Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Jūrmalas dialogu renesanse

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Grāmata ir ceļā

Šobrīd šim virsrakstam vismaz divkārša nozīme. Pirmām kārtām, nupat ASV kūrortpilsētā Čatokvā atklās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanos. Mūsu valsts delegācija, arī Latvijas PSR pārstāvji, jau devusies turp, un drīz vien kārtējās sarunas sāksies. Šķiet, itin visi domājam viennozīmīgi: kaut nu izdotos! Kaut atkal viens otram pa spertu solīti pretim! Sapratnes un labvēlības virzienā uz atbruņošanos.

Otrām kārtām, Jūrmalas dialogi atdzimst ilgi gaidītajā (Šis vārds jāsaprot tā — ilgi tāpēc, ka gaida ļoti) grāmatā «Jūrmalas dialogi»: 327 lappušu biezais izdevums 40 tūkstošu eksemplāru metienā šajās dienās sāks ceļu pie lasītāja.

Par to, kas notiks Čatokvā, runāt vēl pāragri. Par grāmatu «Jūrmalas dialogi» — pašā laikā.

Jo grāmata nudien ir neparasta. No dažādiem aspektiem raugoties. Šeit aplūkošu tikai dažus.

LIELĀKA neparastība ir grāmatas izveides gaita, jo ideja taču uzradās tikai pēc konferences. Varianti bija visdažādākie. To starpā arī tradicionālie: teiksim, materiālu krājums par iespaidiem tikšanās reizē vai arī — publicistu un zinātnieku apcerējumi. Lai uzzinātu iedzīvotāju domas, tapa raksts «Cīņai». Un atsaucība bija pārsteidzoša: vēl tagad reizēm ar prieku pāršķirstu to pamatīgi biezo vēstuļu mapi. Mūsu republikas iedzīvotāji nobalsoja par Jūrmalas tikšanās dokumentālu pārskatu. Tā arī rīkojāmies. Un te nu tas ir! Bet ceļi nudien nebija viegls. Gan krājuma sastādītājs, laikraksta «Cīņa» ārzemju informācijas nodaļas vadītājs Edvīns Berķis, gan arī pazīstamie politisko notikumu komentētāji — Imants Dekšenieks, Pāvils Ducmanis un Mavriks Vulfsons — to var apliecināt. Cilvēks, kam ar tādu darbu nav bijusi darīšana, var būt izbrīnījies: saka, kas tad tur briesmīgs, paņem skaņu ieraksta lenti, pārraksti, pārtulko, nodrukā un — lieta darīta.

Nē, tik vienkārši tas tomēr nav. Savulaik, strādājot par radiožurnālistu, pirmos pāris gadus nevarēju pierast, ka ar ausi tik brīnišķīgi saklausītais reizēm kļūst nebaudāms, kad to uzliek uz papīra. Ja pārraksta vārds vārdā. Protams, tajās reizēs, kad cilvēks runā kaismīgi, no sirds, kad viņam tik loti svarīgi, lai teikto saprastu un uztvertu .. .

Runas valoda un rakstu valoda ir divas dažādas lietas. Un tā bija viena no lielākajām grūtībām, kas bija jāpārvar. Ilustrācijai lai noder tāds piemērs: orators domu iesāk virsteikumā, turpina palīgteikumā, pamet tos savā vaļā un ķeras pie nākošā virsteikuma un palīgteikuma, tad iestarpina garu papildinājumu, atgriežas pie pirmā teikuma un aizrautīgi runā tālāk. Klausītājam nerodas nekādas grūtības, taču lasītājs gluži vienkārši būtu neizpratnē. Diemžēl runātāji nereti aizgriezās no mikrofona prom, diskusijas dalībnieki viņus dzirdēja gan, bet skaņu lentē ieskanējās tikai daži vārdi vai to sastāvdaļas .

Šādu piemēru var minēt ļoti daudz, taču ir arī svarīgi, lai grāmatas lasītāji saprastu, ka tika veikts liels darbs, lai panāktu teksta precizitāti, ievērotu literārās valodas savdabību, novērstu pārteikšanos, saglabātu domu ar tās iespējamo zemtekstu.

Gan grāmatas redkolēģijas locekļi, gan P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes mācību spēki, gan studenti — Roberts Andrianovs, Viktors Freibergs, Valda Gavare, Sandra Kalniņa, Anhelita Kamenska, Anita Načiščione, Andrejs Veisbergs, kā arī žurnālisti Viktors Daugmalis, Mintauts Ducmanis, Ināra Driba, Kārlis Pakalns, Voldemārs Šķēle un Anita Zalāne —, ļoti lūdzu to nākošo apzīmējumu uztvert nevis kā pārspīlējumu vai štampu, bet gan precīzu un reālu apzīmējumu! — strādāja dienām un naktīm, arī sestdienās un svētdienās, vienlaikus tikpat godprātīgi veicot savu ikdienas darbu.

Grāmatas māksliniecisko veidolu darināja Uldis Sosnovskis, fotografēja Eiženija Freimane, Ojārs Lūsis un Imants Prēdelis. Lielā mīļumā grāmatu loloja redaktore Aija Dzintara un ļoti viņai palīdzēja Viktors Leitāns, Valdis Dimdāns un vēl desmitiem cilvēku.

Visi viņi daudzreiz nopūtās: ak, kaut nu šī ideja būtu dzimusi pirms PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās Jūrmalā. Tad būtu bijis vieglāk. Bet ikdienā taču mēdzam teikt, ka grūtības ir, lai tās pārvarētu. Pārvarētas ir.

Neesmu paguvis pārvaicāt, kā jūtas daudzie šis grāmatas veidotāji, bet par sevi varu teikt, ka esmu priecīgi satraukts.

Un šai sakarībā gribu aicināt itin visus, kas lasa «Padomju Jaunatni» — tiklīdz būsit tikuši «Jūrmalas dialogiem» klāt un izlasījuši tos, sūtiet savas vēstules mūsu iedaļai: «a.k .4”, jo sarunu par to, kas notika Jūrmalā pērn – nu jau vērtējot no nepilna gada atstarpes —, vēlamies turpināt. Vēlamies turpināt tādā domu apmaiņā, kas mūs visus rosinātu labākiem kļūt. Jo tas ir loti būtiski. Pat mēs, redakcijā, ar tiem ārzemju viesiem sarunājoties, kuru valodas barjeras pārvar divkārši tulki, bieži dzirdam precīzi krieviski teikto «perestroika» un «glasnostj». Vārdus, kas nupat ienākuši starptautiskajā leksikā.

Un te nu gribu pāriet pie tā, ko ļoti gribas lūgt grāmatas «Jūrmalas dialogi» lasītājiem: lūdzu, neesiet pavirši!

JUMS tiek dota samērā neparasta iespēja: lasīt arī mūsu iekārtas neizpratēju un pat tik klaju ienaidnieku kā radiostaciju «Brīvība» un «Brīvā Eiropa» valdes priekšsēdētāja vietnieka Bena Votenberga runas izlasiet un padomājiet visas grāmatas kontekstā! Personīgi man šķiet, ka visdrausmīgākā lappuse grāmatā ir 232. Jo tur Bens Votenbergs reti riebīgā cinismā paziņo, ka amerikāņu nomestā atombumba uz Hirosimu esot «glābusi simtiem tūkstošiem amerikāņu dzīvību, miljoniem japāņu dzīvību, un, dāmas un kungi.» tā viņš turpināja, «tā kā Krievija bija iesaistīta karā ar Japānu, tā paglāba arī neskaitāmu padomju karavīru dzīvības.» Zālē tobrīd pieauga troksnis, bet Bens Votenbergs spītīgi atkārtoja: «Padomju Savienība tolaik karoja ar Japānu, un, nometot bumbu, tika paglābtas padomju cilvēku dzīvības.»

 Tobrīd Dzintaru koncertzālē sacēlās tāda elles svilpoņa, kādu tā diezin vai vispār bija manījusi — Benu Votenbergu izsvilpa. Cits būtu meties krūmos izraudāties, bet Bens Votenbergs, mūžīgajos melos rūdīts vīrs, patēloja apvainojušos. Grūti viņam, nabagam (atvainojos par šo neprecīzo teicienu. Jo par tik dižu melošanu Benam Votenbergam laikam maksā ļoti labi), klājās, kad vajadzēja skaidrot, kāpēc «Brīvā Eiropa» tik traki izmuldējusies, ka amerikāņu tūristiem pie mums bijis slikti (sk. 233. lpp.) B. Votenbergam vārdu pēc tam vairs nedeva viņa paša tautietis, bet Džons Volaks par šīm melu ziņām pēc konferences oficiāli atvainojas Padomju un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrību savienības vadībai.

Lasot grāmatu, var izsekot, kā mainās noskaņojums. Un daži amerikāņu oficiālās delegācijas pārstāvji vēlāk pat šķendējās, ka konferences beigu daļā amerikāņu tūristi sākuši izteikties «nepatriotiski», proti, sākuši ASV oficiālās varas pārstāvjus tincināt, kāpēc atbruņošanās process tiek kavēts . . .

Šobrīd esmu aizrāvies, un ļoti gribētos sākt jums visu stāstīt, kuras lappuses šajā grāmata man ļoti patīk, kuras vadlīnijas vijas cauri, bet varbūt būs pareizāk. Ja vēl un vēlreiz aicināšu — lūdzu, rakstiet: 226081. ak. 4. «Padomju Jaunatnei»

Jo mums taču visiem jādomā.

Jādomā arī, kā mūsu dzīve virzīsies, kā kavēkļus novākt, kas vēl neļauj spirgti domāt un dzīvot, kā pareizi izprast un stiprināt mūsu vietu un lomu milzīgajā pasaules tautu cīņā par mieru, drošību un savstarpējo cieņu.

Man bija iespēja iepazīties arī ar plašu ārzemju materiālu klāstu, un šobrīd, kā Padomju Latvijas žurnālists un grāmatas «Jūrmalas dialogi» līdzveidotājs, varu būt lepns, ka mūsu preses izdevumu atklātība un godprātība bija nesalīdzināmā pārākumā par Rietumu avīžnieku un radiožurnālistu devumu.

Jūrmalas tikšanās laikā, šķiet, mūsu vislielākais ieguvums bija tā sirsnība un tas mīļums, kas konferences izskaņā strāvoja starp amerikāņu tūristiem un padomju cilvēkiem. Tautas saprotas viegli. Vai, kā ierosināja kāda sieviete, visus atbruņošanās jautājumus vajadzētu uzdot kārtot tikai mātēm, tad viss itin drīz būtu labi.

UN vēl, ko šobrīd gribu lūgt grāmatas «Jūrmalas dialogi» lasītājiem, paanalizējiet, kāda cena ir tiem padomiem, ko mums cenšas uzspiest ārzemju balsis Tām pamācībām, kā pareizāk dzīvot Jā, šī līnija tāpat skan cauri daudzām amerikāņu oficiālās delegācijas locekļu runām. Bet — piedodiet! — kāds labums no šīm pamācībām, ja savus trūkumus mēs paši daudz labāk zinām, ja par tiem runājam daudzkārt atklātāk nekā raidstacijas «Amerikas balss» un «Brīvā Eiropa». Jūrmalas konferences laikā tās bija nevarīgas… Un muldēšanā galīgi izgāzās. Un pēc tiem padomiem mums nekādas īpašās vajadzības nav, jo ar savām nelaimēm mēs paši tiksim galā. Lai gan — nav ko slēpt! — ziņkārība visiem piemīt, un sava burvība ir arī klačošanai . Jā, mēs sevi pašlaik ļoti kritizējam. Taču mūsu kritizēšanai ir vēlme – lai labāk būtu.

Un būs labāk!

Grāmata «Jūrmalas dialogi» ir gatava un tūdaļ pat dosies ceļa pie lasītājiem.

Lai atsauktu atmiņā Jūrmalas tikšanās dienas, tās nedēļas noskanu, redakcija lūdza Jāni Ūdri — publicistu, kurt ne tik vien aktīvi informēja «Dzintarkrasta» klausītājus par iepriekšējo PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanos, bet spējis savam rakstītajam piesaistīt neierasti plašu «PJ» lasītāju pulku — dalīties iespaidos. Viņa publikāciju sērija sāksies mūsu laikraksta sestdienas numurā.

Bet pēc tam vārdu dosim jums!

 

 ANDREJS CĪRULIS