Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kas notiek PSKP iekšienē (2)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

(Sākumu skat. ,,LJ" 7. novembra numurā)

Jaunizceptā Krievijas CK vadoņa Ivana Polozkova odiozā figūra plaši apspriesta presē un citos masu informācijas līdzekļos. Tautai bija dota iespēja pa televīziju pašai savām acīm pārliecināties par viņa intelektuālajām un ekonomiskajām spējām. Krievijas Tautas deputātu kongresā Ivans Kuzmičs centās uzdoties par demokrātu un nostāties Krievijas parlamenta priekšgalā. Taču cieta neveiksmi un tūdaļ pārorientējās uz konservatoriem. Šoreiz veiksmīgi. Pateicoties saviem stagnācijas laiku nopelniem, tika ievēlēts par neesošās partijas sekretāru. Divos mēnešos izveidoja savu štāba resoru ar politbiroju priekšgalā, tiesa gan, bez programmas, gluži tāpat kā bez partijas.

Tā pati televīzija deva iespēju iepazīties ar diviem viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Šā raidījuma trešo dalībnieku, visiem pazīstamo un dziļi cienīto valsts pilsoni Dāvidu Kugultinovu daudzi šajā kompānijā uzņēma ar izbrīnu. Taču, ja nebūtu bijis viņa, daudzi, manuprāt, nebūtu spējuši noskatīties raidījumu līdz galam. Abi pirmie – Polozkova vadītās CK otrais sekretārs Iļjins un kontroles komisijas priekšsēdētājs pulkvedis Stoļarovs – Ivana Kuzmiča komandas autoritāti nevairoja, taču šo to izskaidroja. Polozkovs savu tuvāko vidi (Kugultinovs nav vērā ņemams) bija izraudzījis pēc Brežņeva principa – ne gudrākus par sevi pašu (nepretendēs uz viņa vietu). Tiesa, izrādījās, ka Iļjins ir drosmīgāks par savu darba devēju, – bija ar mieru jupiteru gaismā runāt ar daudzmiljonu auditoriju. Viņam uzdeva daudzus jautājumus, lielākoties ašus un tiešus. It īpaši viņa nesenie novadnieki no Pleskavas. Bijušie pavalstnieki nav apmierināti ar viņa saimniekošanu uz senās Pleskavas zemes. Piebildīšu savā vārdā. Man tur ir daudz draugu un paziņu, mēdzu braukt pie tiem viesos. Bet par Aleksandra Nikolajeviča aizbraukšanu neviens nežēlojas, saka – sliktāku jau nedabūšot, abi ar Polozkovu esot vienas slakas cilvēki. Savas valdīšanas laikā Iļjins pilsētai un apgabalam neesot devis neko labu.

Lai kā Iļjins, atbildēdams uz jautājumu krusu, centās pierādīt, ka partijas konference par kongresu pārdēvēta likumīgi, taču beigās bija spiests piekrist, ka kongresa delegātus tomēr vajadzējis ievēlēt. Bet Centrālās kontroles komisijas priekšsēdētājs, kura pienākums pirmām kārtām ir cīnīties par taisnīgumu un likumību gan partijas rindās, gan tās augstākajos ešelonos, par to bija citās domās. Pulkvedis Stoļarovs, jaukdams likumību ar ieinteresētību, savus pierādījumus veidoja tā, kā kādreiz tika attaisnota Čehoslovakijas vai Afganistānas okupācija. Tikai šo ieinteresētību, dēvēdams to par lietderību, Stoļarovs izskaidroja ar laika trūkumu. Neesot bijis laika ievēlēt kongresa delegātus, vajadzējis steigties. Mēs tikai nesapratām – uz kurieni? Gatavot desanta daļas, sagrābt varu? Vai tiešām viņš gribēja iebaidīt gaidāmo XXVIII kongresu? Desanta daļām mūsu valstī jau ir pieredze. Viļņā tās ieņēma partijas CK ēku un citas partijas ēkas, izdzenot no turienes Lietuvas Neatkarīgo komunistisko partiju. Bet ko viņi gatavojās sagrābt Maskavā? Vai KPFSR Augstāko Padomi, kur tobrīd tika pieņemta Neatkarības deklarācija?

Dīvaini bija pulkveža vārdi par to, ka, lai arī nav viņu jaunās partijas programmas, toties ir programmas pieteikums. Starpību viņš, izrādās, nesaskata. Viņa tālākā iecere ir cīņa par varu. Kautiņā viņš, protams, nelīdīs, bet, kā pats izteicās, diriģēšot. Tikai palika neskaidrs, ko viņš diriģēs – tautu vai valdību. Un kuru? Vai to, kura pat nedomā atkāpties? Pulkveža atklātība liecina par apņēmību rīkoties enerģiski. Bet pulkveži runā to, ko domā armijas ģenerāļi un partijnieki. Nu, tad padomāsim arī mēs.

Pieņemsim, ka PSKP ar armijas palīdzību ņems varu savās rokās, atjaunos agrākās pozīcijas. Bez šaubām, tā centīsies visu iedzīt atpakaļ vecajā, staļiniskajā gultnē. Vai radīsies jauni Kuropati, Katiņas mežs tiem virsniekiem, kuri nepiekritīs ģenerāļiem, vai atkal būs gulagi?... Visas šīs briesmas tomēr šķiet neatgriezeniskas. Var teikt, ka tagad mums vairāk nekā jelkad ir tautas armija. Un tauta, pamodusies no kazarmu un lēģera letarģiskā miega, neļaus sev vairs apmiglot prātu ne ar kādiem skaistiem aicinājumiem un solījumiem. It īpaši ar Polozkova aicinājumu – aizstāvēt strādnieku šķiru un visus darbaļaudis. Pret ko aizstāvēt?

– Kāpēc tad īsti vajadzēja vienā partijā radīt dubultu komandējošo resoru? – jautāju kādas centrālās avīzes komentētājam.

– Lai saglabātu birokrātisko aparātu. PSKP Centrālajā Komitejā šai pretpārbūves gvardei jāsamazinās, kā tika ziņots, par 40 procentiem. Bet aparāts šodien vēl ir arī korupcijas, ēnu ekonomikas un mafijas inkubators. Tā rokās pagaidām ir reālā vara.

Manam sarunu biedram bija taisnība, par to es pārliecinājos tikai tagad. Ogļraču prasība – lai Rižkova valdība demisionē – ir visiem saprotama. Tai jāatkāpjas tāpēc, ka tā bijusi pasīva un novedusi ekonomiku valstī līdz sabrukumam. Kaut arī lija lietus, Maskavā notika grandioza manifestācija ar tām pašām prasībām. Tādu pašu lēmumu pieņēma Krievijas Augstākā Padome. Par to bija rakstīts presē. Šo prasību atbalsta tauta. Šķiet, ka valdības priekšsēdētājam un tās locekļiem vajadzētu izjust elementāru patmīlību un kļūt kārtīgākiem. Taču aparāta radītās PSRS Augstākās Padomes paklausīgais vairākums noraidīja tautas prasību, noraidīja savu kolēģu – Krievijas parlamenta – prasību, un valdība, kas novedusi valsti līdz katastrofai, ignorēdama veselo saprātu, joprojām turpina savu melno darbu.

Joprojām pie varas ir arī aparāta ieliktenis ģenerālprokurors Suharevs. Viņš zina, kam ir pateicību parādā. Sargādams mafiju, viņš pērn darīja visu, lai uz apsūdzēto sola nokļūtu izmeklētāji Gdļans un Ivanovs, kuri atmaskoja mafijas klanus. Pērn tika izteikta prasība atbrīvot viņu no ieņemamā amata. Pagājis gads. Ģenerālprokurors ir savā vietā. Mafija plaukst un zeļ, organizētā noziedzība pieaug, valdība un PSRS Augstākā Padome klusē, toties aparāts darbojas.

Televīzijas žurnālisti bija savākuši materiālu par mafijas klaniem un izveidojuši raidījumu „Melnais kaķis". Tajā vajadzēja piedalīties izmeklētājam Gdļanam, bijušajam VDK ģenerālim O. Kaluginam, ekonomikas zinātņu doktorei T. Korjaginai un citiem. Visa valsts 15. septembrī ar nepacietību gaidīja jau iepriekš izziņoto raidījumu. Taču Valsts Televīzijas un radio komitejas priekšsēdētāja vietnieks P. Rešetovs – aparāta ieliktenis – deva rīkojumu šo raidījumu ēterā nelaist. Tā arī sabiedrība neuzzināja, kāds stāvoklis ir ar bīstamo noziedzību, ko dara tiesību sargāšanas orgāni.

Aparāts ar Rižkova palīdzību veica vēl kādu slepenu akciju, lai nostiprinātu savu prestižu. No PSKP CK aparāta uz armijas un flotes politpārvaldi par ģenerāļiem aizgājuši 17 partijas funkcionāri. Bijušais nodaļas vadītāja vietnieks N. Šļaga kļuvis par šīs politpārvaldes priekšnieku ģenerālpulkveža dienesta pakāpē. Trīs CK instruktori kļuvuši par ģenerālleitnantiem, astoņiem instruktoriem Rižkovs piešķīris ģenerālmajora dienesta pakāpi, kuru nelikumīgi atņēma O. Kaluginam.

Aparāts nedomā padoties, šai ziņā tam veicas. Rižkova valdība ieguvusi uzticības votumu, valsts prezidents – papildu pilnvaras, Polozkova Politbirojs, jādomā, dabūs partiju, bet ko dabūs tauta? Tautai atliek dzīvot un cerēt, ka šī ir pēdējā boļševiku valdība un ka tā ilgi nenoturēsies.

 

L. Ļubimovs,

laikraksta „Gudok" korespondents Baltijā

Tulkojusi  U. Jaunslaviete