Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

LLA studenti barikādēs

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

1991. gada barikāžu dienās mēs, lielākā daļa Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu, atradāmies Zaķusalā, gan pie Latvijas TV ēkas, gan pie televīzijas torņa. Kā jau visi tajās dienās, arī mēs lielāko diennakts daļu pavadījām sildoties pie ugunskuriem, lai nepieciešamības gadījumā aizstāvētu mums uzticētos objektus. Daži puiši atzinās, ka ar sildīšanos pie ugunskura vien neesot pieticis. Sasildīties no iekšpuses līdzējis kāds no attāla Latvijas rajona atbraucis zemnieks, kuram līdzi bijusi trīs litru burka ar kandžu. No tāda tilpuma traukiem esot dzerts vienīgi barikāžu dienās, taču katram pa graķītim vien esot sanācis.

Visspilgtāk atmiņā palikusi tā kopība, ko izjutām brīdī, kad tika izsludināta viltus trauksme, kuru mēs neziņas dēļ uztvērām kā īstu. Tika paziņots, ka Salu tilta galā jau redzamas OMON bruņumašīnas, kas mērķtiecīgi virzās uz televīzijas pusi. Atceros, kā visi, izņemot tos, kuri iebēga tuvējos krūmos, sadevāmies elkoņos, veidojot ķēdi. Bija sajūta, ka esam saplūduši vienotā veselumā, kuru omoniešiem būs grūti iznīcināt. Par sekām tobrīd nedomājām. Teikšu atklāti, ka liels bija pārsteigums, kad tā izrādījās viltus trauksme. Vēl lielāku sajūsmu radīja no krūmiem ārā lienošie "aktīvisti".

Citā dienā mūsu puiši saņēma rīkojumu steidzami doties uz Vecrīgu. Uz meitenēm šis rīkojums neattiecās, jo lieta šķita pārāk nopietna. Tika ziņots, ka Vecrīgā iespējama apšaude. Puišus reģistrēja Rīgas Tehniskajā universitātē. Tika izsniegti pusdienu taloni un gāzmaskas. Puišiem tika noprasīts, vai ir bijuši armijā, vai prot šaut u.tml. Tos, kuriem bijusi darīšana ar šaujamieročiem, sapulcināja atsevišķā telpā. (Iespējams, ka tur viņi tika informēti par piekļūšanu ieročiem, jo to organizēja Kara katedra.) Pārējiem uzticēja ar benzīnu pildītas puslitra pudeles. Mēs, meitenes, palikām televīzijā gaidīt savus varoņus. Savukārt viņi Vecrīgā gaidīja omoniešus. Uz rīta pusi viņi atgriezās, paldies Dievam, nesagaidījuši. Pēc stāstītā varējām spriest, ka šoreiz puiši patiešām bija nobijušies. Visi sakritām krustu šķērsu uz televīzijas ēkas grīdas blakus vairākiem tūkstošiem televīzijas sargu, kuri tobrīd arī jutās noguruši. Nenogurušie modri sēdēja ārā pie ugunskuriem.

 

Atmiņas par 1991. gada 20. janvāra nakti

 

Mums, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātes studentiem tā gada 21. janvārī bija paredzēts eksāmens mehanizācijā. Īpaši nepatīkams tas šķita mums, meitenēm. Tika paziņots, ka tiem, kuri atrodas Rīgā uz barikādēm, atlaides netiks dotas. Jau vairākas dienas neesam bijušas Jelgavā, tāpēc nolemjam neizaicināt likteni. Stipendiju gribas, tātad uz eksāmenu jāiet! Sēžu mājās, mehanizācijas grāmata rokās, acis televizorā. Situāciju sarežģī tas, ka tieši tajā vakarā mamma tiek aizvesta uz slimnīcu. Tēvs viņu pavada, taču atpakaļ nebrauc. Televizorā tiek ziņots, ka pie Iekšlietu ministrijas notiek apšaude. Ir pirmie upuri. Aizmirstas rītdienas mehanizācijas eksāmens. Doma tik viena, kur tēvs? No 1. pilsētas slimnīcas ceļš uz Pārdaugavu ved garām apšaudes vietai. Esmu pieplakusi televizora ekrānam, sajūta tāda, ka pasaulē esmu viena pati. Ienāk prātā doma, varbūt ģērbties un braukt uz centru. Tur vismaz jau agrāk izjustā kopības sajūta. Jau sameklēju biezo tēva jaku, tēva slaloma zābakus, kuros var ievilkt divus pārus vilnas zeķu, līdz beidzot ierodas viņš. Mani pārņem sajūta, it kā mēs būtu no jauna piedzimuši. Vēl nezināju, ka gandrīz tā arī ir. Izrādās, tēvs slēpies aiz Brīvības pieminekļa un visu laiku vērojis apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. Viņš bija iespaidu pārņemts! Visu nakti tika pārspriests šis notikums.

Vēlāk tēvs sniedza liecības prokuratūrai, tikās ar Juri Podnieku u.c. Ak, jā! Eksāmens. Manas zināšanas mehanizācijā tika novērtētas ar atzīmi "labi". Izrādās, ka arī slimnīcā tie, kuri bijuši pie samaņas, nav spējuši nosēdēt palātās, bet iznākuši gaitenī un televizorā vērojuši tās nakts notikumus.

Runājot par eksāmeniem, tajā pašā laikā mums bija jākārto ieskaite vācu valodā. Atceros, ka uz šo ieskaiti aizbraucām tieši no barikādēm. Mugurā tās pašas ar dūmiem pievilkušās drēbes, kuru aromāts bija jūtams jau pa gabalu. Ieejam pasniedzējas kabinetā. Te jāpiemin, ka telpas tobrīd praktiski netika apkurinātas un bija atļauts lekcijās sēdēt ar mēteļiem mugurā. Pasniedzēja, sajuzdama dūmu aromātu, mums jautāja, vai pie ugunskuriem runājam vāciski. Protams, sekoja apstiprinoša atbilde. Viņa palūdza mums savākt ieskaišu grāmatiņas un visi tikām pie ieraksta "ieskaitīts". Tas nekas, ka dažam pēc tam eksāmenā gāja grūtāk, taču atmiņas par barikāžu laiku ir pozitīvas, un tas ir pats galvenais.

 

LU studenti barikādēs

 

Tā kā barikādēs piedalījās ne tikai LLA studenti, viens stāstiņš arī no Latvijas Universitātes studentu piedzīvojumiem. Barikāžu ietvaros tika organizēta nacionālo laikrakstu izplatīšana PSRS karaspēka daļās. Universitātes puiši, paņēmuši smagos avīžu saiņus, brida pa sniegu no pilsētas centra līdz karaspēka daļai, kas atradās pie sporta nama "Daugava". Kā jau studentiem, daļai no viņiem kājās bija rudens (varbūt pat vasaras) kurpes. Šī operācija bija divtik bīstama, jo blakus karaspēka daļai atradās armijas sporta bāze, kurā padomju karavīri trenēja muskuļus. Neskatoties uz iespējamajām sadursmēm, puiši uzticēto uzdevumu veica godam. Avīzes tika varonīgi pārmestas pāri sētai un gribot negribot nonāca ne tikai ierindnieku rokās. Prieks bija redzēt, ar kādu baudu puiši, atgriezušies no svarīgā uzdevuma izpildes, tukšoja lauku tantiņu pasniegtās karstās tējas krūzes. Vasarīgāk ģērbtajiem tika arī pa pašadītām, siltām vilnas zeķēm.