Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

J. Petera referāts Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Augstu godājamie Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa delegāti!

Dārgie viesi no citām republikām un ārzemēm!

Biedri!

Dāmas un kungi!

Draugi, domubiedri un citādi domājošie!

Trīs Baltijas tautas, kuru liktenis Eiropas krustcelēs ir neapskaužams, piedzīvo jaunu atmodu. Igaunijas Tautas frontes nodibināšana pirms nedēļas, Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress, kā arī Lietuvas pārbūves kustības kongresa sasaukšana vistuvākajā nākotnē apliecina neatgriezenisku realitāti un, proti, tautu solidaritāti ceļā uz patiesi sociālistiska rakstura sabiedrību, uz nacionālu pašnoteikšanos un suverenitāti brīvu valstu asociācijā. Šos mērķus var garantēt tikai tiesiskas valsts izveidošana, kurā likuma spēks stāvētu pāri nejaušībai, nemaz nerunājot par administratīvas patvaļas likvidēšanu. Mūsu jaunās aktivitātes likumsakarīgi izriet no PSKP XIX Vissavienības konferences, un Latvijas Tautas fronte viennozīmīgi un nepārprotami izsaka savu uzticību pārbūvei un to spēku uzvarai XIX konferencē, kuru līderis ir Mihails Gorbačovs. Uzreiz gribas uzsvērt, ka pārbūve nav uzskatāma par partijas pasniegtu «dieva dāvanu» tautai, bet par partijas obligātu pienākumu pret katru cilvēku, pret katru padomju nāciju un arī pret visu cilvēci. Izsakot savu gandarījumu par uzsākto sabiedrības radikālu atjaunināšanu, jāizsaka arī nožēla, ka process nesākās agrāk. Un, proti, stagnanto līderu ievēlēšana pēc Brežņeva aiziešanas no vēstures skatuves un pirms M. Gorbačova atnākšanas apliecina efektīvo bremžu sistēmu PSKP CK Politbirojā un krīzi, no kuras acīmredzot nav brīva arī mūsdienu situācija.

Tieši šā uzdevuma dēļ — veicināt visu progresīvo spēku atraisīšanos un piedalīšanos politiskās reformas realizēšanā — ir sākusies kustība, kam pēc ilgām diskusijām dots nosaukums — Latvijas Tautas fronte. Būt par Latvijas Tautas frontes biedru nozīmē uzņemties lielu atbildību ne tikai par Latvijas, bet arī par visas Baltijas likteni. Jo no stipras Latvijas lielā mērā atkarīga stipra Igaunija un stipra Lietuva. Iekšēji sašķēlusies Latvija nozīmē sašķeltu Baltiju, un tāpēc man gribas paša mūsu kongresa sākumā aicināt visus delegātus runāt par galveno — par vienību, atstājot mūsu iekšējo, personisko vai grupu dramatismu ikdienišķāka rakstura diskusijām.

Latvijai jākļūst par triju republiku vienotāju. Pēc manām domām, jau 1989. gadā ir jāorganizē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Tautas frontes kopīga asambleja, kuras uzdevums būtu Baltijas konsolidācija par labu sociālisma jaunai kvalitātei.

Ņemot vērā, ka Latvijā demogrāfiskā situācija ir visdramatiskākā visā Baltijā un ka vienīgi mūsu teritorijā pamatnācija acīmredzot jau kļuvusi par minoritāti, Latvijas Tautas frontei īpaša uzmanība jāveltī ekonomikas revolucionārai pārkārtošanai, lai pilnīgi novērstu tās ekstensīvu attīstību, lai lēmums par lauksaimniecības prioritāti nepaliktu uz papīra un lai vēlreiz kategoriski pieprasītu valdībai Latvijas demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepcijas izstrādāšanu, kurā bez aplinkiem tiktu pateikts, kāda būs iedzīvotāju nacionālā struktūra 2015. gadā. Lieku reizi gribas atgādināt Latvijas Rakstnieku savienības valdes un citu radošo savienību plēnuma Rezolūcijas prasību, lai Latvijas Komunistiskā partija uzņemtos atbildību nodrošināt ne tikai latviešu nācijas saglabāšanos, bet arī attīstību un uzplaukumu. Latvijas Tautas fronte darīs visu, lai jaunā kvalitātē risinātu latviešu un citu tautību cilvēku attiecības. Nodrošinot latviešu nacionālās pašapziņas brīvu izpausmi, tieši Tautas frontes biedriem jāuzņemas atbildība par to, lai netiktu aizskarta nevienas tautības cilvēka personiskā cieņa. Šādai attieksmei jākļūst par mūsu darbības pamatu. Tajā pašā laikā mums jādara viss, lai Tautas frontē neiekļūtu cilvēki, kuru uzskati un darbība nav brīva no staļiniskās koloniālpolitikas izpausmēm, kas mūsu valsts skaitliski lielāko tautu centās pazemot, provokatoriski atvēlot tai administratortautas funkcijas. Staļinisms un tikai staļinisms ir vainojams tautu naida kurināšanā, un ar staļinisma sekām cīnīties nozīmē būt patiesam Latvijas Tautas frontes biedram. Es teikšu vēl vairāk — Latvijas Tautas frontes biedram neatkarīgi no viņa tautības, partijas piederības un reliģiskās pārliecības, nekaitējot visas PSRS interesēm, jāveicina visa tā seku reāli iespējamā likvidēšana, kas hitlerisma-staļinisma sazvērestības rezultātā tika pasludināts tā saucamajā Ribentropa un Molotova paktā. Hitlerisma un staļinisma upuri ir katra padomju nācija un visa Otrajā pasaules karā paverdzinātā Eiropa. Lai mēs nekad nebeidzam lepoties, ka 201. latviešu strēlnieku divīzija Sarkanās Armijas rindās kopā ar sabiedrotajiem cīnījās pret fašismu.

Cienījamie delegāti un viesi! Latvijas Tautas fronte ir ar mieru sasaukt kā Latvijā dzīvojošo tautību forumu, tā arī latviešu nācijas forumu.

Katrai mazākumtautībai Latvijā jānodrošina tiesības uz kultūras un izglītības autonomiju: gan krieviem, gan ebrejiem, gan ukraiņiem, gan baltkrieviem, gan poļiem, gan lietuviešiem, gan igauņiem, gan lībiešiem, gan čigāniem. Mēģinājumiem radīt jaunu etnisku jēdzienu «padomju tauta» nav nekāda sakara ar marksismu, tas ir zooloģisks eksperiments ar cilvēkiem, ko var salīdzināt ar Lisenko avantūru augu valstī. Krievs ar padomju pasi kabatā vienmēr gribēs palikt krievs, un nevienam nav tiesības viņam to liegt, gluži otrādi — mums ir jārada garantija arī baltkrievam būt baltkrievam, ebrejam būt ebrejam, un 35 tūkstošiem lietuviešu Latvijā mums nav tiesību liegt lietuvisko identitāti. Latvijas etniskais sastāvs ir bagāts, un staļinisma kultivētā vienas tautas stādīšana pāri citām nav nekas cits kā provokācija pret šo tautu. Atcerēsimies Latvijas Saeimas deputāta Raiņa cīņu par baltkrievu kultūras autonomiju Latvijā. Šodien Latvijā dzīvo 100 tūkstoši šīs tautības pārstāvju. Eposa «Lāčplēsis» svinību laikā baltkrievu dzejnieks Sergejs Paņizņiks iesniedza lūgumu Latvijas Tautas frontei organizēt tās aizbildnībā baltkrievu biedrību «Sābris», un man gribas teikt, ka tā būtu arī Raiņa sabiedriski politiskās tradīcijas turpināšana, ja mēs veicinātu šādas biedrības nodibināšanu. Apsveicama ir poļu un ebreju biedrību radīšana. Vērtējot 1941. gada asiņaino vasaru, kurā Hitlers ar Staļinu izprovocēja kā 14. jūnija latviešu Golgātu, tā arī ebreju masveida noslepkavošanu kara pirmajās dienās, mums ar vēsturnieku palīdzību ir atklāti jāizrunā šī traģēdija.

Mūsdienīgs latviešu - ebreju dialogs liktu drošus pamatus humānai un uzticības pilnai sadarbībai nākotnē. Arī šāds dialogs būtu solis Rībentropa un Molotova pakta psiholoģisko seku likvidēšanai ļaužu apziņā. Latvijas tautību forumā daudz varētu palīdzēt tādi Latvijā dzīvojošie krievi kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Roalds Dobrovenskis, Vladlens Dozorcevs, kuriem neklājas viegli. Jo viņiem jāizjūt divkāršas sāpes — kā Latvijas krievu, tā arī latviešu sāpes. No šīs tribīnes man gribas pateikt paldies par viņu lielo darbu, uzturot spēkā Latvijas godu un izskaidrojot latviešu nācijas likumīgās intereses ne pārāk informētai, bieži vien pat dezinformētai auditorijai.

Manuprāt, mums ir jāveicina somu-ugru biedrības radīšana Latvijā. Lībiešu un igauņu nacionālās intereses var tikai bagātināt Latvijas dzīvi kā emocionāli, tā arī intelektuāli, nemaz nerunājot par latviešu īpašo pienākumu pret lībiešiem. Latviešu traģēdija Latvijā izskaidrojama kā ar mūsu sociāli un nacionāli revolucionāro aktivitāti visās trijās Krievijas revolūcijās, tā arī ar upuriem pilsoņu karā, ar staļiniskajām «raganu prāvām» un deportācijām, ar hitlerisma genocīdu Otrā pasaules kara frontēs, ar aizplūšanu trimdā, kā arī ar ekstensīvās ekonomikas politiku — izjaukt taisnīgas tautību proporcijas zemē, kurai nosaukumu devusi pamatnācija.

Visa tā rezultātā ierosinu sasaukt arī jau iepriekšminēto latviešu nācijas forumu Rīgā. Šajā forumā nacionālās konsolidācijas nolūkā šīs zemes saimniekiem — latviešu tautai — būtu jāuzņem savi tautieši kā no citām padomju republikām, tā arī no ārvalstīm. Diskusijā, kurai jābūt brīvai no politiski radikālām pretenzijām, šajā forumā varētu tikt skartas ekonomiskas, sociālas, kulturālas un reliģiskas sadarbības iespējas. Šinī forumā varētu tikt meklēti tie latviskās identitātes garanti, kurus Latvijas Tautas fronte sadarbībā ar valsts iestādēm var sniegt tiem latviešiem, kas dažādu iemeslu dēļ nedzīvo Latvijā.

Var būt, ka šinī Tautas frontes dibināšanas kongresā izskatāms jautājums par ārzemju latviešu, kā arī citās republikās dzīvojošo tautiešu atbalsta grupas organizēšanu Latvijas Tautas frontes ietvaros, īpaši svarīgs ir jautājums par Latvijas piedalīšanos Starptautiskajā olimpiskajā komitejā.

Cienījamie delegāti un viesi! Mana ievadruna mūsu vēsturiskajā LTF dibināšanas kongresā vairāk dibināta uz nacionālo attiecību iztirzāšanu — mazāk uz jautājumiem, kas skar jaunceļamās Latvijas ekonomiku un kultūru. Taču tanī pašā laikā katram ir skaidrs, ka tās ir savā starpā saistītas problēmas — nacionālās problēmas nevar atrisināt bez ekonomisko problēmu risināšanas. Latvija netiks ārā no birokrātijas izliktajiem slazdiem, ja lēmumi par ekonomikas rakstura maiņu republikā paliks tikai politisku deklarāciju līmenī. Nacionālās attiecības nedemokratizēsies, ja nedemokratizēsies ekonomika. Bet demokratizācija iespējama tikai decentralizētā sistēmā. Decentralizēta ekonomika ir ceļš uz demokrātiju. Savukārt demokrātija ir ceļš uz republikas suverenitāti un tautas pašnoteikšanos.

Tas ir smags ceļš, kas ejams Tautas frontei kopā ar visas sabiedrības progresīvajiem spēkiem. Tas ir ceļš uz tiesisku valsti, uz valsti, kura nestu atbildību savu pilsoņu priekšā un kura aizstāvētu katra pilsoņa tiesības paust arī neoficiālus uzskatus.

Mūsu tautai nav citas alternatīvas. Ir tikai smaga ceļa izvēle. Jo kas cits atliek tautai, kura no nācijas pārvēršas par «iedzīvotāju grupu», kā tagad sākts klasificēt. Tā ir bīstama klasifikācija. Jo vedina mūs aizmirst, ka latvieši ir nācija, kas dzīvo savā valsti, kamēr citu tautību cilvēki etniski pieder pie tām nācijām, kuru valstiskie veidojumi pastāv ārpus Latvijas. Tanī pašā laikā mēs visi esam Latvijas pilsoņi un, kaut arī šis statuss vēl nav noteikts oficiāli, tas reāli pieprasa atrisinājumu.

Šīs pārdomas es kā pārmetumu neveltu nevienam godīgam cittautietim Latvijā. Šīs domas es veltu ekonomistiem un plānotājiem kā centrā, tā arī republikā, kuri līdz šim ir tīšām vai netīšām aizmirsuši, ka ekonomikā jāievēro arī etniskais moments, citiem vārdiem — Latvijas nacionālās intereses.

Taču vainot nevar tikai ierēdņus, jo, darbodamies valstī, kurā tiesiskums ir tikai nupat vārdā nosaukta nogrimusi pils, viņi bieži vien ir bijuši spiesti rīkoties nelikumīgi un neētiski.

Tātad — tiesiska valsts! Šim partijas izvirzītajam mērķim jākļūst par Latvijas Tautas frontes credo.

Ja fronte, tad cīņa. Ja cīņa, tad kopā ar visiem progresīvajiem, nepakļāvīgajiem spēkiem pret birokrātisko patvaļu, pret administratīvo sociālismu, pret staļiniskajām metastāzēm.

Bet cīņa nav tikai demonstrācijas, ielu gājieni un piketi. Politiskā cīņa ir visu demokrātisko institūtu funkcionēšana. Mēs dzīvojam vienpartijas sistēmā. Taču mūsdienu vienpartijas sistēma kvalitatīvi atšķiras no Staļina un Brežņeva vienpartijiskās varas monopolizācijas. Mūsdienu situācijā atraisās uzskatu plurālisms kā pašā Komunistiskajā partijā, tā arī visā sabiedrībā, un veicināt šo plurālismu ir mūsu visu svēts pienākums.

Latvijas Tautas frontei nav jācenšas kļūt par partiju, jo arī Komunistiskās partijas lielākā nelaime ir tieksme birokratizēties, kompromitēties ar lieku, traucējošu pārvaldes aparātu, kas bremzē attīstību un brīdina pasaules tautas no padomju administratīvā sociālisma modeļa. Šodien uzskatu plurālisms valda arī jaundibinātajā Latvijas Tautas frontē. Tieši tas, manuprāt, Tautas frontei palīdzēs piedalīties Latvijas demokratizācijā un izveidē par tiesisku valsti — tātad cīņā par republikas un tautas dzīvības interesēm. Es te domāju vēlēšanas. Saskaņā ar PSRS Konstitūciju Latvijas Tautas fronte būs tiesīga izvirzīt savus kandidātus visu līmeņu padomju vēlēšanās — līdz pat Latvijas PSR un PSRS Augstākajai Padomei. Tas ir politiskās cīņas pamats — demokrātiskas vēlēšanas. Vēlēšanas un vienīgi vēlēšanas, kas notiks pēc tautas gribas, likvidēs līdzšinējo praksi — ļaut izvirzīties cilvēkiem pēc negatīvās izlases principa, kad amatus ieņēma karjeristi, lišķi, kukuļņēmēji un, kā rāda dažu republiku un pat centra piemēri, pat kriminālnoziedznieki, kuri jau ir nokļuvuši un vēl turpina nokļūt uz apsūdzēto sola.

Cienījamie delegāti! Latvijas liktenis ir mūsu rokās. XX gadsimts ir latviešus uznesis augstu vēstures viļņa galotnē un triecis dziļi bezdibenī. XX gadsimts pirmais pēc 700 gadu verdzības iezīmējies ar Latvijas pirmā valstiskuma nodibināšanu, un šodien mēs to esam aicināti atjaunot īsta sociālisma kvalitātē, atzīstot Latvijas Republikas pastāvēšanu no 1920. līdz 1940. gadam.

Latvijas Tautas fronte, kuras organizēšanās intensīvi sākās 1988. gada 30. augustā, kad kopā sapulcējās radošo savienību kultūras padome un divas iniciatīvas grupas, kļūst par sabiedriski politisku realitāti. Latvijas Rakstnieku savienība un īpaši Latvijas Mākslinieku savienība šīs 38 dienas nenodarbojās ar radošā darba un kultūras jautājumiem. Mums nācās uzklausīt tautas sāpes un tautas ilgas, bet vēl stiprāka par sāpēm un ilgām izrādījās tautas uzticība un apņēmība rīkoties konkrēti un atkal iztaisnot muguru pēc ilgiem administratīvās apspiestības gadiem. Šobrīd atrodas cilvēki, kuri mums pat no augstām tribīnēm iesaka labāk gleznot un rakstīt, nekā jaukties politikā. Atļaujiet man jums šajā sakarā atbildēt, cienījamie biedri: mēs ļoti labprāt to darītu, ja politiķi nebūtu noveduši strupceļā partiju, valsti un tautu. Un mēs atgriezīsimies atkal pie baltas papīra lapas un audekla, tikko jutīsim, ka cilvēki savu sāpju un slāpju mierinājumu atrod tautas deputātu padomēs, partijas komitejās un izpildvaras instancēs, nevis rakstnieku, mākslinieku un citās radošajās savienībās. Kāpēc jūs nepārmetat tiem rakstniekiem, kuri kara laikā brīvprātīgi devās uz fronti, lai cīnītos? Kāpēc jūs pārmetat mums, ja mēs dodamies aizstāvēt savu Dzimteni un Tēvzemi Tautas frontē!

Ārsti, kas iesaistījušies Tautas frontes organizācijas komitejā, tikai tad atgriezīsies savās slimnīcās un inženieri — savos kabinetos, bet mūzikas un mākslas zinātnieki tad nodosies daiļo mākslu analīzei un pētniecībai, kad Latvijas PSR Augstākā Padome būs spējīga pieņemt no administratīvā centra neatkarīgu, bet Latvijas tautā apspriestu likumdošanas aktu par republikas pilsonību, kad Ministru Padome garantēs loģisku ekonomiku, kura neveicinās nācijas iznīcināšanu. Tikai tad mākslinieciskā inteliģence un tehniskā inteliģence atgriezīsies savās profesijās, kad Latvija netiks iztirgota centralizētajai ierēdniecībai. Kamēr tas nebeigsies, mēs upurēsim savus talantus politikai, kaut arī esam tikai politiskā darba amatieri. Jo, ko līdz mūsu poēmas un gleznas, mūsu simfonijas un skatuves dzīve, ja zūd tauta. Ja brūk Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas tiesiskais valstiskums, ja pašapziņa tiek nosaukta par nacionālismu, bet klaidonīgs kosmopolītisms izpelnās internacionālisma titulu!

Latvijas Tautas frontes 2300 atbalsta un iniciatīvas grupas šodien apvieno vairāk nekā 120 tūkstošus visu Latvijas tautību iedzīvotāju. Tas ir spēks. Tas ir spēks, kas Latviju veido par saprašanās tiltu starp Igauniju un Lietuvu un nevis par ķīli, kas šķeļ Baltiju.

Nākotnē būs ļoti svarīgi, kā darbosies Latvijas Tautas frontes biedri tieši uz vietām, pilsētu un lauku darba kolektīvos, mācību iestādēs, zinātniskās pētniecības institūtos, arī administratīvajās instancēs. Tautas frontes biedriem nav jākopē centra darbība un nav jāimitē rosība. Katra darbības imitācija ir jebkuras organizācijas krahs. Šādus rūgtus brīžus ir piedzīvojušas mūsu arodbiedrības, kas no darbaļaužu interešu aizstāvēm pārvērtušās par slimokasēm, un arī komjaunatne, kas vēl nesenā pagātnē imitēja trauksmainus jaunekļus, bet īstenībā bija jaunos gados administratīvās rūsas saēsti birokrāti.

Ja katrs Tautas frontes biedrs iejauksies dzīves problēmās, neprasot nevienam atļauju, bet vadoties pēc savas sirdsapziņas, ja katrs Tautas frontes biedrs rīkosies par labu sabiedrībai, nevis vadošās birokrātijas kaprīzēm, tad ceļš uz suverēnu Latvijas republiku vedis pretim mērķim.

Taču tas viss prasa lielu vīrišķību, kā arī prasmi vest dialogu ar partijas līderiem, kādi mūsu republikā nenoliedzami ir. Šodien mēs zinām to partijas līderu vārdus, kuru rīcība sakrīt ar sabiedrības absolūtā vairākuma interesēm, un mēs esam kopā ar viņiem. Es pieļauju, ka daudzi partijas vadītāji šajā atmodas laikmetā kļūs arī par lielāka vai mazāka mēroga Tautas frontes līderiem. Partijas autoritāte no tā tikai iegūs.

Darbojoties Tautas frontē, partijas vadītāji var iegūt arī jaunu kvalitāti, ko viņiem nespēj garantēt izolēti kabineti un izvairīšanās no tautas sūrās ikdienas.

Man gribas jautāt, vai pašreiz Latvijā notiek brīnumi? Vai notiek dziļas ekonomiskas un politiskas reformas? Bet varbūt tā ir tikai kosmētika, kad sarkanbaltsarkanās krāsas klājas pāri 1939. gada, 1949. gada un 1959. gada asiņojošām brūcēm un kad «Dievs, svētī Latviju» maigi iežūžo ausis, lai notušētu tankodromu rūkoņu.

Tie ir jautājumi, kuriem kā matracī sadzītām naglām jāliedz mums aizmigt eiforiskas apmierinātības miegā. Tie ir jautājumi, kuri nepārtraukti jāizvirza Tautas frontes ierindniekiem un ģenerāļiem, ja tādi atradīsies.

Nedz cenzūras vaļā palaistie mākslas darbi, nedz dievnamu atsvabinātie zvani vēl nav galīga uzvara. Tauta vēl nezina savas tiesības. Tādēļ Tautas frontes juristiem būs jāorganizē visas mūsu nācijas tiesiskā izglītošana, rīkojot lekcijas, kursus un seminārus.

Tautas frontes biedriem un visai organizācijai modri jāseko, lai republikas pāreja uz saimniecisko aprēķinu tiktu reāli izmantota. Jo izrādās, ka tam ir mazāk šķēršļu Maskavā nekā nedrošība un apjukums Rīgā.

Latvijas Tautas frontei ar visām tās rīcībā esošajām konstitucionālajām tiesībām aktīvi jāformē sabiedriskā doma par revolucionāru Latvijas ekonomikas rakstura maiņu. Latvijas Tautas frontei jāizmanto tas intelektuālais potenciāls, kas ir tautas rīcībā, bet ko administratīvā birokrātija ignorē vai arī izliekas neredzam brīdī, kad Latvijai ir reālas iespējas iegūt ekonomisko suverenitāti. Frontei jāveicina neoficiālā intelekta piesaistīšana Latvijas ekonomiskās attīstības ģenerālkoncepcijas projekta izstrādāšanai, jo presē publicētais projekts uzskatāms par stagnācijas stereotipu. Latvija tikai tad atgūs savu vēsturiski tradicionālo raksturu, kas atbilst pamatnācijas mentalitātei, ja tiešām republikas ekonomika iegūs lauksaimniecisku raksturu un ja šo lielo mērķi pēc tā sasniegšanas tauta būs spējīga nosargāt.

Latvijas Tautas fronte nodarbosies ar tautas diplomātiju starptautiskajā dzīvē un sadarbosies ar radniecīgām organizācijām citās republikās, citās sociālisma zemēs un arī rietumvalstīs. Mēs jau šodien piesakām Tautas frontes kā organizācijas līdzdalību Latvijas PSR diplomātiskajās attiecībās ar ārzemēm, starptautiskos forumos, personiskos un ģimeņu kontaktos. Latvijas Tautas frontes biedriem jākļūst par sava veida Latvijas tautas sūtņiem starptautiskajā dzīvē. Mēs iestājamies arī par Latvijas PSR konsulātu atvēršanu ārvalstīs un par Latvijas TV, radio un preses akreditēšanu zemēs, kas ir mūsu ģeogrāfiskie kaimiņi.

Vai tas ir normāli, ja, piemēram, laikrakstam «Literatūra un Māksla» nav sava korespondenta Skandināvijas valstīs? Vai latviešu tautas psiholoģijā nav izveidojies kropls priekšstats par to, ka Zviedrija, piemēram, atrodas aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, bet Azerbaidžāna tepat blakus? Vai tas ir normāli, ka mēs ik nedēļu neuzzinām, kas jauns Somijas, Zviedrijas vai Norvēģijas kultūras dzīvē? Kāpēc tik rūpīgi slēgtā robeža ar Rietumiem tiek uzskatīta par likumīgu, bet priekšlikums par pilsonības noteikšanu Latvijas PSR iedzīvotājiem, ieceļotājiem pāri austrumu robežai — par aprejamu un nosodāmu! Arī tas ir Tautas frontes pienākums — atjaunot Latvijas tiesības izjust kā savus vēsturiskos kaimiņus tās tautas, kas dzīvo pie Baltijas jūras, un līdzās igauņiem, lietuviešiem un krieviem uzturēt ciešus kultūras un ekonomikas sakarus ar somu, zviedru, norvēģu, dāņu, poļu un vācu tautām. Veicināt kontaktus ne tikai privileģētu un preparētu delegāciju veidā, bet padarīt tos atkarīgus vienīgi no pilsoņu ekonomiski finansiālajām iespējām.

Cienījamie delegāti! Šodien un rīt šeit runās daudz speciālistu, kas ir spējīgi izanalizēt situāciju Latvijā un sniegt reālus priekšlikumus par revolucionārām pārmaiņām. Es nemaz šeit nerunāju par Latvijas traģisko ekoloģisko situāciju, par armijas nekontrolējamo ekoloģisko darbību, par neatkarīgas izglītības sistēmas radīšanu republikā, par Vissavienības patvaļu, rekvizējot republikas nopelnīto valūtu, par sociālā taisnīguma neievērošanu attiecībā pret pamatiedzīvotājiem, par traģēdiju, kas sagādāta latviešu zemniekiem, izsūtot un iztrencot viņus no laukiem.

Es gribu šeit izteikt lielu atzinību Latvijas Mākslinieku savienībai un tās vadītājai Džemmai Skulmei, kura laipni atvēlēja Mākslinieku savienības telpas Tautas frontes koordinācijas centram, es gribu izteikt lielu pateicību TF koordinācijas centra vadītājai Sandrai Kalnietei, kura ziedoja savu enerģiju un veselību Tautas frontes nodibināšanai, es gribu izteikt pateicību literatūrkritiķim Jānim Škaparam, juristiem Ilmāram Bišeram, Edgaram Meļķisim un Jurim Bojāram, muzikologam Arnoldam Klotiņam, Dabas muzeja direktoram Vilim Krūmiņam, komponistam Raimondam Paulam un režisoram Pēterim Pētersonam, rakstniecēm Marinai Kosteņeckai un Ludmilai Azarovai, strādniekiem Sergejam Jegorjonokam un Vladimiram Bogdanovam, preses centra vadītājiem Aivaram Baumanim un Vladimiram Stešenko. Es gribu izteikt atzinību organizācijas komitejai, kura šodien noliek savas pilnvaras. Īpaša pateicība laikrakstu «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja molodež» redaktoriem Andrejam Cīrulim un Aleksandram Bļinovam, kuru izdevumi kļuva par Tautas frontes pozīciju paudējiem. Vēl lielāka atzinība katram Tautas frontes atbalsta grupas ierindas dalībniekam, it īpaši tiem, kuri par drosmi iestāties Tautas frontē tika administratīvi sodīti vai pat atlaisti no darba. Mums mēģina pārmest Tautas frontes tā saucamo viennacionālo raksturu, taču tieši šī aile aptaujā mūs interesēja vismazāk — tādas aptaujas atbalsta grupas sarakstos pat nav. Manuprāt, progress nav atkarīgs no cilvēka tautības. Ceļu uz Tautas fronti atrada visi, kas Latvijas brīvību un uzplaukumu stāda pāri sava personīgā labuma interesēm. Cik man zināms bez jebkādām statistikas uzskaitēm, šādi cilvēki ir ne tikai starp latviešiem, kas ir Latvijas pamatnācija, bet arī visu citu tautību iedzīvotāju vidū. Un vēl — Latvijas patriotismu tieši proporcionāli nenosaka tautības skaitliskā pārstāvība, bet gan katra cilvēka kultūras līmenis un elementārā takta sajūta pret zemi, kura mūs visus baro un kurai vienīgajai mēs esam nolēmuši lūgt trīs saujas smilšu, kad tas būs lemts.

Es vēlreiz vēlu kongresam raženu darbu, lielu vienotību mūsu tautas galveno interešu un visas Baltijas labā.

Es vēlu kongresam izvirzīt piecus vai septiņus tautas frontes līderus un atteikties no mūsu organizācijas vienvadības principa.

Mēs uzvarēsim! Un lozungs «Par tiesisku valsti Latvijai» šodien juristu valodā nozīmē to pašu, ko dzejnieks pirms 115 gadiem pateica trīs maģiskos vārdos. «Dievs, svētī Latviju!»



Piezīme: Teksts ir saīsināts. Pilns teksts tiks ievietots nedaudz vēlāk.