Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pats dzīvē, mākslā, Dzimtenē

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19860112|]]
«Kas janvārī ir dzimis, to lūdzu piecelties.» Ir tāda dziesmiņa par dzimšanas dienām un mēnešiem. Janvārī pieceļas Raimonds Pauls. PSRS Tautas skatuves mākslinieks. Latvijas PSR Valsts prēmijas laureāts. Republikas Augstākās Padomes deputāts.

Šogad komponists svin savu 50. dzimšanas dienu, pareizāk sakot — smagi strādā, veselu nedēļu sniedzot savus autorkoncertus, kuri saturā cits citu neatkārto.

Latvijas zemi klāj sniegs. 1986. gada 12. janvāris. Salīdzinot vecas fotogrāfijas, daudzi teic, ka sniegs Paulam piestāvot labāk, nekā reiz piestāvējis pavasaris. Protams, tā ir arī gaumes lieta, taču nenoliedzams ir viens, un proti, — daudz paveicis cilvēks, ražu ievācis cilvēks attīstītai gaumei vienmēr liksies skaistāks nekā tikai jauns, daudz-sološs, kaut arī plaukstošas lapas vaiga nēsājošs.

Iecerēts laist klajā fotoalbumu par Raimondu Paulu mākslā, dzīvē, dzimtenē. Albumu veidojuši fotomākslinieks Leons Balodis, grafiķis Gunārs Kirke un arīdzan es.

Šodien «Cīņas» lasītājiem nododu fragmentus no esejas, kas sarakstīta speciāli jaunajam albumam.

***

Latvija. Rīga. Svētdiena. 1936. gada 12. janvāris. Kā vēsta avīzes, tonakt pulksten divos Daugavā sācis iet ledus. Žēl, ka naktī. Tam vajadzēja būt lieliskam skatam — dzelmi maldami, cits citam uzgrūzdamies, leduskalni tiecas uz Baltijas jūru, aiznesdami līdzi gabalos salūzušu ūdeņu karsto enerģiju… Jādomā, tikai debesis un arī kāds rīdzinieks — naktsputns šo ziemeļzemes vareno izrādi tonakt būs redzējis, jo pulksten sešos no rīta pilsētas robežās vairs Daugavā ledus nav bijis.

Pulksten astoņos un 58 minūtēs bija lēkusi saule. Tā ir pirmā saule Raimonda Paula mūžā, jo todien viņš ierodas pasaulē. Ierodas Latvijā. Rīgā. Dzimtenē. Avīzes, protams, par to nekā neraksta — trūkst čigānietes, kas pazīlētu un pareģotu, ka Iļģuciema strādnieka — Voldemāra Paula un viņa sievas — stikla pērlīšu šuvējas Almas Matildes ģimenē piedzimušais puika pēc gadiem būs viens no pašiem pazīstamākajiem cilvēkiem ne savā dzimtenē vien.

Bet labi, ka tā. Labi, ka nekā nevar pareģot. Labi, ka vienkārši ir svētdiena un 1936. gads. Un ir piedzimis puika. Cik gadu līdz karam,  ko sauks par Pasaules Otro?

Tagad mēs zinām, cik. Toreiz vēl vecāki avīzē lasa par itāļu—-abesīņu karu, bet tas taču notiek tālu Āfrikas džungļos. Abesīņi laižot itāliešu zaldātiem virsū dresētas lauvas. Avīzes raksta, ka, iestājoties lietus periodam, lietus būšot abesīņu sabiedrotais, kamēr itāliešiem būšot jādzīvo teltīs…

… Es, kas rakstu šis rindas, toreiz nedaru neko, jo manis nemaz nav. Es piedzimšu pēc trim gadiem Priekulē. Tātad — Kurzemē, Dievzemītē. Un, kad man būs seši gadi, Dievzemīte degs. Memuāros un vēstures grāmatās parādīsies jēdziens «Kurzemes katls». Dievzemē nav lauvu. Nav arī tāda lietus perioda kā Āfrikā. Toties Dievzemītē stāv cīrulis augstu gaisā. Cīrulis ir cerība. Brīžiem liekas, ka pēdējā.

Būtu bijusi čigāniete, kas pazīlē, viņa būtu pareģojusi, ka paaudze, kas dzima trīsdesmito gadu otrajā pusē, vēlāk savu bērnību zīmēs kā taureņus ar apdegušiem spārniem, kas naivi lido no zieda uz ziedu. Bet tie nemaz nav ziedi — tās ir mīnas, granātas, trasējošu ložu spieti, kas pļauj i karavīru, i mocekļu, i bērnu stāvus.

Vecas fotogrāfijas rāda — tādi kā mazliet izbrīnēti, skūtām galvām, tērpušies drēbēs, kas mazliet par lielu, fotoobjektīvā skatās un putnu no tā izlidojam gaida pēckara puikas, vecumā no pieciem gadiem un vairāk.

Stāstot par Raimondu Paulu, nevar nepieminēt karu. Šķiet, ka mūsu paaudzes mūžā tas tieši un netieši atstājis kādas pēdas. Mūsu paaudze ir kara bērni. Cīruļa bērni. Pēdējās cerības bērni. Izdzīvojām. Un ne tikai. Rakstām dziesmas. Raimonds Pauls — pašas priecīgākās. Bet ne tikai.

Arī tās, kas plēš krūtis pušu. Tās, kuras dziedot dzird ozolus nošalcam. Āderes skrienam zemzemē. Vībotnes aizdvakojam.

Un arī pats viņš tik tikko nesadega karā. Tas bija Vidrižos, kad vācu mutes harmoniku vietā jau skanēja krievu bajāns. Puikas savāca neizšautas patronas un signālraķetes, salika plīti, pielaida sērkociņu. Dega rūkdams, sprāga dziedādams. Raimonda acīs pārplīsa gaisma. Aklums. Sarkanās Armijas daļa stāvēja turpat blakus. Ārsti darīja, ko spēja. Redze palika neskarta.

Izdzīvojām. Daudzi ne. Daudzus saraustīja gabalos vēl daudzus gadus pēc kara, kad sprāga munīcija.

Šī ir tāda zeme. Pilna visādu dziesmu. Pilna dzīvības un nāves gaviļu.

Visi karagājieni no Rietumiem uz Austrumiem gājuši caur šo zemi.

Caur Latviju.

Caur viņas dziesmu.

Un cik savādi! — vai arī ne tāpēc mūsu dziesma tik bagāta! Īpaši pilsētas dziesma, tā saucamā ziņģe.

Raimonda Paula jaunrades galvenā jēga ir viņa centienos izdziedāt cilvēka dzīvi. Izdziedāt dzimteni — šo skaisto ziemeļzemi, kurā dzīvo tauta, kam pieder pusotra miljona tautasdziesmu jeb dainu, no kurām 218 tūkstošus savāca un klasificēja, kā arī grāmatās izdeva Krišjānis Barons — mūsu Dainu Tēvs. Kāpēc es pieminu Krišjāni Baronu — latviešu nacionālo identitāti simbolizējošu personības vārdu stāstā par estrādes komponistu? Stāstā par tāda žanra pārstāvi, kuram, kā citkārt liecina pieredze citur pasaulē, būtu jāieplūst kosmopolītisma šabloniskajos estrādes mūzikas plūdos?

Lūk, kāpēc. Un tas ir ļoti svarīgi. Izrādās, runājot par Raimondu Paulu, par viņa jaunradi, mēs nevaram balstīties kādos pieņēmumos. Jo viņš, būdams patiess talants, saprot, ka tas, kurš izrauj savas jaunrades saknes no dzimtās zemes, ir atdevis sevi vējam. Varbūt kādu brīdi skanošam, caurvējā dziedošam, bet — vējam. Pauls, atšķirībā no viena otra sava amata brāļa, ir savas tautas mākslinieks gan estrādē, gan džezā, gan kora dziesmā. Bastards. Mūzikas speciālisti pat pamanījuši, ka Raimonds Pauls «džeza hromatikas biežņās ne zaudē skaidru latvisku diatoniku». Muzikologs Guntars Pupa šinī sakarā piebilst: «Jā, nacionāls skaņkārtiskais kolorīts — reta un tādēļ jo slavējamāka Paula džeza iezīme, starptautisku vērtību tam piešķir augstais profesionālisms.»

Lūk, kāpēc es, rakstīdams par Raimondu Paulu, nespēju nepieminēt Krišjāni Baronu un tautasdziesmu. Lūk, kāpēc, Krišjāņa Barona 150. gadskārtas reizē, kad Latvija rādīja visu labāko Maskavā, Kolonnu zālē, mēs aicinājām līdzi viņu — komponistu, kuru ārpus Latvijas vairāk pazīst kā estrādes dziesmu autoru ar Allu Pugačovu un Valēriju Ļeontjevu. Šoreiz kultūrā izglītoti Maskavas skatītāji ieraudzīja Paulu pie klavierēm pavadām savas latviešu tautasdziesmu apdares zēnu korim — tās pašas Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas kori, kuru viņš pirms 32 gadiem bija absolvējis. Un neviens nebrīnījās, kāpēc koncertā ar īpaši izteiktu etnogrāfijas un folkloras kolorītu uzstājas mākslinieks no «vieglās» mūzikas žanra. Paula tautasdziesmu apdares koncertā iekļāvās tik organiski, ka pat šuves nebija redzamas. Latviešu klasiskā koradziesma mijās ar folkloras ansambļa autentiskuma centieniem un zēnu kora tautasdziesmu stilizāciju.

Raimonda Paula vārds ieņēmis stabilu vietu arī Dziesmu svētku repertuārā, un līdz ar to viņš ierindojies to komponistu skaitā, kuri vairs nav izsvītrojami no latviešu kultūrvēstures.

***

 

Pirmie negaidītie panākumi radīja jaunus. Mākslinieka laime jaunā mūziķa dzīvē kļuva par konkrētu programmu, par darba jēgu, par dzīves uzdevumu izkopt sevi, strādāt, strādāt, strādāt. Ieslēdzās brīdinājuma signāli — tu strādā bez konkurences — teica iekšējā balss, nepaļaujies tam vīrakam, klausītāji ne vienmēr ir prasīgi, tikpat vētraini viņi aplaudēs citam, ja ar tevi kas notiks, ja tu vairs nespēsi savā mūzikā atjaunoties, mainīties, sevi izkopt.

Un varat to saukt arī par laimi, bet varat arī par intuīciju — Raimonds Pauls visu acu priekšā sāka sevi veidot no jauna. Līdzās liegajām, žūžojošajām dziesmiņām — «Mežrozīte», «Nepārmet man», «Vectētiņš un vecmāmiņa», «Vecā jūrnieka stāsts» jau toreiz, gandrīz pirms divdesmit gadiem, parādījās tautasdziesmu apdares. Parādījās «Piecas dziesmas ar Dainas Avotiņas vārdiem» — šo skaņdarbu atskaņoja rokmūzikas ansambļi visā Padomju Savienībā, un mūzikas zinātnieki to vērtējuši kā tanī laikā pirmo un vienīgo tāda vēriena muzikālo sacerējumu visā padomju rokmūzikā.

Jāatzīst, ka Raimonds Pauls, apzinādamies, ka tīri labi varētu iet arī mazprasīga estrādes žanra klausītāju pavadā, tomēr intuitīvi un arī apzināti ir centies izrauties no šī saldā un lētā gūsta. Cīņa par citu, aizvien interesantāku mūziķi sevī nav viegla cīņa. Arī tā ir cīņa par sevi, par sevis glābšanu izklaides mūzikas industrijā. Un, ai, cik grūti ir būt ar sevi neapmierinātam, justies pieviltam, kaut arī tev visapkārt skan tikai atzinība, dažreiz pat glaimi…

Vakarā, vienatnē, kad dienas maskas nokritušas, var paskatīties spogulī. Paša jaunrade spogulī ne vienmēr ir pievilcīga. Paskaties acīs pats sev un ieraugi arī atvieglotu, jau kaut kur redzētu klišeju, izdzirdi jau dzirdētu melodiju. Es varu apgalvot, ka Pauls ir arī metis savas dziesmas prom, vismaz atlicis sāņus, ja pēkšņi ir aptvēris, ka tās nemaz nav īsti paša dziesmas.

Sasniegts ir neticami daudz — bez viņa talanta triumfa Latvijā, kas savu augstāko punktu sasniedza septiņdesmito gadu beigās, sākās plaša iziešana visas valsts milzīgajā un pateicīgajā auditorijā. Mūsu dienās, kad radio un televīzija padarījusi planētu mazāku, kad cilvēki zibens ātrumā uzzina jaunumus, principiāli citu rezonansi iegūst arī māksla. Un nu Raimonda Paula atbildība saasinās vairāk nekā kopumā tajos laikos, kad vēl nebija televīzijas. Domāju, ka mūsu komponists ar to ir rēķinājies un ka atzinībā, ko viņš guvis simtiem miljonu lielajā Padomju Savienības tautu federācijā, nav lēti iegūstama. Daudzi speciālisti atzinuši, ka Pauls ir cēlis visas padomju estrādes mākslas priekšnesuma līmeni pirmkārt ar savu nevainojamo gaumi, ar nopietno attieksmi pret nenopietno žanru, ar savu atturīgo pianista žestu, ar spēju iejusties ne tikai latviešu, bet arī citu nāciju mentalitātē, ar savas muzikālās frāzes precizitāti un mērķtiecību.

Un, protams, nevar neredzēt, ka ievērojamāko padomju estrādes vokālistu izpildījums daudzas Raimonda Paula dziesmas tuvinājis ļaudīm citās tautās. Zināmā mērā var teikt, ka Pauls kļūst par savdabīgu starpnacionālu lielumu kaut vai tāpēc, ka meklē jaunu kvalitāti tai joprojām topošajai disciplīnai, ko sauc par padomju estrādes mākslu.

Katram ir skaidrs, ka nevienā zemē un tautā mākslinieks nedrīkst būt atdarinātājs. Ja mēs kopēsim Rietumu popmūziku, tā būs slikta kopija. Šādu precedentu liktenis jau ir zināms. Pasaule prasa pat no estrādes mākslinieka savu, nacionālo, neatkārtojamo. Viens otrs ansamblis, ciemos braukdams, ir izgāzies tajās reizēs,, kad mēģinājis dziedāt ne savai, bet tās zemes dziesmas, kurā ieradies. Savukārt, neiepazīstoties ar visu labāko, kas ir citur, i savu jaunradīto dziesmu neatradīsi. Tās ir patiesības, kuras Paulam ir absolūti skaidras, un tāpēc Latvijā ļaudīm ir izzudušas pirmās šaubas par to, vai tikai komponists nepametīs savas mājas un nebrauks dzīvot tur, kur ūdeņi dziļāki un televīzijas kameras tuvāk. Nē, viņš nebrauks prom no savas zemes nekad nedz dzīvē, nedz mākslā. Tanī pašā laikā komponists nekad no sava redzesloka neizlaidīs pasaules līmeni savā grūtajā žanrā. Pasaules līmeni tīri audiālā un arīdzan vizuālā ziņā, kas bieži vien atstāj nenoliedzamu iespaidu ar savu tehnisko kvalitāti, kamēr pati Rietumu vieglās mūzikas «filozofija» ir vienveidīga un atsvešināta. Šajā aspektā skatoties uz Paulu, mēs nedrīkstam pie reizes nevērtēt arī mūsu komponista sabiedrisko nozīmi, jo šajā laikā, kad jauno cilvēku dvēseles draud okupēt i patoloģiski, i standartizēti centrētā «kultūra», mūsu mākslinieka augstie kritēriji un dvēseliskums, tuvība patiesai dzejai (Belševica, Briedis, Ziedonis, Vozņesenskis, Roždestvenskis) rāda citu ceļu. Tas ir tuvības un mīlestības ceļš, reizē vienkāršu, bet patiesu, brīžiem pat dziļu atziņu ceļš, kad mūzika ar dzeju saplūst vienā veselā — «Kamolā tinēja» (Vizma Belševica), «Dāvāja Māriņa» (Leons Briedis), «Dziesmiņa par prieku» un «Latviešu jūrniekiem» (Imants Ziedonis), «Divi putni» (Andrejs Vozņesenskis). Beļģu dzejnieks Moriss Karēms, Austra Skujiņa, Jānis Ziemeļnieks. Un kur tad vēl Rūdolfs Blaumanis! — brīžiem šķiet, ka viņi abi — Rūdolfs un Raimonds — ir no viena laikmeta. Starp citu — nemaz nebūtu peļami kādreiz noklausīties koncertu ar tādu atšifrējumu. Pauls un Blaumanis.

…Pasaule un dzimtene vienotībā. Patstāvīga un stabila mākslinieciskā pozīcija. Atbildīga sabiedriskā, pareizāk sakot — patriotiskā stāja.

Arī tās ir vērtības, ko mums atgādina Raimonda Paula radošais mūžs, kas tikai nupat sasniedzis savu briedumu.

Un arī no tā — no uzticības dzimtenei, valodai, no sabiedriskās atbildības mākslinieks veido savu laimi un gandarījumu.

Jānis Peters

 

Attēlā: Kijeva. 1984. gads.

L. Baloža foto