Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PA GAISMAS, DZĪVĪBAS CEĻU

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

«Bet pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, gaismai austot, sievas nāca pie kapa.»

LK. 24.1

Šis ir vistradicionālākais, viszināmākais Lieldienās lasītā evaņģēlija iesākums. Un vienlaikus tas raksturo, tas zīmē kādu gleznu pasteļkrāsās, klusos toņos. Ko tie sevī satur, ko tie izsaka? Vispirms tur ir nāciena mērķis: «Sievas nāca pie kapa...» Gan šis teikums, gan arī iepriekšējais evaņģēlija stāstījuma posms, kas pauž par dažiem notikumiem no tā brīža, kad Jēzus mirst pie krusta ar vārdiem: «Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās» (LK. 23, 46), neliecina, ka notiks kaut kas neparasts. Tur kāds Jāzeps no Arimatijas lūdz Poncijam Pilātam Jēzus miesas — tas viņam tiek atļauts — un viņš tās ietin smalkā audeklā un ieliek klintī izcirstā kapā. Sievas no Galilejas — novada, kur Jēzus Kristus pavadījis savu bērnību un jaunību, — kas viņu ir pavadījušas līdz pat krustam, iet un apskata kapu, lai zinātu šo vietu un vēlāk pie tā atgrieztos. Atgriešanās nolūks — «viņas sataisīja smaržīgas svaidāmās zāles» (LK. 23, 56) — un ar šīm svaidāmajām zālēm tad viņas pirmajā nedēļas dienā nāk pie Jēzus kapa. Tas viss — gan Jēzus miesas ietīšana smalkā audeklā, gan svaidāmo zāļu sagatavošana un nešana pie kapa — ir sagatavošanās nevis neparastajam, negaidītajam — augšāmcelšanai, bet parastajam, ikdienišķās pieredzes diktētajam — bērēm. Bet notiek neparastais. Kur šā neparastā — Kristus augšāmcelšanās — dziļākais iemesls, pirmcēlonis? To klusināti atklāj it kā neuzkrītošie vārdi: «gaismai austot». Jāņa evaņģēlija sākumā ir teikts: «… dzīvība bija cilvēku gaisma. Gaisma spīd tumsībā...» (Jņ. 1,45). Gaisma — gaisma. Gaisma, kas uzaust ik rītus un gaisma cilvēkā. Tur, bez šaubām, ir sakarības. Lai cik mēs, cilvēki, dažkārt būtu lieli savā pašapziņā, mums jāatzīst, ka gaisma nav cilvēku radīta. Tā ir tapusi no Tā, kas jau pašā radīšanas sākumā ir sacījis: «Lai top gaisma» (1. Moz. 1, 3) Gaisma aust pēc tumsas, augšāmcelšanās rīts nāk pēc nāves nakts, un abi šie notikumi ir Dieva spēkā.

Šāgada Lieldienas mums ir īpašas. Gan ar to, ka paiet vēl tikai vai jau gads, kopš Rīgas Doma draudze atkal notur savus dievkalpojumus Doma baznīcā; gan ar to, ka pirmo reizi, kopš esam iekļauti Padomijā, kuras varen plašajā aplokā mēs joprojām tiekam turēti, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs Andris Teikmanis pirms Lieldienām mūs uzrunāja ar šādam amatam, šķiet, neparastiem vārdiem: «Kā debesu zīme, kā brīnumains apliecinājums sākumam pār mums nāk laimīga sakritība — Pestītāja augšāmcelšanās svētki, kurus vienlaikus svinēs mūsu kristīgās Baznīcas visas konfesijas.» Kaut kas jau ir noticis, mainījies, mainās. Kas?

… Gaisma aust... Un kā gaismas aušana toreiz, sievām pie kapa ejot, kā gaismas aušana un saullēkts ik rītus, ir Dieva spēkā un Dieva dāvana, kā Pestītāja augšāmcelšanās ir tikai un vienīgi Dieva spēkā, tāpat arī tautas atmodas rīta blāzma. Starpība ir tikai laikā, ritmā. Saules lēkts — ik rītus — bet reiz — tad, kad nāks «jaunā debess un jaunā zeme» (Jņ. atkl. 21, 1) — būs arī pēdējais šīs Saules lēkts; Pestītāja augšāmcelšanās — tas jau ir laikmeta, vesela eona notikums; tautas atmoda — tas savukārt, ir notikums, kam spēki un nepieciešamās apstākļu sakritības neveidojas ātri un bieži, katrai paaudzei to nav dots piedzīvot. Ar to gribu teikt, ka tas, kas mums ir dots tagad, šogad — tā ir reta iespēja, rets notikums. Aust šis atmodas rīts — bet saullēkts vēl nav pienācis, tumsa velk atpakaļ, cenšas neatlaist, sasaistīt, pierunāt — dusiet mierā, tepat ir labi un būs vēl labāk, kurp jūs, bezprāši, bīstieties taču zaudēt tās zemās, pieticīgās debesis, kas jums tagad ir, bīstieties, jūs — ap seši miljoni baltiešu — taču esat tikai sīkums pasaules priekšā, neviens par jums neuztrauksies! Un šī tumsas vara runā ar gludenu un lokanu mēli, gan šā, gan tā, vienubrīd, ka divreiz divi ir četri, citreiz, ka pieci, vai arī abi kopā, tā cenšas runāt pieglaudīgi un vilinoši, taču tās īstā daba ir draudēt, žvadzināt tanku kāpurķēdes, tās īstā daba ir parādījusies gan Tbilisi, gan Baku, gan beidzot, izdemolējot slimnīcas Lietuvā.

Šajā situācijā kā atgādinātājsimbols mums ir daudzviet redzamie mūsu baznīcu torņu gaiļi. Tie saka: «Cilvēk, uzmanies, tu esi vājš, nepaļaujies tik daudz uz saviem spēkiem, tu nezini, cik ātri tu vari salūzt.» Tie atgādina mums par notikumu ar Jēzus Kristus tuvāko mācekli apustuli Pēteri, kurš savā pārliecībā Jēzum saka: «Kungs, es esmu gatavs ar tevi iet cietumā un nāvē.» Bet Jēzus atbild: «Es tev saku, Pēteri, gailis šodien vēl nebūs dziedājis, kad tu jau trīsreiz būsi liedzies, ka tu mani pazīsti» (Lk. 22, 33, 34). Un tā arī notiek — briesmu un nāves baiļu priekšā Pēteris trīsreiz — pirms gaiļa dziesmas — saka: es viņu nepazīstu. Tātad, it kā sastingums nodevības, gara tumsas un nāves baiļu varas naktī. Šai brīdī liekas — tas tā paliks un nekad nebeigsies, un šī tumsas vara ir tā, kas grib šo savu valsti ar zemajām debesīm, kas var kalpot tikai karotes aizbāšanai, saturēt: paliec, nesteidzies, baidies, tev ir bail, kā ir bijis, tā būs, būs labi tepat. Taču turpat klusi un nemanāmi, tumsas varai pretī darbojas Dieva vara, kas modina, kas liek tapt gaismai, kas ved gara atmodā. Un tā notiek arī ar apustuli Pēteri: gailis, kas pirmais dzirdami vēstī par gaismas un atmodas nākšanu, dzied, un Pēteris, kurš gan fiziski ir bijis nomodā, atmostas garīgi, viņam kā zvīņas nokrīt no acīm, viņš redz, ka, nododams savu Kungu un Pestītāju — šo savu īsteno garīgo spēku un pamatu — viņš zaudē arī pats sevi, viņš atceras Jēzus teiktos vārdus: «Tu mani noliegsi», viņš raud, nožēlo. Nožēla — tā ir garīga pamošanās.

Mēs esam vāji, reizēm viegli ietekmējami. To izmanto tumsas vara. Bet atcerēsimies, ka šī reti nākošā, mums tagad Dieva žēlastībā dotā tautas atmodas rīta virzītājspēks ir nevis tikai kādas cilvēku vēlmes, politiskas cīņas pragmatiski spriedelējumi, bet arī tas apslēptais, kas ir visa pamatā — pats Dievs. Viņš dod jaunu spēku ikkatram saullēktam un rītam. Viņa dāvāts ir uzvarošās dzīvības spēks Kristus augšāmcelšanā — Lieldienas rītā, no Viņa nāk impulss arī tai atmodai, ko mēs šajā laikā piedzīvojam. Un Lieldienu vēlējums – lai mēs to patiesi piedzīvojam, lai sadzirdam gaismas vēstneša modinātājdziesmu, tā kā to sadzirdēja apustulis Pēteris, un lai sadzirdot pārtopam — tā kā pārtapa viņš — no savām šaubām, bailēm, mazticības — uz drosmi un nešaubīgu pārliecību — rīts nāks, gaisma aust, un priekšā ir nevis kaps, bet dzīvais Pestītājs. Lai katrs izšķiramies nevis par tumsas, melu, neticības un līdz ar to nāves ceļu, bet par gaismas, patiesības, ticības un līdz ar to dzīvības ceļu — Kristus augšāmcelšanās spēkā.

Kārlis GAILĪTIS,

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps