Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Lai tā nebūtu tikai izkārtnes maiņa

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Veselības aizsardzība

1. janvārī stājies spēkā republikas Ministru Padomes lēmums par Veselības aizsardzības ministrijas 4. pārvaldes likvidēšanu. Protams, daudzus interesēs to medicīnisko iestāžu turpmākais liktenis, kuru apzīmēšanai līdz šim lietojām salikteņus, kas sākas ar «spec—». Par to — saruna ar likvidētās pārvaldes bijušo priekšnieku Igoru Veselovu.

*

— Iesākumā, lūdzu, raksturojiet 4. pārvaldes medicīniskās iestādes — cik to ir un kādas?

— Mūsu pārvaldes sistēmā ietilpa poliklīnika, divas slimnīcas un sanatorija «Rīgas Jūrmala» Majoros. Formāli pārvaldes pakļautībā atradās arī 3. apvienotā slimnīcā, kas faktiski pilda VDK un robežapsardzes karaspēka medicīniski sanitārās daļas funkcijas. Šo iestāžu jauda kopumā nav nemaz tik liela. Slimnīcās ir aptuveni 1,2 procenti no kopējā gultu skaita republikā esošajos stacionāros. No to cilvēku skaita, kas apmeklē Rīgas poliklīnikas, mūsējās pacientu īpatsvars ir viens procents, līdzīgs šis rādītājs ir arī sanatorijā — no kopējā vietu skaita visās dziednīcās (gan arodbiedrību, gan resoru pārziņā esošajās) «Rīgas Jūrmalā» ir viens procents.

— Kādas personu kategorijas apkalpoja 4. pārvalde?

— Jāteic, ka pacientu saraksti bija sastādīti, ņemot par pamatu «nomenklatūras principu». Bija gan arī tādi pacienti, kuriem tiesības ārstēties pie mums piešķīra par nopelniem sabiedrības labā — augstu valdības apbalvojumu īpašnieki, izcili zinātnes darbinieki, Tautas mākslinieki, Tautas skatuves mākslinieki, Tautas dzejnieki un Tautas rakstnieki. Bet galvenokārt piesaistīšanu mūsu ārstniecības iestādēm noteica amats, nevis tas, ko cilvēks dod vai ir devis mūsu sabiedrībai.

Vēl mūsu aprūpē bija partijas un darba veterāni, kuri vienlaikus ir republikas vai Vissavienības nozīmes personālie pensionāri; valdības locekļi, LKP CK locekļi, dažādu valsts komiteju, ministriju, resoru, pārvalžu un uzņēmumu vadība, masu informācijas līdzekļu vadītāji, radošo savienību vadītāji. Bet 10— 15 mašīnraksta lappuses aizņēma tā saucamās «vidējās nomenklatūras», varētu teikt, vidējā ranga funkcionāru, saraksts. Kurš ar ģimeni, kurš bez… Ģimenes locekļu ārstēšanās pie mums ir diskutējams jautājums. No vienas puses dīvaini, ka pie vīra un sievas, kuri saslimuši ar gripu, ierodas katram savs ārsts. Bet no sociālā taisnīguma viedokļa, protams, šī lieta izskatās citādi. Vienu gan allaž esmu uzskatījis par nepareizu — to, ka pie mums ārstē arī bērnus. Viņus nu gan nevajadzētu dalīt privileģētos un neprivileģētos. Savā slimnīcā Sverdlova ielā jau pirms zināma laika likvidējām bērnu nodaļu.

— Vai ir jau konkrēti zināms, kā tiks izmantotais medicīniskās iestādes, kas piederēja 4. pārvaldei?

— Tas tiks izlemts tuvāko nedēļu laikā. Personiski es uzskatu, ka to iekļaušana vispārējā veselības aizsardzības iestāžu tīklā stāvokli republikas medicīnā kopumā jūtami ietekmēt nevarēs. Veselības aizsardzības ministrijas priekšlikums ir uz šo iestāžu bāzes organizēt ārstniecības un atveseļošanas apvienību — tādu medicīnas iestādi, kur cilvēks varētu saņemt pilnu ārstniecības un atveseļošanas ciklu poliklīnikā, stacionārā un sanatorijā. Mums ir salīdzinoši laba materiāli tehniskā bāze, labs kolektīvs, gadu gaitā izdevies sasniegt augstu medicīniskās apkalpošanas līmeni. Tas viss nemaz nav nācis tik viegli, un negribētos to tagad zaudēt…

— Un tomēr — jums taču bija zināmas priekšrocības?

— Jā, to nevar noliegt. Līdz šim saņēmām lielākus budžeta asignējumus nekā citas medicīnas iestādes republikā. Mūsu pacienta ārstēšanās izmaksāja 2 — 2,5 reizes dārgāk nekā vidēji republikā. Arī laiks, ko ārsts var veltīt vienam slimniekam, ir bijis ilgāks. Agrāk tikām labāk apgādāti ar medikamentiem, nu mums šīs priekšrocības vairs nav — saņemam to pašu, ko citas ārstniecības iestādes. Deficīto medikamentu normas mūsu vajadzībām aprēķina pēc tādiem pašiem koeficientiem kā citām slimnīcām un poliklīnikām, proporcionāli aprūpē esošajam cilvēku skaitam. Arī medicīnisko aparatūru, ko iepērk par valūtu, nu jau gadus desmit saņemam pēc vispārējiem noteikumiem. Lielākā daļa no tā, kas šobrīd ir mūsu rīcībā, palikusi no agrākajiem gadiem.

— Un materiāli tehniskās apgādes ziņā? Nav gan dzirdēts, ka jūsu stacionāros būtu dzelzs gultas ar izgulētām atsperēm vai veļa, kas izdilusi vienos caurumos…

— Jā, tā nav gan, Bet tas ir galvenokārt mūsu saimniecisko darbinieku nopelns. Līdzekļi, kas atvēlēti veļas un cita inventāra iegādei, mums ir tādi paši kā citur. Bet nav jau noslēpums, ka ar līdzekļiem vien nepietiek, vajadzīgi aktīvi, prasmīgi sagādnieki, ka mēdz teikt — ar lielām «caursišanas» spējām. Diemžēl saņemt kaut ko centralizēti ir ļoti grūti, nemitīgi nākas domāt, kā pašiem sevi apgādāt.

— Tātad pārvaldes vietā tiek dibināta apvienība. Šāda veida paziņojumu var uztvert ar aizdomām — vai tā nav tikai izkārtnes maiņa?

— Šāds jautājums var rasties, jo sevišķi, ja pirms tam lasīti raksti centrālajā presē par to, kas notiek pēc 4. pārvalžu likvidēšanas citās savienotajās republikās. Tur pēc manā rīcībā esošajām ziņām tiek veidotas ārstniecības un atveseļošanas pārvaldes, kas pakļautas ministru padomēm. Un domātas nomenklatūras darbinieku apkalpošanai. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā būs savs «Baltijas variants», ja tā varētu teikt.

Vispirms jau mainīsies finansēšanas kārtība — no valsts budžeta saņemsim asignējumus stingrā saskaņā ar vispārējiem normatīviem — tādiem pašiem kā visām veselības aizsardzības iestādēm. Bet, tā kā nevēlamies pazemināt sasniegto medicīniskās apkalpošanas kvalitāti, mums jāmeklē iespēja iegūt trūkstošos līdzekļus, tādēļ plānojam slēgt līgumus ar valsts un citām oficiālām organizācijām, resoriem, uzņēmumiem, saimniecībām un perspektīvā — varbūt pat ar individuāliem pacientiem. Viņi mums maksātu, bet mēs no savas puses garantētu kvalitatīvu medicīnisko apkalpošanu un ārstēšanās apstākļus.

— Vai nebūs pārāk daudz organizāciju, kas vēlēsies šādu līgumu slēgt?

— To šodien grūti prognozēt. Ja gribētāju būtu vairāk, nekā varam pieņemt, priekšroku dosim maksātspējīgākajiem un arī tādiem, kas var sniegt deficīta pakalpojumus, kaut vai, piemēram, salabot jumtu… Tā diemžēl ir dzīves realitāte, ka tiek mainītas preces pret precēm vai pakalpojumiem. Arī mums no tā neizdosies izvairīties.

— Kā būs ar tiem cilvēkiem, kas ārstējās jūsu iestādēs līdz šim?

— Protams, nāksies šo sarakstu pārskatīt, kas tuvākajā laikā arī tiks darīts. Manuprāt, mūsu aprūpē vajadzētu atstāt veterānus — tie ir gados veci cilvēki, kuriem poliklīnikas maiņa būtu vesela traģēdija. Viņi ir apmēram trešā daļa no mūsu pacientiem. Tiesa, viens otrs no viņiem uz mūsu rēķina cenšas ietaupīt savus līdzekļus, ar dažādiem ieganstiem pūlēdamies pavadīt slimnīcā iespējami ilgāku laiku. Bet personālā pensija tikmēr stāv neaiztikta un krājas ceļojumam uz dienvidiem…

Vislielākie iebildumi ir pret «vidējo nomenklatūru». Sabiedrība pamatoti uzskata, ka šie cilvēki nav tik aizņemti un arī tik nopelniem bagāti, lai nevarētu ārstēties teritoriālajās medicīnas iestādēs atbilstoši dzīves vietai.

Es personiski uzskatu, ka mūsu uzdevums būtu medicīniski aprūpēt tos cilvēkus, kuru intelektuālais un garīgais potenciāls un profesionālais līmenis nodrošinātu efektīvu tautsaimniecības funkcionēšanu apstākļos, kad nostiprinās republikas suverenitāte. Mums vajadzētu apkalpot arī cilvēkus, kas ar savu darbu daudz devuši mūsu sabiedrībai un tādēļ pelnījuši priekšrocības. Vēl — valdības locekļus un ļoti šauru atbildīgo darbinieku loku, kas nodrošina Augstākās Padomes un valdības darbību (tas kopā nebūs vairāk par 200 cilvēkiem).

Īpaša kategorija ir arī Afganistānā ievainotie un sakropļotie karavīri un to karavīru piederīgie, kas krituši Afganistānā.

Dažādām sabiedriski politiskām un citām organizācijām, tajā skaitā arī partijai, atkarībā no iespējām vajadzētu piešķirt zināmu vietu skaitu un noslēgt par to līgumu. Bet kuri būs tie cilvēki, kas pie mums ārstēsies — lai šīs organizācijas izlemj pašas. Mums jāturpina arī darbs svarīgāko valsts pasākumu medicīniskajā aprūpē. Piemēram, mūsu ārsti dežūrē Augstākās Padomes sesijās. Tāpat arī jāapkalpo oficiāli republikas viesi, ārzemju delegācijas.

Kā jau sacīju, tas ir mans personiskais viedoklis. Konkrētas un precīzas atbildes uz jautājumiem par mūsu iestāžu turpmāko likteni varēsim sniegt, kad viss būs oficiāli izlemts.

— Kādas pārmaiņas gaidāmas sanatorijā «Rīgas Jūrmala»?

— Jau 1988. gadā tā kļuva pieejamāka republikas iedzīvotājiem. Līdz tam sanatorija strādāja tikai vasaras sezonā, bet ziemā nedēļas nogalēs tika izmantota par profilaktoriju republikas vadībai. 1988. gadā tā pārgāja uz normālu sanatorijas darba režīmu. Pēdējos divus gadus 80% ceļazīmju tika nodoti Latvijas republikāniskajai arodbiedrību padomei un Sociālās nodrošināšanas ministrijai. Pērn noslēdzām līgumu ar firmu «Interlatvija» par ārzemnieku uzturēšanos šajā sanatorijā, par ko viņi samaksāja 1. kategorijas valūtā. Nelielas ārzemnieku grupas domājam uzņemt arī turpmāk. Uzturēšanās sanatorijā maksā dārgi, daudz dārgāk nekā ceļazīme. Neizslēdzu iespēju, ka būsim spiesti paaugstināt cenas. Ceļazīmes plānojam piešķirt strādājošiem cilvēkiem — galvenokārt lauku ļaudīm, zināmu daļu arī medicīnas darbiniekiem.

— Šķiet, ka pēc intervijas izlasīšanas lasītājiem gribēsies uzzināt par turpmākajiem pārkārtojumiem šajās iestādēs un saņemt konkrētu informāciju…

— Domāju, ka mēneša laikā visas detaļas noskaidrosies un mēs varēsim sniegt precīzākas ziņas.

 

Intervēja

Ilze ZONNE