Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Jānis Peters. Runa LTF 1. kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Augsti godājamie Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa delegāti, dārgie viesi no citām republikām un ārvalstīm! Biedri, dāmas un kungi, draugi, domubiedri un citādi domājošie! Trīs Baltijas tautas, kuru liktenis Eiropas krustcelēs ir bijis neapskaužams, piedzīvo jaunu atmodu: Igaunijas Tautas frontes nodibināšana pirms nedēļas, Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress šodien, kā arī Lietuvas pārbūves kustības kongresa sasaukšana vistuvākajā nākotnē apliecina neatgriezenisku realitāti, proti, — tautu solidaritāti uz patiesi sociālistiska rakstura sabiedrību, uz nacionālo pašnoteikšanos un suverenitāti brīvu valstu asociācijā. Šos mērķus var garantēt tikai tiesiskas valsts izveidošana, kurā likuma spēks stāv pāri nejaušībai, nemaz nerunājot par administratīvas patvaļas likvidēšanu. Mūsu jaunās aktivitātes likumsakarīgi izriet no PSKP 19. Vissavienības konferences, un Latvijas Tautas fronte viennozīmīgi un nepārprotami izsaka savu uzticību pārbūvei un to spēku uzvarai 19. konferencē, kuru līderis ir Mihails Gorbačovs. Uzreiz gribas uzsvērt, ka pārbūve nav uzskatāma par partijas pasniegtu Dieva dāvanu tautai, bet par partijas obligātu pienākumu pret katru cilvēku, pret katru padomju nāciju un arī pret visu cilvēci kopumā.

Izsakot savu gandarījumu par uzsākto sabiedrības radikālo atjaunošanu, jāizsaka arī nožēla, ka process nesākās daudz agrāk. Un, proti, stagnanto līderu ievēlēšana pēc Brežņeva aiziešanas no vēstures skatuves un pirms Gorbačova nākšanas apliecina efektīgo bremžu sistēmu PSKP Centrālās Komitejas Politbirojā un apstiprina, ka šī sistēma acīmredzot nav no tām brīva arī mūsdienu situācijā. Tieši šī uzdevuma dēļ — veicināt visu progresīvo spēku atraisīšanu un piedalīšanos politiskās reformas realizēšanā — ir sākusies kustība, kam pēc ilgām diskusijām dots nosaukums — Latvijas Tautas fronte. Būt par Latvijas Tautas frontes biedru nozīmē uzņemties lielu atbildību ne tikai par Latvijas, bet arī par visas Baltijas likteni, jo no stipras Latvijas lielā mērā atkarīga stipra Igaunija un stipra Lietuva. Iekšēji sašķēlusies Latvija nozīmē arī sašķeltu Baltiju, un tāpēc man gribas pašā mūsu kongresa sākumā aicināt visus delegātus runāt par galveno, par vienību, atstājot mūsu iekšējo — personisko vai grupu — dramatismu ikdienišķāka rakstura diskusijām. Latvijai jākļūst par trīs republiku vienotāju. Pēc manām domām, jau 1989. gadā ir jāorganizē Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Tautas frontes kopēja asambleja, kuras uzdevums būtu Baltijas konsolidācija par labu sociālisma jaunai kvalitātei. (Aplausi.)

Ņemot vērā, ka Latvijas demogrāfiskā situācija Baltijas telpā ir visdramatiskākā un ka vienīgi mūsu teritorijā pamatnācija acīmredzot jau kļuvusi par minoritāti, Latvijas Tautas frontei īpaša uzmanība jāveltī ekonomikas revolucionārai pārkārtošanai, lai pilnīgi novērstu tās ekstensīvu attīstību, lai lēmums par lauksaimniecības prioritāti nepaliktu uz papīra, un lai vēlreiz pieprasītu valdībai Latvijas demogrāfiskās attīstības ģenerālkoncepcijas izstrādāšanu, kurā bez aplinkiem tiktu pateikts, kāda būs iedzīvotāju nacionālā struktūra 2015. gadā. Lieku reizi gribas atgādināt Latvijas Rakstnieku savienības valdes un citu radošo savienību plēnuma Rezolūcijas prasību par to, lai Latvijas Komunistiskā partija uzņemtos savu likumsakarīgo pienākumu nodrošināt ne tikai latviešu nācijas saglabāšanu, bet arī attīstību un strauju uzplaukumu. Latvijas Tautas fronte darīs visu, lai jaunā kvalitātē risinātu latviešu un citu tautību cilvēku attiecības, nodrošinot latviešu nacionālās pašapziņas brīvu izpausmi. Tieši Tautas frontes biedriem jāuzņemas atbildība par to, lai netiktu aizskarta nevienas tautības cilvēka personiskā, cilvēciskā cieņa. Šādai attieksmei jākļūst par mūsu darbības pamatu. Tanī pašā laikā mums jādara viss, lai Tautas frontē neiekļūtu cilvēki, kuru domāšana un darbība nav brīva no staļiniskās koloniālpolitikas izpausmēm, kas mūsu valsts skaitliski lielāko tautu centusies pazemot, provokatoriski atvēlot tai administratortautas funkcijas.

Staļinisms un tikai staļinisms ir vainojams tautu naida kurināšanā, un cīnīties ar staļinisma sekām nozīmē būt patiesi Latvijas Tautas frontes biedram. Es teikšu vēl vairāk — Latvijas Tautas frontes biedram, neatkarīgi no viņa tautības, partijības un reliģiskās pārliecības, nekaitējot visas PSRS nacionālajām interesēm, jāveicina to seku reāli iespējamā likvidēšana, kas hitlerisma—staļinisma sazvērestības rezultātā tika pasludināta tā saucamajā Ribentropa—Molotova paktā. Hitlerisma un staļinisma upuri ir ikviena padomju nācija un visa 2. pasaules karā paverdzinātā Eiropa. Lai mēs nekad nebeidzam lepoties, ka latviešu strēlnieku 201. divīzija Sarkanās armijas rindās kopā ar sabiedrotajiem cīnījās pret fašismu.

Cienījamie delegāti un viesi! Latvijas Tautas fronte ir ar mieru sasaukt kā Latvijā dzīvojošo tautību forumu, tā arī latviešu nācijas forumu. Katrai mazākumtautībai Latvijā ir jānodrošina tiesības uz kultūras un izglītības autonomiju — gan krieviem, gan ebrejiem, ukraiņiem, baltkrieviem, poļiem, gan lietuviešiem, čigāniem u. c. Mēģinājumiem radīt jaunu etnisku jēdzienu, es uzsveru, etnisku jēdzienu — padomju tauta —, nav nekāda sakara ar marksismu. Tas ir zooloģisks eksperiments ar cilvēkiem. Un to var salīdzināt ar Lisenko avantūru augu valstī. (Aplausi.)

Krievs ar padomju pasi kabatā vienmēr gribēs palikt krievs. Un nevienam nav tiesību viņam to liegt. Gluži otrādi. Mums ir jārada garantija arī baltkrievam būt baltkrievam, ebrejam būt ebrejam, un 35 tūkstošiem lietuviešu Latvijā mums nav tiesību liegt lietuvisko identitāti. Latvijas etniskais sastāvs ir bagāts. Un staļinisma kultivētā vienas tautas stādīšana augstāk par citām nav nekas cits kā provokācija pret šo tautu. Atcerēsimies Latvijas Saeimas deputāta Raiņa cīņu par baltkrievu kultūras autonomiju Latvijā. Šodien Latvijā dzīvo ap simt tūkstošu šīs tautības pārstāvju. Eposa «Lāčplēsis» svinību laikā baltkrievu dzejnieks Sergejs Paņizņiks iesniedza lūgumu Latvijas Tautas frontei organizēt tās aizbildniecībā baltkrievu biedrību «Sābris», un man gribas teikt, ka tā būtu arī Raiņa sabiedriski politiskās tradīcijas turpināšana, ja mēs veicinātu šādas biedrības nodibināšanu. Apsveicama ir poļu un ebreju, un jebkuras citas Latvijas etniskās grupas vai tautības kultūras biedrību radīšana. Vērtējot 1941. gada asiņaino vasaru, kurā Hitlers ar Staļinu izprovocēja kā 14. jūnija latviešu Golgātu, tā arī ebreju masveida noslepkavošanu kara pirmajās dienās, mums ar vēsturnieku palīdzību ir atklāti jāpārrunā šī traģēdija. Mūsdienīgs latviešu ebreju dialogs liktu drošus pamatus humānai un uzticības pilnai sadarbībai nākotnē. Šāds dialogs būtu arī solis pretim Ribentropa—Molotova pakta psiholoģisko seku likvidēšanai ļaužu apziņā. Latvijas tautību forumā daudz varētu palīdzēt tādi Latvijā dzīvojošie krievi kā Marina Kosteņecka, Ludmila Azarova, Roalds

Dobrovenskis un Vladlens Dozorcevs, kuriem neklājas viegli, jo viņiem jāizjūt divkāršas sāpes — kā Latvijas krievu, tā Latvijas latviešu sāpes. No šis tribīnes man gribas pateikt paldies par viņu lielo darbu, uzturot spēkā Latvijas godu un izskaidrojot latviešu nācijas likumīgās intereses ne pārāk informētai un bieži vien pat dezinformētai auditorijai. (Aplausi.) Manuprāt, mums ir jāveicina somugru biedrības radīšana Latvijā, lībiešu un igauņu nacionālās intereses var tikai bagātināt Latvijas dzīvi kā emocionāli, tā arī intelektuāli, nemaz nerunājot par latviešu īpašo pienākumu pret lībiešiem.

Latviešu traģēdija Latvijā izskaidrojama kā ar mūsu sociālu un nacionālu revolucionāro aktivitāti visās trīs Krievijas revolūcijās, tā arī ar upuriem Pilsoņu karā, arī staļiniskajās raganu prāvās un deportācijās, arī hitlerisma genocīdā, ar 2. pasaules kara frontu upuriem, ar aizplūšanu trimdā, kā arī ar ekstensīvās ekonomikas politikas centieniem izjaukt taisnīgas tautību proporcijas zemē, kurai nosaukumu devusi pamatnācija. Visa tā rezultātā, kā jau teicu, ierosinu sasaukt iepriekšminēto latviešu nācijas forumu Rīgā. Šinī forumā nacionālās konsolidācijas nolūkā šīs zemes saimniekiem — latviešu tautai — būtu jāuzņem tautieši kā no citām padomju republikām, tā arī no ārvalstīm. Diskusijā, kurai jābūt brīvai no politiski radikālām pretenzijām, varētu tikt skartas ekonomiskas, sociālas, kulturālas, reliģiskas sadarbības iespējas. Šinī forumā varētu tikt meklēti latviskās identitātes garanti, kurus Latvijas Tautas fronte sadarbībā ar valsts iestādēm var sniegt tiem latviešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nedzīvo Latvijā, un, savukārt, gūt ļoti daudz jauna un kvalitatīva arī no viņiem. Varbūt, ka šinī Tautas frontes dibināšanas kongresā izskatāms jautājums par ārzemju latviešu, kā arī citās republikās dzīvojošo tautiešu atbalsta grupu organizēšanu Latvijas Tautas frontes ietvaros. Īpaši svarīgs ir arī jautājums par Latvijas piedalīšanos Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, un, manuprāt, mūsu tautas gribu šajā jautājumā vakar spoži demonstrēja tautas manifestācija Mežaparkā.

Cienījamie delegāti un viesi! Mana ievadruna mūsu vēsturiskajā Tautas frontes dibināšanas kongresā vairāk dibināta uz nacionālo attiecību iztirzāšanu, mazāk uz jautājumiem, kas skar jaunceļamās Latvijas ekonomiku un kultūru. Taču tanī pašā laikā katram ir skaidrs, ka tās ir savā starpā saistītas problēmas. Nacionālās problēmas nevar atrisināt bez ekonomisko problēmu risināšanas. Latvija netiks ārā no birokrātijas slazdiem, ja lēmumi par ekonomikas raksturu republikā paliks tikai politisku deklarāciju līmenī. Nacionālās attiecības nedemokratizēsies, ja nedemokratizēsies ekonomika. Bet demokratizācija iespējama tikai decentralizētā sistēmā. Decentralizēta ekonomika ir ceļš uz demokrātiju. Savukārt demokrātija ir ceļš uz republikas suverenitāti un tautas pašnoteikšanos. Tas ir smags ceļš, kas ejams Tautas frontei kopā ar visas sabiedrības progresīvajiem spēkiem. Tas ir ceļš uz tiesisku valsti, uz valsti, kura nestu atbildību savu pilsoņu priekšā un kura aizstāvētu katra pilsoņa tiesības paust arī neoficiālus uzskatus. Mūsu tautai nav citas alternatīvas. Ir tikai smagā ceļa izvēle. Jo kas cits atliek tautai, kura no nācijas pārvēršas par iedzīvotāju grupu, kā tagad sākts klasificēt. Tā ir bīstama klasifikācija, jo vedina mūs aizmirst, ka latvieši ir nācija, kura dzīvo savā valstī, kamēr citu tautību cilvēki etniski pieder tām nācijām, kuru valstiskie veidojumi pastāv ārpus Latvijas un kuri aizstāv arī viņu intereses. Tanī pašā laikā mēs visi esam Latvijas pilsoņi, un kaut arī šis statuss vēl nav noteikts oficiāli, tas reāli pieprasa steidzamu jautājuma atrisinājumu. Šīs pārdomāsies neveltu kā pārmetumu nevienam godīgam cittautietim Latvijā. Šīs domas es veltu ekonomistiem un plānotājiem kā centrā, tā arī republikā, kuri līdz šim ir tīšām vai netīšām aizmirsuši, ka ekonomikā ir jāievēro arī ētiskais moments, citiem vārdiem, nacionālās intereses. Taču vainot nevar arī tikai ierēdņus, jo, darbodamies valstī, kurā tiesiskums ir tikai nupat, nupat vārdā nosaukta nogrimusī pils, viņi bieži vien ir bijuši spiesti rīkoties nelikumīgi un neētiski. Tātad — tiesiska valsts. Šim partijas izvirzītajam mērķim jākļūst par Latvijas Tautas frontes credo. Ja fronte, tad cīņa. Ja cīņa, tad kopā ar visiem progresīvajiem nepakļāvīgajiem spēkiem pret birokrātisko patvaļu, pret administratīvo sociālismu, pret staļiniskajām metastāzēm. Bet cīņa nav tikai demonstrācijas, ielu gājieni, mītiņi, piketi. Politiskā cīņa ir visu demokrātisko institūtu funkcionēšana. Mēs dzīvojam vienpartijas sistēmā. Taču mūsdienu vienpartijas sistēma kvalitatīvi atšķiras no Staļina un Brežņeva vienpartijiskās varas monopolizācijas. Mūsdienu situācijā atraisās uzskatu plurālisms kā pašā Komunistiskajā partijā, tā arī visā sabiedrībā, un veicināt šo plurālismu ir mūsu visu svēts pienākums. Latvijas Tautas frontei, manuprāt, nav jācenšas kļūt par partiju, jo arī Komunistiskās partijas lielākā nelaime ir tieksme birokratizēties, kompromitēties ar lieku traucējošu pārvaldes aparātu, kas bremzē attīstību un brīdina pasaules tautas no padomju administratīvā sociālisma modeļa. Šodien uzskatu plurālisms valda arī jaundibinātajā Latvijas Tautas frontē. Tieši tas, manuprāt, palīdzēs Tautas frontei piedalīties Latvijas demokratizācijā un tās izveidē par tiesisku valsti, tātad — cīņā par republikas un tautas dzīvības interesēm. Es te domāju vēlēšanas. Saskaņā ar PSRS Konstitūciju, Latvijas Tautas fronte būs tiesīga uzstādīt savus kandidātus visu līmeņu padomju vēlēšanās, līdz pat Latvijas PSR un PSRS Augstākajai Padomei. Tas ir politiskās cīņas pamats — demokrātiskas vēlēšanas. Vēlēšanas un vienīgi vēlēšanas, kas notiks pēc tautas gribas, likvidēs līdzšinējo praksi, kad izvirzījās cilvēki pēc negatīvas atlases principa, kad amatus ieņēma karjeristi, lišķi, kukuļņēmēji, un, kā rāda dažu republiku un pat centra piemēri, — arī kriminālnoziedznieki, kuri jau ir nokļuvuši un vēl turpina nokļūt uz apsūdzēto sola.

Cienījamie delegāti! Latvijas liktenis ir mūsu rokās! Divdesmitais gadsimts ir latviešus uznesis augstu vēstures galotnē un triecis dziļi bezdibenī. Divdesmitais gadsimts, pirmais pēc septiņsimt gadu verdzības, iezīmējas ar Latvijas pirmā valstiskuma nodibināšanu, un šodien mēs nu esam aicināti atjaunot īsta sociālisma kvalitāti, atzīstot Latvijas Republikas pastāvēšanu no 1920. līdz 1940. gadam. Latvijas Tautas fronte, kuras organizēšanās intensīvi sākās 1988. gada 30. augustā, kad kopā sapulcējās Radošo savienību kultūras padome un iniciatīvas grupas, kļūst par sabiedriski politisku realitāti. Latvijas Rakstnieku savienība un īpaši Latvijas Mākslinieku savienība šīs trīsdesmit astoņas dienas nenodarbojās ar radošo darbu un kultūras jautājumiem, mums nācās uzklausīt tautas sāpes un tautas ilgas, bet vēl stiprāka par sāpēm un ilgām izrādījās tautas uzticība un apņēmība rīkoties konkrēti un atkal iztaisnot muguru pēc ilgiem administratīvās apspiestības gadiem. Šobrīd atrodas cilvēki, kuri mums pat no augstām tribīnēm iesaka labāk gleznot un rakstīt, nekā jaukties politikā. Atļaujiet man jums šajā sakarā atbildēt, cienījamie biedri. Mēs ļoti labprāt to darītu, ja politiķi nebūtu noveduši strupceļā partiju, valsti un tautu. (Aplausi.) Un mēs atkal atgriezīsimies pie baltas papīra lapas un audekla, līdzko jutīsim, ka cilvēki savu sāpju un slāpju mierinājumu atrod tautas deputātu padomēs, partijas komitejās un izpildvaras instancēs, nevis rakstnieku, mākslinieku un citās radošajās savienībās. (Aplausi.) Kāpēc jūs nepārmetat tiem rakstniekiem, kuri kara laikā brīvprātīgi devās uz fronti, lai cīnītos? Kāpēc jūs pārmetat mums, ja mēs dodamies aizstāvēt savu Dzimteni un Tēvzemi Tautas frontē? (Aplausi). Ārsti, kas iesaistījušies Tautas frontes orgkomitejā, tikai tad atgriezīsies savās slimnīcās, un inženieri savos kabinetos, bet mūzikas un mākslas zinātnieki tad nodosies daiļo mākslu analīzei un pētniecībai, kad Latvijas PSR Augstākā Padome būs spējīga pieņemt no administratīvā centra neatkarīgu, bet Latvijas tautā apspriestu likumdošanas aktu par republikas pilsonību, kad Ministru Padome garantēs loģisku ekonomiku, kura neveicinās nācijas iznīcināšanu. Tikai tad mākslinieciskā inteliģence un tehniskā inteliģence varēs pa īstam atgriezties savās profesijās, kad Latvija netiks iztirgota centralizētajai ierēdniecībai. Kamēr tas nebeigsies, mēs upurēsim savus talantus politikai, kaut arī esam tikai politiskā darba amatieri. Jo ko līdz mūsu poēmas un gleznas, mūsu simfonijas un skatuves spēles, ja zūd tauta, ja brūk Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas tiesiskais valstiskums, ja pašcieņa tiek nozākāta par nacionālismu, bet klaidonības kosmopolītisms izpelnās internacionālisma titulu. (Aplausi.) Latvijas Tautas frontes divi tūkstoši trīs simti un varbūt jau vairāk atbalsta un iniciatīvas grupas šodien apvieno apmēram 115 tūkstošus visu, es uzsveru, visu Latvijas tautību iedzīvotāju. Tas ir spēks. Tas ir spēks, kas Latviju veido par saprašanās tiltu starp Igauniju un Lietuvu un nevis par ķīli, kas šķeltu Baltiju. Nākotnē būs ļoti svarīgi, kā Latvijas Tautas frontes biedri darbosies katrs savā vietā, pilsētu un lauku darba kolektīvos, mācību iestādēs, zinātniskās pētniecības institūtos, arī administratīvajās instancēs. Tautas frontes biedriem nav jākopē centra, tas ir, Rīgas, darbība, un nav jāimitē rosība. Katra darbības imitācija ir jebkuras organizācijas krahs. Šādus rūgtus brīžus ir piedzīvojušas mūsu arodbiedrības, kas no darbaļaužu interešu aizstāvēm bieži vien pārvēršas par slimokasēm, kā arī komjaunatne, kas vēl nesenā pagātnē imitēja trauksmainus jaunekļus, bet īstenībā jau jaunos gados bija administratīvas rūsas saēsti birokrāti. Ja katrs Tautas frontes biedrs iejauksies dzīves problēmās, neprasot nevienam atļauju, bet vadoties no savas sirdsapziņas, ja katrs Tautas frontes biedrs rīkosies par labu sabiedrībai, nevis vadošās birokrātijas kaprīzēm, tad ceļš uz suverēnu Latvijas Republiku vedīs pretim mērķim. Taču tas viss prasa lielu vīrišķību, prasa risināt dialogu ar partijas līderiem, kādi mūsu republikā nenoliedzami ir. Šodien mēs zinām to partijas līderu vārdus, kuru rīcība sakrīt ar sabiedrības absolūtā vairākuma interesēm. Un mēs esam kopā ar viņiem. Es pieļauju, ka daudzi partijas vadītāji šinī atmodas laikmetā kļūs arī par lielāka vai mazāka mēroga Tautas frontes līderiem. Partijas autoritāte no tā tikai iegūs. Darbojoties Tautas frontē, partijas vadītāji var iegūt arī jaunu kvalitāti, ko viņiem nespēj garantēt izolēti kabineti un izvairīšanās no tautas sūrās ikdienas. Man gribas jautāt, vai pašreiz Latvijā notiek brīnumi? Vai notiek dziļas ekonomiskas un politiskas reformas? Bet varbūt tā ir tikai kosmētika, kad sarkanbaltsarkanas krāsas klājas pāri 1939., 1949. un 1959. gada asiņojošām brūcēm un kad «Dievs, svētī Latviju» maigi iežūžo ausīs, lai notušētu tankodroma rēkoņu? Tie ir jautājumi, kuri kā matracī sadzītas naglas liedz mums aizmigt eiforiskas apmierinātības miegā. Tie ir jautājumi, kurus nepārtraukti jāizvirza Tautas frontes ierindniekiem un ģenerāļiem, ja tādi atradīsies. Nedz cenzūras vaļā palaistie mākslas darbi, nedz dievnamu atsvabinātie zvani vēl nav galīga uzvara. Tauta vēl nezina savas tiesības. Tādēļ Tautas frontes juristiem būs jāveic visas mūsu nācijas tiesiskā izglītošana, organizējot lekcijas, kursus, seminārus. Tautas frontes biedriem un visai organizācijai modri jāseko, lai republikas pāreja

uz saimniecisko aprēķinu tiktu reāli izmantota. Jo izrādās, ka tam ir mazāk šķēršļu, nekā liecina nedrošība un apjukums Rīgā. Latvijas Tautas frontei ar visām tās rīcībā esošām konstitucionālām tiesībām aktīvi jāveido sabiedrības doma par revolucionāru Latvijas ekonomikas rakstura izmaiņu. Latvijas Tautas frontei jāizmanto tas intelektuālais potenciāls, kas ir tautas rīcībā, bet kuru administratīvā birokrātija ignorē vai izliekas neredzam brīdī, kad Latvijai ir reālas iespējas iegūt ekonomisku suverenitāti. Frontei jāveicina neoficiālā intelekta piesaistīšana Latvijas ekonomiskās attīstības ģenerālkoncepcijas projekta izstrādāšanai, jo presē publicētais projekts uzskatāms par stagnācijas laiku stereotipu. Latvija tikai tad atgūs savu vēsturiski tradicionālo raksturu, kas atbilst pamatnācijas mentalitātei, ja tās ekonomika tiešām iegūs lauksaimniecisku raksturu un ja šo lielo mērķi pēc tā sasniegšanas tauta pati būs spējīga nosargāt. Latvijas Tautas fronte nodarbosies ar tautas diplomātiju starptautiskajā dzīvē un sadarbosies ar radniecīgām organizācijām citās republikās, citās sociālisma zemēs un arī Rietumvalstīs. Mēs jau šodien piesakām Tautas frontes kā organizācijas līdzdalību Latvijas PSR diplomātiskajās attiecībās ar ārvalstīm, starptautiskos forumos, personiskos un ģimeņu kontaktos. Latvijas Tautas frontes biedriem ir jākļūst par sava veida Latvijas tautas sūtņiem starptautiskajā dzīvē. Mēs iestājamies arī par Latvijas PSR konsulātu atvēršanu ārvalstis un par Latvijas televīzijas, radio un preses akreditēšanu zemēs, kas ir mūsu ģeogrāfiskie kaimiņi. Vai tas ir normāli, ja, piemēram, laikrakstam «Literatūra un Māksla» nav sava korespondenta Skandināvijas valstīs? Vai tiešām latviešu tautas psiholoģijā nav izveidojies kropls priekšstats par to, ka Zviedrija, piemēram, atrodas aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, bet Azerbaidžāņa tepat blakus? Vai tas ir normāli, ja mēs ik nedēļas neuzzinām, kas jauns Somijas, Zviedrijas vai Norvēģijas kultūras dzīvē? Kāpēc tik rūpīgi slēgtā robeža ar Rietumiem tiek uzskatīta par normālu, bet priekšlikums par pilsonības noteikšanu Latvijas PSR ieceļotājiem pāri austrumu robežai — aprejama un nosodāma? Arī tas ir Tautas frontes pienākums — atjaunot Latvijas tiesības izjust kā savus vēsturiskos kaimiņus tās tautas, kas dzīvo pie Baltijas jūras, un līdzās igauņiem, lietuviešiem, krieviem uzturēt ciešus kultūras un ekonomikas sakarus ar somu, zviedru, norvēģu, dāņu, poļu, vācu tautām. Veidot kontaktus ne tikai privileģētu un preparētu delegāciju veidā, bet padarīt tos atkarīgus vienīgi no pilsoņu ekonomiski finansiālajām iespējām.

Cienījamie delegāti! Šodien un rīt šeit runās daudz speciālistu, kas ir spējīgi izanalizēt situāciju Latvijā un sniegt reālus priekšlikumus revolucionārām pārmaiņām. Es šeit nemaz nerunāju par Latvijas traģisko ekoloģisko situāciju, par armijas nekontrolējamo ekoloģisko darbību, par neatkarīgas izglītības sistēmas radīšanu republikā, par Vissavienības patvaļu, rekvizējot republikas nopelnīto valūtu, par sociālā taisnīguma neievērošanu attiecībā uz pamatiedzīvotājiem. Par traģēdiju, kas piemeklējusi latviešu zemniekus, izsūtot un iztrencot viņus no laukiem. Es gribu izteikt lielu atzinību Latvijas Mākslinieku savienībai un tās vadītājai Džemmai Skulmei, kura laipni atvēlēja Mākslinieku savienības telpas Tautas frontes koordinācijas centram. Es gribu (aplausi)… es gribu izteikt lielu pateicību Tautas frontes koordinācijas centra vadītājai Sandrai Kalnietei, kura ziedoja savu enerģiju un veselību Tautas frontes nodibināšanai. (Aplausi.) Es gribu izteikt pateicību literatūrkritiķim Jānim Škaparam, juristiem Ilmāram Bišeram, Edgaram Meļķīsim, Jurim Bojāram, muzikologam Arnoldam Klotiņam, Dabas muzeja direktoram Vilim Krūmiņam, komponistam Raimondam Paulam un režisoram Pēterim Pētersonam, rakstniecēm Marinai Kosteņeckai un Ludmilai Azarovai, strādniekiem Sergejam Jegorjonokam un Vladimiram Bogdanovam, preses centra vadītājam Aivaram Baumanim un Vladimiram Stešenko, es gribu izteikt atzinību orgkomitejai, kura šodien noliek savas pilnvaras, ģeogrāfam Valdim Šteinam, mākslas zinātniekam Herbertam Dubinam, inženierim Dailim Sniedzem, dakterim Jurim Vidiņam, žurnālistam Jānim Rukšānam, arhitektam Jānim Dripem, sabiedriskajam darbiniekam Eduardam Berklavam, žurnālistei Irinai Ļitvinovai, garīdzniekiem Jurim Rubenim, Modrim Plātēm un Ludvigam Almeram, inženierim Jurim Ziemelim, pasniedzējam Jānim Gulbim, visiem, visiem, kas vairāk vai mazāk intensīvi piedalījās organizatoriskajā darbā, un, lūdzu, piedodiet, ja es kādu šeit nenosaucu. Īpaša pateicība laikraksta «Padomju Jaunatne» un «Sovetskaja Molodež» redaktoriem Andrejam Cīrulim un Aleksandram Bļinovam, kuru izdevumi kļuva par Tautas frontes pozīciju paudējiem. (Aplausi.) Vēl lielāku atzinību es izsaku katram Tautas frontes atbalsta grupas ierindas dalībniekam, bet it īpaši tiem, kuri par drosmi iestāties Tautas frontē tika administratīvi sodīti un pat atlaisti no darba. Mums mēģina pārmest Tautas frontes tā saucamo viennacionālo raksturu. Taču šī aile aptaujā mūs interesēja vismazāk. Tādas aptaujas atbalsta grupas sarakstos nemaz nav. Manuprāt, no cilvēka tautības nav atkarīgs progress. Ceļu uz Tautas fronti atrada un atradīs visi, kas Latvijas brīvību un uzplaukumu stāda augstāk par sava personiskā labuma interesēm. Cik man zināms, bez jebkādām statistikas uzskaitēm, šādi cilvēki ir ne tikai latviešu, kas ir Latvijas pamatnācija, bet arī visu citu tautību iedzīvotāju vidū. Un vēl. Latvijas patriotismu tieši proporcionāli nenosaka tautības skaitliskā pārstāvniecība, bet gan katra cilvēka kultūras līmenis un elementārā takta izjūta pret zemi, kas mūs visus baro, un kurai vienīgajai mēs esam nolēmuši lūgt trīs saujas smilšu, kad būs lemts.

Es vēlu kongresam atrast piecus vai septiņus līderus, un nolemt — atteikties no priekšsēdētāja amata, lai novērstu iespēju voluntāriski apdraudēt Tautas frontes demokrātisko raksturu. Es vēlreiz vēlu kongresam raženu darbu. Lielu vienprātību mūsu tautas galveno interešu un visas Baltijas labā. Mēs uzvarēsim! Un lozungs «Par tiesisku valsti Latvijā» šodien, juristu valodā pateikts, nozīmē to pašu, ko dzejnieks pirms simtu piecpadsmit gadiem pateica trīs maģiskos vārdos — «Dievs, svētī Latviju!». Paldies. (Aplausi.)