Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nebiju pīkstulis

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Nakts tumsā sniegi, švīkas gar loga rūtīm. Es sēdēju pie galda. Arī vectēvs tāpat. Mana sirds bija nemiera pilna. Pa radio paziņoja, ka sešas bruņumašīnas aplenkušas televīzijas torni un radusies saspringta situācija. Tad tikām informēti par barikāžu celšanas norisi, par to, kurās vietās neatkarības (Latvijas) gribētājiem un cīnītājiem var piegādāt ēdamo un karstu tēju. Manas acis, kuras līdz šim lūkojās uz galda nazi, novirzījās pie bļodas, kas bija pildīta ar zirņu biezputru. Es vēlējos ar to cienāt savus brāļus, kas ar kailām rokām stājās pretī kangariem. Ak, tautieti, esi spīts pret kangariem, pret žēlabām, vaidēšanām!

Vectēvs stāstīja par Berlīni, par kara gadiem, Kārli Ulmani, par manu onkuli, kurš tobrīd bija karadienestā Baku. Es ar visu cieņu, aizrautību klausījos viņā.

Šķirstīju vectēva burtnīcu, kurā ar tinti bija iegravētas viņa atmiņas par kara gadiem un strēlnieku dziesmas. Kamols kaklā sakāpa. Raudiens nāca. Nē, es taču nebiju pīkstulis. Es biju spējīgs būt līdzās tiem, kas svabadu grib redzēt Tēviju.

Sen jau laiks gulēt. Spilvens samircis no manām asarām. Mana kreisā dūrīte bija cieši savilkusies un labā — turēja galda nazi. Es droši domās kliedzu:

Kamēr roka vēl sit,

Kamēr acs vēl dzirkst,

Brīva būs Latvija!