Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sajūtām nav bijis laika

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Sergejs Kruks — krievs, LU žurnālistikas specialitātes 5. kursa students. Radio krievu raidījumu nodaļas vadītājs.

Šobrīd viņa balss bieži skan ēterā. Mēs tiekamies pulksten 8, pēc viņa 12 stundu garās darba nakts. Pēc nakts, kad izmisuma pārņemti cilvēki steidza mainīt savas naudaszīmes, pēc nakts, kad Rīgā nešāva. Un pēc šīs nakts būs daudz vēl tādu un citādu dienu un nakšu. Nemaz nešķiet dīvaini, ka nerunā Tabūns, bet runā Kruks, ka viņš ir pārguris un gluži vienkārši grib gulēt.

— Tu šai laikā esi diennaktīm runājis latviski, krieviski un angliski. Jautāt, kā jūties, būtu smieklīgi. Tāpēc — kā nejūties?

— Esmu runājis arī franciski un itāliski, kad dodam informāciju ārzemju raidstacijām. Mūsu angļu pārraides noklausās BBC. Sajūtām nav bijis laika.

— Kā krievu ziņu raidījumus uztver pamatauditorija — krievu cilvēki?

— Es necenšos nevienu pārliecināt. Mēs runājam tiem cilvēkiem, kuri mums uzticas, cenšamies viņus informēt. Skan telefona zvani, nāk vēstules. Ir mainījusies krievu cilvēku attieksme pret republiku un latviešu valodu. Ir noteikts cilvēku slānis, kas mūs atbalsta.

— Vai šobrīd krieviem Latvijā ir viegli?

— Tieši tagad ir viegli. Jāatzīst, ka iepriekš viņi netika īpaši ņemti vērā (radiopārraides, TV raidījumi). Tagad viņiem vajadzētu saprast, ka iepriekšējais — ļauni darītais — nav bijis būtiski.

— Kam tu pats tici — Dievam, Gorbačovam, sev, Godmanim…

— Nav laika ticēt. Darbs — miegs, miegs— darbs. Man patīk Godmanis. Sākumā domāju — kas tā par valdību, kuras priekšgalā ir fiziķis? Kad pats kļuvu par priekšnieku, bija jāuzsāk jauns darbs, sapratu, ka mūsu apstākļos kaut ko jaunu var izdarīt cilvēks, kurš nāk no citas jomas, kurš nepieņem tos likumus, kas šeit ir spēkā. Nedomāju pat par valsts likumiem, vairāk par psiholoģiskajiem. Ja par prezidentu būtu kļuvis kāds no vecajiem ministriem, viņš balstītos uz veciem aizspriedumiem, par daudz mīlētu cilvēkus. Šeit vajadzīgs tāds cilvēks, kurš izvēlas sev ideālu shēmu, ko dzīvē nevar piepildīt. Bet viņš dara to, kam neviens vēl nav atradis atrisinājumu.

— Ja tev kādu dienu nevajadzētu paust objektīvu informāciju, izteikt jau par banalitātēm kļuvušās frāzes: "valdība nosoda, valdība izsaka līdzjūtību, valdība atbalsta", ko tu teiktu?

— Es daudz runāju savu tekstu. Baidos izteikt savas domas, jo tās mazliet atšķiras. Mēs cīnāmies ar vienu "melno spēku", bet, sasniedzot neatkarību, mums atkal būs jācīnās — šoreiz ar savu valdību. Šeit nesakrīt divi mani "es" — žurnālista un politiķa.

Es runāju to, kas šai mirklī šķiet svarīgi.

Jautājusi Gita Valtenberga

 

Pie Latvijas Radio 1991. 18. janvārī

Šā foto un arī pagājušajā numurā publicētās fotoreportāžas autors — Andris Krieviņš