Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Silva Kaputikjana. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Dārgie draugi! Pie mums Tautas fronte, kura sākumā saucās vecāko padome, faktiski nodibinājās jau februārī — sakarā ar notikumiem Armēnijā, Kalnu Karabahā, kuri oficiālā valodā tiek dēvēti «Kalnu Karabaha un problēmas ap to». Vēlāk tā tika pārdēvēta par sabiedrisko padomi pārbūves atbalstam, tagad, pēc citu Tautas frontu parauga, tā saucas tāpat.

Pa šiem mēnešiem mēs nekādi nevarējām sakoncentrēties un savas rāmās balsis aizvadīt līdz tautas apziņai — tāpēc ka tauta atradās tādā stāvoklī, ka nespēja domāt nedz par pārbūvi, nedz ekoloģiju, nedz par ekonomiku, pat ne par valodu, kaut gan tieši šis jautājums allaž visus ir satraucis. Un tā mēs pagājušajā mēnesi sapulcējāmies, lai beidzot kaut nedaudz parunātu, lai pieteiktu sevi kā Tautas fronti. Mēs sapulcējāmies Zinātņu akadēmijas lielajā zālē, pasākumā piedalījās daudz cilvēku — Armēnijas zinātniskās un radošās inteliģences pārstāvji, tomēr sakoncentrēties nekādi nespējām. Ļoti daudz mūsu sirdīs bija dusmu. Tik daudzi notikumi bija risinājušies, tik daudz niknuma bija mūsos. Un mūsu sapulce pārvērtās mītiņā, demonstrācijā. Noslēgumā mēs uz Maskavu nosūtījām telegrammu, kura skanēja apmēram šādi: «Godājamais Mihail Sergejevič! Septiņus mēnešus ilgušais morālais terors, antiarmēniskā histērija, kuru visā valstī kurina centrālā prese un televīzija, klaji labvēlīgā attieksme pret Azerbaidžāņu, acīmredzamā iecietība pret noziedzniekiem — grautiņu rīkotājiem Sumgaitā un citos Azerbaidžānas rajonos, iedzinuši mūsu tautu — kura, lai noturētos pretī noziegumiem un duļķaino apmelojumu straumei, līdz pēdējai iespējai sakoncentrējusi visu savu gadsimtos krāto pacietību — stresa stāvoklī, no jauna izraisot mītiņus un streikus, pamudinot izmisušo jaunatni uz ilgstošiem sēdošiem un bada streikiem. Pēdējo skaits jau sasniedzis četrpadsmit, un tajos piedalās arī krievi, ukraiņi u. c. tautību jaunieši. Šie bruņutransportieru priekšā sēdošie streiku dalībnieki nodēvējuši sevi par nāviniekiem.

Mēs, armēņu inteliģences pārstāvji, esam ļoti norūpējušies par radušos politisko situāciju. Mūsu aicinājumi uz izturību un savaldību taisnīgi sašutušajos nerod vajadzīgo atbalsi — tāpēc ka mums nav vēl dota atbilde uz galveno jautājumu. Ja jūs noraidāt mītiņus, streikus, tad kādiem līdzekļiem lai stājas pretim genocīda aktiem attiecībā pret Azerbaidžānas armēņu tautības iedzīvotājiem, melu plūdiem, kurus izplata masu informācijas līdzekļi, acīmredzamai netaisnībai? Ir pilnīgi skaidrs, ka nepieciešams pārliecinoši izvest armēņu tautu no stresa stāvokļa, kurš jau sasniedzis savu galējo robežu. Nepieciešams paātrināt republiku un augstāko varas orgānu galīgo lēmumu pieņemšanu Karabahas jautājumā. Mēs esam pārliecināti, ka no konkrētās ekstrēmās situācijas ir tikai viena izeja — nekavējoši atbrīvot Kalnu Karabahu no Azerbaidžānas administratīvās pakļautības un nodot šo apgabalu Savienības pagaidu varas pārziņā. Pieņemts Armēnijas PSR Tautas frontes zinātniskās un radošās inteliģences sēdē.» (Aplausi.) Dārgie draugi! Es nolasīju šo telegrammu, jo tajā konspektīvā veidā ir izteikts tas, ko nepieciešams zināt visiem godīgiem Padomju Savienības un pasaules cilvēkiem. Mēs nelūdzam palīdzību, mēs lūdzam savstarpēju sapratni. Mēs esam pārliecināti, ka tauta, kurai pieder Rainis — lielais brīvības cīnītājs, kurš Turcijas genocīda laikā pret armēņu tautu pacēla savu protesta balsi —, ka Raiņa tauta arī šodien mūs sapratīs. (Aplausi.)

Visu laiku bez visiem citiem, tā sacīt, personīgajiem apvainojumiem un bēdām, mūs nomāca vēl viena izjūta: bija sagadījies tā, ka mēs it kā neklausījāmies Karabahas tautas prasībās un armēņu tautas atbalsīs tām, jau septiņdesmit gadu izliekoties, ka nesadzirdam brāļu tautas — Karabahas dēlu un meitu — palīgā saucienus, jo tam bija radīti priekšnoteikumi: mūs vienmēr apvainoja, ka armēņu inteliģence, jo īpaši rakstnieki, ir kūdījuši uz neapmierinātību, bet Karabahas tauta patiesībā ir ļoti apmierināta. Taču šī neapmierinātība ir bijusi vienmēr. Lūk, beidzot noticējuši pārbūves garam, karabahieši ir cēlušies cerībā, ka šoreiz viņu balsis tiks izdzirdētas. Diemžēl — tās netika izdzirdētas. Un tā šī lielā, taisnīgā, tieši pārbūves gara izsauktā kustība atdūrās pret birokrātijas, pārakmeņojušās birokrātijas mūri, un, pateicoties pārbūves pretinieku centīgai palīdzībai, tā deformējās un mums visiem par lielu nožēlu vērtās sitienā no mugurpuses pašai pārbūvei. Visa tā rezultātā pārbūves pretinieki pacēla galvas, no jauna atdzīvinot likumus par mītiņu un demonstrāciju aizliegšanu. Tāpēc, ka es pazīstu Krievijas progresīvo inteliģenci, kura visas savas cerības saistīja ar pārbūvi, tas mani dziļi skumdina. Dārgie draugi, jau otro dienu atrodoties jūsu vidū, šī nomāktības sajūta manī ir it kā atkāpusies.

Es televīzijā redzēju jūsu manifestāciju Mežaparkā. Kā tā man atgādināja mūsu dienas februārī, kad 700 tūkstoši Armēnijas iedzīvotāju kā kalnu strauti satecēja Teātra laukumā un pildīja visas Erevānas ielas. Tur bija tauta, kuras sirdī ir daudz pārestības. Tā bija jauna tautas atmoda. Tā bija tādas tautas gara vienotība, kura, kā šķita, bija attīrījusies no šajos gados uzkrātajiem netīrumiem, korupcijas, veikalnieciski pārejošas aizrautības un pārtapa savā pirmveidā, savā senas tautas klasiskajā veidolā. Un jūsu vakardienas un aizvakardienas demonstrācijas man visu to ļoti atgādināja. Es esmu par jums sajūsmā. Es jūtu jūsu sāpi. Es jūtu, cik daudz pārestību, aizvainojuma, naida sakrājies jūsu sirdīs Un lūk, šajās dienās jūs it kā attīrāties, it kā esat atraduši cits citu un cits citā atraduši mierinājumu, vienotību un cerību. Šodien es pirmoreiz dzirdēju jūsu himnu, tās pirmo rindu: «Dievs, svētī Latviju!» Kā gan tā atgādina mūsu himnu! Mūsējā skan tā: «Dievs, pasargā armēņus!» (Aplausi.) Laikam šie vārdi ir ļoti raksturīgi mazskaitlīgām tautām. Mēs nesakām: «Dievs, sargi caru!»… Mūsu himnā neskan vis aicinājums iekarot jūras, okeānus kā angļiem, bet gan vēlēšanās dzīvot, izdzīvot. Un pat tas mums ne vienmēr izdodas. Manī, visu to redzot, no jauna modās sajūta, ka pārbūve tik un tā uzvarēs. Tā nav tikai atsevišķu cilvēku labā griba, tas ir gadsimtu aicinājums, tieši tautas, nacionālās atmiņas aicinājums, kura visos mūsos ir dzīva un bez kuras mēs nevaram pastāvēt. Mēs visi jūtam un ticam, ka šis gars tik un tā uzvarēs, ka Maskava mūs sapratis, ka ir pienācis laiks, kad tautas vairs negrib tā dzīvot, tās grib dzīvot, kā novēlējis Ļeņins, tās vēlas brīvību. Un tā, pateicoties mūsu kopīgiem centieniem, atnāks. Es redzēju — es atkārtoju, — es redzēju jūsos ļoti daudz dusmu, īpaši pēc vakardienas filmas. Bet atzīsim, mēs visi varam uzņemt šādu filmu. Mēs visi esam aizvainoti — jūsos ir četrdesmitgadīgs, pat septiņdesmitgadīgs aizvainojums. Mūsu aizvainojums, iespējams, ir pat dziļāks par jūsējo. Mans rakstnieces pienākums ir jums pateikt, ka nebūt ne mazāks ir arī krievu tautas aizvainojums, jo šis staļinisma režīms, mākslīgais sociālisms dižo krievu tautu ir padarījis par klejotājiem. Krievi pameta savas dzimtās vietas, pameta Ziemeļus, pameta savus apgabalus un sāka klejot pa visu Padomju Savienību. Tas nav nesis svētību krievu tautai, Krievzemei. Jūs visi esat lasījuši krievu t.s. lauku prozas autorus — Rasputinu, Abramovu, citus. Cik daudz sāpju ir viņu dvēselēs. Daži domā, ka vainīgi esam mēs, mēs domājam, ka vainīgi ir viņi. Nē. Vainīgs ir režīms — mākslīgi radītais, laika uztieptais režīms. Un neaizmirsīsim, ka ir divas Krievijas. Ir Kočetkova un Tvardovska Krievija, un ir Vasiļjeva un Marinas Kosteņeckas Krievija. (Aplausi.) Mēs ticam, neskatoties uz daudzkārt piedzīvoto vilšanos — es runāju par Armēniju, Kalnu Karabahu, par visu šajās dienās pārdzīvoto —, ka mūs tomēr sapratīs un taisnība uzvarēs. (Aplausi.)

Jau pieminētajā telegrammā redzam: apstākļi veidojušies tā, ka mūsu cēlās jūtas, mūsu klasiskais miers ir vērties dusmās, stresā, naidīgumā. Par to es ļoti bēdājos. Es negribu, lai mana tauta kļūtu nikna. Pēc Sumgaitas notikumiem (atvainojiet, ka es pārkāpju reglamentu, es tūlīt beigšu), kad visi bēgļi — katrs ar savu briesmīgo likteni — ieradās Armēnijā, mēs atradām sevī tik daudz spēka, lai Sumgaitas noziedzniekiem neatbildētu ar to pašu. 8. martu, šo svētku dienu, mēs pārvērtām sēru dienā. Mums ir kalns, kurā atrodas piemineklis 1915. gada upuriem. Tikai reizi gadā — 24. aprīlī — visa armēņu tauta dodas turp, lai noliektu galvas pusotra miljona upuru piemiņas priekšā. Un 8. martā, vienīgo reizi pa šiem gadiem, armēņu tauta gāja šo taku, pie šī pieminekļa. Mums bija kāda vārdos netverama, tautā dzimusi nojausma, ka šie notikumi ir 1915. gada genocīda turpinājums. Tā bija lepna, sērojoša klusēšana. Es gribu, lai šī lepnuma izjūta manā tautā tiktu saglabāta. Puškini, raiņi, tumanjani nedzimst no dusmām. Viņi dzimst no taisnīga naida, no ciešanām un labvēlības. (Aplausi.) Šogad es atpūtos kinodarbinieku radošajā namā. Tur atpūtās arī viena ģimene, kura devusi patvērumu astoņiem dažādu tautību bērniem. Un kad es uzzināju, ka šo bērnu vidū ir arī viena azerbaidžāņu meitenīte, man ap sirdi, ticiet vai neticiet, palika ļoti gaiši. Šī ģimene bija ļoti draudzīga. Un man gribas, lai turpmāk cilvēce dzīvotu pēc šīs ģimenes principiem, lai mums visiem būtu viena kopīga māte — daba, lai mūs vienlīdz apmīļotu saule — ar vienādu siltumu, vienādu mīlestību. Lai šajā tautu saimē nebūtu nedz vecāko brāļu, nedz jaunāko brāļu, lai nebūtu aizbildņu un aizbildināmo. (Aplausi.) Lai nebūtu glābēju un izglābto, lai visas tautas dzīvotu draudzīgi un lai pār visām tautām valdītu viena svēta izjūta — izjūta, kuras vārds ir brīvība. (Aplausi.)