonu pensionāru, invalīdu, slēpto un atklāto bezdarbnieku varētu dot sabiedrībai labumu! Mēs jau tagad esam sākuši runāt par bezdarbu. Turpmāk tas kļūs par ikdienas realitāti. Tostarp, kā liecina rūpnieciski attīstīto valstu pieredze, sīkie privātuzņēmumi veicina iedzīvotāju nodarbinātības pieaugumu, iesaista naudas līdzekļus materiālajā ražošanā un pakalpojumu sfērā. Sīkajā un vidējā ražošanā lielie uzņēmumi un kompānijas aprobē zinātniski tehniskā progresa elementus.

Presē minētas ziņas par to, ka krājkasēs iedzīvotājiem ir vairāk nekā 300 miljardu rubļu, bet viņu makos — ne mazāk par 100 miljardiem. Zeļ un plaukst ēnu ekonomika. Pirmcēlonis acīmredzot ir nevis padomju «mafiozu» ļaunā griba, bet mūsu ekonomiskā sistēma, kas radījusi šo ēnu ekonomiku. Vai nebūtu pienācis laiks dot iespēju aktīviem cilvēkiem no pagrīdes ekonomikas (ne jau visi viņi ir blēži!) atklāti un likumīgi saimniekot? Cik daudz patiesi talantīgu ražošanas organizatoru mēs nelaižam; pie teikšanas?

Mums vajadzētu strādāt demokrātiskā sociālisma sabiedrības veidošanas virzienā; šajā sabiedrībā, kā raksta V. Čalidze, «aktīviem cilvēkiem, ir ierobežotas, taču saprātīgas iespējas savas aktivitātes izpausmēm, bet pasīvie ir aizsargāti no aktīvo alkatības vai noniecināšanas» («Komuņist», 1989., Nr. 17, 73. lpp.). Lūk, kāpēc būtu saprātīgi veikt teorētisku, audzināšanas darbu, nevis pretstatot dažādas īpašuma formas, bet atklājot tās kopīgās iezīmes, kas piemīt īpašumam, kā vispārcilvēciskajai vērtībai sociālistiskās sabiedrības atjaunotnes darbā. Pirms steigā noraidīt kādu no īpašuma formām, vajadzētu to pārbaudīt, izmēģināt praksē.

Grūti nepievienoties O. Šahnazarovam, kurš raksta par to, ka privātais ил sabiedriskais īpašums ir «nevis antipodi, bet dažāds īpašuma stāvoklis» («Meždunarodnaja žizņ», 1989., Nr. 6, 101. lpp.).

Tāpēc es ierosinu Padomju Sociālistisko Republiku Savienības likumprojekta «Par īpašumu PSRS» 10. pantu pēc pirmās rindkopas papildināt ar šādām tēzēm:

«Par īpašuma tiesību objektiem var "būt arī sīkie tautas patēriņa preču ražošanas, pakalpojumu sfēras uzņēmumi, sociālo un kultūras pakalpojumu iestādes u. c.

Cilvēku skaitu, kas strādā pēc līguma šāda tipa uzņēmumos un iestādēs, nosaka savienotās republikas likumdošana.

Pilsoņu īpašums, kas iegūts viņa darbā un uzņēmējdarbībā (ienākumi un ietaupījumi) un citos likumā paredzētos veidos, netiek ierobežots.»

2. panta 1. punktā pēc frāzes «saimniecības vešana» vajadzētu likt komatu un papildināt ar vārdiem «uzņēmuma, iestādes».

Visu īpašuma formu līdztiesīgā attīstība saistīta arī ar cilvēka tiesībām. ANO 1948. gada 10. decembrī pieņemtās Vispārējo cilvēka tiesību deklarācijas 17. pantā ir teikts par to, ka «katram, cilvēkam ir tiesības būt īpašumam gan vienpersoniski, gan kopā ar citiem». Zem šī dokumenta ir arī Padomju Savienības paraksts. Pienācis laiks savu likumdošanu samērot ar vispārcilvēciskajām atziņām.

Cilvēka tiesības saistītas ar tautu tiesībām. Nevar uzskatīt par brīvām tautas, kas apdzīvo PSRS, ja daļai no tām liegtas tiesības savā republikā veidot daudzpusīgu ekonomiku. PSRS Augstākās Padomes Prezidija dekrēts par Latvijas PSR Konstitūcijas tēžu samērošanu atbilstoši PSRS Konstitūcijai (attiecībā uz īpašumu) ir pretrunā Vispārējai cilvēka tiesību deklarācijai.

Visbeidzot, mūsu sabiedrība tikai tad būs patiesi demokrātiska un sociāli stabila, ja ekonomika būs plurālistiska, nevis monopolistiska (pat sociālistiskajā daudzveidībā).

Īpašums ir «kategoriska» kategorija: vai nu tas ir, vai tā nav! Ja tas pilsoņiem ir, tad mums ir demokrātiskā sociālisma sabiedrība; ja pilsoņiem īpašuma nav, mēs iegūstam birokrātiska sociālisma sabiedrību ar politisku sistēmu, kas fiksēta 1977. gadā pieņemtajā PSRS Konstitūcijā. Vidusceļa nav.

M. Gorbačova idejas par īpašuma formām vēl atspoguļo pārvaldītāju nostalģiju par vecajiem labajiem laikiem, kad viņu uzskati tika pausti kā marksisma-ļeņinisma ideoloģija, visas padomju tautas ideoloģija. Jaunā domāšana prasa arī jaunu pieeju marksismam-ļeņinismam kā mācībai par vispārcilvēciskajām, nevis tikai par šķiriskajām vērtībām.

 

Nikolajs VĒŽENIEKS,

RCAII docents