Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Partija vai platforma?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Domu krustcelēs

Nu jau kādu laiku ievērojama daļa radikālo LKP biedru iestājas par neatkarīgas Latvijas Kompartijas ideju. Ja šādiem cilvēkiem pajautā, uz kādas platformas būtu jāapvienojas LKP radikālajiem spēkiem, tad parasti skan atbilde, ka viņi iestājas par divām principiālām prasībām, proti, neatkarīgu Latviju un neatkarīgu LKP. Un visi? Tātad būsim «LNNK—2». Es ļoti cienu LNNK, tāpēc domāju, ka mums nevajadzētu veidot šīs organizācijas parodiju.

Protams, nopietnākie neatkarīgas LKP piekritēji līdzās šiem jau minētajiem nosacījumiem izvirza vēl sekojošus, proti, komunistiskās ideoloģijas aizstāšanu ar demokrātiskā sociālisma koncepciju, demokrātiskā centrālisma principa aizstāšanu ar vispārdemokrātiskiem principiem. Taču vairumam biedru tas liekas mazsvarīgi, un kopēja noskaņa, šķiet, ir īsi raksturojama tā: «Vispirms atdalīsimies no PSKP, tad jau redzēs… »

Tāpat kā daudzi mani biedri partijā, arī es iestājos par Latvijas neatkarības atgūšanu. Tomēr es uzskatu, ka mūsu galvenais uzdevums ir nevis jau tagad censties nodrošināt sev paliekošu vietu neatkarīgajā Latvijā, bet gan mācēt atrast vislabāko veidu, lai mēs varētu piedalīties Latvijas neatkarības atgūšanas procesā un labāk izmantot tās iespējas, kādu nav citiem politiskajiem spēkiem republikā. Tāpēc vajadzētu nopietni pārdomāt iespējamos rīcības variantus, nevis uzreiz pieņemt to, kas liekas emocionāli tuvāks.

Pirmais variants (Brazauska variants): jau tuvākajā laikā, radikāļiem, izstājoties no PSKP, izveidot neatkarīgu Latvijas Kompartiju. Kāds būs rezultāts? Vai var šaubīties, ka vispirms uz jauno partiju pāries gandrīz tikai latvieši; vēl viena iespēja — uz jauno partiju pāriet tikai mazākā daļa no 70 tūkstošiem latviešu — tagadējās LKP biedru, bet lielākā daļa vienkārši izstāsies no PSKP, un visbeidzot — jaunās partijas biedriem būs grūti iestāstīt plašākai publikai, ar ko tad īsti viņi atšķiras no sociāldemokrātiem (ja teiksim, ka esam nedaudz «sociālistiskāki», tas mūsu prestižu nepacels). Secinājums: mēs būsim radījuši nelielu otršķirīgu politisko partiju. Slavas brīdis, kuru izraisīs pati «drosmīgā» atdalīšanās, būs ļoti īss, daudz īsāks, nekā bija Lietuvā.

Varbūt kāds uzskatīs par pozitīvu sasniegumu to, ka uz PSKP platformas palikusī LKP daļa būs nonākusi dīvainā situācijā, proti, tā kļūs par absolūti nelatvisku partiju Latvijā? Bet, ja runājam nopietni, vai tas patiešām būs pozitīvs rezultāts? Vai tādā veidā mēs neradīsim apstākļus konservatīvo spēku «brīvai un atraisītai» rīcībai? Mēs būsim likvidējuši republikas politiskā spektra centru, atstājot vienu otram pretī divus grūti samierināmus pretspēkus! Manuprāt, tad būs grūti nodrošināt politiskās situācijas mierīgu, demokrātisku attīstību. Kam tas būs izdevīgi?

Otrajā variantā mūs negaida pat īss slavas brīdis. «Es palieku savā vietā, jūs paliekat savējās.» Visi paliek savās vietās. Mēs, LKP radikālie spēki, izvirzām un publicējam tautas demokrātisko platformu, liekot tās pamatā jau minētos principus, un aicinām apvienoties tajā visus progresīvos spēkus partijā. Mūsu koordinācijas centrs nodibina sakarus ar visiem platformas piekritējiem — sākot ar tām lauku rajonu partijas komitejām, kuras to pilnībā atbalstīs, līdz atsevišķiem partijas biedriem, kuri negūs atbalstu pat savās pirmorganizācijās. Pēc tam (piemēram, 24. februārī) tiek sasaukta šās platformas piekritēju konference. Tur nolemj, ar ko un kādā veidā mēs iesim uz LKP 24. kongresu un PSKP 28. kongresu, kā sadarbosimies ar radikālajiem spēkiem citu republiku kompartijās.

Kas tādā veidā būs panākts? Vispirms tiks kavēta konservatīvo spēku darbība. Arī līdz šim mums tas ir izdevies visai labi. Nodrošinot LKP CK plēnumu un LPSR Augstākās Padomes sesiju gaitas atklātumu, mēs esam panākuši, ka konservatori nopietnos forumos pilnīgi atklāti uzstāties vairs neiedrošināsies. Visos dokumentos, ko pieņem С К plēnumi, jūtama radikālo spēku ietekme. Ne velti LKP rīcības programma saucas «Pa Latvijas suverenitātes ceļu», bet pēdējā plēnuma lēmumā ir runa par patstāvīgu LKP (kaut arī PSKP sastāvā). Vai bēdīgi slavenajā 1988. gada 18. jūnijā plēnumā kaut kas tāds būtu bijis iespējams? Ne velti konservatīvie spēki aizvien biežāk rīko slēgtus pasākumus. Tā viņiem ir vienīgā iespēja izrunāties no sirds un «noņemt stresu».

Daudzi varbūt teiks, ka tāda Štirlica loma viņus neapmierina. Protams, bet tas taču nav galvenais.

Pirmkārt, LKP ir vienīgā (pēdējā?) politiskā organizācija Latvijā, kurā vēl ir pietiekami pārstāvēti republikas visu tautību iedzīvotāji. Visās citās organizācijās jau ir notikusi (gribēta vai negribēta) nacionālā polarizācija. Ja neprasīsim tūlītēju atdalīšanos no PSKP, tad saglabāsies iespēja rīkoties kopā ar demokrātiski domājošajiem LKP biedriem — cittautiešiem.

Otrkārt, un tas ir galvenais, saglabājot lielu (kaut arī daļēji paralizētu) Latvijas Kompartiju, mēs uzturam pie dzīvības republikas politiskā spektra centru. Patīk mums tas vai nepatīk, taču tikai politiskais centrs spēj nodrošināt stabilitāti, situācijas mierīgu, demokrātisku attīstību. Treškārt, ne mazāk svarīgi ir nodrošināt Latvijas neatkarības atgūšanai labvēlīgus ārējos apstākļus. Šim nolūkam jāpanāk, lai PSKP 28. kongress pieņemtu pēc iespējas radikālākus lēmumus partijas demokratizācijas jautājumā. Bez asinsizliešanas var izstāties tikai no demokrātiskas valsts! Tāpēc mums maksimāli jāatbalsta PSKP radikālie spēki, kas jau sākuši konsolidēties. Nupat, 21. janvārī, Maskavā nodibinātās PSKP Demokrātiskās platformas komunistu apvienība. Jāatzīst gan, ka Krievijā, Ukrainā un citas republikās partijas biedru radikalizācija nenotiek tik masveidīgi kā Baltijā (apvienības dibināšanas konference bija pārstāvēti tikai 59 tūkstoši partijas biedru). Tāpēc mūsu atbalsts, sevišķi tagad, kustības sākuma periodā, ir ļoti svarīgs. Jāpanāk, lai līdz rudenim demokrātiskās platformas piekritēju darbība sasniegtu tādus apjomus, ka PSKP 28. kongresam ar to vajadzētu rēķināties. Tieši te arī iespēja ietekmēt procesus PSKP kopumā — galvenā LKP priekšrocība, salīdzinot ar citiem republikas politiskajiem spēkiem. Demokrātiskās platformas aprindās Baltijas pārstāvjiem ir liela autoritāte.

Tātad labi apdomāsim, kurš no taktikas variantiem būs noderīgāka Latvijas neatkarības atgūšanai —  «Brazauska variants» vai «Štirlica variants»? Acīmredzot lēmums jāpieņem ieinteresēto partijas biedru apspriedē 2. februārī plkst. 11 Latvijas Universitātes Mazajā aulā Raiņa bulvāri 19.

 

Kārlis PODNIEKS,

PSKP Demokrātiskās platformas koordinācijas padomes loceklis