Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Edgars Meļķisis. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Cienījamie kongresa delegāti, viesi! Viens no centrālajiem Tautas frontes Programmas uzdevumiem ir konsekventa iestāšanās par tiesiskas valsts izveidošanu. Tikai patiesi tiesiskā valstī var tikt nodrošināta cilvēku cienīga dzīve katrai tautai un katram atsevišķam pilsonim. Un, ja šodien daudzi delegāti jau runāja par tiesisku valsti, tad tas ir saprotams, jo tiesiskās valsts uzdevumi, tiesību uzdevumi vijas cauri visām dzīves sfērām un bez tiesiskās sistēmas kardinālas reformas nav iespējams uzcelt tiesisku valsti. Un, otrkārt, tiesiskās valsts koncepcija tikko kā rodas, tās ir vēl tikai aprises. Un tādēļ tas, par ko mēs daudz varbūt runāsim un par ko būs jārunā, jāspriež — kā to veidot —, tas ir uzdevums, kas stāv visas tautas priekšā un, bez šaubām, arī Tautas frontes kā tautas vienas sastāvdaļas priekšā.

Tiesiskās valsts raksturīgākā iezīme ir tā, ka valda tauta un likums, ka likuma nozīme tiesiskajā sistēmā ir primāra, ka augstākā vara ir tikai likumam, bet ne dažādām instrukcijām, norādījumiem, kuru pašreiz vēl ir tūkstošiem un kas iespiežas visās sabiedrības šūnās. Likuma prasībām jābūt obligātām itin visiem — gan valstij, tās orgāniem, sabiedriskām organizācijām, amatpersonām, gan arī pilsoņiem. Tiesiskā valstī likumam precīzi jānosaka valsts orgānu un amatpersonu kompetence un atbildība, bet pilsoņiem nevis jāpiešķir vai jādāvā tiesības, bet gan jānodrošina to brīvība, drošība, tiesību un pienākumu realizēšana, protams, paredzot arī atbildību.

Likumam ir jānodrošina pilsonim plaša rīcības brīvība saskaņā ar principu, ka viss, kas nav aizliegts ar likumu, ir atļauts. Diemžēl likums pie mums ir lielā mērā devalvējies. Par to tautā izplatās desmitiem parunu. Dažkārt likums ir tikai deklarācija, bet vēl biežāk apaudzis ar tādu instrukciju un izskaidrojumu žūksnāju, ka zūd pat tā jēga. Mēs visi zinām, ka ekonomiskās un sociālās attīstības plāni tiek pieņemti ar likumu, bet vai kāds zina gadījumu, kad šie divi likumi tiktu izpildīti pilnā apjomā? Diez vai. Bet vainīgo nav. Pēc partijas 27. kongresa Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par likumdošanas attīstību. Tajā bija paredzēts, ka vēl 1986. gada pēdējā ceturksnī jāpieņem likums par presi un par informāciju. Līdz šai dienai tāda nav. Un neviens nav atbildīgs, ka tas nav pieņemts. Vēl viens piemērs. Šā gada 15. aprīlī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu par svarīgu valsts dzīves jautājumu apspriešanu. Tajā paredzēts, ka jautājumi, kas skar — citēju — «padomju pilsoņu konstitucionālo tiesību un brīvību pienākumu realizēšanu, nododami tautas apspriešanai». Taču jau 26. maijā Augstākās Padomes Prezidijs, neievērojot šo likumu, apstiprina nolikumu par sapulču, mītiņu, gājienu, demonstrāciju organizēšanu, kas tieši un nepārprotami attiecas uz pilsoņu konstitucionālo tiesību realizēšanu. (Aplausi.)

29. jūlijā šajā pašā jautājumā tiek pieņemti divi dekrēti, kas izdara grozījumus iepriekšējā nolikumā un nosaka pastiprinātu atbildību. Arī tie pieņemti bez apspriešanas tautā. Pirms divām dienām republikas Augstākā Padome apstiprināja šos projektus, ne vārda nebilstot, ka tie ir pieņemti, neievērojot iepriekš minēto likumu prasības. Delegāti man piekritīs, ka šādiem faktiem nav vietas tiesiskā valstī. Likuma projektu tautas apspriešana nav pašmērķis, tā ir tautas pieredze, kolektīvā saprāta un gudrības uzklausīšana, tā ir viena no tiešās demokrātijas, tautas pašpārvaldes formām. Bez šāda savstarpēja dialoga gadu desmitiem pastāvošā valsts un tautas atsvešinātība, plaisa starp pārvaldes aparātu un masām, kura pārbūves apstākļos sāka mazināties, var atkal paplašināties un padziļināties.

Tiesa, nopietnas cerības rada mūsu republikas jaunievēlētā prezidenta Anatolija Gorbunova paziņojums vakar tautas manifestācijā, ka turpmāk šādi jautājumi noteikti tikšot nodoti tautas apspriešanai. Taču svarīgi ir ne tikai apspriest, bet arī zināt apspriešanas rezultātus. Pagaidām šis mehānisms ir visai nosacīts. Sabiedrības piedalīšanās tajā pastāv tikai kā iespējamība, bet tas var novest pie tādiem faktiem kā 1977. gada Konstitūcijas apspriešana. No 400 tūkstošiem priekšlikumu divas trešdaļas prasīja pagarināt atvaļinājumu, taču to ne tikai neizdarīja, bet pat pilnīgi noklusēja oficiālos ziņojumos. Tādi apspriešanas rezultāti neko tautai nedod. Minēšu vēl vienu likumu devalvācijas piemēru. Konstitūcijas 2. pants nosaka, ka visa vara pieder tautai, kura to realizē ar tautas deputātu padomēm. Mēs visi zinām, ka tas ir visai tālu no īstenības. Resoru diktāta priekšā padomes parasti ir visai nevarīgas, nelīdztiesīgas lūdzējas. To skaidri apliecina plaši zināmie notikumi Latvijā, tai skaitā sakarā ar Olaini. Un ne velti no partijas 19. konferences tribīnes skanēja prasība, ka padomēm ir jāatdod reālā vara. Jāpasvītro, ka Tautas fronte visiem spēkiem atbalstīs šo tendenci un centīsies, lai padomēm tiešām piederētu reāla vara mūsu valstī.

Tiesiskā valstī likumam un tā prasībām ir jābūt vienādi obligātām kā valsts iestādēm un amatpersonām, tā arī pilsoņiem. Diemžēl likumu bardzība vēl pārāk bieži vēršas galvenokārt pret pilsoņiem. Šeit var minēt pēdējā laikā ļoti populāro Lujāna lietu, kurā tiesa Lujānu attaisnoja. Šī lieta rāda, ka prokuratūra bez pienācīga tiesiska pamata lieto savu varu vai nu savas nekompetences dēļ, vai arī politiskai iebiedēšanai. Un cik daudz pilsoņu tika saukti pie atbildības sakarā ar to, ka protestēja pret Lujāna arestu? Tādu arī ir desmitiem. Tautas fronte uzskata, ka par visiem šiem gadījumiem kompetentiem orgāniem būtu jādod sabiedrībai atbilstoši paskaidrojumi, norādot arī nelikumību iniciatorus. (Aplausi.)

Ar tiesisku valsti nav savienojams un sabiedrisko domu ļoti satrauc arī tas, ka pārvaldes orgāni un tiesības sargājošie orgāni daudzos gadījumos paiet garām pārkāpumiem, kuros atspoguļojas kliedzošs bezsaimnieciskums un noziedzīga bezatbildība. Šeit varam minēt gan līdz krīzei novesto ekoloģisko stāvokli republikā, par kuru jau šeit runāja, gan daudz citu faktu. Tā, piemēram, bijušais Ministru Padomes priekšsēdētājs biedrs Rubenis šā gada 15. aprīlī informēja iedzīvotājus, ka mūsu republikas gaļas un piena kombinātos divu gadu laikā ir aizgājuši zudumā 25 000 tonnu gaļas produktu, tas ir, 25 miljoni kilogramu. Viegli aprēķināt, ka to vērtība ir vairāk nekā 100 miljonu rubļu. Tātad, pirmkārt, mēs neesam paši pat spējīgi atklāt, kas notiek. Un, otrkārt, nekāda trauksme par to celta netika. Un tas notiek apstākļos, kad veikalu letes ir pustukšas un lauku ļaudis tiek mudināti cīnīties par katru piena litru, par katru gaļas kilogramu. Ierosinām izveidot kompetentu komisiju, kurā piedalītos arī Tautas fronte, lai noskaidrotu un darītu zināmu atklātībai, cik saražoto materiālu vērtību republikā gada lakā aiziet zudumā un kas ir atbildīgs par šādu stāvokli. (Aplausi.)

Tātad tiesiskā valstī jāvalda likumam. Taču šādā prasībā slēpjas arī bīstamība. Pirmkārt, ja valstī sāks valdīt no tautas atsvešināti vai pat tautai naidīgi un kaitīgi likumi, tad tāda valsts kļūs nevis par tiesisku valsti, bet gan par despotisku. Otrkārt, var rasties vai, pareizāk sakot, saglabāties, ilūzija, ka ar likumiem un dekrētiem var pārveidot sabiedrību. Šāda tendence, kas radās jau staļinisma pašā sākotnē, ir atnesusi tautām neskaitāmus zaudējumus un ciešanas.

Kā izvairīties no šādām iespējamām lamatām, kura administratīvi birokrātiskais aparāts labprāt liktu tiesiskās valsts ceļā? Uz to atbilde atrodama gan cilvēces progresīvās politiskās domas praksē, gan mūsu pašu pieredzē. Tiesiskā valstī likumi ir jāveido nevis pārvaldes aparātam, nevis no augšas, no ideoloģiskām koncepcijām. Tiem jāizaug no tautas reālās dzīves, no tās materiālām un garīgām vajadzībām. Tautai jābūt izšķirošai nozīmei likumu jaunradē. Tos pieņem vai nu deputāti, kas nevis iecelti, izbīdīti, izvirzīti, bet gan patiesi demokrātiski ievēlēti un tādēļ spējīgi paust savu vēlētāju gribu, vai arī tauta tiešā nobalsošanā. Šeit jāpiebilst, ka, lai gan Konstitūcijas 108. pantā nostiprināta šāda iespēja, tas ir, ka tauta pieņem likumu tiešā nobalsošanā, taču līdz šim laikam vēl šī iespēja ne reizi nav realizēta. Acīmredzot ir pēdējais laiks realizēt šo Konstitūcijas pantu. Zināmas cerības likumdošanas procesa reorganizācijā vieš mūsu pēdējā Augstākās Padomes sesija ar savu atklātumu, kā arī jaunievēlētā prezidenta Anatolija Gorbunova atgādinājums, ka deputāti padomē pārstāv nevis paši sevi, bet gan savus vēlētājus, to gribu un intereses.

Tiesiskā valstī nevar pastāvēt varas monopolizācija. Likumdošanas, izpildes, tiesas un kontroles — uzraudzības funkcijas nedrīkst koncentrēties, vienu un to pašu amatpersonu rokās, kā lielā mērā tas ir tagad. Šīs varas funkcionāli ir jānodala, nosakot likumdošanas varas prioritāti. Kā zināms, administratīvi birokrātiskajā pārvaldes sistēmā dominējošā bija izpildvara, kas faktiski realizēja savu diktātu. Izpildkomitejas noteica, ko un kā lemt padomēm. Tautas fronte savā Programmā ir noteikusi, ka tā uzstāsies pret varas monopolizāciju, par varas nodošanu padomēm. Tiesiskas valsts funkcionēšanā svarīgi ir izskaust jebkuru subjektīvismu, voluntārismu vai resoru ambīcijas. Tiesību realizācijas procesā nedrīkst patvaļīgi paplašināt vai sašaurināt likumu tulkošanu vai lietošanu. Tautas fronte uzskata, ka tiesiskā valstī normu tulkot var tikai tas, kas to ir izdevis, tikai tāda tulkošana būtu oficiāla un visiem obligāta. Un jāsaka, ka šādi jautājumi mūsdienu apstākļos rodas arvien plašāk, jo sakarā ar masu aktivitāti, kas pārbūves apstākļos kļūst par sabiedriskās domas konkrētu izpausmes veidu, pauž atbalstu, neapmierinātību vai protestu, šo jautājumu rodas arvien vairāk. Tautas fronte uzskata, ka plurālisma apstākļos arī konflikta situācijās jādominē dialogam, izskaidrošanai, represīvie ietekmēšanas līdzekļi lietojami tikai galējas nepieciešamības apstākļos. Taču pat šādā situācijā būtu saglabājama cieņa pret cilvēku, cieņa pret personu. Neaizmirsīsim Latvijas Konstitūcijas 55. pantā ierakstīto patiesi humāno prasību, kura sākas tā: «Cienīt personu, aizsargāt pilsoņu tiesības un brīvības ir visu valsts orgānu, sabiedrisko un organizāciju un amatpersonu pienākums.»

Tiesiska valsts nav iedomājama bez plaša un garantēta atklātuma. Bez atklātuma nav un nevar būt demokrātisma, masu politiskās aktivitātes un jaunrades, to piedalīšanās pārvaldē. Pagaidām atklātums mums pastāv kā iespēja, kas lielā mērā ir atkarīga no cilvēku pilsoniskās drosmes, bet ne kā noteikta sistēma. Taču atklātumam jābūt gan kā iespējai pilsoņiem brīvi izteikt savus uzskatus, gan kā valsts iestāžu un amatpersonu pienākumam sniegt sabiedrībai informāciju, izņemot gadījumus, kas skar valsts noslēpumus. Tam jākļūst par likumā noteiktu sistēmu. Lai nodrošinātu tiesiskas valsts izveidi, ir jādara liels darbs. Ir jāpieņem virkne jaunu likumu, jāizdara grozījumi Konstitūcijā. To likumu skaitā, kuri jāpieņem tuvākajā laikā, man gribētos minēt likumu par vēlēšanām, likumu par atklātību un par presi, likumu par pilsonību.

Cienījamie kongresa delegāti! Tautas fronte kļūst par svarīgu līdzekli tautas cīņā par tiesiskās valsts izveidi. Tiesiskās valsts principu iedzīvināšana sastop un neizbēgami sastaps gan šķēršļus, gan pretestību, jo tā prasa tiesiskās ideoloģijas stereotipu laušanu, pilnīgu atteikšanos no vadības administratīvi komandējošām metodēm, no juridiskā nihilisma. Tā prasa voluntārisma, subjektīvisma pilnīgu likvidēšanu. Tiesiskās valsts izveide nav abstrakta. Mums kopīgiem spēkiem tā jāveido šeit pat Latvijā, suverēnā republikā ar savu valodu un savu pilsonību, republikā, kura veido brīvu savienību ar citām suverēnām republikām, kurās arī veido tiesisku valsti. Tiesiskā valsts jāveido jau šodien pat. (Aplausi.)