Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«JA IEMĀCĪSIMIES STRĀDĀT...»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Suverenitātes jautājumi, kuri kādreiz šķita tikai teorētiski, šodien interesē ikvienu republikas iedzīvotāju. Tos apspriežot, ir vērtīgs jebkurš no aizspriedumiem brīvs viedoklis. Ar pazīstamo nelatviešu zinātniski tehniskās inteliģences pārstāvi RCAII prorektoru SERGEJU BUKAŠKINU tikās «RB» korespondents VLADIMIRS GOLOVANOVS.

*

— Biedri Bukaškin, mūsu iepriekšējās sarunas laikā («RB» pērnā gada 11. septembrī) Latvijas valstiskās patstāvības iespēja šķita ja ne gluži teorētiska, tad vismaz samērā tāla. Notikumu attīstība rāda, ka Baltijas republiku virzība uz neatkarību ir nenovēršama.

— Grūti, apstiprināt to viennozīmīgi, kaut gan vadošo sabiedrisko organizāciju lozungos gan Lietuvā, gan Latvijā, gan citās republikās (turklāt tādās organizācijās kā Lietuvas Kompartija) parādījušies vārdi par cīņu par neatkarīgu valsti. Tomēr pats termins «neatkarīga valsts» šodien tiek traktēts ne tik strikti kā pirms diviem trim gadiem. Ir jāsaprot, ka absolūti neatkarīgas valsts пап/. Vienmēr pastāv zināma atkarība. Jautājums ir tikai par tās pakāpi.

Ir acīm redzams, ka statuss, kāds ir republikām, nacionālajiem veidojumiem mūsu valstī vispār, nevienu neapmierina. Tāpēc arī ir lieli centrbēdzes spēki. Ir nepieciešams izveidot jaunu federāciju vai konfederāciju vai citādu apvienību. Domāju, ka tas vairs nav aiz kalniem. M. Gorbačovs, uzturēdamies Lietuvā, teica, ka mainīsies gan partijas statuss, gan savienības federatuva iekārta.

Tiesa, pagaidām nav skaidri ne šo pārmaiņu ceļi, ne principi, uz kuriem balstīsies jaunā savienība. Pagaidām nav skaidrs, ko ar to mūsu valsts vadītājs bija domājis. Manuprāt, tieši te pastāv milzumdaudz problēmu, kas nosaka vai nu stāvokļa stabilitāti savienībā, vai arī centrbēdzes spēku pieaugumu.

— Varbūt tas ir tāpēc, ka jaunās federācijas veidošanas ceļi nav skaidri arī pašiem vadītājiem Maskavā? No viņu puses nav jūtama iniciatīva un pārliecinātā vadība. Bet varbūt es kļūdos — vēl taču nav publicēta PSKP CK platforma XXVIII kongresam.

— Mēs esam pieraduši, ka centram jāpiekopj stingra politika. Droši vien tas saistīts ar mūsu pagātni. Varbūt ir saprātīgi, ka jaunajai centra politiskajai domāšanai nav šīs stingrības. Man šķiet, centram ar savu tiešo un netiešo darbību jāmudina republikas, lai tās pašas pieņemtu sev un visai savienībai vajadzīgus lēmumus. Stingrā politika Aizkaukāzā, kas saistīta ar karaspēka ievešanu, ir absurds.

Centra nelaime ir nevis tā, ka tam trūkst stingras politikas; bet gan tā, ka tam vispār trūkst konstruktīvas politikas vai arī principu, uz kuriem šos pārveidojumus iecerēts realizēt. Var būt, ja šie principi tiktu darīti zināmi un tie visus apmierinātu, centrbēdzes spēki izzustu vienā mirklī? Viena no mūsu iekšpolitikas pamatproblēmām ir tā, ka mēs nesaskatām rītdienu: kur iet, par ko cīnīties, kādus mērķus aizstāvēt. Vienkāršāk sakot, kā pārveidot mūsu institūta (vai cita uzņēmuma un iestādes) darbību. Vai visiem doties uz kooperatīvu, atdalīties no savienības, vai, gluži otrādi, apvienoties uz jauniem nosacījumiem… Pilnīga nestabilitāte gan ekonomikā, gan politikā. No centra vēl nāk vērtējums, bet nekādas perspektīvas.

— Tātad mūsu kustības vilciens virzās, bet nav zināms, kurp. Tādā gadījumā var saprast tos, kuri grib izlēkt, pirms nav notikusi avārija.

— Stāvoklis, kādā mēs šobrīd atrodamies, var veicināt pretpārbūves, konservatīvo spēku mēģinājumus atgriezties sākuma pozīcijā. legansti tam pastāv. Taču arī kreiso spēku mēģinājumi pāatrināt procesu var izraisīt dabisku sprādzienu.

Jārealizē tāda politika, lai galvenajai progresīvi noskaņotajai masai būtu skaidri pašreizējie uzdevumi, lai tā tos izprastu un censtos realizēt. Skaidras iekšējās politikas trūkums ir papildu katalizators centrbēdzes spēkiem.

— Šķiet, ka arī precīzas programmas trūkums, kā izkļūt no ekonomiskās krīzes, ved uz republiku nošķiršanos. Zaudējušas ticību, ka ekonomiskais mehānisms tiks noregulēts federācijas mērogā, republikas (un arī reģioni) cenšas norobežoties, lai glābtu to, kas tām vēl palicis. Izmantojot šobrīd populāro salīdzinājumu, cilvēki glābšanas laivā, baidīdamies, ka kuģis teju teju var nogrimt, nedomā, ko atstāj uz tā, bet cenšas ātrāk atirties nost…

— Protams, ekonomika un nacionālā politika (kā ikviena cita politika) ir cieši saistītas. Nevar būt veselīga ekonomika, bez veselīgas politikas, nevar būt veselīga nacionālā politika bez veselīgas ekonomikas. Tā kā centrālajai valdībai trūkst reāla ekonomikas atveseļošanas plānā, tas loģiski stimulē republikas mēģināt izveidot savu plānu, ka reģionālo ekonomiku izdabūt līdz līmenim, kas nepieciešams republikas un iedzīvotāju dzīves normalai attīstībai. Šķiet, Tautas deputātu kongresā tika pieļauta liela politiska kļūda, kas saistīta ar to, ka kongress akcepteja valdības ekonomisko plānu. Daudz saprātīgāk būtu to pieņemt zināšanai, uzdot valdībai izstrādāt pilnīgāk un ziņot par to Augstākajai Padomei pēc kādiem trim mēnešiem. Tādi priekšlikumi izskanēja, taču diez kāpēc kongress steidza akceptēt. Bet ko? Akceptēt faktiski nebija ko. Šis plāns nekādi neuzlabos ekonomisko situāciju valstī. Bez tam sakarā ar notikumiem Kaukāzā var droši teikt, ka šā gada plānu valsts neizpildīs. Līdzsvara trūkums ekonomikā būs vēl lielāks nekā šobrīd. Šī smagā nasta uzvelsies uz visu pleciem.

— Bet vai tādā gadījumā ceļš uz vietējo autarķiju ir attaisnots?

— Nē jel. Arī šis ceļš nav pareizs. Tas ne pie kā laba nenovedīs. Lieta tā, ka valsts ekonomika ir cieši sasaistīta. Otrs cēlonis ir tas, ka galvenā izejvielu bāze neatrodas Baltijas republikās, bet izejvielu cenas ir ārkārtīgi zemas. Un, jo skaidrāk izpaudīsies separātiskās tendences, jo stingrāka (man tā šķiet) būs savienības pārejās daļas atbildes reakcija. Pirmām kārtām tas būs jūtams cenu politikā.

— Bet cenas jebkurā gadījumā nepaliks tādas, kādas tās ir šobrīd.

— Protams. Taču tās var būt saprātīgas, ņemot vera dažādu reģionu un tautas saimniecības nozaru reālos ienākumus un funkcionēšanas apstākļus. To nav iespējams paveikt ne pusgada, ne gada un pat ne divu gadu laikā. Daudzas nozares, kas izmanto lētu izejvielu, izmanto arī novecojušu tehnoloģiju. Peļņa tiek gūta tikai uz izejvielas zemās cenas rēķina.

— Bet, kamēr nemainīsies cenas, mūsu sistēmā nebūs stimula mainīt tehnoloģiju.

— Cenām jāmainās, taču ne lēcienveidīgi, bet pakāpeniski, atkarībā no jaunās tehnoloģijas ieviešanas. Citādi cietīs cilvēki, strādnieki, kas ne pie kā nav vainīgi.

— Labi, ja mums ir laiks tehnoloģijas uzlabošanai, bet ja laika nav un mūs gaida krahs? Jebkurā gadījumā zaudētājs būs vienkāršais cilvēks, tas pats strādnieks vai zemnieks, kurš, pirmkārt, zaudēs savus niecīgos ietaupījumus, otrkārt, jebkuru perspektīvu izrauties no nabadzības.

— Katrā ziņā šobrīd ne uz kuģa, ne laivā, ja izmanto šo salīdzinājumu, nezina, ne kur peldēt, ne kā pārvarēt viļņus.

Ja tie, kas runā par Latvijas suverenitāti, detaļas, nevis vispārējos vilcienos būtu apsprieduši ar tautu Latvijas pārveidošanas plānu neatkarības apstākļos, šo plānu varētu gan kritizēt, gan papildināt. Taču ne republikā, ne centrā nav nekādas reālas programmas, ir tikai vārdi.

— Paraudzīsimies uz situāciju no uzņēmuma viedokļa. Šodien tie, kas var (piemēram, arī jūsu institūts), cenšas realizēt savas preces un pakalpojumus ārvalstīs, lai iegūtu valūtu. Arī mūsu zemē arvien vairāk nostiprinās tirdzniecība par valūtu. Bet ko tad darīt ar rubli? Nacionālā valūta taču ir viens no valsts nopietnākajiem sasaistes mehānismiem. Bez tam tehniski spējīgākie uzņēmumi zaudē interesi par iekšējo tirgu.

— Es nesaskatu tur nekā slikta. Ir dabiska uzņēmuma vēlme nopelnīt valūtu, par kuru tas var stabili kaut ko nopirkt. Piemēram, kāpēc man vajadzīgi 100 000 rubļu, par kuriem nekā nevar nopirkt? Labāk es saņemšu 10 000 dolāru un nopirkšu iekārtu zinātniskiem pētījumiem vai izlietošu to konkurētspējīgu speciālistu sagatavošanai.

Protams, rubļa stāvoklis ir bīstams. Gribētos, lai valdība, Finanšu ministrija, Augstākās Padomes komisijas pirmām kārtām izstrādātu normālu naudas aprites stabilizācijas programmu valstī, sistēmu kā rubli pārvērst konvertējama. Taču, izņemot publikācijas presē, atsevišķu speciālistu izteikumus, nekā nav.

Nesen es biju komandējumā ASV. Runa bija par sadarbības iespējām. Amerika ir ļoti ieintereseta pārbūves politikā. Viņi grib redzēt pārbūvi tikai Gorbačova stilā, ne kreisāk, ne labējāk. Taču amerikāņu biznesu pirmām kārtām biedē nestabilais padomju tirgus, stabilas iekšpolitikas trūkums. Tāpēc viņi baidās ieguldīt savus kapitālus. Bet viņiem ir ļoti daudz brīvas naudas, un viņi varētu krietni palīdzēt mūsu valstij.

Es neizprotu mūsu valdības pozīciju — kā var ekonomikā nemitīgi mainīt visus kritērijus, visus likumdošanas aktus?

— Varbūt tas ir iekšējās cīņas rezultāts?

— lespējams. Bet tas taču nedod iespēju strādāt. Ja mēs gribam dot zemniekam zemi un taisīt no tā politiku, jāpieņem likums, kur būtu garantēts, ka zemi nekad neatņems. Ja mēs šodien ļaujam strādāt, bet rīt visu atņemam, cilvēks pārstāj ticēt. Un kāpēc gan, viņš domā, rīt nevarētu izdot dekretu, ar kuru visus zemniekus atkal pasludina par kulakiem un izsūta uz Sibīriju, bet kooperatorus — par tautas ienaidniekiem un iznīcina. Stabilitātes trūkums — pašreizējās ekonomiskās politikas smagākais grēks.

— Stabilitātes trūkums un virzība uz to izraisa (pamatotus vai ne?) spekulatīvus spriedelējumus, ka pastāvot spēki, kas liek šķēršļus valsts izkļūšanai no krīzes, lai atgrieztos pie vecās kārtības.

— Es nemaz nešaubos, ka pastāv spēki, kas dod savu artavu mūsu ekonomikas svārstībās. Tas ir vidējais administratīvi komandējošais slānis — ministriju, galveno pārvalžu, Valsts plānu komiteju līmenī… Visi tie ierēdņi, kuri agrākajos laikos bija nekronētie karaļi, pie kuriem vajadzēja doties ar zemu reveransu, lai viņi kaut ko iedotu, piešķirtu. No šejienes arī izriet sastrēgumi uz dzelzceļa, neritmiskums apgādē utt.

Mēs pūlamies nosēdēt uz diviem krēsliem — nemainot pārvaldes sistēmu, pāriet pie jaunām ekonomiskām svirām. Dabiski, ka saņemam «dāvanas» — visu programmu krahu. Pie tam izgāžas arī tās programmas, ko pārzina visaugstākajā līmenī, piemēram, Ļeņinakanas atjaunošanas programma, ko vada personiski Rižkovs.

— Vai tad šie cilvēki nesaprot, ka krahs, uz kuru viņi ved valsti, atstās tuksnesi, aizmēzīs visus, arī viņus pašus?

— Jā, es domāju, ka viņi to nesaprot. Administratīvi komandējošās sistēmas gados viņi sevi pacēla izcilu valsts darbinieku rangā. Domāju, arī Čaušesku uzskatīja sevi par pilnīgi neaizstājamu (tāpat kā Staļins, Brežņevs un… ). Caušesku pāris svēti ticēja savai neapgrēcībai. Domāju, ka tas šiem cilvēkiem ir raksturīgi. Šo cilvēku kategorija arī sabotē pārbūvi. Un, tā kā tā ir ļoti varena, bet jaunās ekonomiskas programmas būtībā nav, cīnīties ar to ir neiedomājami grūti.

— Taču no šādas nostādnes var rasties pārliecība, ka mūsu mazajā saimniecībā, norobežojot to ar muitas barjerām, mēs nepieļausim sairumu?

— Tā spriest varēja 1918. gadā vai vēl 1940. gadā. Kāpēc? 1918. gadā republikā faktiski valdīja naturālā saimniecība. Visu nepieciešamo tepat arī ražoja, lielākoties no savām izejvielām. Bez tam tehnoloģijas līmenis Rīgas uzņēmumos bija samērojams ar līmeni Eiropā.

Bet šobrīd ne tikai Latvijā vai savienībā, bet visā pasaulē uzņēmumu integrācijās pakāpe ir tik augsta, ka grūti šīs barjeras uzcelt. Lielākie uzņēmumi — VEF, «Radiotehnika», vagonu rūpnīca, «Komutators» faktiski tikai veic montēšanas darbus. Pamatmezgli izstrādājumiem pienāk no citām montēšanas malām. Ja to visu likvidē, nebūs ko montēt. Protams, var šo ķēdi orientēt uz Rietumeiropu un detaļas saņemt no turienes. Bet tādā gadījumā tajos pašos Rietumos šie izstrādājumi jāpārdod. Bet montāžas līmenis ir ļoti zems. Tātad prece nespēs konkurēt. Nepieciešamo kvalitāti var sasniegt uz liela darba patēriņa rēķina, bet tad ražošana būs ekonomiski bezjēdzīga. Norobežoties no savienības un uzņemt sakarus ar citiem partneriem tuvākajā nākotnē, man šķiet, ir pilnīgi nereāli.

— Vai samierināties ar to, ka mēs nekad nespēsim panākt Rietumus? Bet varbūt mēs jau esam velti zaudējuši…? Pienācis laiks saglabāt resursus, ierobežot prasības, rūpēties par ekoloģiju. Gan te, gan Rietumos. Taču pie šī uzdevuma mēs esam pietuvojušies dažādos tehnoloģijas un dzīves līmeņa apstākļos.

— Varbūt es jums piekristu, taču pēc Amerikas apmeklējuma, kur es redzēju, kā viņi dzīvo un strādā, runājos ar viņu speciālistiem, esmu dziļi pārliecināts (tieši tāpat pārliecināti ir vairums amerikāņu), ka arī mēs te, Padomju Savienībā, visi kopā varam dzīvot ne sliktāk kā ASV. Mums tam ir visas iespējas. Vajag tikai pamatīgi izsvērt mūsu dzīves organizācijas principus. Ja šie principi būs normāli, mēs panāksim šos mērķus. Cita lieta, cik strauji mēs pratīsim to paveikt.

Divas lietas mani Amerikā pārsteidza visvairāk. Tā ir valsts, kur nav kultu, izņemot darba kultu un savstarpējās labvēlības kultu. To no bērnības audzina vecāki un sabiedrība.

Bet pie mums? Vispirms mēs radījām pretdabisku sistēmu, pēc tam ar tās palīdzību izveidojām īpašu («jauno») cilvēku, kurš pilnīgi nevēlas strādāt, uz visiem ir nikns. Te arī rodas gan mūsu «panākumi», gan konflikti.

Ja mēs neiemācīsimies strādāt, ja nemainīsimies, nekas mums nepalīdzēs. Amerikāņi sacīja, «ja mēs sāksim strādāt tāpat kā jūs, mums «spēka» pietiks tikai trim gadiem — pēc trim gadiem būs vēl viena PSRS!». Ja arī tas ir joks, tad ar lielu zemtekstu.

Mums jāatbild uz diviem jautājumiem; kāpēc mēs esam tik ļauni un kāpēc mēs negribam strādāt? Un kas mums traucē? Varbūt tad mēs arī radīsim normālu valsti.

— Pastāv viedoklis, ka tautas entuziasms, kas saistīts ar neatkarības sasniegšanu, varēs atrisināt šos uzdevumus.

— Nezinu, bet, ja arī nacionāļu centieniem norobežoties ir attaisnojums, tas slēpjas attieksmes lūzumā pret darbu. Citādi perspektīvu nav.