Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Andrejs Cīrulis: Mazais cinītis un milzīgā PSRS

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[warning.png
  • Some part "<nowiki></nowiki>" of the query was not understood.
  • Some subquery has no valid condition.
20140327|]]
Pirms 25 gadiem 26. martā Latvijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1931.gada. Vecie ir aizmirsuši un jaunie nemaz nezina, kā deputātu vēlēšanas norisinājās agrāk, jeb, kā toreiz teica, krievu laikos.

Tik aizrautīgas dancošanas kā nesen Ziemeļkorejā tad gan nebija, bet citādi līdzība bija ļoti liela. Deputāti balotējās tikai un vienīgi no komunistu un bezpartejiskā bloka, sarakstus sastādīja atbilstošā kompartijas komiteja, un šī kārtība bija noteikta PSRS Konstitūcijas 6. pantā. Katrs balsotājs saņēma vienu vienīgu biļetenu, kurā bija viens vienīgs kandidāts.

Balsošanā visā Padomju Savienībā tradicionāli piedalījās 99,99 procenti vēlētāju un par komunistu un bezpartejiskā bloka kandidātiem nobalsoja 99,98 procentu uz vēlēšanām atnākušo. Šie skaitļi drīkstēja būt arī apgrieztā kārtībā. Vēlēšanu iecirkņos spēlēja pūtēju orķestri, pie urnām stāvēja pionieri ar mirdzoši baltiem krekliem un sarkaniem kaklautiem, bufetē varēja dabūt citreiz grūti nopērkamās cūkgaļas sardeles ar šķovētiem kāpostiem. Vīriešu cilvēki sevi uzcienāja ar gardu šņabi un uzvilka smaržīgos Belomorkanal papirosu dūmus. Dzert varēja droši, jo pie stūres sēdās retais – mašīnu bija maz. Radio stāstīja par padomju cilvēku patriotismu, un avīzes portretēja laimīgos.

Kad pie varas nāca Mihails Gorbačovs, padomju sabiedrībā sākās visāda veida viļņošanās. 1988. gada jūnija sākumā notika mūsu Radošo savienību apvienotais plēnums, kas uzjundīja Latvijas sabiedrību, bet mēneša beigās Maskavā – PSKP Vissavienības XIX konference, kas, cita starpā, izmainīja arī vēlēšanu kārtību.

Rezultātā mēs nonācām pie demokrātiskām vēlēšanām, kādas Latvijā nebija notikušas kopš 1931. gada (tajā reizē ievēlēto Saeimu Kārlis Ulmanis padzina, lai mājās vienreiz būtu miers), bet PSRS nebija bijušas nekad. 

Vēlēšanu pirmā kārta notika 1989. gada 26. martā.

Pavisam no Latvijas tika ievēlēti 52 PSRS tautas deputāti. Astoņi deputāti tika vēlēti lielajos – teritoriālajos apgabalos, bet 32 – mazajos nacionālajos. Vēl 12 deputāti bija savēlēti no sabiedriskajām organizācijām (Kompartijas, komjaunatnes, Sarkanā krusta, Mākslinieku savienības, DOSAAF u.c.). Brīnišķīgākais bija tas, ka deputātu kandidātus varēja izvirzīt priekšvēlēšanu sapulcēs un ievēlētie deputāti bija piesaistīti saviem vēlētājiem. Līdz ar to sanāca tā, ka katram vēlētājam bija divi personīgie deputāti – no lielā apgabala un mazā apgabala. Nebija kā bija PSRS laikos un kā ir tagad – deputātiem norādījumus deva vēlētāji un nevis partijas. Četrdesmit deputāti (no 52) darbojās Latvijas Tautas frontes programmas ietvaros.

Jaunmodīgās PSRS tautas deputātu vēlēšanas bija nesen izveidotās Latvijas Tautas frontes pirmais lielais darbs. Tāpat kā LTF veidošana arī šīs vēlēšanas notika vispārējās sajūsmas, līksma satraukuma un pamatīga stresa gaisotnē. Savstarpējā konkurēšana bija kaut kas jauns un vēl neizbaudīts pārdzīvojums. Vieni uzvarēja, citi zaudēja. LTF vēlēšanu centrs, ko vadīja Māris Steins (tagadējais Saeimas kancelejas direktors), strādāja radoši gan skaidrojot priekšvēlēšanu taktikas problemātiskos jautājumus, gan organizējot tikšanos ar vēlētājiem. Deputātu izvadīšana uz Maskavu kļuva par lielu jūsmīgu mītiņu, kad mūs visus iekrāva puķu kalnos.

Par PSRS tautas deputātiem kļuva izcilas personības – labākie no labākajiem. Latvijas vēlētājus Kremlī pārstāvēja Džemma Skulme, Jānis Peters, Raimonds Pauls, Jānis Vagris, Anatolijs Gorbunovs, Marina Kosteņecka, Andrejs Dandzbergs, Vilnis Edvīns Bresis, Juris Zaķis un citi, ko tiešās demokrātiskās vēlēšanās izvirzīja un ievēlēja Latvijas sabiedrība. Par deputātiem kļuva LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns, seši LTF Domes valdes locekļi, pieci Domes locekļi un komiteju vadītāji. Plašu starptautisku ievērību izpelnījās Vilens Tolpežņikovs, kurš, izmantojot jucekli PSRS Tautas deputātu I kongresa atklāšanā, piecēla kājās visu milzīgo zāli, lai godinātu Tbilisi slaktiņā nogalinātos un nolasīja deputāta pieprasījumu vainīgo saukšanai pie atbildības. 

Šeit svarīgi atgādināt, ka PSRS tautas deputātu pirmais kongress tika translēts tiešraidē visā PSRS teritorijā – nu gluži tāpat kā pirms tam Latvijā translēja LTF dibināšanas kongresu.

PSRS tautas deputāti 1989. gadā panāca PSRS konstitūcijas 6. panta svītrojumu, kas juridiski atcēla Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadošo lomu.

Taču vissvarīgākais bija panākt, lai tiktu atzīts par spēku zaudējušu Molotova – Ribentropa pakts ar slepenajiem protokoliem kopš pieņemšanas brīža. Tā bija īsta 1989. gada Ziemassvētku dāvana, jo bija vienīgais juridiskais pamats, uz kura balstoties varēja cerēt uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tas bija prātam grūti aptverams panākums, it īpaši, ja ņem vērā, ka baltiešu deputātu, kas atbalstīja tautfrontiešu idejas, kopskaits bija apmēram 120, bet kopējais PSRS tautas deputātu skaits bija 2250. Parēķiniet procentus. Tajā brīdī mums, baltiešiem, talkā nāca Krievijas gaišie un progresīvie deputāti ar Borisu Jeļcinu un Andreju Saharovu priekšgalā. Šīs cīņas laikā pasaules mēdiju ievērību izpelnījās mūsu spožie juristi Ilmārs Bišers, Andris Plotnieks, Juris Bojārs, Viktors Skudra, Nikolajs Neilands, kā arī leģendārais publicists Mavriks Vulfsons.

Tāpat 1991. gada augusta beigās PSRS tautas deputāte Valentīna Klibiķe panāca, ka jautājums par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu tika iekļauts PSRS Tautas deputātu kongresa V kongresa dienaskārtībā, bet tad, kad divas reizes šis balsojums bija noraidošs, Latvijā ievēlētie deputāti kopā ar Lietuvas un Igaunijas kolēģiem piedalījās balsojumā par PSRS Valsts Padomes ievēlēšanu, kas 1991. gada 6. septembrī atzina Latvijas, Lietuvas un Igaunijas valstisko neatkarību. Šis lēmums bija izšķirošs Latvijas neatkarības juridiskajai un faktiskajai atjaunošanai. Sarunas par okupācijas karaspēka izvešanu, PSRS Bankas, PSRS ministriju virsvadības pārtraukšanu un citas darbības, kas nodrošināja reālo Latvijas suverenitāti, sākās tikai un vienīgi pēc PSRS Valsts Padomes 1991. gada 6. septembra lēmuma pieņemšanas.


http://www.delfi.lv/news/comment/comment/andrejs-cirulis-mazais-cinitis-un-milziga-psrs.d?id=44340401#ixzz2xxJNP95x