Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par konstitucionālām garantijām latviešu valodai

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Šodien, 28. septembrī, Latvijas PSR Augstākās Padomes Likumdošanas komisija spriedīs par dažiem ļoti aktuāliem likumprojektiem un varbūt ieteiks tos apstiprināt Augstākās Padomes sesijā 6. oktobrī. Starp tiem ir arī likumprojekts par LPSR Konstitūcijas papildināšanu ar pantu, kurā būtu noteikts latviešu valodas statuss un dotas konstitucionālas garantijas latviešu valodas aizsardzībai. Šis projekts iesniegts vairākās redakcijās, kas visas pamatojas uz Darba grupas izstrādāto pamattekstu. Aplūkosim konkrētas atšķirības starp divām pamatredakcijām (nosacīti sauksim tās par «pirmo» un «otro»).

Lūk, pirmā redakcija:

«Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts valoda ir latviešu valoda.

Valsts rūpējas par latviešu valodas vispusīgu attīstīšanu un mācīšanu, garantē tās lietošanu valsts orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, izglītības, zinātnes, tehnikas, kultūras, veselības aizsardzības, sadzīves pakalpojumu un citās sfērās.

Pilsoņiem Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts nodrošina arī krievu valodas un citu valodu lietošanu.

Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts valodas un citu valodu lietošanas kārtību nosaka likums.»

Otrā redakcija atšķiras ar to, ka tajā dotas zināmas garantijas arī par latviešu valodas lietošanu lietvedībā, bet rindkopa par krievu valodas tiesību nodrošinājumu formulēta šādi.

«Pilsoņi saskarsmē ar valsts orgāniem, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām var izvēlēties par saziņas un dokumentu valodu latviešu vai krievu valodu.» Bez tam šajā redakcijā ir arī konkrēti pateikts, ka krievu valoda lietojama federatīvajās attiecībās, t. i., attiecībās ar PSRS centrālajiem orgāniem.

Salīdzinājumam viena no analoģiska Igaunijas PSR likumprojekta redakcijām, ko atbalsta valodnieki (oficiāli tā nav vēl apstiprināta):

«Igaunijas PSR valsts valoda ir igauņu valoda. Igauņu valoda Igaunijas Padomju Sociālistiskajā Republikā ir valsts varas un valsts pārvaldes orgānu, iestāžu, uzņēmumu un organizāciju lietvedības valoda. Igaunijas PSR valsts valodas un citu valodu lietošanas kārtību nosaka likums.»

(Ņemot vērā reālo situāciju, Igaunijā tiek paredzēts pārejas laiks – vairāki gadi; šī teksta veidotāji vadījušies no uzskata, ka Igaunijas PSR Konstitūcijā jāgarantē pamatiedzīvotāju valodas tiesības, citu valodu lietošanas kārtību noteiks likums.) Ko dod «valsts valodas» statuss bez konkrētām garantijām? Bez šaubām, tas veicina valodas prestiža un mūsu pašapziņas celšanos. Taču neko īpaši konkrētu tas tomēr nesola. Dažādās vārdnīcās valsts valodas jēdziens tiek skaidrots dažādi, bet ar juridisku aktu nav apstiprināts. Aizkaukāza republiku Konstitūcijās, kurās pamatvalodām dots valsts valodas statuss, attiecīgais pants beidzas ar to, ka nevienai valodai netiek piešķirtas nekādas privilēģijas un netiek uzlikti nekādi ierobežojumi. Šādu Latvijas apstākļiem nepiemērojamu formulējumu acīmredzot šķietami pamato Ļeņina vārdi: «Nekādu privilēģiju, nekādu ierobežojumu!» (runājot par valodām). Ļoti var gadīties, ka ar šiem vārdiem demagoģiski mēģina pamatot arī iebildumus pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai, tāpēc jāatgādina to īstā ļeņiniskā jēga: nekādu privilēģiju lielajai valodai, nekādu ierobežojumu mazajām valodām (un nevis otrādi). Skaidru liecību dod Ļeņina vārdi: «Apspiedējas jeb tā saucamās «lielās» nācijas .. internacionālismam jāizpaužas ne tikai nāciju formālas vienlīdzības ievērošanā, bet arī tādā nevienlīdzībā, kur apspiedēja nācija, lielā nācija kompensētu to nevienlīdzību, kāda dzīvē izveidojas faktiski» (Ļeņins V. I., Raksti, 36. sēj., 1958., 553. lpp.). Vārds «privilēģijas» bieži vien izraisa negatīvu attieksmi. Taču patiesa vienlīdzība veidojas tad, ja katrai valodai ir savas privilēģijas (var, protams, tās saukt arī kā citādi), kas reālajā situācijā savstarpēji līdzsvarojas. Ļoti labs, uzskatāms piemērs šai domai ir arī aplūkojamā likumprojekta otrā redakcija: tajā ir garantēta pavisam konkrēta privilēģija krievu valodai (attiecībās ar centrālajiem orgāniem), ko nekādi nevar valodu vienlīdzības labad atsvērt ar pilnīgi identisku privilēģiju latviešu valodai.

Valsts valodas statuss latviešu valodai (un citu republiku pamatiedzīvotāju valodām) ir nepieciešams, taču nepieciešamas ir arī konkrētākas garantijas. Konkrētāki vārdi rodami likumprojekta otrajā rindkopā: «.. garantē tās (latviešu valodas) lietošanu ..» Tomēr atkal jājautā — ko tas nozīmēs reāli? Viens iespējamais skaidrojums — galējs, bet ne absurds: garantē, ka visās minētajās vietās un sfērās drīkstēs sarunāties latviski. Sarunāšanās valoda gan it kā nebūtu Konstitūcijas kompetencē, taču — kā tādā gadījumā saprast pirmās redakcijas trešās rindkopas nobeigumu — «un citu valodu lietošanu»? Nav te minēts ierobežojums tikai ar tiesvedību, kur patiešām saskaņā ar likumu nepieciešamības gadījumā var pieprasīt tulku no jebkuras valodas; pārējās oficiālajās sfērās «citu valodu lietošanu» nodrošināt nevar, tātad jāsecina, ka te ir runa tieši par sarunāšanās valodu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc precizējums par lietvedības valodu (otrajā redakcijā) šķiet vairāk nekā lietderīgs. Tas pavisam konkrēti prasīts arī daudzās no tām vēstulēm, ko saņēmis LPSR Augstākās Padomes Prezidijs, redakcijas un ZA (apmēram 3000 vēstuļu ar 85 000 parakstu, kas atbalsta prasību par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai). Ļoti nopietnas pārdomas izraisa pirmās redakcijas trešās rindkopas formulējums «Pilsoņiem Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā valsts nodrošina arī krievu valodas un citu valodu lietošanu». Juristi te zemtekstā saredz pretstatījumu starp «pilsoņiem» un «amatpersonām», un tādā interpretācijā šā teikuma jēga būtu akceptējama. Bet iedomāsimies «klasisko» situāciju ar ierēdni, ārstu vai pārdevēju, kas nerunā latviski; atradis Konstitūcijā šādu formulējumu, viņš nodos bibliotēkā atpakaļ latviešu valodas mācību grāmatu un teiks: «Es taču arī esmu pilsonis, un Latvijas PSR Konstitūcija man nodrošina krievu valodas lietošanu!» Varbūt tā būs tīša pārprašana, vārda «pilsonis» daudznozīmība rada tai pamatu, turpretim Konstitūcijas formulējumi gan nedrīkstētu pieļaut šādu iespēju. Tik pārprotama teikuma iekļaušana Latvijas PSR Konstitūcijā nākotnē var radīt visai nepatīkamas sekas. Tāpēc otrajā redakcijā šī pati doma formulēta nepārprotamāk. Jau tekstā ietverot pilsoņu un iestāžu pretstatījumu, turklāt garantējot analoģiskas tiesības arī latviešu valodai.

Likumprojekta pēdējā teikumā paredzēts valodu lietošanas kārtību noteikt ar (īpašu) likumu, taču šis likums vēl ir jāizstrādā, un šobrīd nav iespējams droši paredzēt, kāds tas būs konkrēti. Tāpēc nevajadzētu noraidīt tādu konkrētu garantiju iekļaušanu Konstitūcijā, kas jau šobrīd varētu nedaudz aizsargāt mūsu valodu (latviešu valodas ceļš uz nebūtību ir jāapstādina šodien, rīt var būt jau par vēlu). Likumprojektā ir vismaz viena šāda konkrēta garantija, un tā iekļauta otrajā redakcijā. Arī tāpēc otrā redakcija ir veiksmīgāka par pirmo. Likumprojekta redakciju vērtējums vispirms izveidojās speciālistu lokā; ZA valodnieku grupas sapulce gandrīz vienprātīgi (25 par, 1 atturējās) nolēma atbalstīt otro redakciju. Analoģisku vērtējumu dod arī radošo savienību Kultūras padome, Latvijas Kultūras fonds, Latvijas Zinātnieku savienības iniciatīvas grupa.

Materiālu publicēšanai sagatavojis

O. BUŠS,

filoloģijas zinātņu kandidāts