Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par pašapziņu, kurai meli nelīp klāt

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
No piektdienas līdz piektdienai

Realitāte atkal ir pierādījusi sevi esam viltīgāku par jebkuru iepriekšēju plānojumu. Tagad, kad zinām zīmīgā paziņojuma saturu, kad redakciju sasniegušas arī pirmās rakstveida atsauksmes uz to, nākas pilnīgi noārdīt viņnedēļas vēstuļu apskata ieceri un sākt visu no jauna, jau ar citām acīm un citu vērtējumu — kā tad mēs stāvam uz pašu izraudzītā attīstības ceļa, cik zinīgi un pārliecināti esam, un ko pret tādiem iespēj Vissavienības mēroga apmelojumi?

Savās bažās dalās 26 gadus vecais Armands Māliņš:

Vērojot pašreizējos politiskos procesus, jūtos mazliet vīlies, neskatoties uz tik vilinošo de iure, tomēr dzīvojude facto pasaulē.

Pie tās pieder arī atzinums, ka latvieši ir visai kašķīga tauta. Tālāk autors analizē, ko jau esam un ko vēl varam zaudēt sīko ķildu, savas ne-vienotības un ne-vienprātības dēļ.

Līdzīgi vienas tautiešu daļas kļūdas novērtē arī skolotājs A. Jaunzems no Rīgas rajona:

Izglītības laukā galva, sirds un dvēsele ir pagalam. Pie Spīdolas skolas pīšļiem joprojām droši vien kašķējas bars varaskāru latviešu, bet krievu plūsmā viss pamazām attīstās.

Savukārt izvērtēt viena atsevišķa, savulaik «liela» latvieša lomu savas tautas dzīvē ir mudinājis N. Kreijera raksts par A. Pelši («PJ», 16.08.89.). Tā, piemēram, RPI absolvents T. Keivs, dalīdamies iespaidos par minēto publikāciju un tās varoni, raksta:

Nav izprotams, kādu iemeslu dēļ vēl joprojām manai bijušajai augstskolai oficiāli nav noņemts savu tautu nīduša cilvēka vārds.

Baušķeniece S. Kalniņa aicina saprātīgi samērot bijušā vadoņa veikumu:

Ko var nozīmēt darbs kādā Arhangeļskas vai Harkovas, vai Petrogradas respiratoru fabrikā vai mācības teorētiskajos pulciņos 1915.—1917. gadā pret to, ko A. Pelše izdarīja ar Latviju un latviešu tautu 30—40 gadus vēlāk? Vai bija jāaizņem vai vesela lappuse, lai uzskaitītu mikroskopiskos sīkumiņus, kuri nespēj ne aizēnot, ne mazināt ļaunumu, ko Pelše mūsu Latvijai ir nodarījis?

Tālākā pagātnē notikušais un tuvākā pagātnē, pat vēl šodien nepabeigtais liek uzmanīgāk un vērīgāk rīkoties rīt un vistuvākajā nākotnē. Pats aktuālākais šonedēļ, protams, ir LKP CK plēnums. Par to domājot, redakciju sasnieguši vairāki sūtījumi, kuru autori gan individuāli, gan kolektīvi pauž ieinteresētu attieksmi. Tā, piemēram, LKP Tukuma rajona komitejas otrā sekretāra J. Šulca parakstītā telegramma skan šādi:

LKP Tukuma rajona komitejas birojs un aparāta darbinieki, paužot rajona komunistu domas, uzskata par nepieciešamu LKP CK 1989. gada 30. augusta plēnumā LKP darbības programmas pieņemšanā dot balsstiesības partijas rajonu komiteju pirmajiem sekretāriem, jo viņi visaktīvāk ir piedalījušies programmas projektu izstrādāšanā un tieši pārstāv ierindas komunistu viedokļus. LKP CK locekļus aicinām izprast pamatotās prasības par lauku rajonu pārstāvja ievēlēšanu LKP CK birojā un savas balsis nodot par Alūksnes RK pirmo sekretāru E. Svaru.

Latvijas suverenitāte, ekonomiskā patstāvība, pilsonība, starpnacionālās attiecības — šo visnozīmīgāko attīstības aspektu analīze joprojām veido arī pasta lielāko daļu. Šķiet, ilgi, jau krietni ilgi par tiem runājam un rakstām, vienojamies un dalāmies savos uzskatos, strīdamies. Vajadzētu it kā pietikt, taču nepietiek. Vismaz līdz tam brīdim, kad katram par visu būs noskaidrojies paša viedoklis, kuri, kopā ņemti, vairs neļautu mūs sašķelt mūsu pašu rokām. Vēstules liecina, ka daudzi no jums, cienījamie lasītāji, ir nokļuvuši Egīla Skudras aprakstītajā situācijā:

Neesmu politiķis — man tikai pašam jāizlemj, ko darīt šajā politiskajā situācijā. Neesmu arī jurists, tāpēc savā argumentācijā balstīšos uz vienkāršu loģiku.

Tālāk autors pierāda, ka viņa loģika nav vienkāršoti vienkārša, bet gan izsvērta, pārdomāta. Domādams par piedalīšanos valsts varas orgānu vēlēšanās, E. Skudra raksturo arī atšķirīgos ceļus uz neatkarīgo Latviju. Viņaprāt,

«optimālais variants ir to paralēlisms. Pilsoņu kongress pārstāv un uztur prasību pārtraukt okupāciju, bet progresīva, tāda, ko nevar «viennozīmīgi uzskatīt par okupācijas režīma interesēs funkcionējošu varas orgānu», LPSR valdība (de iure nelikumīga, bet de facto rīcībspējīga) var iet pakāpenisku ceļu uz izstāšanās prasības izvirzījumu».

Pārdomās par Latvijas suverenitātes iegūšanas ceļiem dalās arī inženieris J. Melderis, aicinādams vispirms noskaidrot, kādi apstākļi ir uzskatāmi par jebkuras nācijas attīstībai vislabvēlīgākajiem. Viņš raksta:

Latvija principā varētu tālāk attīstīties PSRS sastāvā, ja federatīvā ceļa piekritēji var dot absolūti nesatricināmas juridiskas (nevis deklaratīvas!) garantijas, ka «stiprais centrs» konsekventi un neierobežoti ilgi ievēros Latvijas suverēnās tiesības, ka Latvijas tauta varēs turpināt pašas izraudzītu ceļu pat tad, ja Maskavā notiktu valdības kursa maiņa (un varu pārņēmušie konservatīvie spēki pašreizējās reformas pasludinātu par nosodāmu revizionistisku un antisociālistisku kampaņu). Ja tādu garantiju nav (šķiet, ka tādas var dot tikai pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšana), jāņem vērā, ka palikšana PSRS sastāvā Latvijas zemai un tautām var beigties ļoti traģiski — demogrāfija, ekoloģija, dabas bagātību izlaupīšana, rusifikācija, armijas un drošības orgānu nekontrolēta darbība, latviešu tautas pilnīga asimilācija.

Salaspilietis G. Grasmanis, vērodams ikdienas norises un gaidīdams PSKP CK plēnumu starpnacionālo attiecību jautājumā, noraida apgalvojumu, ka saspīlējuma galvenie iemesli ir veikalu tukšie plaukti, organizētā noziedzība utt. Viņaprāt, tie ir daudz nopietnāki, kurus gan ne visi grib atzīt — attieksme pret pamattautības valodu, sadzīves un uzvedības kultūras un darba tikuma atšķirības, pamattautības tradīciju atzīšana un cienīšana. Tieši tāpēc:

Mums nevajag importētu un uzspiestu sadzīves un uzvedības kultūru. Mums tāda ir (bija) pašiem sava, un, ja gribēsim, paši pārņemsim to labo no citām tautām, bet sliktais mums arī pašiem ir savs un sveša sliktā mums nevajag. (..) Draudzību nevar uzspiest ar varu, tā jāiemanto ar labu uzvedību un darbu.

Atziņa un patiesība, kas, protams, jāielāgo arī katram no mums, pirms to kā prasījumu izvirzām citiem. Jo arī tas ir ceļš uz vienotību, uz tautas garīgo un materiālo stiprumu. Šajās dienās uzkrītoši bieži dažādās kombinācijās atkārtojas vārds «ceļš». Uz morālo skaidrību, uz jebkurā brīdi atbildamu jautājumu: ar ko kopā es esmu, par ko es esmu un kāpēc tieši par to? PSKP CK 26. augusta paziņojums ir fakts, kura esamība liek mums katram atsevišķi un visiem kopā kļūt un pastāvēt tādiem, kuriem klaji vai slēptāki meli nemaz neliptu klāt. Lai mums veicas!

 

Pašapziņu un apdomu vēlot, vēstuļu apskatu sagatavojusi

BENITA BRILA