Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lielas personības, liela talanta starojums

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Latvijas kultūrā šis gads sācies Rūdolfa Blaumaņa zīmē. Visa republika plaši atzīmē viņa 125. dzimšanas dienu. 1. janvārī par svētku epicentru kļuva Madonas rajons — mūsu klasiķa dzimtā puse. Ērgļos, kuru iedzīvotāji vēl šobaltdien tur svētas izcilā dramaturga un viņa laikabiedru iedibinātās teātra spēlēšanas un kordziedāšanas tradīcijas, notika literārs sarīkojums. Augstajā Ogres krastā, kur ir Blaumaņa atdusas vieta, mājinieki un daudzie viesi pulcējās uz piemiņas stundu. Ziemas vējā plīvoja sveču liesmas, zem žuburotajiem ozolu vainagiem klusi skanēja šūpuļdziesma ar viņa vārdiem. Tālāk ceļš veda uz Brakiem.

«Es dzīvošu caur to labu, ko tev esmu mācījis» — šī Indrāntēva atziņa, kas bija kultūras namā sarīkotā literārā vakara vadmotīvs, audās cauri arī visām tām uzrunām, kas tika teiktas pie svētku eglītes Blaumaņa dzimtajās mājās. Uz ko mūs aicinājis lielais dzejnieks, dramaturgs un novelists, kā skaidrojams viņa mākslas nezūdošais dzīvīgums tautā, kas būtu darāms mūsu literatūrzinātniekiem un skolotājiem, lai viņa atstātais mantojums dzīvs un mirdzošs pārietu no paaudzes paaudzē — par to šai vakarā runāja rakstnieki Ilze Indrāne un Zigmunds Skujiņš, literatūras pētnieki Līvija Volkova un Imants Pijols, skolotāji, studenti un kultūras darbinieki. Par tām dziļajām pēdām, ko viņu likteņos uz mūžu atstājušas saskarsme ar meistara mākslu, stāstīja neaizmirstamā Kristīne — Lidija Freimane un viena no «visnoturīgākajām» Ieviņas lomas tēlotājām — Maiga Grīnberga.

Svētku aplocē koši ieaudās «Skroderdienas Silmačos», kuru izrāde 2. janvārī notika A. Upīša Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī. Pret šīm raibajām ainām no tautas dzīves nav palicis vienaldzīgs gandrīz neviens Latvijas teātris, taču drāmiešu dzīvē šai lugai ir īpaša vieta. Pirmie iestudējumi teātrī parādījās jau divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, bet Alfrēda Amtmaņa-Briedīša uzvedums joprojām zalgo visās krāsās. Trešdaļu gadsimta tas ir teātra repertuārā. Aizpagājušajā vasarā krāšņais uzvedums ieguva vēl vienu skatuvi — atjaunotos Druvienas «Silmačus». kur tagad uz brīvdabas izrādēm pulcējas tūkstošiem skatītāju.

Šai pašā teātrī, kur dažādos gados uzvestas gandrīz visas izcilā dramaturga lugas, 3. janvārī notika Rūdolfa Blaumaņa 125. dzimšanas dienai veltīts sarīkojums «Tālavas taurētājs». Ar ievadvārdiem to atklāja Gunārs Priede.

«Mans zelts ir mana tauta. Mans gods ir viņas gods» — šie Tālavas taurētāja vārdi, kas Ģirta Jakovļeva priekšnesumā skanēja gluži kā zvērests, sarīkojumā radīja dziļi cilvēcisku un reizē heroisku noskaņu. Skatuves mākslinieki parādīja ainas no topošā «Indrānu» jaunuzveduma un citām populārām Blaumaņa izrādēm. Dramaturgi Māra Zālīte,. Harijs Gulbis un Pauls Putniņš runāja par to lielo ieguldījumu, ko Rūdolfs Blaumanis ar savu daiļradi un visu savu personību devis latviešu kultūrā.

Svinīgajā sarīkojumā bija klāt biedri A. Gorbunovs un J. Vagris.

LATINFORM