Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

1989. gada 9. aprīļa Tbilisi notikumu apstākļu izmeklēšanai izveidotās Gruzijas PSR Augstākās Padomes komisijas slēdziens (1)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Mēs visi atceramies, kā sākās PSRS tautas deputātu 1. kongress — ar mūsu republikas deputāta Vilena Tolpežņikova kvēlo uzrunu un aicinājumu godināt Tbilisi 9. aprīļa notikumu upuru piemiņu…

Tuvojoties PSRS tautas deputātu 2. kongresam, gribētos, lai mūsu lasītājiem būtu iespējams labāk orientēties paredzamā kongresa peripetijās, tāpēc uzskatām par lietderīgu pārpublicēt Gruzijas Augstākās Padomes komisijas slēdzienu par 9. aprīļa notikumu sagatavošanas, realizācijas un izmeklēšanas rezultātiem.

Komisijas slēdziens publicēts Gruzijas KP CK, Gruzijas Augstākās Padomes un Gruzijas Ministru Padomes laikrakstā «ZARJA VOSTOKA».

Lai objektīvi izmeklētu traģēdiju, kas 1989. gada 9. aprīlī norisinājās Tbilisi, pamatojoties uz plašu sabiedrības slāņu pieprasījumu, saskaņā ar Gruzijas PSR Konstitūcijas 119. pantu Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs 1989. gada 17. aprīlī pieņēma lēmumu nr. 2136 — XI par komisijas izveidošanu 9. aprīļa Tbilisi notikumu apstākļu izmeklēšanai.

Komisija izpētīja simtiem aculiecinieku, cietušo, kārtības sargāšanā iesaistīto iekšlietu orgānu līdzstrādnieku, kā arī to medicīnas darbinieku liecības, kuri sniedza palīdzību bada streika dalībniekiem un cietušajiem: noklausījās uz komisijas sēdēm uzaicināto Gruzijas PSR partijas, komjaunatnes, arodbiedrību, padomju un tiesību sargāšanas orgānu vadītāju paskaidrojumus, izmantoja PSRS Tautas deputātu kongresā izveidotajai 9. aprīļa notikumu izmeklēšanas komisijai sniegtos Gruzijas partijas un pārvaldes orgānu, Aizkaukāza kara apgabala un citu militāro iestāžu paskaidrojumus: izanalizēja Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidijā, Gruzijas KP CK, Gruzijas PSR Ministru Padomē un citos orgānos atrodamos dokumentālos materiālus, tiesu medicīnas ekspertīzes, medicīnas un ķīmiski toksikoloģisko apakškomisiju, Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas, kā arī padomju un ārzemju zinātnieku slēdzienus. Komisija iepazinās ar daudzām fotogrāfijām, videofilmām un citiem lietiskajiem pierādījumiem, kas precīzi ataino 9. aprīļa notikumus. Lai jo pilnīgāk novērtētu notikušo, komisija vispusīgi izpētīja un apkopoja sabiedrisko viedokli par 9. aprīļa notikumiem, izanalizēja republikas, Vissavienības un ārzemju presi.

Komisija arī atzīmē, ka bijušais Gruzijas KP CK otrais sekretārs B. Nikoļskis un Aizkaukāza kara apgabala virspavēlnieks I. Rodionovs pārkāpa konstitucionālās prasības un uz komisijas sēdi neieradās.

Visu šo materiālu analīzes rezultātā noskaidrotie fakti un to politiskais un tiesiskais vērtējums komisijai dod pamatojumu šādiem secinājumiem.

 

1. Par to, vai bija nepieciešama un likumīga lēmuma par 9. aprīļa mītiņa pārtraukšanu pieņemšana

 

Pastiprinoties cīņai pret administratīvi komandējošo sistēmu un padziļinoties demokratizācijas procesiem, 1988. —1989. gadā Gruzijā krasi aktivizējās sabiedriskā doma. Daudzajās demonstrācijās un mītiņos tika izvirzītas asas sociāli ekonomiskās un politiskās problēmas. Sākās aktīva sabiedriskā kustība, kas iestājās par pieminekļu kompleksa Dāvids — Garedži aizsardzību, par Transkaukāza dzelzceļa līnijas un dažu hidro un elektrostaciju būvniecības ekoloģisko nodrošinājumu, vērsās pret republikas suverenitāti ierobežojošiem PSRS Konstitūcijas labojumiem. Tikpat asi izvirzījās arī jautājums par gruzīnu tautības karavīru diskrimināciju Padomju armijā un vardarbību pret viņiem. Sevišķi kritisku raksturu manifestācijas ieguva 1988. gada novembrī un 1989. gada februārī. Pamazām varas iestādes pret mītiņiem un demonstrācijām ieņēma ļoti negatīvu nostāju. To pierāda fakts, ka no trīsdesmit astoņiem šai laikā notikušajiem mītiņiem tikai četri bija atļauti, kaut gan lēmumiem par to aizliegšanu trūka likumīga pamatojuma.

1988. gada 22. septembra un 1989. gada 18. un 25. februāra nesankcionēto mītiņu pārtraukšanai vietumis tika lietoti spēka paņēmieni. Jāatzīmē, ka bijušais Gruzijas KP CK pirmais sekretārs Dž. Patiašvili jau 1988. gada novembrī lūdza PSKP CK ieviest Tbilisi komandanta stundu: šis lūgums netika apmierināts. Tas viss veicināja vadības un tautas nostājas pilnīgu polarizēšanos.

1989. gada 18. martā Abhāzijas PSR Lihni ciemā notika saiets, kurā pieņēma antikonstitucionālu lēmumu par Abhāzijas izstāšanos no Gruzijas PSR; apejot republikas valdību, vēstule tika nosūtīta tieši Vissavienības valdībai.

1989. gada 4. aprīlī Tbilisi pie Valdības nama sākās nesankcionēts mītiņš ar daudziem tūkstošiem dalībnieku, kurā tika apspriestas ilgu gadu laikā sakrājušās sabiedriskās un politiskās problēmas. Mītiņa dalībnieki pieprasīja atjaunot 1921. gadā zaudēto neatkarību un, pamatojoties uz spēkā esošās Konstitūcijas 69. pantu, pieprasīja Gruzijas izstāšanos no PSRS. Šo konstitucionālo prasību viņi pauda ar absolūti miermīlīgām metodēm — sarīkoja bada streiku. Tos, kuri badojās, atbalstīja lielas pilsoņu grupas, kas piedalījās mītiņā.

Līdztekus šīm prasībām mītiņā parādījās arī tādi asa satura plakāti kā «Nost komunistisko režīmu!», «Nost krievu imperiālismu!», «PSRS — tautu cietums» un tamlīdzīgi. Šie plakāti neizvirzīja prasības, bet tikai pauda vienas mītiņa dalībnieku daļas vērtējošo attieksmi pret to, kas notiek, šais plakātos, un tas ir vissvarīgākais, nebija nekādu aicinājumu uz rīcību, tātad tie nevarēja izmainīt mītiņa miermīlīgo raksturu.

Tajā pašā laikā mītiņš izraisīja sabiedriskās kārtības traucējumus, jo bija ierobežota transporta kustība pa Rustaveli prospektu, dažos gadījumos netika izpildītas varas pārstāvju likumīgās prasības un dažbrīd tika pieļauta patvaļība. Sākās streiki, taču tie praktiski neizraisīja nekādas nopietnas sekas. Jo neviens ražošanas uzņēmums darbu nepārtrauca. Tika izvirzīta arī prasība panākt republikas valdības demisiju, kaut arī šāda pasākuma īstenošanai netika piedāvāts nekāds konkrēts rīcības plāns.

Daudzie komisijas savāktie pierādījumi, bet jo sevišķi videofilmas un aculiecinieku sniegtās liecības apstiprina to, ka mītiņš bija miermīlīga rakstura. Tajā nebija vardarbības, nebija aicinājumu uz vardarbību, netika apdraudēta pilsoņu dzīvība vai drošība, netika bojāts valsts, sabiedriskais vai personiskais īpašums, netika izteikti aicinājumi lietot vardarbību pret citu tautību pārstāvjiem, nebija kūdīšanas uz starpnacionālajām nesaskaņām. Mītiņa dalībniekiem nebija ne auksto ieroču, ne šaujamieroču, ne arī kādu citu vardarbības priekšmetu. Šo apstākli apstiprināja gan Gruzijas PSR iekšlietu ministrs Š. Gorgodze, gan Tbilisi pilsētas iekšlietu pārvaldes priekšnieks R. Gvencadze, gan Gruzijas PSR prokurors V. Razmadze, gan Gruzijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs O. Čerkezija, gan bijušais Gruzijas KP CK pirmais sekretārs Dž. Patiašvili un citi.

Mītiņš nebija ultimatīva rakstura: nebija aicinājumu uz konkrētiem vardarbības pasākumiem, ko mītiņa dalībniekiem vajadzētu uzsākt gadījumā, ja viņu prasības netiktu apmierinātas. Tieši otrādi, publiski tika paziņots, ka jebkurā gadījumā mītiņš tiks pārtraukts 14. aprīlī.

Tādējādi mītiņš neizvirzīja mērķi nekavējoties sasniegt konkrētus politiskus rezultātus, bet drīzāk gan bija vispārnacionāla tautas centienu izpausme.

Šādos apstākļos Gruzijas PSR Iekšlietu ministrija (Š. Gorgodze) un Tbilisi pilsētas iekšlietu pārvalde (R. Gvencadze), kuru likumīgais pienākums ir rūpētie par sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, griezās pie republikas vadības ar ierosinājumu, izmantojot viņu rīcībā esošos spēkus, pārtraukt mītiņu pie Valdības nama un atjaunot kārtību galvaspilsētā. Pēc viņu priekšlikuma mītiņš būtu pārtraucams rītausmā, kad notikuma vietā ir vismazāk bada streika un mītiņa dalībnieku (100 — 200 cilvēku), pēc tam organizējama laukuma apsargāšana, lai novērstu jauna mītiņa sarīkošanu. Kā liecina paskaidrojums, šim nolūkam nepieciešamie spēki iekšlietu orgāniem bija. Republikas valdība šim priekšlikumam nepiekrita, jo uzskatīja, ka mītiņa pārtraukšana pastiprinās iedzīvotāju neapmierinātību, bet tas novedīs pie masu nemieriem. Tādos apstākļos sabiedriskās kārtības nodrošināšana galvaspilsētā, kā arī visā republikā kļūtu neiespējama.

Tāpēc Gruzijas PSR Iekšlietu ministrija (Š. Gorgodze), lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību, lūdza PSRS Iekšlietu ministriju ievest Gruzijā iekšējo karaspēku, bet republikas vadība (Dž. Patiašvili) PSKP CK izvirzīja jautājumu par papildspēku norīkošanu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai. Kā pierāda PSRS Tautas deputātu kongresa izveidotās izmeklēšanas komisijas savāktie materiāli. 1989. gada 7. aprīlī notika apspriede, kuru vadīja PSKP CK Politbiroja loceklis, PSKP CK sekretārs J. Ļigačovs. Apspriedē piedalījās PSKP CK Politbiroja locekļi N. Sļuņkovs, V. Čebrikovs un V. Medvedevs, kā arī Politbiroja locekļa kandidāti A. Lukjanovs, D. Jazovs, G. Razumovskis, PSRS VDK priekšsēdētājs V. Krjučkovs un PSRS iekšlietu ministra vietnieks V. Tušins. Apspriedes dalībnieki nolēma apmierināt Gruzijas KP CK lūgumu un sniegt republikai militāru palīdzību. Pamatojoties uz šo lēmumu, PSRS Aizsardzības ministrija un PSRS Iekšlietu ministrija deva pavēles nosūtīt uz Gruziju attiecīgas karaspēka daļas.

(Turpinājums sekos)