Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kongress vai Augstākā Padome?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Pēdējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā tika pieņemta vesela virkne svarīgu un principiālu lēmumu. Neizlemts palika tikai viens jautājums, ko apsprieda sesijā, – kādu augstāko valsts varas orgānu mēs vēlēsim nākamgad – vai pa vecam Augstāko Padomi vai republikas Tautas deputātu kongresu, kas savukārt ievēlēs Augstāko Padomi. Šis jautājums palika atklāts līdz nākamajai sesijai, un tā nu mums ir radies (manuprāt, bez īpašas nepieciešamības) vēl viens plašu diskusiju priekšmets. Arī es gribu šajā domu apmaiņā izteikt dažus apsvērumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka mans viedoklis atšķiras no dažu manu kolēģu viedokļa, kas tika pausts sesijā. Tas varēja radīt iespaidu, ka juristu vidū šajā jautājumā ir absolūta vienprātība. Tā nebūt nav, arī te, tāpat kā daudzās citās lietās, pastāv domu plurālisms. Es, piemēram, no pagaidām nelielās PSRS Tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes formēšanas un darbības pieredzes esmu izdarījis mazliet citādus secinājumus nekā mani kolēģi.

Vispirms gribētos teikt dažus vārdus par jautājuma vēsturi. Rekomendāciju nomainīt kā PSRS, tā arī savienotās un autonomās republikās tiešās vēlēšanās ievēlētās Augstākās Padomes ar divu augstāko valsts varas orgānu simbiozi (Tautas deputātu kongress – Augstākā Padome) pieņēma XIX Vissavienības partijas konference. Visai dīvaini gan bija tas, ka šī rekomendācija būtiski mainīt augstāko valsts varas orgānu struktūru tika pieņemta bez plašākas diskusijas. Konferences delegāti asi diskutēja par daudziem citiem jautājumiem, bet šo lielākā daļa vispār nepieminēja. Tas gribot negribot uzvedina uz domām, ka delegāti nebija paguvuši pienācīgi izstudēt aparāta sagatavoto lēmuma projektu un tāpēc pieņēma to bez iebildumiem.

Mūsu republikas juristi gan bija citādās domās un, kad visas tautas apspriešanai 1988. gada oktobrī tika nodoti attiecīgi PSRS Konstitūcijas grozījumi, lielum lielais vairums iebilda pret šiem grozījumiem, uzskatot tos par nepietiekami demokrātiskiem. Vairākos jautājumos mums toreiz izdevās panākt mums pieņemamākus formulējumus, bet jautājumā par kongresu centra viedoklis palika negrozīts. Man Rīgā gan izdevās pārliecināt PSKP CK sekretāru V. Medvedevu par to, ka tādās nelielās republikās kā Latvija nav nepieciešamības pēc diviem augstākiem valsts varas orgāniem. Diemžēl jau divas nedēļas vēlāk Maskavā par šo vienošanos neviens neko negribēja dzirdēt, un PSRS Konstitūcijā tika ierakstīts priekšraksts, ka arī visās savienotajās republikās ir nepieciešami kongresi.

Kad sāka darboties speciālistu grupa Latvijas PSR Konstitūcijas grozījumu un vēlēšanu likumu izstrādāšanai, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs, kas bija šo grupu nodibinājis, deva tai norādījumu stingri ievērot PSRS Konstitūcijas prasības. Tāpēc sākotnēji darba grupa arī izstrādāja variantu, kas paredzēja Tautas deputātu kongresu, tiesa gan, cenšoties maksimāli demokratizēt tā ievēlēšanas un darbības kārtību. Taču pēc tam PSRS tautas deputātu vēlēšanu gaitā pilnīgi pierādījās veselas virknes PSRS Konstitūcijas grozījumu nedemokrātiskais raksturs, un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs un Konstitūcijas komisija bija gatavi atkāpties no pilnīgas sekošanas PSRS Konstitūcijai. Tika atmestas deputātu vēlēšanas no sabiedriskām organizācijām, priekšvēlēšanu sapulces u. c. Es uzskatu, ka šajā brīdī vajadzēja atteikties arī no kongresa, jo, ja nenotiek vēlēšanas no sabiedriskām organizācijām, kongress zaudē savu jēgu. Vēl vairāk par to mani pārliecināja PSRS Tautas deputātu kongresa un Augstākās Padomes darbības prakse. Negribu te to sīki analizēt, īsā avīzes rakstā tas nav iespējams, tāpēc tikai īsi norādīšu uz tieši ievēlētas Augstākās Padomes priekšrocībām salīdzinājumā ar divpakāpju augstāko valsts varas orgānu sistēmu.

1. Kā juridiskas, tā arī politiskās zinātnes visā pasaulē par neapšaubāmu patiesību uz skata to, ka tieši ievēlēti tautas pārstāvības orgāni ir daudzkārt demokrātiskāki nekā tādi, kas ievēlēti daudzpakāpju vēlēšanās. Daudzpakāpju vēlēšanas vienmēr dod iespējas dažādiem spēkiem, arī aparātam, ietekmēt vēlēšanu rezultātus augstākās pakāpēs un tādējādi deformēt vēlētāju izteikto gribu. Tieši ievēlēta Augstākā Padome jebkuros apstākļos izpaudīs visu to politisko uzskatu spektru, kas valda vēlētāju vidū. Ja vēlēšanas ir netiešas, nebūt nav izslēgts, ka atsevišķi, samērā plaši, politiski strāvojumi, kas pastāv sabiedrībā, nav pārstāvēti Augstākajā Padomē. Tas neizbēgami novirzīs šos strāvojumus uz ārpusparlamentārām politiskās cīņas formām. Nedomāju, ka tas ir labākais ceļš.

Neviens no kongresa aizstāvjiem necenšas apgalvot, ka netiešas vēlēšanas būtu demokrātiskākas par tiešām. Es uzskatu, ka, veidojot nākotnes politisko struktūru Latvijā, mums nav jāpamatojas uz atsevišķiem pragmatiskiem blakusapstākļiem, bet ir jātiecas pēc maksimāla demokrātisma, jāveido tāda politiskā sistēma, kurā nebūtu nekādas iespējas izkropļot tautas izteikto gribu.

2. Dažkārt tiek izteiktas domas, ka daudzpakāpju Augstākās Padomes vēlēšanās varētu uzlabot Augstākas Padomes sastāvu, komplektēt to ar dažāda profila augsti kvalificētiem speciālistiem. Es apšaubu, ka aizklātās vēlēšanās, kandidātu skaitam pārsniedzot vietu skaitu, to varēs panākt. Prakse rāda, ka šādās vēlēšanās parasti zaudē izcilākās, bet reizē arī daudzšķautņainākās personības. Tā, piemēram, nesen notikušajās PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās no Maskavas izvirzīja vairāk kandidātu nekā bija deputātu vietu. Tādējādi nepietiekamu balsu skaitu ieguva tādi visā Savienībā plaši pazīstami sabiedriskie darbinieki kā socioloģe akadēmiķe T. Zaslavska, ekonomists profesors G. Popovs, partijas un valsts darbinieks B. Jeļcins, žurnālists G. Boroviks u. c. Vietas, uz kurām viņi pretendēja, ieņēma strādnieki, kalpotāji, pensionāri, kurus gan tikai nedaudzi pazīst, bet kuri tieši tāpēc arī neradīja neviena iebildumus. Tā nu Maskavas pārstāvju darbība PSRS Augstākajā Padomē ir maz jūtama.

Ja tomēr arī sākotnēji izdotos izveidot sabalansētu Augstākās Padomes sastāvu (tam es maz ticu), tad nevar zināt, par ko tas pārvērtīsies pēc ikgadējās deputātu rotācijas. Pēc daļas deputātu ikgadējas pārvēlēšanas sabalansētība var pārvērsties savā pretpolā.

3. Divpakāpju augstāko valsts varas orgānu uzbūve noved pie nevienlīdzības deputātu vidū. To pierāda PSRS pieredze. Šobrīd PSRS tautas deputāti iedalās trīs kategorijās: PSRS Augstākās Padomes locekļi; deputāti, kas nav Augstākās Padomes locekļi, bet ir iekļauti tās pastāvīgās komisijās un komitejās; pārējie deputāti. Katrai grupai statuss ir citāds un iespējas ietekmēt valsts politisko dzīvi arī ir atšķirīgas. Veidojas pilntiesīgu un nepilntiesīgu deputātu grupas. Līdz ar deputātu diferenciāciju diferencējas arī vēlētāji. Vēlētāji, kuru intereses pārstāvēs Augstākās Padomes loceklis, noteikti uzskatīs sevi par privileģētākiem salīdzinājumā ar tiem, kuru deputāts piederēs pie «pārējo» kategorijas.

Sakarā ar to jau pirmajā PSRS Tautas deputātu kongresā izpaudās deputātu neapmierinātība ar šādu viņu nevienlīdzību. Akadēmiķis A. Saharovs ierosināja par vienīgo likumdevēju orgānu atstāt kongresu, bet Augstāko Padomi pārvērst par darba orgānu, kas sagatavo priekšlikumus kongresam. Šis priekšlikums tika noraidīts, jo šādā variantā zaudē jēgu pati Augstākās Padomes pastāvēšana. Lēmumu un likumprojektu sagatavošanai pilnīgi pietiek ar tādiem darba orgāniem kā pastāvīgās komisijas. Radīt blakus tām vēl pilnīgi beztiesisku Augstāko Padomi nav nozīmes.

4. Daudzpakāpju vēlēšanas un ikgadēja deputātu rotācija Augstākajā Padomē noved pie lielas nenoteiktības deputātu stāvoklī. Arī deputāti grib prognozēt savu nākotni. Ja pastāv kongresa variants, tad deputāts ne pēc ievēlēšanas, ne arī vēlāk nevar paredzēt savu nākotni turpmākos piecos gados. Viņu var ievēlēt par Augstākās Padomes locekli, bet var arī neievēlēt vai ievēlēt pēc viena vai vairākiem gadiem. Ja viņu ievēlē Augstākajā Padomē, deputāts nezina, uz cik ilgu laiku viņš ir ievēlēts. Viņu var pārvēlēt pēc viena, diviem, trim gadiem, bet viņš var arī visus piecus pilnvaru gadus nostrādāt Augstākajā Padomē. Es domāju, ka mums nav tiesību turēt šādā nenoteiktībā tautas labākos pārstāvjus.

Šāda kārtība rada vēl tādu parādību, ka par deputātu kandidātiem izvirzās arī personas, kas nav gatavas nopietni un pastāvīgi nodarboties ar likumdošanas darbu. Viņu galvenā vēlēšanās ir iespraust deputāta nozīmīti svārku atlokā, tas viņiem atvieglotu dažādu dienesta un dažkārt arī personisku darīšanu kārtošanu. Viņi ir gatavi reizi vai divreiz gadā pasēdēt dažas dienas kongresā, nepieciešamās reizes nobalsot un ar to arī uzskatīt savus pienākumus par paveiktiem. Vai tiešam mums būtu jāorientējas uz šādiem deputātiem?

Ir izteiktas domas, ka kongresā varētu ievēlēt pazīstamus kolhozu priekšsēdētājus, uzņēmumu vadītājus, partijas komiteju sekretārus, kas ir cilvēki ar lielu pieredzi un plašām zināšanām, bet nav gatavi atstāt savus pašreizējos posteņus. Taču šajā gadījumā nav zināms, ko darīt, ja šādu deputātu būs lielum lielais vairākums. To, ka tas ir pilnīgi iespējams, rāda jau PSRS tautas deputātu vēlēšanu rezultāti mūsu republikā. Lielum lielais vairākums ievēlēto deputātu ir dažādu uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītāji. Tas jau radīja grūtības, izvirzot mūsu pārstāvjus PSRS Augstākajā Padomē. Ja nu tāpat beidzas arī Latvijas tautas deputātu vēlēšanas, tad var gadīties, ka arī republikas Augstākā Padome būs jākomplektē piespiedu kārtā pret daudzu deputātu gribu. Vai piespiedu kārtā komplektēts valsts orgāns var sekmīgi darboties? Es par to ļoti šaubos. Ja turpretī visiem deputātu kandidātiem būtu skaidri zināms, ka ievēlēšanas gadījumā viņiem piecus gadus nāksies pastāvīgi darboties Augstākajā Padomē, viņi ar lielāku atbildības izjūtu dotu piekrišanu balotēties. Es domāju, ka viņu nākotne turpmākajos piecos gados būtu skaidra, arī daudzu uzņēmumu, kolhozu un cita ranga vadītāji būtu gatavi pastāvīgi darboties Augstākajā Padomē.

5. Divpakāpju augstāko valsts varas orgānu sistēma noved pie tā, ka katrs no tiem ir zināmā mērā nepilnvērtīgs. Augstākā Padome nav tiesīga izlemt dažādus svarīgākos valsts dzīves jautājumus. Kongress savukārt nevar patstāvīgi sagatavot lielākus likumu vai lēmumu projektus un ir šajā ziņā atkarīgs no Augstākās Padomes un tās pastāvīgajām komisijām. Es domāju, ka lietderīgāk būtu divu nepilnvērtīgu orgānu vietā izveidot vienu pilnvērtīgu un pilntiesīgu.

Tāpat domāju, ka nevaram ignorēt mūsu dzīves dinamiku. Notikumi attīstās ātri, uz tiem bieži jāreaģē nekavējoties. Pastāvīgi strādājoša Augstākā Padome to var izdarīt, bet kongress var svarīgākos jautājumus izlemt tikai dažas reizes gadā. Tas var krietni sarežģīt dažu procesu tiesisko regulēšanu. To šobrīd jau var vērot PSRS Augstākās Padomes darbā, tā nevar pieņemt vairākus svarīgus likumus, jo to nepieļauj acīm redzami novecojušās PSRS Konstitūcijas normas. Pati Augstākā Padome nevar tās grozīt, to var izdarīt tikai kongress, kas sanāks vēl pēc pusgada. Tādējādi PSRS kongresa darbībā ir ieviesusies tāda nedemokrātiska lēmumu pieņemšanas kārtība kā PSRS tautas deputātu aptauja pa pastu. No tā visa varētu izvairīties, koncentrējot visas galvenās valsts varas funkcijas vienā valsts orgānā.

6. Republikas saimnieciskā aprēķina apstākļos nebūt nav nesvarīgi izdevumi republikas augstākā valsts varas orgāna uzturēšanai. Jāuzsver, ka tie nebūt nav mazi. Pastāvīgi strādājošs parlaments nebūt nav lēts. Šie izdevumi noteikti attaisnosies, bet tas neizslēdz maksimālas taupības nepieciešamību. Man nav saprotami dažkārt izteiktie apgalvojumi, ka lielāka skaita deputātu (kongress) uzturēšana iznākot lētāka par mazāka skaita deputātu (Augstākā Padome) algošanu. Acīmredzot šādu aprēķinu izdarītāji ir skaitījuši tikai deputātu algas, bet ne citas izmaksas viņu darbības nodrošināšanai (dienasnaudas, bezmaksas braucieni, telpas, izdevumi palīgu un sekretāru uzturēšanai utt). Manuprāt, arī šajā ziņā lietderīgāk būtu paveikt to pašu darbu ar mazāku deputātu skaitu, vienlaikus nodrošinot viņiem maksimāli ērtus darba apstākļus.

 

ILMĀRS BIŠERS,

juridisko zinātņu doktors

PSRS Augstākās Padomes loceklis