Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nevis tēlot darbu, bet strādāt kārtīgi

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Padomju Latvijas Studentu dienas

Kā jau vakar laikrakstā ziņojām, pirmdien LKP CK Politiskās izglītības namā notika ļoti interesanta tikšanās ar Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas pirmo sekretāru Borisu Pugo, LKP CK biroja locekļa kandidātu, Latvijas LKJS CK pirmo sekretāru Ivaru Priedīti, LKP CK zinātnes un mācību iestāžu nodaļas vadītāju Antonu Grudulu, ar Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Leonardu Bartkeviču, ar LPSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministru Edgaru Lindi.

Studenti uzdeva daudzus jautājumus, kas bija būtiski viņu ikdienai un perspektīvai. Bet pirms jautājumiem tika parādīta neliela filma par problēmām, kas nodarbina studentu saimi gan P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē, gan A. Pelšes Rīgas Politehniska jā institūtā, gan T. Zaļkalna Valsts mākslas akadēmijā. Filma iedrošināja, aktivizēja, lika domāt. Un Latvijas televīzijas darbinieki Edvīns Inkēns un Aleksandrs Mirļins jau sarunas sākumā noteica, esiet maksimāli konkrēti, maksimāli informatīvi jautājumu uzdošanā, jo šādas tikšanās ar republikas valdības un partijas pārstāvjiem nenotiek katru dienu — izmantojiet šo reizi!

Lūk, dažas pārdomas no TV filmas.

Rīgas Politehniskajā institūtā ir visai dramatisks stāvoklis ar bērnudārziem. Kā lai studenti kvalitatīvi mācās, ja lekciju laikā nav, kur atstāt bērnus? Proletāriešu rajonā tika atrastas telpas, kas paredzētas bērnudārzam, taču tās netiek izmantotas šim nolūkam. Studentu arodbiedrība nolēma tās izmantot tieši bērnudārza vajadzībām, bet — trīs mēnešus nācās gaidīt atbildi un tikai tad tā izlēma: ņemiet šis telpas, tikai… Tikai — atrodiet mums citas vietā. Šobrīd RPI ir 613 studentu ģimeņu, un tajās ir vairāk nekā 300 bērnu. Ko studentiem darīt? Varbūt ņemt vērā «prātīgo» padomu, ko savulaik ir izteicis kāds bezgalgudrs funkcionārs? — precieties un radiet bērnus tad, kad ir, kur dzīvot. Vai tā? . . .

Pēc filmas sāka runāt Boriss Pugo. Viņš domā, ka problēmas, par kurām uzzinām filmā, noteikti nav vienīgās, ar kurām cīnās studenti. Viņu iepriecināja tas, ka jaunieši, kas runā filmā, nav vienaldzīgi, tādi nav arī tie studenti, kas pirms tikšanās uzdevuši jautājumus. Uz tiem tagad jācenšas atbildēt. Iespējams, ka uz visiem neatbildēšu. B. Pugo teica, bet tad jūs man to atgādiniet! Vietām jūsu jautājumos pavīd studentu āķīgums, bet tas nav nekāds brīnums — arī mēs visi kādreiz bijām studenti.

Nu, kaut vai tāds jautājums: «Vai jūs par mūsdienu jaunatni sakāt: kad mēs augām, tad gan tā negāja…?»

Nolasīšu jums kādu citātu. Tur, starp citu, teikts, ka «mūsdienu jaunatnei patīk greznība, tā neciena priekšniecību un vecus cilvēkus…». Kā jūs domājat — par kāda laika jaunatni tas teikts? Šis teksts ir apmēram divus tūkstošus gadu vecs, to teicis Sokrāts. Kā redzat, gluži kā par mūsdienu jaunatni. Bet, ja nopietni sakām, mūsdienu jaunatne ir sava laika cienīga. Un, kā varēju vērot filmā, ja tai dos vairāk patstāvības, tā daudz ko spēs paveikt.

Studentu iesniegtos jautājumus var iedalīt vairākos blokos: viens no tiem ir par pārkārtošanos. Šai jomā ir sasniegti zināmi panākumi. Pateicu vārdu «zināmi» un aprāvos: šis vārds taču neko neizsaka! Bet — valsti ir mainījies politiskais klimats, tāpat arī republikā. Taču vai varam justies pilnīgi gandarīti par paveikto? Protams, vēl ne! Decembrī paredzēts LKP CK plēnums, kurā izvērtēsim ikviena personisko ieguldījumu pārkārtošanās darbā.

Kā jau teicu: ir mainījies klimats. Atmosfēra ir kritiskā ka nekā agrāk. Nu, ņemsim par piemēru laikrakstus! Ja aplūkojam tos, kādi tie bija pirms gadiem trim. var secināt, ka tagad tajos varam lasīt daudz ko tādu, par ko agrāk nemaz nevarējām ne domāt.

Bet ir arī tāds jautājums: kāpēc valsts centrālās avīzes ir vairāk pārkārtojušās par republikas laikrakstiem? Domāju, tāpēc, ka mūsu vietējo kadru kvalifikācija ir mazliet zemāka par centrālo avīžu žurnālistu kvalifikāciju. Bet par mūsu žurnālistu cenšanos būt notikumu smailē nav jāšaubās.

Par dzīves līmeni parasti spriež pēc tā, kā attīstīta materiālā sfēra: mums tālāk jārisina pārtikas un dzīvokļu problēma. Republikā šis gads sākās smagi. Kur slēpjas tempa palēnināšanās iemesls? Daudzos uzņēmumos ieviesta valsts pieņemšana, un daudzi uzņēmumi tai nav sagatavojušies. Agrāk par republikas rūpniecības flagmaņiem uzskatījām ražošanas apvienības — VEF, «Radiotehniku», «Alfu», «Komutatoru». Tagad tie visi buksē. Tie patlaban valstij parādā produkciju par vairākiem miljoniem rubļu katrs.

Apmēram par 40 procentiem Vefā samazinājusies inženiertehniskā personāla darba alga — nav prēmiju! Ja šajos uzņēmumos nebūtu sadzīves priekšrocību, daudzi darbinieki ietu prom.

No 1. janvāra arī visu dzīvokļu pieņemšana būs jauns pārbaudījums: tiks ieviesta valsts pieņemšana. Taču, ja dzīvokļu celtniecības tempi būs tikpat lēni kā līdz šim, mēs nerealizēsim programmu «Dzīvoklis-2000».

Arī lauksaimniecībā šis ir bijis grūts gads. Vidēji republikā iegūti 30 centneri graudaugu no hektāra. Tas ir vairāk nekā pērn. Bet vai ir pamats pārlieku priecāties? Paskatīsimies: šogad VDR iegūts vidēji 44 centneri graudu no hektāra, Somijā — 45 līdz 50 centneri, Dānijā — apmēram 60 centneri.

Arī gaļas ražošanā ne viss ir tā, kā mēs vēlētos. Plānus izpildām, bet produkcijas tik un tā vēl nepietiek. Ražošanu, protams, vajag intensificēt. Jāievieš resursus taupoša tehnoloģija. Studenti droši vien gribētu, piemēram, vakariņām nopirkt pelmeņus, bet izrādās, ka problēmas rada fasējums. Mūsu republikā ir lielisks kombināts — «Kaija». Diennaktī tas spēj dot līdz 30 tonnām zivju izstrādājumu. Bet mēs par tiem esam maz informēti. Zema līmeņa reklāma! Mēs labprāt ēstu vairāk zivju un dārzeņu, taču arī to nepietiek. Tā, piemēram, vajadzētu, lai uz vienu cilvēku būtu viens kvadrātmetrs siltumnīcu platību, bet mums ir tikai 0,4 kvadrātmetri. Un te daudz var izdarīt, attīstot uz ņēmumu palīgsaimniecības.

Runājot par citām pārkārtošanās problēmām. B. Pugo atzīmēja, ka ir cilvēki, kuri pieprasa vairāk atklātības, vairāk kritikas. Citi savukārt vaicā: kur jūs esat nonākuši ar savu atklātību? Ir pilnīgi dabiski, ja viedokļi ir dažādi, taču visā pilnībā pievienoties nevar ne vieniem, ne otriem.

Sakiet, studenti, — vai jūs esat apmierināti ar pārkārtošanās gaitu savās augstskolās?

Studentu balsis:

— Nē!

B. Pugo:

— Protams, nekad nepienāks tāds brīdis, kad pilnīgi visi būs apmierināti. Taču ārkārtīgi svarīgi ir vairāk attīstīt pašpārvaldi. Manī sašutumu rada, piemēram, tāda parādība. Kāds mans paziņa piezvana man un teic: «Šoreiz nevaru ar tevi tikties, man būs jāved studenti nodot asinis.» Vai var būt runa par studentu patstāvību? Cik ilgi var nodarboties ar aizbildniecību? Zinu, ka pašu komjauniešu un jauniešu organizētā oktobra svētku balle tās apmeklētājiem patikusi. Biju līdz asarām aizkustināts, skatoties videoierakstus, kā jaunatne sveica mūsu revolūcijas, mūsu partijas veterānus. Un svarīgi, ka arī kārtību nodrošināja paši jaunieši bez milicijas līdzdalības.

Sarunas laikā I. Priedītim uzdotie jautājumi bija pretrunīgi. Vaicāja par to, kas patlaban notiek Latvijas komjaunatnes organizācijā. Interesējās par jaunatnes centru Rīgas pilsētas Proletāriešu rajonā un Liepājā.

E. Inkēns:

— Jautājums Edgaram Lindem: kur jūs redzat pārkārtošanos augstskolā?

E. Linde:

— Ar pārkārtošanās tempiem neesmu apmierināts. Turpmāk paredzēts pāriet uz studentu mērķtiecīgu sagatavošanu — slēgt līgumus ar uzņēmumiem un ministrijām. Paredzēts palielināt kapitālieguldījumus augstskolu materiāltehniskās bāzes uzlabošanā.

Šajā piecgadē paredzēts nodot ekspluatācijā 50 000 kvadrātmetru. Šogad RMI saņēma 15 000 m2 platību. Nākamajos 13 gados paredzēts uzcelt 20 tādus korpusus, kādi patlaban tiek celti Ķīpsalā. Atliek tikai atrast celtniecības jaudas…

E. Inkēns:

— Bet tie, kas sēž šajā zālē, to visu nedabūs baudīt. Kas ir reāls šodienas studentiem?

E. Linde:

— Būs iespēja nodarboties peldbaseinā un sporta kompleksā.

Kāds no studentiem cenšas izteikties gari un nesaprotami.

A. Mirļins:

— Demokrātija ietver sevi ne tikai tiesības izteikties, bet arī pienākumu būt maksimāli lietišķam.

B. Pugo:

— 6. novembrī ar studentiem tikos pie Ļeņina pieminekļa. Studenti mani burtiski apbēra ar Jautājumiem par baseinu, kas vel nav pabeigts. Republikas Celtniecības ministrija atzīst savu neizdarību šai jomā. taču — kāpēc paši studenti tur maz strādā?

Jūs nevarat iedomāties, cik ļoti daudz mums šobrīd ir jāuzceļ. Vislielākās problēmas ir ar bērnudārziem. Arī ar skolām. Tā. piemēram, Ogres rajonā ir skolas, kas strādā trīs maiņās. Tāpat arī Alūksnes un Balvu rajonā ir skolas, kas atrodas maz piemērotās telpās. Sociālekonomisko problēmu kamols, kas mums jāatšķetina, ir ļoti sarežģīts.

Latvijas Valsts konservatorijas studente:

— Cik ilgi vēl kultūras jautājums republikā būs otršķirīgs?

B. Pugo:

— Manuprāt, tā nav jautājuma pareiza nostādne. Bet būtībā mēs to risinām. Līdzekļu kultūras vajadzībām tagad ir daudz vairāk nekā agrāk, taču to nav arī bezgalīgi daudz. Patlaban ir līdzekļi Operas un baleta teātra, Valmieras teātra rekonstrukcijai. Vecrīgā tiek restaurēti pieci nami, utt. Visam būs savs laiks.

Daži no tikšanās dalībniekiem interesējās par starpnacionālo attiecību jautājumiem un lūdza pastāstīt par iemesliem, kas izraisīja 14. jūnija un 23. augusta notikumus.

Boriss Pugo uzskatīja, ka 14. jūnija un 23. augusta notikumu pamatā ir daudzu apstākļu sakritība. Viens no apstākļiem — Rietumu propagandas aktivizācija. Otrkārt, nebijām pietiekamu uzmanību veltījuši starpnacionālo attiecību kultūras jautājumiem. Bijām trafareti runājuši par internacionālo audzināšanu. Par nepilnībām nacionālā jautājuma risināšanā vienkārši nebija pieņemts runāt. Bet šai jomā mums ir trūkumi, īpaši valodu mācīšanā.

Skaidrs ir tas, ka krievu valoda joprojām būs un paliks starpnāciju sazināšanās valoda. Patīkami, ka praktiski visa latviešu jaunatne apguvusi krievu valodu. Mēs turpināsim pilnveidot krievu valodas apmācību, bet tai pat laikā mums vajag vēl vairāk uzmanības veltīt latviešu valodas apmācības pilnveidošanai. Pēdējos piecpadsmit divdesmit gados netika veltīta pienācīga uzmanība latviešu valodas mācīšanai krievu skolās. Vēl tagad pat Rīgā ir skolas, kurās slikti māca latviešu valodu. Tas ir nepieļaujami. Abas valodas vajag apgūt uz vienlīdzības pamatiem. Ja skolās jaunieši jau agrāk cītīgi būtu apguvuši latviešu valodu, daudz kas šodien būtu citādi.

Bet kā palīdzēt pieaugušajiem iedzīvotājiem, kas nav latviešu tautības cilvēki? Valodas problēmu uzreiz nevar atrisināt. Tā nav atrisināma pat ar kaut kādiem dekrētiem, pat ne divu vai trīs gadu laikā. Vajag nevis piespiest mācīties valodu, bet gan ieaudzināt cilvēkos vēlmi un apzinātu nepieciešamību apgūt valodu. Par to runājām arī LKP CK starpnacionālo attiecību komisijas sanāksmē. Līdz šim neesam iedzīvotājus pietiekami apgādājuši ar valodas mācību grāmatām, ar vārdnīcām. Un es zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas mācīties latviešu valodu. Un viņiem vajag palīdzēt.

Tā, piemēram, tagad Latvijas Komunistiskās partijas Centrālajā Komitejā, Latvijas komjaunatnes Centrālajā Komitejā un republikas Ministru Padomē ir noorganizēti latviešu valodas kursi, kuros valodu apgūst ļoti daudzi partijas un padomju darbinieki. Protams, tūlīt latviski sākt runāt sanāksmē nevarēs, taču sarunvaloda, domāju, būs viņiem pa spēkam.

Un vēl. Visiem zināms, ka vēstures mācībgrāmatas ir uzrakstītas slikti. Tās nesniedz atbildes uz visiem jaunatnes izvirzītajiem jautājumiem. Tās jāraksta par jaunu, lai par daudz ko nerastos aplams priekšstats.

Tagad mazliet parunāsim par demokrātiju.

Vai demokrātijā ir ietverta arī anarhija? Vai ikviens demokrātijas apstākļos var atļauties darīt visu, kas ienāk prātā? Protams, ka ne! Demokrātija ir tautas vara. un vajag darīt to, ko grib tauta. Un tauta nepieņem to, par ko mūs mēģina pārliecināt amerikāņu kongresmeņi. Tas skaidri tika pateikts Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā, kas pieņēma Paziņojumu, kurā deputāti protestēja pret amerikāņu kongresmeņu rezolūciju.

Kā šobrīd atceros: deputāti cēlās kājās, gāja pie mikrofona, sašutuši runāja par iejaukšanos mūsu republikas iekšējās lietās. Kāpēc kaut kādi senatori, kuri savu mūžu nav spēruši kāju uz Latvijas zemes, iedrošinās tik pašpārliecināti spriest par mūsu Latviju?!

Esam saņēmuši ļoti daudz telegrammu, cilvēki arī ir zvanījuši — pieprasīdami: nepieļaut nacionālistiskus izlēcienus 18. novembrī. Es vēlreiz atkārtoju: tautas absolūtais vairākums ir pret nacionālistiskiem izlēcieniem. Ļoti daudzi cilvēki ir pieteikušies brīvprātīgajos kārtības sargos. Un es domāju, ka darbaļaudis pratīs dot pretsparu šiem ekstrēmistiem, ja tas būs nepieciešams.

Un vēl tāda doma. Man daži cilvēki ir teikuši tā: kā tad īsti ir? — Kremļa sienā ir apbedīti daudzi mūsu valsts izcili cilvēki. Bet tur atrodas arī tādi, kas nav darījuši godu mūsu valstij. Vai viņi visi drīkst atrasties blakus?

No vēstures mēs neko nevaram izmest ārā, neko ne varam «izkasīt» no tās lappusēm. Vēsturē dzīvo tie cilvēki, kuri ir virzījuši sabiedrību uz progresu, tie, kuri attīstījuši kultūru. Bet vēsturē dzīvo arī tie, par kuriem mēs neko labu nevaram pateikt. Pat vēl vairāk — kuri darījuši visu, lai nebūtu progresa. Viss ir savstarpēji saistīts. Kāda gan tagad būtu Ļeņingrada, ja kāds iedomātos nojaukt visus arhitektūras pieminekļus, kuri savulaik ir slavinājuši kādu no cariem? No Ļeņingradas skaistuma nebūtu ne vēsts!

Līdzīgi ir ar Brīvības pieminekli. Tas ir izcils mākslas darbs, kas celts ar darba cilvēku rokām un tam jāieņem pienācīga vieta mūsu kultūras dzīvē, tāpat arī sociālajā dzīvē. Jūs taču zināt, ka ziedus pieminekļa pakājē ir nolikuši gan partijas, gan padomju darbinieki. Tas nav nekas slikts. Taču, ja šo ziedu nolikšanu kāds grib pārvērst par pretpadomju, nacionālistisku rīcību, tad mēs to kategoriski nosodām un esam pret to.

Vēl dažus vārdus gribu bilst par diskusijas kultūru. Agrāk nebija pieņemts diskutēt: kā «priekšnieks» pateica, tā arī bija. Jo — viņš tā pateica! Mēs neesam pieraduši izteikt savas domas. Bet tagad diskusija ir dzīves norma. Ir labi. Ja parādās vairāki viedokļi, un katram jāmācās aizstāvēt savu viedokli. Protams, mēs nedrīkstam zaudēt savas partijiskās pozīcijas, bet viedokļiem jābūt. Diskusijas kultūra jāmācās arī studentiem.

Man bieži vaicā: kas ir jūsu ienaidnieki? Varu atbildēt visai tēlaini: es ļoti neciešu tos cilvēkus, kas izliekas strādājam. Tādi ir visbīstamākie cilvēki. Nu, piemēram, strādnieks, kas tikai tēlo, ka montē kādu detaļu, bet īstenībā taisa brāķi. Vai inženieris, kas izliekas kaut ko projektējam. Viņus uzreiz nevar atklāt. Viņi var paveikt nelāgus darbus. Tāpēc mans visbūtiskākais novēlējums studentiem: nevis tēlojiet, bet strādājiet!

***

Tikšanās ilga trīsarpus stundas. Un tā būtu vēl ilgāka, ja vien tās dalībnieki nebūtu noguruši. Bet mums visiem šīs stundas paskrēja ārkārtīgi ātri. Studentiem (to varēja just!) vēl bija daudz jautājumu, kurus gribējās pārrunāt ar kompetentajiem sarunbiedriem. Taču — neliels iebildums pārdomām! Pievienojoties B. Pugo teiktajam par diskusijas kultūru, pateikšu: ļoti daudz studentu — diemžēl! — absolūti neprot izteikt konkrētu, koncentrētu jautājumu. Nav taču nepieciešams tā nostādni sākt ar «Mozus laikiem» vai neloģiski piņķerēties pa personiskajām pārdomām.

Studentu vienotais viedoklis bija: turpmāk tikties vēl. Šādas sarunas ir nepieciešamas visiem.

 

Sarunā ieklausījās

ELITA VEIDEMANE