Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Dimants, kam vajadzīgs ietvars

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[RB19900418|]]
P. Stučkas ielas 75. nams - tagad Tērbatas iela

I

Nedrīkst grāmatas turēt ieslēgtas gluži kā cietumā, tām no bibliotēkas katrā ziņā jāpāriet atmiņā.

F. PETRARKA

Smagās durvis aiz muguras aizcirtās, un ielas troksnis noklusa. Mitruma piesūkušajās kāpņu telpās pelēkā diena sarec biezā krēslā. Tagad trīs pakāpieni augšup, pa kreisi uz pagalmu, kas atgādina it kā pa pusei sagruvušas, it kā neatjaunotas mājas šahtu. Caur tukšajām logu ailēm raugās debesīs, un vārnu griezīgās klaigas šo gandrīz mistisko ainu papildina ar pavisam šausminošu pieskaņu. Adrese precīza: P. Stučkas ielas 75. nams, fabrikas «Kaija» bijušie cehi. Bet kur tad te ir bibliotēka?

— Šeit, šeit, — no lieveņa māj maza auguma sieviete. — Tatjana Poklevinska, bibliotekāre, — viņa stādās priekšā un mierina:

— Mūs patiesi nav viegli atrast, un arī man pirmajā laikā bija baisi nākt uz darbu. Tagad esmu pieradusi…

Ķieģeļu sienas vēl nav paguvušas pārklāties ar pilsētas putekļiem. Pavisam nesen Kirova rajona remonta un celtniecības pārvalde pagaidu namu nodeva grāmatām — glabātavai, kurā tām kaut kā jāiztiek līdz 1997. gadam. Uz šo laiku paredzēta grāmatu pārcelšanās uz pastāvīgu dzīves vietu jaunajā bibliotēka. Tās kontūras rasējumos iezīmējas aizvien skaidrāk.

Ak, cik lieliska būs šī ēka — tieši aiz Oktobra tilta, netālu no upes. Ēkas, gluži kā cilvēki, nav šķiramas no sava laikmeta, un varbūt dažkārt labāk ir nesteigties. Igaunijas galvaspilsētā bibliotēkas celtniecība jau tuvojas nobeigumam un tā, bez šaubām, ievadīs jaunu laika skaitīšanu republikas grāmatniecībā. Bet jau tagad redzams (tas ir speciālistu viedoklis), ka ēkai kļūt par īstām mājām grāmatām traucējuši līdz absurdam nonākušie ierobežojumi un priekšraksti. Priekšniekiem taču bija zināms viss: gan cik daudz nodaļu jābūt bibliotēkā, gan kāda augstuma griesti vajadzīgi lasītavā.

Mūsu bibliotēka būs skaistāka — tā būs brīvības bērns. Ar horizontālu plānojumu par spīti tendencei uz veco, iesīkstējušo vertikāli. Viss pakļauts vienam mērķim — lasītāju un bibliotekāru komfortam. Nelielas zāles, ērts to izvietojums. Tās plāno latvietis ar pasaules vārdu — arhitekts Gunārs Birkerts.

Taču apvaldīsim fantāzijas lidojumu — vēl jau nav iedzīts pirmais mietiņš nākamās būvbedres vietā un nav arī līdz galam izkliedētas šaubas — vai šie sapņi piepildīsies. Tāpēc, runājot par pārcelšanos, bibliotekāri neaizmirst pieklauvēt pie koka — lai nenoskaustu.

Reiz, pirms gadiem 15, latviešu arhitekts Modris Ģelzis jau izstrādāja bibliotēkas projektu, kas pat tika eksponēts Parīzē. Ar to arī viss beidzās. Un tomēr, lai gan ir valdības lēmums, ir piešķirta nauda pirmajam laikam (rubļos un valūtā), lai arī pats Birkerts bija atbraucis, pacietīgo bibliotekāru dvēselēs atkal un atkal iezogas bažas: ja nu pēkšņi pašā pēdējā brīdī atklāsies, ka ir kaut kas vēl svarīgāks un steidzamāks par bibliotēku. Bail pat iedomāties, ka viss varētu palikt tā, kā ir pašlaik.

Lai neteiktu, ka nauda ieguldīta, limiti izmantoti pagaidu miteklim, bibliotekāri šobrīd gatavi apmierināties ar mazumu. Taču jautājums: vai šis «mazums» izvilks līdz gaišai nākotnei? Jau tagad jauno ēku par jaunu var saukt tikai ar piepūli. Nodrupis apmetums kāpņu telpā, no mitruma piebrieduši griesti, grūtsirdību rada nenoteiktas krāsas linolejs ar nenomazgājamiem baltiem plankumiem. Šim materiālam ir brīnumaina īpašība: pat nule nomazgāts, tas izskatās netīrs.

Par to droši vien domāja bibliotekāri, ar lupatām uzslaukot ūdeni, kas pilēja no griestiem. Un vēl par to, ka ir paveicies — ne virs grāmatu plauktiem gāzusies debesu veldze.

Pēc lietus bibliotekāri ar bažām slēdz vaļā glabātavas durvis — vai maz kas var gadīties, ja telpā un laikā krustosies elektriskā strāva un ūdens.

…Uz grīdas gaitenī somas ar rāvējslēdžiem, līdzīgas tām, ar kādām pēc slavas pasaulē dodas mūsu sporta dievi. Tikai liktenis tām ir pieticīgāks — ne jau uz ārzemēm, bet gan pa vienmuļo maršrutu no glabātavas uz bibliotēku K. Barona ielā un atpakaļ tās ik dienas ceļo, bāztin piebāztas grāmatām. Tās gaida, nepacietībā degdami, jauni studenti un sirmi profesori — lasītāji.

Mehanizācija? XX gadsimts? Smagās somas tiek stieptas augšup lejup pa kāpnēm; spiežot sev klāt grāmatas, bibliotekāri staigā gar plauktiem. Katrai grāmatai sava, nevis sveša vieta.

Vai kaut kur pasaulē vēl tā ir — grāmatu saņemšana lasītavā ir atkarīga no laika apstākļiem? No novembra līdz maijam glabātava tiek slēgta. Tātad, kas ilgi cietis badu, sātīgas pusdienas ir bīstamas, arī grāmata nespēj pārciest krasas temperatūras svārstības — lapas kļūst trauslas.

Tāpēc arī ziemā tika pārtraukta grāmatu «pārcelšanās» no «Kaijas» bijušā ceha uz blakus esošajām, labiekārtotajām telpām. Ne jau par bibliotekāriem —par grāmatām pirmās rūpes. Un tā Dodē mitinās blakus Serafimovičam. Ar auklām pārsietās grāmatu ķīpas zem lielas, neapkurināmas zāles pelēkajiem griestiem, kur dobji atbalsojās ik skaņa.

Ir daudz profesiju, kas saistītas ar laika apstākļiem — celtnieks, zvejnieks, lauksaimnieks. Šim sarakstam mums izdevies pievienot vēl vienu izteikti «istabas» profesiju. Patiesi — īsts iekarojums…

II

Apcerot pagātnes izcilu cilvēku manuskriptus, es it kā pēc burvju nūjiņas mājiena kļūstu par viņu laikabiedru.

V. GĒTE

 

Šodien Nacionālā bibliotēka izmētāta pa visu Rīgu — tai ir desmit adreses. Reto grāmatu un manuskriptu nodaļai paveicies. Mājīgā senlaicīgā Vecrīgas ēkā, kas atgādina, ka kultūra ne vienmēr bijusi greznība. Šeit glabājas brīnumi, kurus redzot īstiem grāmatu draugiem sāk trīcēt rokas. Mums grūti pārspēt ārzemniekus, bet bibliotēkā bieži ierodas strādāt zinātnieki no ārzemēm, visbiežāk no VFR.

Atvilkts aizkariņš, un skatienam paveras sējumi, kas cilvēkam ar bagātu iztēli uzbur veselus romānus. Lūk, grāmatas no karalienes Elizabetes bibliotēkas; šo sējumu rokās turējis Stendāls, šī grāmata uzrakstīta uz zīda auduma, tā — uz pergamenta. Diezin kādā ceļā tās te nonākušas, no kādiem ugunsgrēkiem izbēgušas. Laiks tās ir saudzējis, un tagad šo retumu liktenis ir mūsu rokās.

Vītņu kāpnes ved stāvus lejā, taisni vai galva reibst.

Šeit, lejā, ir bibliotēkas vissvētākā vieta — seifa istaba, kuras smagās durvis viens cilvēks nespēj atvērt. Ja nu vienīgi atspēries pret sienu.

Bibliotēku krietni paglāba tas, ka agrāk šajā ēkā bijusi banka un aiz dzelzs restēm glabātas ne tikai papīra vērtības vien. Ne vienā vien filmā, kas gleznaini ataino gūstekņu smago likteni, iemūžinātas šīs restes.

Aiz tām valda viegla smarža — nē, ne no putekļiem. (Putekļus šeit regulāri noslauka paši bibliotekāri, iztiekot bez apkopējām, kam ne vienmēr var uzticēt materiālās vērtības.) Es domāju, ka tā — pēc senatnes — smaržo arī Ēģiptes piramīdās.

Starp citu, tā ir lirika. Reto grāmatu un manuskriptu nodaļas vadītāja Ināra Klikere norūpējusies par nesalīdzināmi prozaiskām lietām, arī mikroklimatu telpā, jo tas vienmēr ir sausāks, nekā vajag. Katru dienu viņa skatās uz termometru, labi saprazdama, ka ietekmēt «grādus» nav iespējams. Mikroklimats viņas īpašumos atšķirībā no vairākuma pasaules bibliotēku nav vadāms, un tas, ka pagaidām tas svārstās normas robežās, — ir Dieva dāvana, kas palikusi mantojumā no bankas.

— Mums tā kā būtu grēks sūdzēties, — saka I. Klikere. — Un tomēr — strādājam ar pusjaudu. Traucē šaurība telpās, nav kur izvērsties. Varētu taču iekārtot pastāvīgas ekspozīcijas, ar tām iepazīstināt apmeklētājus.

Bet diemžēl — ekskursiju maršruts pagaidām ved caur lasītavu, spiežot, ievērojamus zinātniskos darbiniekus pārtraukt darbu, ved starp plauktiem, caur dienesta telpām, bibliotekāru darba kabinetiem. Tāpēc ekskursiju ir mazāk, nekā būtu iespējams rīkot. Un daudzi no mums pat nenojauš, cik apbrīnojama pasaule paslēpta aiz septiņiem zieģeļiem. Nesaprot, kas viņiem laupīts.

 

III

Civilizācijas kopainā katras tautas vietu nosaka grāmatu skaits, ko tā izlasa.

E. LABULE

Uz Nacionālās bibliotēkas direktora Andra Vilka galda zvaniņš ar interesantu biogrāfiju. Tas ar savu šķindu sveicis lasītājus aiz trejdeviņām zemēm — Zviedrijas pilsētā Upsalā, turienes latviešu biedrībā. No Zviedrijas Rīgā saņemta velte — grāmatas, kas ārzemēs izdotas latviešu valodā. Tika uzskatīts, ka tās «nepareizi» traktē notikumus. Šodien par to var strīdēties un izjust visu pasaules kultūras procesa sarežģītību, tā nepārtrauktību un nepaļāvību konjunktūrai. Valsts bibliotēka šodien var tapt un tai jātop par Nacionālo bibliotēku. Nevis latviešu bibliotēkas, bet gan republikas īpašuma izpratnē.

— Agrāk uzskatīja, ka, jo vairāk grāmatu, jo bibliotēka bagātāka, — stāsta A. Vilks. — Vajadzīga skaidra Nacionālās bibliotēkas koncepcija, un mēs esam sākuši to izstrādāt, pamatojoties uz ārzemju kolēģu pieredzi. Republikas lielākajā grāmatu krātuvē jā-, būt tikai tām grāmatām, kam ir nozīme tās vēstures un kultūras dzīvē.

Patiesi, kādēļ šeit, Latvijā, plauktā jātur Ašhabadas izdevniecības grāmata «Karakulaitu audzēšana»? Pieņemsim, šī grāmata ir ievajadzējusies. tātad to var pieprasīt ar starpbibliotēku abonementa starpniecību. Bet iepirksim un glabāsim to, kas ir vērtīgs nacionālajai kultūrai.

Tikai nabadzība spiež jaukt žanrus — masu un Nacionālās bibliotēkas funkcijas. Teiksim, līdz šim nošu nodaļa apkalpo skolēnus, un tas notiek laikā, kad šādu lielu bibliotēku kontingents ir speciālisti, studenti, vārdu sakot, pašreizējā un nākamā inteliģence. 4

— Esmu pārliecināts, ka nacionālā kultūra balstās nevis uz trim, bet gan uz viena vienīga vaļa, — saka republikas kultūras ministra vietnieks G. Grīnbergs, — arī pēc bibliotēku stāvokļa var spriest par kultūru kopumā. Kāds tas ir — zinām mēs visi. Šobrīd situācija gausi, bet tomēr mainās uz labo pusi. Mums jāpanāk progresīvās valstis.

«Soļu» uzskaitījums nav liels, bet tomēr .darbs sācies. Notiek grāmatu restaurācija. Nopirktas kameras to dezinficēšanai, divi personālie skaitļotāji, kam jāuzņemas visvienmuļākais darbs — informācijas apstrāde.

IV

Kur izglītība, tur labums.

P. VJAZEMSKIS

Bijušās valsts bibliotēkas nozīme krievu kultūras dzīvē Latvijā līdz šim nav novērtēta. Lūk, ko var atbildēt tiem, kas uzskata, ka Nacionālās bibliotēkas problēmas esot latviešu tautas iekšējā lieta: no 2 miljoniem 715 tūkstošiem grāmatu tikai 600 tūkstoši ir latviešu valodā. Vairāk nekā puse fonda ir grāmatas krievu valodā. Tā mazu tautu bibliotēkām ir raksturīga aina.

Protams, Rīgas grāmatu glabātava nav Ļeņina bibliotēka, nav Saltikova-Sčedrina bibliotēka, bet tās vieta ir kaut kur aiz tām. 1919. gadā, kad veidojās Latvijas bibliotēka, tika nacionalizēts daudz privātbibliotēku, kas piederēja vietējai inteliģencei. Sabiedriskajos fondos nokļuva garīgā semināra, Katrīnas ģimnāzijas bibliotēka. Rīgā saglabājies daudz Pētera I laiku grāmatu, kas Krievijā vēlāk bija aizliegtas un tika iznīcinātas. Aiz septiņiem zieģeļiem glabājas Novikova izdevumi, Ivana Fjodorova darbi, Smirdina grāmatas. Latvijas Republikas gados no Savienības joprojām pienāca grāmatas. (Izņemot sabiedriski politisko literatūru pēc 1934. gada.) Bibliotēka ne vienreiz vien rīkojusi senkrievu, ukraiņu, baltkrievu grāmatu izstādes, un tās bija ļoti bagātīgas.

Tātad jaunā bibliotēka var kļūt par kultūras centru, veidojot vienotu kompleksu ar izstāžu zālēm un vienkārši zālēm, kur uzstāsies rakstnieki, dzejnieki. Vajag, lai kļūtu. Ar videofilmām vien paēdis nebūsi — labākajā gadījumā tās der desertam. Gremoklis garīgās barības vietā muti piepilda ar siekalām, bet sāta sajūta ir maldinoša, organismu tā nebaro.

V

No vecām grāmatām, kad pienāks laiks, jaunas zināšanas radīsies.

D. ČOSERS

Pārlasīju — liekas nepārliecinoši. Bet kā lai pierāda, ka grāmatas jāglābj? Šo vajadzību nevar izteikt ne gabalos, ne kilogramos. Bet varbūt pats briesmīgākais ir tas, ka par bibliotēkas celtniecību jaciņās un jāpierāda tās nepieciešamība.

Cilvēks, kā raksta V. Šeļuņins, piedzimst ne jau tādēļ, lai saražotu zināmu mašīnu daudzumu. Sevi apzinājies par kopējās kultūras mantinieku, viņš sper solīti uz priekšu un augšup — pretim harmonijai, humānismam, pilnībai un kļūst mazliet gudrāks nekā vakar.

Tā cilvēce iet uz priekšu, nevis dreifē viļņos, kā līdz šim mūsu milzīgais kuģis.

… Pēkšņi ienāca prātā apdrupušās sienas jau kopš dzimšanas vecajā grāmatu krātuvē P. Stučkas ielā. Atvainojiet par tiešumu, bet domāju, pie mums būvētu savādāk, ja bibliotēka (un ne tikai tā vien) būtu uzcelta agrāk. Milzīgais garīguma un inteliģences lādiņš nevar bez pēdām izgaist telpā.

VI

Šodienas grāmatas — mūsu rītdienas darbi.

I. BEHERS

 

Ksenija ZAGOROVSKA