Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Rītos dziedājām himnu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījis G. Lociks

Kas jūs tajā laikā bijāt?

Es toreiz biju Daugavpils Pedagoģiskās universitātes students, mācījos par matemātikas skolotāju, otrajā kursā.

Kad jūs aizbraucāt uz barikādēm, cik ilgi tur bijāt?

Nākamajā dienā pēc Lietuvas notikumiem, uz krastmalu. No rīta nokārtoju eksāmenu, pēcpusdienā ar vilcienu devos uz Rīgu. Barikādēs biju divas nedēļas, līdz tai dienai, kad sāka tās jaukt nost.

Kurās vietās jūs barikādēs bijāt?

Lielākā daļa studentu no institūta devās uz manifestāciju, pēc tam brauca atpakaļ kārtot eksāmenus, un nākošajā dienā brauca atpakaļ uz Rīgu. Es rīkojos otrādi, nokārtoju eksāmenus, tad braucu uz Rīgu.

Visu barikāžu laiku biju pie vienas barikādes — Dzirnavu ielā (telefoncentrāle). Barikāde bija starp Krišjāņa Barona un Čaka ielu. Uz citām barikādēm negāju, jo biju atbildīgs par savējo un uzskatīju, ka klīšanai starp barikādēm nebija jēgas. Sākumā dežurēju telefoncentrālē, kontrolēju caurlaides, dežurēju uz pašas barikādes, centrāles pagalmā, uz apkārtējo namu jumtiem. Pēc divām pirmajām dienām atbildīgais par barikādēm uzticēja man vadīt jauniešu grupu, bijām 20–30 cilvēki. Veicām dežūras apkārtējās ielās, izložņājām visu tuvējo māju jumtus, tā nosakot iespējamos omoniešu pienākšanas ceļus. Atbildīgās vietās izvietojām savus posteņus.

Kam jūs pakļāvāties?

Mūsu centrs atradās pretim telefoncentrālei — veikalā, kurš tobrīd tika remontēts, tādēļ mēs nevienu netraucējām, tagad tas ir sporta preču veikals. Mēs pakļāvāmies tikai norādījumiem no Tautas frontes štāba, Ministru Padomes, Augstākās Padomes. Katrā no barikādēm bija savs atbildīgais, kā tas tika ievēlēts, nezinu. Mūsu vadītājs bija zinātniskais darbinieks no Neorganiskās ķīmijas institūta. Ēdienu katru dienu nesa apkārtējie iedzīvotāji un dažādu sabiedriskās ēdināšanas iestāžu darbinieki.

Kā jūs uztvērāt OMON vienības uzbrukumu Iekšlietu ministrijai?

Mēs to dzirdējām, redzējām, mūsu novērotāji paziņoja, ka viņi ir iebraukuši pilsētā, un mēs bijām gatavi, ka viņi var uzbrukt jebkurai barikādei. Kad izdzirdējām šāvienus, sapratām, ka ir sākusies omoniešu operācija. Sākumā domājām, ka viņi ieņems Ministru Padomi. Mēs aiztaisījām ciet barikādes un nelaidām nevienu ne iekšā, ne ārā. Izveidojām vairākas šķēršļu joslas, aiz katras no tām stāvēja cilvēki, gatavi aizstāvēt savu vietu un teritoriju. Es stāvēju tieši pretim ieejai telefoncentrālē. Man pretim bija stiepļu žogs, pāris smilšu maisi un aizmugurē aizslēgtās, aizbarikādētās telefoncentrāles durvis. Mans ierocis bija metru garš trīsdzīslu elektrokabelis un uz ritenīšiem pārvietojamais augstspiediena ugunsdzēšamais aparāts. Būtībā nebija, ne kur atkāpties, ne kur aiziet. Es pats ar trim saviem jaunajiem draugiem izvēlējos šo vietu, apzinoties — ja būs uzbrukums, mēs tur arī paliksim.

Vai bija vēl kādas saspringtas situācijas?

Vairākas reizes bija viltus trauksmes, kad omonieši, skaļi bļaudami, brauca garām, bet neuzbruka. Bet to jau nezini, kad ienaidnieks uzbruks, vienmēr jābūt gatavam.

Bez incidentiem atmiņā spilgti saglabājies tas, ka mūsu vidū bija latvieši, poļi, krievi, ukraiņi — visdažādāko tautību cilvēki. Aktīvi un organizēti barikādēs piedalījās invalīdi (kurlmēmie u.c.).

Kādi valstsvīri pie jums bija ieradušies?

Vienu reizi bija atbraucis Godmanis. Viņa attieksme bija visnotaļ augstprātīga.

Pastāstiet par dzīvi barikādēs.

Barikādēs lielākais vairums bija nevis rīdzinieki, bet cilvēki, kas sabraukuši no dažādiem novadiem. Mēs nodibinājām kārtību ne tikai barikādē, bet arī tuvākajos piecos, sešos kvartālos. Mūsu novērošanas posteņi viesa uzticību rīdziniekos, un viņi nāca klāt un teica paldies par to, ka tas laiks noziegumu ziņā bija pats mierīgākais Rīgā, to apliecina arī statistika. Visgrūtākie un bīstamākie posteņi bija uz jumtiem, un tieši tur jaunieši deva vislielāko ieguldījumu. No dežūrām brīvajā laikā gulējām uz sanitārajām nestuvēm vai uz grīdas, gadījās arī — pie ugunskura. Sešos no rīta Latvijas Radio translēja valsts himnu, un mēs visi cēlāmies un dziedājām to, neatkarīgi no tā, vai kāds tikko bija aizmidzis vai gulējis ilgāku laiku. Daudzas grupas atbrauca uz dienu vai divām, jo mājās palika saimniecība, lopi, bērni, kurus uz ilgāku laiku nevarēja atstāt. Tās nomainīja citas.

Vai uz barikādēm braucāt caur Koordinācijas centru vai paši uz savu roku?

Uz savu roku, jo es domāju meklēt studentus, kuriem vajadzēja būt pie televīzijas torņa, bet man Koordinācijas centrā pateica par telefoncentrāli. Tur arī paliku.

Kā notika jūsu aizbraukšana no barikādēm?

Barikādes nepārtraukti gribēja iznīcināt ne tikai omonieši, bet arī daudzi tā laika valsts ierēdņi. Mēs bieži saņēmām pārmetumus, ka izmantojam lauksaimniecības tehniku un traucējam transporta kustību. Vairākas dienas pēc notikumiem pie Iekšlietu ministrijas barikādes sāka samazināties, jo tika nolemts aizsargāt nevis apkārtējās teritorijas, bet tieši pašus objektus iekšpusē. Mēs sapratām, ka esam lieki, un katrs devāmies uz savām mājām, neviens mums neteica ne paldies, ne uz redzēšanos.

Kā pret piedalīšanos barikādēs izturējās jūsu vecāki?

Par manu braucienu ļoti pārdzīvoja vecāki, jo tas bija nemierīgs laiks un man bija slima mamma. Ar asarām acīs, bet tomēr viņa mani palaida. Es mēģināju pēc iespējas biežāk zvanīt uz mājām, stāstīt, kā man iet barikādēs. Toreiz telefoncentrālē barikāžu dalībniekiem tika iedalīts viens telefons. No tā par brīvu varēja zvanīt radiniekiem pa visu Latviju. To arī izmantojām, lai pārbaudītu informāciju par krievu karaspēka kustību Latvijā.

Kā jūs ieteiktu pieminēt barikādes?

Mēģināt apzināt visus barikāžu dalībniekus. Ar valsts finansējumu rīkot barikāžu atceres dienas visā Latvijā: ik pilsētā, ik pagastā, ik skolā.

Tagad esat žurnālists. Vai barikādes ietekmēja jūsu profesijas izvēli?

Jā, ietekmēja, jo divās nedēļās redzēju, kā veidojas un izšķiras Latvijas valsts liktenis. Tā pacilātības sajūta un patriotisms pavada mani visu laiku. Ja būtu nepieciešams, vēlreiz ietu un rīkotos vēl aktīvāk.

 

 

Pierakstījis  G. Lociks