Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Stāvoklis bija nopietns

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Imants Šteinbergs, Limbažu Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs
Pierakstījusi Z. Sirmā

Atmodas laikā biju aktīvi iesaistījies Tautas frontes darbā. Biju viens no Limbažu Tautas frontes dibinātājiem, tās līdzpriekšsēdētājs.

Barikāžu dienās organizēju limbažnieku brīvprātīgo vienību braucienus uz Rīgu, atbildēju par šo grupu izvietojumu, disciplīnu, nomaiņu. Tāpēc pašam iznāca braukt kādas 14 reizes. Cilvēki pulcējās pie rajona Izpildu komitejas ēkas, no rītiem izvietojām viņus autobusos. Ik dienu no pilsētas brauca 2–3 autobusi. Vakaros braucām mājās un no rīta atkal ar jaunu maiņu. Rīgā nenakšņojām, to darīja tālāk dzīvojošie. Limbažos sākumā nāca ļoti daudz brīvprātīgo, nāca pavadītāji ar siltu ēdienu, ar laba vēlējumiem.

Bija dienas, kad autobusi nebija pilni. Atceros — rītā pēc apšaudes pie Iekšlietu ministrijas atskrēja kāda sieviete un izmisusi sūtīja savu znotu pakaļ sievastēvam, kurš esot Rīgā. Tad daudzi bija patiesi nobijušies.

Pirmie barikāžu dalībnieki izbrauca uz Rīgu 14. janvāra pēcpusdienā. Iepriekš jau bija aizsūtīta smagā tehnika. Visas Limbažu iestādes bija ļoti atsaucīgas, īpaši varu atzīmēt Limbažu Mežrūpniecības saimniecību, Limbažu lauktehniku, Ceļu daļu — tās deva gan smago tehniku, gan autobusus, gan atbrīvoja no darba cilvēkus un ļāva tiem braukt.

Mūsu apsargājamie objekti bija Ministru Padome un Centrālpasts — tur arī pa dienu stāvēja autobuss. Cilvēki bija noskaņoti ļoti patriotiski un pašaizliedzīgi. Ieroču nebija, taču bija naži, dažiem zivju duramie žebērkļi, dūmu sveces, dažiem gāzes baloni. Kopumā bija laba disciplīna. Dainis Īvāns arī lūdza, lai visi būtu ļoti organizēti, un brīdināja, ka jābūt gataviem uz to pašu, kas notika Lietuvā.

Par stāvokļa nopietnību liecināja arī Baltijas Kara apgabala armijas aktivitātes. Uz Salu tilta tika novietoti divi tanki, uz Juglas — viens. Liels bieds barikāžu dienās bija Rīgas omonieši, kuri trakoja gan vienā, gan otrā vietā. Arī Pabažos bija gadījums, kad omonieši dzina cilvēkus gar jūrmalu, lika brist jūrā, sita un ņirgājās.

Rīgā uz ielām dega ugunskuri, nāca rīdzinieki — pārsvarā sievietes ar siltu ēdienu, zeķēm, cimdiem. Sanitārais punkts bija Doma baznīcā. Viļņas notikumi prasīja, lai tuvumā būtu visas institūcijas, kas atbild par palīdzības sniegšanu.

Bīstamākais, kritiskākais brīdis laikam bija Iekšlietu ministrijas ieņemšana un šaušana Bastejkalnā. Tajā vakarā biju pie Ministru Padomes. Dzirdēju, kā gaisā lidoja lodes. Visu laiku pa radio tika dota informācija, ka tiek ieņemta Iekšlietu ministrija, ka Zenons Indrikovs iebarikādējies savā kabinetā. Pēc tam ziņa par kritušajiem un ievainotajiem. Tajā brīdī mēs nezinājām, vai apšaude neskars arī Ministru Padomi, tāpēc bijām gatavi uz visu. Omonieši tomēr atgriezās savā bāzē. Pēc tam viņu aktivitātes pamazam samazinājās. Ivars Godmanis veda sarunas par omoniešu izvešanu no pilsētas, asiņainie notikumi lika valdībai rīkoties. Iznākums bija viņu izbraukšana, jo omoniešu ārdīšanās bija sabiedrību tā uztraukusi un saniknojusi, ka tiem Rīgā palikt bija pat bīstami.

Pēc tam laikam vēl dažas dienas uz Rīgu braucām, bet pamazām cilvēki no barikādēm tika atsaukti, vēl palika smagā tehnika.

Limbažu rajona cilvēki neviens necieta, negāja boja, bet tāpat kā visas Latvijas ļaudis parādīja izturību, nelokāmību, drosmi. Viņi vienkārši pildīja savu pienākumu.

 

Pierakstījusi  Z. Sirmā